Uz šo dienu, tas ir pats lielākais (218 uz 195 metriem) un pats senākais geoglifs. Tā rūpīgāka izpēte sāksies 2013. gada vasarā. Taču jau tagad zinātniekiem ir interesantas hipotēzes par šo seno cilvēku būvi.

Viena no tām stāsta, ka alnis nav vienkārši alnis, veiksmīgu medību simbols, bet... Alņa zvaigznājs, ko senie cilvēki ir rūpīgi nokopējuši no debesīm.

Pazaudētais zvaigznājs.

Taču tāda zvaigznāja nemaz nav – jūs teiksiet. Ir Ūdensvīrs, Orions, Skorpions... Pareizi, mūsdienu kartēs tāda zvaigznāja nav, eiropiešu „dienvidu” civilizācija to ir vienkārši „pazaudējusi”. Bet bargajās Krievijas ziemeļu debesīs šo zvaigznāju var atrast, turklāt, visai viegli. Alnis pēc Ziratkula atraduma pētnieku domām pašreiz debesīs ir redzams kā veseli seši zvaigznāji kopā: tie ir Andromēda, Auns, Zivis, Kasiopeja, Trijstūris un Persejs. Zinātnieki saka, ja šos zvaigznājus pareizi apvelk, teiksim tā, kā redzams attēlā, tad sanāks izspļauts alnis no Ziratkula krastiem.

Vēl vairāk, „debesu alnis” (zvaigznājs) atrodas virs „zemes alņa” tieši vasaras saulgriežu laikā. Turklāt, naktī zvaigznājs spoguļojas Ziratkula ezera ūdeņos, kura forma praktiski atkārto... jā, jā, to pašu alni! Tikai spoguļattēlā. Tā kā, ja pareizā laikā atrodies pareizā vietā, tad vari novērot uzreiz četrus vienādus alņus: vienu – no akmens, otru – no zvaigznēm, vienu no „ūdens” – ezera krastus un vēl vienu – „zvaigžņu”, kas atspoguļojas Ziratkula ūdeņos. Lūk, tāda seno cilvēku debess mehānika.

Autore Nataļja Trubinovska, nedēļraksts „Taini XX veka”, 2013. gada 24. numurs.