Civilizāciju bezdibenis.
Vēsture māca, ka civilizācijas vienmēr ir uzsākušas karu, ja bāzes vērtību atšķirības, ko tās sludina, kļūst pārāk lielas. Trešais reihs nevarēja nesākt karu. Labais Hitlers līdz 1939. gadam eksistē tikai stulbu ļautiņu un politisko spekulantu fantāzijās. Otrais pasaules karš sākās 1933. gadā, kad nacisti nāca pie varas un padarīja nacistisko ideoloģiju par valstisku. Ļoti ātri «augstas kultūras tauta — vācieši» sajuka prātā, sāka turēt fīreru un nacistu līderus par dieviem, sāka prasīt revanšu par 1. pasaules karu un gatavojās visi kā viens mirt par Lielvāciju.
Ja Hitlers nenāktu pie varas, bet Veimāras republika turpinātu eksistēt, Otrais pasaules karš Eiropā tik un tā notiktu, taču starp PSRS un buržuāziskās nometnes valstīm. PSRS gatavojās karam jau no savas nodibināšanās mirkļa. Iemesls bija tas pats civilizācijas bezdibenis, kas jau mūsu laikos piespieda Putinu straujos tempos iebrukt Ukrainā ar mērķi apspiest Februāra antikriminālo revolūciju.
Nekāda Krima Putinam nebija vajadzīga, vēl vairāk - Dienvidaustrumi. Tā būs lieka nasta, kas radīs daudz rūpju un nepatikšanu. Darboties piespieda barga nepieciešamība — Maidans. Ukrainas tauta atrada sevī spēkus gāzt Janukoviča kriminālo varu, kas bija Putina «pahanāta» kopija un izdarīja izvēli uz Eiropas attīstības modeļa pusi. Ņemot vērā milzīgo kultūru, ekonomiku, Krievijas un Ukrainas pilsoņu radniecisko saišu savstarpējo kopību, Februāra revolūcijas eksports sāka kļūt par tuvākā laika iespējamību, kas kļūtu par nāvīgu draudu Kremļa režīmam. Tieši tāpat, kā nacisti Vācijā un boļševiki PSRS, Putins un viņa tuvākās aprindas sāka meklēt glābiņu, radot ār'jā un iekšējā ienaidnieka tēlu, kura eksistēšana attaisnotu represijas pret citādi domājošiem, totālu kontroli pār MIL un personīgās varas nostiprināšanu. Tiek veikts mūsu vēsturē trešais pēc boļševikiem un nacistiem mēģinājums radīt Eiropā valsti — ielenktu cietoksni ar «krievu pasaules» mesiānisku ideoloģiju, kas pretendētu uz jaunu teritoriju sagrābšanu.
Džins ir izrāvies brīvībā.
Agrāk antirietumnieciskums tika izmantots kā polittehnoloģisks paņēmiens, lai celtu reitingu, pozicionējot jauno varu ar «patriotu-valstsvīru» Putinu, kā alternatīvu nepopulārajai «liberāļa» Jeļcina varai ar viņa 90. gadu reformām. Elites saprata, ka antirietumu kurss — tas ir tikai teātris teleskatītājiem. Vēl vairāk, praksē Putina režīms neļāva ultranacionālistiem un ultrakreisajiem pabāzt galvas no marginālās rezervācijas. Viņu partijas un sabiedriskās organizācijas nereģistrēja un aizliedza, legāli tās nevarēja eksistēt, pieeja mēdijiem bija ierobežota, pašus aktīvākos vajāja un iesēdināja. Vienlaikus ar viņiem strādāja Federālais Drošības dienests un Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvalde, meklējot uzticamākos un vadāmākos, iepludinot savējos, atbalstot lojālos. Šāda politika nomierināja un uzpirka sistēmas liberāļus no Putina apkārtnes, kas bija piekritēji koncepcijai par apgaismota mazākuma valdīšanu.
Tagad, lai būtu ko likt pretī Maidana ietekmei savā laikā marginālo ideoloģiju legalizēja un pielaida pie mēdijiem, bet tās nesēji kļuva par politiskiem subjektiem, kas strādā pie antiukraiņu projekta, domājot, ka spēs tos pilnībā kontrolēt. To visu pavadīja neredzēta mēroga antiukraiņu un antirietumu propagandas orģijas. Tālāk pēc Kremļa politkonsultantu ieceres, atrisinājuši Ukrainas Februāra antikriminālās revolūcijas dēmonizāciju, projektu vajadzīgā brīdī apturēs, bet satrakotos epizodiskos tēlus atgriezīs savos marginālajos aizgaldos.
Doma nebija slikta, tikai te ir nopietna problēma — atpakaļgaita nesanāks. Revanšisma, nacionālā un šķiras pārākuma ideoloģija kā nacisms vai boļševisms ir nopietns, kā vīruss, drauds jebkurai tautai, kurai nav imūnas demokrātisko institūtu un pilsoniskās sabiedrības sistēmas. Krievijas teleskatītājiem tagad nav iespējams izskaidrot, ka antirietumnieciskums un impēriskais revanšisms — tas ir pa jokam, tagad visi atgriežamies iepriekšējā stāvoklī. Viņi uztver varu kā sakrālu kategoriju, jokus no tās mutes nesapratīs. Ja notiks atkāpšanās no izziņotā kursa par seno krievu zemju savākšanu, pretdarbību nīstajiem Rietumiem, tas ir, Lielkrievijas radīšanu, viņi uzskatīs, ka ir nodoti un cars nav īsts.
Vienā mirklī izrādījās, ka to, kas atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā ir vairāk nekā 85%, tajā pašā laikā Putinu agrāk atbalstīja 60%. Izrādās, ja no Putina reitinga atņem revanšismu-impērismu, tad ir vakars.Paliks Javļinska-Mironova līmenī. Aste ir sākusi luncināt suni. Apziņa, ka tagad Putina režīms balstās tikai revanšistiski noskaņotā vairākuma gaidām, padara to par izvēlētā kursa ķīlnieku, bet novirzīšanās no tā līdzīnās pašnāvībai.
Akelai kļūdu nepiedos.
Krievijas iebrukumam Ukrainā bija sekojoši iemesli:
-Putina mēģinājums apspiest Ukrainas antikriminālo revolūciju, sadalīt valsti, destabilizēt situāciju visās tās daļās un diskreditēt Maidanu;
-vēlēšanās nostiprināt paša varu, paaugstināt savu reitingu, padarīt iespējamu uzbrukumu tiesībām un brīvībai paša valstī;
-atriebties par apkaunojumu no Maidana puses, kas gāza viņa ielikteni Janukoviču;
-vēlēšanās apmierināt savas ambīcijas kā spēcīgam pasaules līderim, kas met izaicinājumu vājajiem Rietumu līderiem.
Sašķelt Ukrainu neizdevās, nožēlojamā, uz laiku okupētā Krima ir vājs mierinājums. Vēl vairāk, Ukrainas tauta ir konsolidējusies Krievijas agresijas priekšā un pirmo reizi izvēlējusies prezidentu, kas gūst atbalstu gan valsts rietumos, gan austrumos. Destabilizēt stāvokli izdevās tikai divos apgabalos, arī tur bez cerībām saglabāt šo stāvokli uz ilgu laiku. Reitings nostiprinājās, taču izrādījās, ka tas pilnībā ir atkarīgs no kareivīgā, impēriskā revanšisma politikas turpinājuma. Atriebties par Janukoviču neizdevās, Maidans vēl joprojām ir uz vietas. Pasaules sabiedrība arī sajūsmā neskrēja priecāties par Krievijas valdnieka drosmi un prātu. Tieši otrādi, tā vairāk ir tendēta viņu izsmiet un izolēt.
Šodien neviens iemesls karam nav novērsts. Vēl vairāk, iemesli, lai uzsāktu pilna apjoma karu, ir pavairojušies. Starp tiem ir ne tikai acīmredzamais iesūtīto «kazaku-zemessargu» faktors, kuriem ir milzīgs atbalsts, kurus nevar tā vienkārši, bez riska tronim, pa kluso atkal izvest laukā, taču galvenais faktors ir «uzvarētāja» imidžs, kas visu šo laiku ir «močījis Krievijas ienaidniekus atejās». Nožēlojams, karu zaudējis, «patriotus» nodevis valdnieks, tautas acīs kļūs par neīstu caru, kaut kas līdzīgs nožēlojamajam un komiskajam Medvedjevam. Lai noturētos pie varas, Putinam ir vajadzīga uzvara pār ukraiņu tautu vienalga kādā veidā. Turklāt, tieši militāra uzvara, bet nevis ekonomiska uzvara gāzes karā, tā kā tieši militārā sfērā Krievijai ir pārsvars, pārējās lietās Ukraina spēs atkauties, jo tai krasi ir pieaudzis atbalsts no pasaules sabiedrības.
Karam, kas notiek arī informācijas laukā, vajadzēs kaut ko tādu, kā «miermīlīgā Chinvali [Dienvidosetijas galvaspilsēta — t.p..] apšaušana ar «Grad» iekārtām» vai «poļu» uzbrukums radiostacijai Gleivicē [iemesls, ar ko Hitlers iebruka Polijā — t.p.]. Variantu ir visai daudz, jo krievu aģentūras tīkls Ukrainā ir ļoti plašs, tā kā iemesla radīšana nebūs neatrisināma problēma.
Pēc kara.
Karu Krievija zaudēs. Krievijas Ģenerālštābs spēj izplānot jaunu operāciju, ņemot vērā tekošās kompānijas kļūdas. Resursu un iespēju pietiks. Kremļa piāristi spēj labāk sagatavot starptautiskās sabiedrības domu, iztērējot solīdu budžetu, bet diplomāti vēl labāk sašķels pasaules līderu viedokļus par Ukrainas-Krievijas konfliktu. Krievu tanki spēj pāris dienu laikā nokļūt līdz Odesai vai Kijevai, taču tālāk būs daudz līķu un pilnīga izolācija. Vēlāk sāksies reāla ekonomiska un politiska krīze, jo daļa no elites sāks norobežoties no kremļa. Ukraina saņems vērienīgu, tajā skaitā arī militāru palīdzību no pasaules sabiedrības, kas sabīsies no tā, ka Krievija var pārvērsties par nopietnu draudu pasaules kārtībai. Pēc tam sāksies Krievijas karaspēka izspieša no Ukrainas ar NATO spēkiem, kas radīs šķelšanos sabiedrībā un nostādīs režīmu uz krišanas robežas. Tālāk sāksies suverenitāšu parāde, ko karsēs ekonomiskās un iedzīvotāju apgādes problēmas. Ievērojama daļa no reģioniem faktiski nepakļausies Kremlim, savās teritorijās atrodošās armijas daļas pakļaujot savai kontrolei, ieskaitot parastos un atomieročus. Lai novērstu humanitāro katastrofu un nodrošinātu kodolieroču drošību, reģionālās elites sākumā aicinās atsevisķos reģionos izvietot miera uzturēšanas spēkus, pēc tam valsti sadalīs okupācijas zonās.
Kas to lai zina, varbūt, ka tas viss būs uz labu. Vācija un Japāna pēc zaudējuma Otrajā pasaules karā, kaut arī zaudēja ievērojamu teritorijas daļu, taču radīja mūsdienīgu, plaukstošu sabiedrību, kuras bāzi ielika tie paši okupanti. Ja Krievija ir spējīga pati radīt efektīgus valsts institūtus, pati veikt reformas, tikt vaļā no impēriskajām himērām, tad varbūt daļa no teritorijas — tā ir taisnīga maksa doktoram par izvešanu no valsts-zombija stāvokļa ar tik drastiskām metodēm.