Kā stāsta ekspedīcijas dalībnieki, vienā no ielejām, ko ieskauj necaurejami biezokņi, tika atklāti milzīgi krāteri, kas pirmajā mirklī varētu šķist kā lielu meteorītu kritiena pēdas. Šie krāteri, kas paslēpušies aiz blīvas džungļu sienas, atradās vietā, kur pat vietējie iedzīvotāji reti uzdrošinājās doties. To virsmu klāja sūnas un liānas, kas liecināja par to seno izcelsmi. Taču, tos izpētot rūpīgāk, atklājās, ka šo krāteru iekšpusē atradās dīvainas struktūras, kas atgādināja megalītus. Megalītu forma un izmēri, kā arī to neparastā atrašanās vieta lika domāt, ka tās varētu būt senas civilizācijas paliekas, kas, iespējams, ir daudz vecākas par šī reģiona zināmajām kultūrām. Tomēr zinātnieku kopiena joprojām neapstiprina faktu, ka šādi objekti patiešām pastāv, jo par šo atklājumu ir ļoti maz oficiālu datu.

Vietējie iedzīvotāji, kurus arheologi satika ceļā uz krāteriem, apgalvoja. Ka šīs vietas ir svētas. Vietējās ciltis, kas dzīvo džungļu rajonā, stāsta par seniem gariem, kuri šajā vietā esot sazinājušies ar saviem senčiem. Pēc viņu stāstītā, tieši šeit notika tikšanās ar “zvaigžņu gariem” – radībām, kas it kā atnākušas no debesīm un dāvājušas zināšanas šamaņiem. Vietējie iedzīvotāji ticēja, ka krāteri ir portāli, kas savieno cilvēku pasauli ar garu pasauli, un ka megalīti nav tikai akmeņi, bet ir kosmiskās enerģijas vadītāji. Šādus apgalvojumus, protams, ir grūti pārbaudīt, taču paši šamaņi brīdināja pētniekus netraucēt megalītu mieru. “Tie necieš svešiniekus, tie nezina jūsu nodomu un var pamosties,” sacīja kāds šamanis, piebilstot, ka ikviens, kurš pārkāps svētās vietas, var saskarties ar sekām. Daudzi uzskata, ka šie apgalvojumi ir nekas vairāk kā leģendas, taču pēc tam notikušie dīvainie notikumi liek aizdomāties.

Kad arheologi pietuvojās vienam no mgalītiem, komandas instrumenti sāka uzvesties dīvaini: kompasi sāka haotiski griezties, un ģeodēzijas iekārtas izslēdzās. Tas radīja satraukumu ekspedīcijas dalībnieku vidū, jo pirms tam šādām parādībām nebija nekādu priekšnoteikumu. Kā stāsta dalībnieki, daži megalīti, kad tiem pietuvojās, sākuši vibrēt, akmeņi zemē burtiski sākuši drebēt. Šīs vibrācijas pavadīja tikko dzirdama rūkoņa, līdzīga strādājoša ģenerators skaņai, kas radīja kaut kāda neredzama spēka iespaidu. Šķita, ka dūkoņa nāk no pašiem krātera dziļumiem, un skaņa apņēma visapkārt, izraisot gaisa trīcēšanu. Pētnieki atzīmēja, ka daudzi cilvēki no šīs izjuta reiboni un nedaudz sliktu dūšu. Bet tas vēl nav viss: viens no mēģinājumiem paņemt nelielu artefaktu, neparastas kompozīcijas akmeni, kas izcēlās ar zilganu sudraba nokrāsu, beidzās ar negaidītu parādību. Tiklīdz artefakts tika pacelts no zemes, no tuvākā megalīta izlauzās spilkta elektriskā izlāde, kas apžilbināja visu apkārtni.

Arheologs, kurš turēja artefaktu, sajuta asu sitienu, it kā viņš vienlaicīgi būtu iemests ledū un ugunī. Visapkārt atskanēja sprakšķēšana, un visa pie viņiem esošā elektronika pārstāja darboties. Radio raidītāji, kameras, pat vienkārši kabatas pulksteņi, viss apstājās. Šis incidents ekspedīcijas dalībniekus nobiedēja tik ļoti, ka viņi krāterus steidzīgi pameta. Zinātniskā sabiedrība šo aprakstu uzņēma ar skepsi un apgalvoja, ka šādus efektus varēja izraisīt tādas dabas parādības kā, piemēram, statiskā elektrība vai magnētiskās anomālijas, kas šādos reģionos dažkārt ir sastopamas. Tomēr arheologi apgalvoja, ka viss tas, kas bija noticis, nepārprotami bija izgājis ārpus ierastajiem rāmjiem. Tas izraisīja daudz diskusiju, taču oficiāls šīs parādības izskaidrojums tā arī netika sniegts.

Pēc vairākiem mēnešiem pie krāteriem atgriezās cita pētnieku grupa. Šoreiz arheologus pavadīja vīri militāristu formas tērpos bez identifikācijas pazīmēm, kurus vietējie iedzīvotāji nosauca par “valdības aģentiem”. Viņi pārvietojās ar melniem helikopteriem, kas vietējo cilšu vidū izraisīja satraukumu. Kas bija šie cilvēki, un no kādas iestādes viņi nāca, palika noslēpums. Daži domā, ka viņi bija saistīti ar ģeoloģisko anomāliju vai pat slepenu tehnoloģiju izpēti. Taču paši “aģenti” savu rīcību nekādā veidā nekomentēja, priekšroku dodot klusai notiekošā novērošanai un savu mērījumu veikšanai. Viņu klātbūtne visam stāstam piešķīra vēl mistiskāku nokrāsu, un vietējie šamaņi atkal brīdināja, ka tie, kas uzdrošināsies traucēt šīs zemes, var izsaukt garu dusmas.

Tika baumots, ka viens no jaunās ekspedīcijas mērķiem ir izpētīt saikni starp megalītiem un šķietamajiem enerģijas laukiem,  kas, kā apgalvoja šamaņi, apņem krāterus. Šoreiz pētnieki līdzi bija atveduši sarežģītu aprīkojumu, tajā skaitā ģeneratorus un nezināmas ierīces, kas tika rūpīgi slēptas no žurnālistu un parasto cilvēku acīm. Vietējie iedzīvotāji arī minēja, ka pēc šo pētnieku ierašanās naktīs debesīs sāka parādīties dīvainas gaismas. Viņi runāja par spilgti zilganiem zibšņiem, kas parādījās un pazuda virs krāteriem. Skeptiķi uzskata, ka tās varēja būt parastas atmosfēras parādības, piemēram, Svētā Elmo ugunis, taču tie, kas vēroja notiekošo, bija pārliecināti, ka redzējuši kaut ko neparastu, iespējams, tieši šo “aģentu” darba rezultātu.

Stāsts kļuva vēl noslēpumaināks, kad pēc kāda laika baumas par krāteriem sāka izgaist. Vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka ir redzējuši, kā militārie helikopteri no krāteriem kaut ko izvāc, un pēc tam piekļuve teritorijai tika slēgta. Klīst baumas, ka pētījumos iesaistītie zinātnieki bija parakstījuši neizpaušanas līgumu, un pati teritorija, aizbildinoties ar dabas mantojuma aizsardzību, tika pasludināta par aizsargājamo teritoriju. Oficiālās personas, kuras tika iztaujātas par notiekošo, situāciju nekādā veidā nekomentēja. Tomēr nekādus dokumentārus pierādījumus, kas apstiprinātu šos apgalvojumus, atrast neizdevās.

Daži sazvēretības teorētiķi ir izvirzījuši versiju par to, ka megalīti varētu būt daļa no senas tehnoloģijas, kas ir saistīta ar kosmosu. Viņuprāt, vibrācijas un elektriskās izlādes liecina par augstas enerģijas procesu klātbūtni, ko zinātniski pagaidām vēl nespēj izskaidrot. Iespējams, kā apgalvo dažas hipotēzes, megalīti tika izmantoti kā ierīces saziņai vai pat kustībai kosmosā. Tomēr oficiālās zinātniskās aprindas šādu iespēju noraida, pamatojot to ar ticamu datu un pierādījumu trūkumu. “Tā ir tikai leģenda, kas ir dzimusi pēc sensācijām izsalkušo cilvēku iztēlē,” apgalvo daži zinātnieki, aicinot cilvēkus neticēt stāstiem, kas nav pamatoti ar faktiem.

Vērts atzīmēt, ka neviena no ekspedīcijām nekad nav sniegusi detalizētus ziņojumus par krāteriem. Vienīgā pieejamā informācija ir dalībnieku atmiņu fragmenti un vietējo iedzīvotāju stāsti. Daži zinātnieki uzskata, ka, ja šādi megalīti pastāvētu, tie varētu būt vienkārši dabiski veidojumi, kas atgādina artefaktus. Taču arī šī hipotēze joprojām nav apstiprināta, jo piekļuve krāteriem tagad ir slēgta, un neatkarīgus pētījumus nav iespējams veikt.

Laika gaitā Amazones krāteri sāka apaugt ar jaunām leģendām. Vietējie iedzīvotāji šīs vietas joprojām uzskata par svētām, un tie, kas tur bez atļaujas mēģina iekļūt, esot saskārušies ar neizskaidrojamām parādībām. Piemēram, vienā stāstā ir teikts, ka mednieks, kurš pie megalītiem bija iemaldījies nejauši, sajutis dīvainu spiedienu un ieraudzījis spilgtu gaismu, un pēc tam zaudējis samaņu. Tad, kad viņš pamodās, viņš esot atradies vairāku kilometru no krātera, un nesaprotot, kā tur nokļuvis. Viņš stāstīja par dīvainiem sapņiem, kuros redzējis milzīgas spožas figūras, un par balsīm, kas viņam kaut ko čukstējušas nesaprotamā valodā.

Līdz par šodienai Amazones krāteri ir tikai baumu un diskusiju priekšmets. Neskatoties uz daudzajiem pētnieku mēģinājumiem noskaidrot situāciju, jauna informācija nav parādījusies. Tas var būt saistīta ar reģiona nepieejamību vai, iespējams, lielo zinātnieku organizāciju intereses tūkumu. Kamēr oficiālie pētījumi neapstiprinās megalītu esamību, šie stāsti paliks leģendas, vieniem izraisot interesi, citiem skepsi. Kamēr zinātniskajai pasaulei nav datu, kas apstiprinātu šo stāstu, daudzi aspekti paliek spekulāciju un baumu līmenī. Zinātniskā pasaule aicina būt piesardzīgiem attiecībā uz šādiem stāstiem, uzsverot pierādījumu un pārbaudītu faktu nozīmi.