Ja tic vietējai folklorai, tad tatcelvurms ir spēcīgs, nikns un agresīvs zvērs. Ja tam nebūtu divas ķepas ar nagiem, to mierīgi varētu uzskatīt par čūsku. Kriptozoologi tomēr uzskata, ka ķepas tam tomēr ir četras, vienkārši, pakaļējais pāris visdrīzāk ir mazāk attīstīts. Tas tomēr netraucē viņam strauji kustēties un lēkāt pat 2-3 metru tāli. Monstrs izdod svilpjošas un šņācošas skaņas, un ir tik indīgs, ka runā, ka cilvēks varot aiziet bojā tikai no tā elpas. 
Tatcelvurms varētu slēpties kalnu alās, kur viņš medī sev barību - peles, vardes, kukaiņus. Visdrīzāk virszemē viņš parādās tikai sausuma laikā. Taču, spriežot pēc tā, ka no XX gadsimta vidus par to nekas nav dzirdēts, tatcelvurms kā suga ir izzudis.
Bīstamās tikšanās.
Var jau būt, ka tāda "čūskkaķa" vispār nav bijis? Taču diez vai. Pārāk jau bieži cilvēki ir tikušies ar to aci pret aci! 
1779. gadā Austrijā divi tatcelvurmi uzbruka Hansam Fuksam, kurš lasīja ogas. Vīrietis no bailēm dabūja sirdstrieku, un viņš nomira uz Talbrukas pārejas. Taču pirms nāve paspēja pastāstīt par tikšanos ar monstriem. Viņa bojāejas vietā uzstādīja piemiņas plāksni. Uz tās attēloti divi nezināmi zvēri, kas sēž uz akmens, un cilvēks, kurš guļ uz muguras un ar rokām aizspiež degunu. Uzraksts uz plāksnes vēsta: "No pēkšņām šausmām viņš nomira šeit, lēkājošu tārpu vajāts, Hanss Fukss no Unkenas, 1779.".
1850. gadā kāda Alpu ciema iedzīvotāji pamanīja, ka govis atgriežas no ganībām ar tukšiem tesmeņiem. Sargi, kurus nolīga novērot ganāmpulku, ieraudzīja baigu ainu: kaut kāda būtne līda klāt govīm un izsūca no tām pienu. Monstru nogalināja, bet līķi izstādīja apskatei vietējā baznīcā. Diemžēl baigā radījuma atliekas nav saglabājušās. Taču runā, ka tas ir bijis tatcelvurms.
Pieredzējušais mednieks Hanss Bauers, kurš stāstus par noslēpumaino radījumu uzskatīja par murgiem, 1908. gadā, kā parasti, devās medībās Alpos. 1500 m augstumā uz kādas klints Bauers pamanīja kaut kādu tikko jaušamu kustību. Ieskatījies vīrietis apstulba no pārsteiguma. Starp akmeņiem kustējās būtne, kas precīzi atbilda tatcelvurma aprakstiem. Kā īstens mednieks, Hanss nolēma noķert Alpu monstru. Viņš paņēma nazi un klusām sāka tuvoties briesmonim, kas likās, neievēro cilvēku. Taču, pietika medniekam pieiet vēl nedaudz tuvāk, kā tatcelvurms pēkšņi palēcās, vēloties ieķerties vīrietim sejā. Tikai pateicoties savai daudzu gadu pieredzei un reakcijas ātrumam, Hansam izdevās izbēgt no indīgā kodiena. Viņš spēja uzbrūkošo dzīvnieku vairākas reizes ievainot ar nazi, kas gan tam nekādu īpašu ļaunumu nenodarīja, jo tam bija bieza āda. Ievainotais tatcelvurms pazuda klints plaisā, neļāvis sevi noķert.
Nedaudz vēlāk, 1914. gada pavasarī zvēru redzēja Slovēnijā, Postoinas alas rajonā, blakus tai atradās armijas nometne. Viens no karavīriem, beidzot apgaitu, ieraudzīja klintīs dīvainu būtni. Ieraudzījusi cilvēku, tā pacēlās pakaļkājās un sāka šņākt. No monstra plūda pretīga smaka. Taču karavīrs neapjuka, bet uzmeta uz tā savu frenci, iepriekš aizsējis rokas un kakla izgriezumu. Kad vīrietis atnesa savu trofeju uz nometni, komandieris pazina tatcelvurmu un brīdināja, ka tas ir indīgs un bīstams. Tomēr briesmoni ievietoja lādē, kur tas kādu laiku dzīvoja. Zaldāti baroja to ar vardēm un pelēm. Pēc tam sensacionālo atklājumu nosūtīja uz štābu, kur komandiera minējumu apstiprināja. Drīz no dzīvnieka iztaisīja izbāzeni un izstādīja apskatei. Pēc diviem mēnešiem sākās Pirmais pasaules karš un visiem pārstāja interesēt visādi eksotiskie dzīvnieki. Dabiski, ka izbāzenis pazuda.
1927. gadā kāds itāļu fermeris, atgriežoties no dzirnavām, gandrīz uzkāpa "baļķim", kas gulēja uz ceļa. Pēkšņi "baļķis" atdzīvojās un pacēlās virs zemes. Sabiedētais itālis paguva pamanīt, ka uz nezināmā dzīvnieka vēdera izvietojās vairāki ķepu pāri, kas beidzās ar pirkstiem. Turklāt priekšējās ķepas likās garākas par pārējām. Vēl vīrietis pamanīja radījuma čūskveidīgo ķermeni un kvadrātisko galvu, kas līdzīga kaķa galvai. To visi viņam izdevās pamanīt sekundes daļā, pirms tam, kad nezināmais zvērs - tūlīt pat pazuda ceļmalas krūmos.
1934. gadā lielu troksni radīja šveiciešu fotogrāfa Baklena foto, ko publicēja vācu žurnāls "Kosmos". Foto bija redzams tatcelvurms. Fotogrāfs bija meklējis piemērotas ainavas Mairingenas tuvumā, kad pēkšņi pamanīja dīvainu priekšmetu, kas atgādināja satrunējušu koka stumbru. Baklens pagrieza pret to objektīvu: atskanēja fotoaparāta klikšķis, nostrādāja zibspuldze un "stumbrs" pēkšņi atdzīvojās un pārvērtās agresīvā ķirzakā. Pirms fotogrāfs metās bēgt, fotoaparāts paguva piefiksēt dzīvnieka kvadrātisko galvu un nikni pavērto muti. 
Pēc attēla publikācijas žurnāls pat gribēja finansēt zinātnei nepazīstamā dzīvnieka noķeršanu, taču kaut kā ātri aizmirsa par to.
Kas tu esi, tatcelvurm?
Tā ir tikai maza daļiņa no aculiecinieku stāstiem, kopā to ir vairāki simti. Uzmanīties liek tikai viens apstāklis: visas materiālās liecības par tatcelvurma eksistēšanu pastāvīgi pazūd.
Tomēr XVIII - XIX zinātnieki atzina "čūskkaķi" par īstu. Viņš pat figurēja Konrāda Gesnera "Čūsku rokasgrāmatā" kā Alpu iemītnieks. Arī mūsdienu zinātne nenoraida tā eksistenci, taču klasificē tatcelvurmu kā abinieku vai reptili.
1934. gadā zooloģijas doktors Oto Steinboks savāca un izanalizēja visus ziņojumus par šo dzīvnieku. Pavisam viņa krājumos izrādījās 85 dažādas liecības. Taču tikai 3 no tām piederēja izglītotiem cilvēkiem. Pēc Steinboka viedokļa 43% gadījumos cilvēki bija sastapuši čūskas. 27% ziņojumu doktors uzskatīja par nepārliecinošiem, bet 7% vispār esot mānīšanās. Palikušos 23% gadījumos cilvēki par tatcelvurmu esot pieņēmuši visu ko, tikai ne noslēpumaino monstru. Piemēram, viņa lomā pilnīgi varēja būt ūdrs, kas pastaigājas pa kalniem. Tam ir garš, lokans ķermenis un galva līdzīga kaķa galvai, tas ir ļoti ātrs. Turklāt ūdrs spēj šņākt kā čūska.
Taču vispopulārākā ir versija, pēc kuras tatcelvurms ir Amerikas indeszobis. [Tā Eiropas radinieks – t.p.] Šī ķirzaka izaug līdz 75 cm, tai ir ir indeszobi, to dēļ tā arī ir ieguvusi savu nosaukumu. Cilvēkam tās kodiens nav nāvējošs, kaut arī ir visai sāpīgs. Vācu zinātnieks-zoologs Alfrēds Brēms savā grāmatā „Dzīvnieku dzīve” rakstīja, ka iztraucēts indeszobis izdala lipīgas siekalas, šņāc un uzbrūk ienaidniekam pat tad, ka tas pēc izmēra ir daudz lielāks par to. 
Šis apraksts ļoti atgādina tatcelvurma paradumus, tāpēc austriešu zinātnieks Nikolusi ir pārliecināts, ka runa ir par šādu dzīvnieku. Taču pierādījumi tam tā arī joprojām nav atrasti.
Pagaidām jāiztiek ar vārdiem, ko 1950. gadā rakstījis zinātnieks-kriptozoologs B. Eivelmans, kas joprojām ir aktuāli: „Nav nekādu šaubu, ka tatcelvurms eksistē, kaut arī nav noskaidrots, vai tas it milzu scinks, salamandra vai kāds cits nezināms dzīvnieks. Pat valstī, kas ir tik zināma no viena gala līdz otram, ne jau visus dzīvniekus zinātne ir atklājusi un izpētījusi. Vēl paies daudz laika, kad mēs būsim izzinājuši visu pasauli”. [Tāpēc mums jāiztiek ar leģendām apvīto tatcelvurma izskatu – t.p.] 
Saite uz rakstu.
http://nlo-mir.ru/starnyesushestva/46270-alpijskij-monstr-tatcelvurm.html