Taču arī pašlaik žurnāls turpina eksistēt, kaut arī ar citu nosaukumu «Analog».»

1948. - darbi:

romāns «Otrais Fonds» ( Second Foundation), sākums

garstāsti un stāsti:

«No Connection»

«Tiotimolīna brīnumainās īpašības» (The Endochronic Properties of Resublimated Thiotimoline) — viens no pirmajiem autora mēģinājumiem «publicistikā» - ļauna parodija par doktora disertāciju ķīmijā. Azimovs bija domājis publicēt to ar pseidonīmu, taču steigā aizmirsa un, kad raksts parādījās žurnāla "Astounding" marta numurā, viņu pārņēma šausmas — viņam pašam pēc pāris mēnešiem ir jāaizstāv disertācija — ko teiks viņa profesori? Nepiedos!

Taču pašam par brīnumu, tieši ķīmiķu vidū raksts kļuva īpaši populārs. Tomēr, vienu pārbaudījumu autoram nācās pārciest. Disertācijas aizstāvēšanas laikā viens no profesoriem viņam jautāja: «Ko misters Azimovs domā par termodinamisko īpašību izmaiņām vielai ar nosaukumu fiotimolīns?» Azimovs varēja tikai nožēlojami pasmaidīt... taču pēc piecām minūtēm viņš kļuva par zinātņu doktoru.

1949. -dzīve.

Azimovs sāk strādāt par bioķīmijas pasniedzēju Bostonas universitātes Medicīnas koledžā un pārceļas uz dzīvi Bostonas apkaimē.

1949. - darbi:

romāns «Otrais Fonds» - turpinājums

garstāsti un stāsti:

«Pakaļ Sarkanajai karalienei» (The Red Queen's Race)

«Māte Zeme» (Mother Earth)

1950. gads

Romāna «Otrais Fonds» nobeigums un arī visa triloģija ir pabeigta, taču pēc trīsdesmit gadiem izrādās, ka tās tomēr nav bijušas beigas. Azimovs saraksta vairākus romānus, apvienojot doto sēriju ar robotu ciklu.

Romāns «Smilšu graudiņš debesīs» (Pebble in the Sky) par cilvēku, kas kāda nepiesardzīga eksperimenta rezultātā nokļūst tālā nākotnē, kur izglābj planētu Zeme no grimšanas aizmirstībā, jo tā pa šo laiku ir kļuvusi Galaktikas Impērijas nomale.

Pirmais autora romāns, kas uzreiz tiek izdots kā grāmata (izdevniecība Doubleday), līdz 1950-tajiem gadiem ASV zinātniski-fantastiskās grāmatas gandrīz netika izdotas, viss tika publicēts žurnālos. Tam pašam Hainlainam pirmā grāmata iznāca tikai 1947. gadā.

Azimova avanss par romānu bija 500 dolāri. Grāmatai bija panākumi un 1951. un 1952. gadā Azimovs šajā izdevniecībā izdod vēl divus romānus par Galaktikas Impēriju: «Zvaigznes kā putekļi» un «Kosmiskās straumes», taču abi romāni vispirms tiek publicēti ar turpinājumiem žurnālā "Astounding".

Azimovs piedāvā izdevniecībai izdot arī «Fondu», taču tas nez kāpēc neiepatīkas.

Vairums redakciju nepieņem arī romāna saīsināto variantu «Pieaudz kopā ar mani» ("Grow Old Along With Me"), arī nepaskaidrojot iemeslu, lai gan tas neapšaubāmi ieiet klubiņā «labākais no Azimova», ne sliktāks kā vidējais līmenis tā laika žurnālos.

1950. gads — garstāsti un stāsti

«The Little Man on the Subway»

«Risināms konflikts» (The Evitable Conflict)

«Legal Rites»

«Darvinistiskā pula telpa» (Darwinian Poolroom)

Azimovs atceras: «Pirms piecdesmitajiem gadiem es rakstīju pārsvarā tikai Džonam Kempbelam un ļoti baidījos, ka tikai kas nenotiek ar viņa žurnālu. Piecdesmitajos gados daudz kas mainījās, jo fantastikas žurnālu tirgus klāsts bija stipri audzis. Man tas bija liels pluss.

1950. gadā sāka iznākt žurnāls «Galaxy Science Fiction», kura redaktors bija Horācijs L. Golds, viņa stāstus es lasīju ar sajūsmu, tāpēc jutos glaimots, ka viņš palūdza kādu stāstu pirmajam numuram. Laika bija maz, bet es pacentos uzrakstīt «Darvinistisko pula telpa». Ar visai skābu izteiksmi sejā Golds stāstu pieņēma, es nodomāju, ka ātrumā neesmu tik labi rakstījis, tāpēc piedāvāju uzrakstīt vēl vienu stāstu jau normālākos termiņos. Viņš piekrita, taču, kad stāsts bija gatavs, atkal tas tika pieņemts ar drūmu sejas izteiksmi. Tikai laika gaitā es sapratu, ka viņam pieņemot kāda autora darbus ir, vai nu drūma, vai ļoti drūma izteiksme, bet nepieņemot — pat niknums. Tādā veidā viņš atbaidīja no sevis daudzus autorus.»

«Zaļie plankumi» ( Green patches)

«Nelikumīgais misionārs»  (Misbegotten Missionary)

Azimovs sāk rakstīt stāstus žurnālam «Galaxy», no 1949. līdz 1950. gadam "Astounding" viņš vēl publicē četrus stāstus, bet tad iestājas pārtraukums. To skaidro arī ar to, ka Kempbels publicē L. Rona Habarda «Dianektiku», zaudējot cieņu Azimova acīs. Azimovs tomēr ir zinātnieks un attieksme pret viltus zinātnēm viņam ir visai noraidoša.

1950. - krājumi

«Es, robots» (I, robot) — izdot šo grāmatu pārliecina Azimova tā laika literārais aģents Freds Pols, kas piedāvā krājumu nelielai izdevniecībai Gnome Press — konkrēti tās redaktoram Martijam Grīnbergam. Tas arī izdod šo grāmatu, bet vēlāk arī «Fondu» trīs sējumos.

(Jāsaka, ka nevar jaukt Martiju Grīnbergu ar Mārtinu H. Grīnbergu, ar kuru Azomovs 1970.-80. gados ir sastādījis milzums antoloģiju.

Robotu krājums kļūst par vienu no slavenākajām Azimova grāmatām.

1951. gads.

Romāns «Zvaigznes kā putekļi» (The stars, like dust) — vēl viens romāns par Galaktikas Impēriju.

«Fonds», grāmatas versijā.

Azimovs atceras, ka šajā laikā viņam jau šī sērija sāka apnikt, taču tieši šajā laikā izdevniecības sāka izdot ZF grāmatas ar cietiem vākiem. Viena no tādām izdevniecībām bija iepriekš minētā Gnome Press — neliela izdevniecība, kas tagad varētu lepoties, ka pirmā ir izdevusi Azimova «Fonda» triloģiju, ja nebūtu «mirstoša» firma: «Fonds» (1951.), «Fonds un Impērija» (1952.) un «Otrais Fonds» (1953.). Grāmatas pirka slikti, jo izdevniecībai nebija naudas, lai sāktu reklāmas kampaņu. Autors pat nesaņēma par tām honorāru.

Tiesības uz Triloģijas atkārtotu izdošanu arī ārzemēs kopā ar krājumu «Es, robots» nopērk izdevniecība Doubleday.

1951. - darbi:

garstāsti un stāsti:

«Tyrann»

«Shah Guido G.»

«Cilvēka selekcija...?» (Breeds There a Man ... ?)

«Esiet apmierināti» (Satisfaction Guaranteed)

«S-slūžas» (C-Chute [= Greater Love])

«Cik viņiem bija jautri» (The Fun They Had)

«Labs nodoms» (In a good cause)

«Saimniece» (Hostess)

Šis stāsts tapa posmā, kad it kā kļuva skaidrs, ka Azimovu pārim bērnu nebūs un viņa sieva nolēma vairāk palīdzēt vīram rakstniecībā. Lai Azimovam nevajadzētu rakstīt ar rakstāmmašīnu, tagad to dara sieva, Azimovs tikai diktē diktofonā, ko paņēmis no veikala, lai izmēģinātu, Azimovs atceras, ka jaunā metode izrādās pilnīgs murgs, ja esi pieradis redzēt jau uzrakstīto tekstu un varbūt ko pielabot. Tagad, ja gribi ko mainīt, viss teksts jārunā pa jaunu un tas tik ļoti bojā nervus.  Lai nu kā, stāsti tomēr izdodas un Azimovs diktofonu nopērk. Taču pēc neilga laika tomēr izrādās, ka viņa sievai būs bērns, un nopirktais diktofons izrādās pirkts veltīgi. Četrus mēnešus pēc «Saimnieces» publicēšanas piedzimst Azimova dēls Dēvids.

1952. gads.

Romāni:

«Kosmiskās straumes» (The Currents of Space)

«Kosmiskais reindžers Dēvids Stārs» (David Starr, space ranger)

"Doubleday" piedāvā Azimovam uzrakstīt romānu sēriju pusaudžiem, turklāt tādu, kas varētu kļūt par teleseriālu. Azimovs baidās, ka sanāks kaut kādas muļķības, tāpēc katram gadījumam pieņem pseidonīmu Pols Frenčs. [Vispār, pareizi, jo nekas dižs tas nav, vienkārši, tas nav viņa lauciņš — t.p.] Toties, Marss gan ir aprakstīts ļoti precīzi pēc tā laika ziņām par to.

Garstāsti un stāsti:

«Kas, ja» (What If)

«Jaunība» (Youth)

«Dzelme» (The Deep)

«Marsiešu ceļš» (The Martian way)

rokasgrāmata vai pat mācību līdzeklis «Cilvēka bioķīmija un metabolisms» (Biochemistry and Human Metabolism) — sarakstīta kopā ar kolēģiem Viljamu Boidu un Bernhemu Volkeru no Bostonas universitātes. Azimovs uzskata, ka grāmata ir neveiksmīga.

1953, gads

romāns: «Otrais Fonds» (Second Foundation) — grāmatas versija.

Garstāsti un stāsti:

«The Micropsychiatric Applications of Thiotimoline»

«Sallija» (Sally)

«Mērkaķa pirksts»  (The Monkey's Finger)

«Neticamas lietas» (Kid Stuff)

«Ak, Baten, Baten!»  (Button, Button)

«Te nav neviena, izņemot...» (Nobody Here But...)

«Ticība» (Belief)

«Mušas» (Flies)

1949. gada beigās kioskos parādās jauns žurnāls ar nosaukumu «Fantasy Magazine», taču otrajam numuram jau ir nosaukums «Fantasy and Science Fiction Magazine» un no tā laika tas pazīstams ar abreviatūru «F and SF». Azimovu tas intriģē un viņam iešaujas prātā, ka žurnāls ir ar stilu, viņu laikam iespaido kāds kritisks raksts, ko par Azimovu uzraksta kāda dāma: «Viņš nav stilists». Autors lūdz paskaidrot, bet atbildi tā arī nesagaida. Tomēr, sarakste ar žurnāla līdzredaktoru Entoniju Bušeru Azimovu nomierina. «Mušas» tiek publicētas un sākas ļoti laimīga sadarbība ar šo žurnālu. Vēlāk Azimovs atzīstas, ka tā ir pati laimīgākā sadarbība, salīdzinot ar citiem žurnāliem.

1954. - darbi:

romāns «Lakijs Stārs un asteroīdu pirāti» (Lucky Starr and the pirates of asteroids)

romāns «Lakijs Stārs un Venēras okeāni» (Lucky Starr and the oceans of Venus)

Romāni sarakstīti izdevniecībai "Doubleday", kā jau minēts, tā pasūta autoram veselu romānu sēriju pusaudžiem ar mērķi izveidot arī teleseriālu.

Īpaši neticot, ka top kaut kas dižs, Azimovs izmanto pseidonīmu — Pols Frenčs.

No 1952. līdz 1958. gadam iznāk sekojoši romāni:

«Laimīgais Stārs, kosmosa reindžers», «Laimīgais Stārs un asteroīdu pirāti», «Laimīgais Stārs un Venēras okeāni», «Laimīgais Stārs un lielā Merkūra Saule», «Laimīgais Stārs un Jupitera mēneši», «Laimīgais Stārs un Saturna gredzeni», bet seriāls, cik zinu, tā arī nav uzņemts.

Azimovs 1970. gada atkārtotajā izdevumā raksta, ka uz to laiku (1950-tiem gadiem) visas ziņas par Saules sistēmu atbilda tā laika priekšstatiem, taču tagad, protams, tās ir novecojušas, bet autors cerot, ka tik un tā grāmata patikšot lasītājiem.

1954. - citi darbi:

romāns «Tērauda alas» (The caves of steel)

«Kosmiskās straumes», kas tika pārdotas "Doubleday" tika publicētas turpinājumos "Astounding" un "Galaxy" redaktors Horass Golds arī gribēja ko tādu, tāpēc prasīja Azimovam sarakstīt kādu romānu par robotiem. Azimovs iebilda, ka līdz šim par tiem ir rakstījis tikai stāstus. Pēc vairākām sarunām Golds izmanto Azimova vājību uz detektīviem un liek priekšā sarakstīt romānu par to, kā cilvēks kopā ar robotu izmeklē kādu noziegumu. Tā parādās «Tērauda alas» - "The Caves of Steel" — viens no labākajiem Azimova romāniem. Detektīvu literatūras pētnieks A. E. Merčs savā grāmatā "The Development of the Detective Novel" ("Detektīvromāna attīstība", 1958.) vēlāk raksta, ka tikai divi autori ir guvuši jūtamus panākumus, apvienojot zinātnisko fantastiku ar detektīvu: Frederiks Brauns, kas vispār jau vairāk pazīstams kā detektīvu autors, un Aizeks Azimovs.

Garstāsti un stāsti:

«Tāda jauka diena» (It's Such a Beautiful Day)

«Lamatas muļķiem» (Sucker bait)

«Nemirstīgais bards» (The Immortal Bard)

«Pauze» (The Pause)

«Nedarīsim to» (Let's Not)

populārzinātniska grāmata «Dzīves ķīmija» (The Chemicals of Life) — pirmā autora tāda veida grāmata, bez līdzautoriem.

1955. gads — darbi:

romāns «Mūžības gals» (The End of Eternity)

Ir laiks un ir tā tecējums, un notikumi, kas seko viens otram — un ir Mūžība, ārpus laika un tā tecējuma — organizācija, kas seko visām notikumu gaitām un vienmēr iejaucas, lai viss notiktu tā, ka labums no tā būtu vairākumam. Piemēram, 32. gadsimtā izskrūvē uzgriezni no kādas iekārtas N., bet diktators M. No 38. gadsimta nogalina, nevis 12,7 miljonus nevainīgu cilvēku, bet tikai 12,3 miljonus, izglābtas 400 000 dzīvību.

Mūžībā disciplīna ir militāra, drīzāk kā pie mūkiem, pat augstāko vadību sauc par Inkvizīciju. Taču ir tehniķis, perspektīvs darbinieks, tāpēc viņam uztic pašus netīrākos darbus. Pat kādu nogalināt, ja vajag nākamības labā. Un ir arī meitene no laika plūsmas, kurai kā matemātiķei izdodas pierādīt, ka visas izmaiņas, ko ienes Mūžība, rada ne tikai pozitīvas pārmaiņas, bet arī ļaunumu citās vietās, kas atkal jānovērš un vispār galu galā tas kļūst par īstu Sizifa darbu, jo veidojas tāda seku lavīna, ko pat Mūžība nespēj apturēt.

Tehniķis izdara noziegumu no Mūžības redzes punkta, iemīlas šajā parastajā meitenē.

Tad arī viņš saprot, ka visa Mūžības darbošanās labākā gadījumā ir tikai pašapmāns vai vējā ķeršana ar tīklu, bet īstenībā — vienkārši inkvizitoru varaskāres ambīciju apmierināšana — valdīt pār pasauli un laiku. Labāk būtu likt cilvēci mierā, lai tā dzīvo savu dzīvi, nevis raustās neprātīgu hronoklazmu paroksizmās.

Romāns ieiet zinātniskās fantastikas zelta fondā.

Garstāsti un stāsti:

«Dreamworld»

«Jautājums» (Question)

«Sapņi — katra personīga lieta» (Dreaming is a Private Thing [= A Hundred Million Dreams at Once])

«Portable Star»

«Pēdējā taure» (The Last Trump)

«Dziedošais zvaniņš» (The Singing Bell)

«Risks» (Risk)

«Vēlēšanas» (Franchise)

«Runājošais akmens» (The Talking Stone)

populārzinātniska grāmata «Rases un tautas. Gēns, mutācija un cilvēka evolūcija» (Races and People), līdzautors Viljams Boids.

Krājums «Marsiešu ceļš un citi stāsti» (The Martian way and other stories)

1956. gads — dzīve.

Kļust skaidrs, ka ģimenē būs pieaugums. Kad 1951. gadā ģimene sāk dzīvot viņu Voltemas dzīvoklī ar divām istabām, viena kalpo par guļamistabu, bet otra par kabinetu, kur arī tiek sarakstītas «Kosmiskās straumes». Kad piedzimst Dēvids un pieaug tik liels, ka viņam vajag savu istabu, par to pārvēršas kabinets, bet Azimovs strādā guļamistabā, kur arī top «Tērauda alas». Pēc tam 1955. gada 19. februārī viņiem piedzimst meita Robina Džoanna. Azimovs pārvācas uz koridoru, citur vietas vienkārši nav. Ceturtais romāns par Lakiju Stāru («Merkūra lielā Saule») top tieši šajā laikā un Azimovs to velta meitai, kas esot darījusi visu iespējamo, lai viņam maisītu to uzrakstīt. Acīmredzot, stāvoklis paliek neizturams, turklāt, arī meitai būs vajadzīga sava istaba. Tāpēc ģimene nolemj meklēt jaunas mājas.

Azimovam tā ir trauma, jo līdz šim viņš nekad nav dzīvojis savā mājā. 35 gadi tikai dažādos dzīvokļos. Tomēr māja tiek atrasta un 1956. gada 12. martā ģimene pārceļas uz Ņutonu Masačusetā, nedaudz uz rietumiem no Bostonas. Bet 16. martā atgadās viena no spēcīgākajām sniega vētrām tajā apvidū, sasnieg trīs pēdas dziļš sniegs un Azimovam tas jātīra, lai tiktu līdz ceļam, ko viņš nekad nav darījis. Tikko ticis ar to galā, kad 20. martā — jauns putenis, šoreiz jau četras pēdas dziļš sniegs. Kas drīz sāk kust un... ūdens piepilda mājas pagrabu. Tomēr, viņi izdzīvo, taču Azimovu sāk mocīt citas šaubas, divi bērni tā izmaina viņa dzīvi, ka viņš jau sāk domāt, ka vairāk neko vispār neuzrakstīs. Romāns «Kailā saule» tiek pabeigts divas nedēļas pirms pārbraukšanas. Kādu laiku tiešām Azimvs neraksta, bet tad iestājas vasara un vēsajā pagrabā, rakstot jaunu stāstu, viņš saprot, ka joprojām ir rakstnieks. Top stāsts «Savā veidā izmeklētājs», kas publicēts žurnāla «Future» 30. numurā.

1956. gads — darbi:

romāni:

«Lakijs Stārs un Merkūra lielā Saule» (Lucky Starr and the big sun of Mercury)

«Kailā saule» (The naked Sun)

garstāsti un stāsti:

«Trīs-četri» (Gimmicks Three [= «The Brazen Locked Room»])

«Pirmais likums» (First Law)

«Savā veidā izmeklētājs» (Each an explorer)

«Zosu aknu pastēte» (Pate de Foie Gras)

«Vēsts» (The Message)

«Kaut kad» ( Someday)

«Mirusī pagātne» (The Dead Past)

«Vieta, kur daudz ūdens» (The Watery Place)

«Jokdaris» (Jokester)

«Elles uguns» (Hell-Fire)

«Mirstošā nakts» (The Dying Night)

«Ko nozīmē vārds?» ( What’s in a Name?)

«Pēdējais jautājums» (The Last Question)

«Dzīves telpa» (Living Space)

populārzinātniska grāmata «Atoma iekšpusē» (Inside the Atom)

1957. gads — darbi:

romāns «Lakijs Stārs un Jupitera mēneši» (Lucky Starr and the moons of Jupiter)

garstāsti un stāsti:

«Sirsnīgie maitasputni» (The Gentle Vultures)

«Sievietes sirds» (A Woman's Heart)

«Grūti atteikties no ilūzijām» (Ideas Die Hard)

«Profesija» ( Profession)

«Korektūras vergs» (Galley Slave)

«Apvienosimies» (Let’s Get Together)

«Likuma burts» (A Loint of Paw)

«Kāda bitei daļa?» (Does a Bee Care?)

«Ielieciet šķelttapu A atverē B» (Insert Knob A in Hole B) — tas ir pats īsākais autora stāsts, turklāt tapis neparastā veidā. Azimovs atceras. 1957. gada 21. augustā viņš piedalījies televīzijas diskusijā Bostonas televīzijā par to, kā tiek propagandēta zinātne minētās televīzijas mācību programmās. Pārraidē vēl piedalījās Džons Hensens, dažādu instrukciju autors par mašīnu un mehānismu ekspluatāciju un rakstnieks-fantasts Dēvids O, Vudberijs.

Visi trīs draudzīgi vienojās par to, ka fantastikā un arī tehniskajā literatūrā līmneis bieži ir zems.  Kaut kā saruna pārslēdzās uz to, ak Azimovs ir ļoti ražīgs tajā ziņā autors. Azimovs to skaidroja, ka viņš ir ļoti cītīgs un, pārsteidzīgi ieminējās, ka vispār varot sarakstīt stāstu jebkurā vietā un laikā... Protams, sekoja lūgums, lai viņš to izdara raidījuma laikā, kur vēl bija palikušas minūtes -  20. Neko darīt, Azimovs ķērās pie rakstīšanas, bet abi pārējie turpināja sarunu, cenšoties iesastīt tajā arī Azimovu. Tomēr stāstu viņš pabeidza. Lai gan vēlāk atzinās, ka pirms raidījuma runājoties jau jutis, ka kaut kas tāds varētu notikt, tāpēc pacenties sižetu izdomāt jau iepriekš.

«Nāves pulverītis» (The Dust of Death)

«Tukšums!» (Blank!)

Arī šim stāstam ir priekšvēsture. 1956. gada 14. novembrī Azimovs bija atnācis pie sava drauga, žurnāla «Infinity Science Fiction» redaktora Larija Šova. Sarunā tika ierosināts eksperiments Šovs dod stāsta nosaukumu — pēc iespējas neko neizsakošāku — un trīs autori, Azimovu ieskaitot, uzraksta pa stāstam. Šovs izvēlas nosaukumu «Tukšums». Rezultātā top trīs stāsti: Aizeka Azimova «Tukšums!», Rendola Gareta «Tukšums?» un Hārlana Elisona «Tukšums».

«Streiklauzis» (Strikebreaker)

Azimovs atceras, kā tapis šis stāsts. Paradoksāli, bet «Nakts atnākšana», kas Azimovam nelikās kas īpašs, citiem kļuva par bestselleru, «Streiklauzis» Azimovam likās šedevrs, bet palika praktiski nepamanīts. Rakstniekam bija paradums ņemt dažas dienas brīvas un aizbraukt uz Ņujorku, lai atpūstos no rakstīšanas, te pēkšņi ziņa, Ņujorkā būs metrodarbinieku streiks. Azimovs šašutis, jo viņa iecerētais brauciens izkūp, lielpilsētā bez metro nav dzīve! Aiz sirdsēstiem dodas atpakaļ uz savu kabinetu un saraksta šo stāstu, un tad uzzina, ka streiku atcēluši.

Populārzinātniskas grāmatas:

«Tikai triljons» (Only a Trillion)

«Visuma ķieģelīši» (Building Blocks of the Universe)

krājums «Uz Zemes pietiks vietas» (Earth is room enough)

Turpinājums sekos.