‡

 Stipri lija lietus. Tas kapāja zemi ar milzīgām un smagām lietus lāsēm, kuras uzbruka no melnās pasaules debesīs. Ik pa brīdimtumšās debesis pāršķēla zila zibens šautra un tai sekoja pērkona dārds. Nakts bija smacīgi bieza un tumša, koki locījās, švīkstēja un sitās pret zilganās mājas sienām un logiem, no kuriem spīdēja vārga gaisma, it kā būtu ieslēgts televizors. Varēja dzirdēt mūzikas skaņas un balsis, kas cauri smagajam lietum atlidoja līdz pļavai, kurā uz zemes, mirkstot lietū, kāds sēdēja. Tā bija meitene, kuras garie, brūnie mati bija zaudējuši savu skaistumu un pielipuši viņai pie sejas. Viņa bija tieva un slaida, aplikusi rokas ap klāt pievilktajiem ceļiem. Pāri viņas sejai slīdēja un vijās daudzas ūdens straumītes, kuras,nopilot zemē, paņēma līdz visu kosmētiku, tāpēc zem viņas acīm uz leju stiepās melnas strīpas. Uzplaiksnīja zibens. Viņa raudāja. Asaru nebija, jo lietus tās visas aizskaloja. Viņai bija pilnīgi melnas acu varavīksnenes, nevarēja izšķirtkur un vai vispār viņas acīs atradās zīlīte. Zibens gaismā tas likās varen biedējoši. Skaļi nodārdēja pērkons un šķietami satricināja zemi.

– Neraudi, Embera – teica patīkami ļaunavīrieša balss. Tai piemita tāds kā ļaunīgs sarkasms un patīkama čerkstoņa. Viņa lēnām pagrieza galvu un palūkojās uz tumšo stāvu sev blakus, kurš skatījās zilganās mājas virzienā. Viņa seja nebija redzama, bet viņa melnīgsnējajai rokai bija ļoti gari nagi. Pār to plūda sīkas ūdens straumītes un spīdīgi slapja tā izskatījās dīvaini biedējoša.

– Kāpēc tu mani tā sauc? – Elizabete noprasīja un skatījās uz svešinieka roku – Tas nav mans vārds.

– Tas ir tavs vārds – Svešinieks nedaudz iesmējās – Tikai tu to vēl nezini...

– Paklausies, es nezinu, kas tu esi un es gribu, lai tu ej nafig prom no šejienes. Man nepatīk, ka man piesienas. Un ja tunāc no turienes – Elizabete norādīja uz zilgano māju – tad vari skriet atpakaļ un pateikt, ka mani viņi vairs savā kompānija neredzēs. Man viņi visi jau ir līdz kaklam. Nu, davai, skrien atpakaļ!

– Cik muļķīgi... – Svešinieks pagrieza galvu pret Elizabeti un viņa ieraudzīja sarkanas acis, kas uz viņu draudīgi spīdēja. Tas viņai lika uzreiz apklust un sarauties it kā kāds būtu iesitis pavēderi – ...ir tā domāt par personām, kuras tu nekad neesi pazinusi. Un žēl, ka neesi pazinusi, jo tas tev dzīvē būtu palīdzējis. Bet piedod, Embera. Es nevarēju ierasties ātrāk, jo man bija noteikts to darīt tikai šodien, tavā deviņpadsmitajā dzimšanas dienā.

– K-k...kas tu esi? – Elizabete aiz pārbīļa trīcēja un neiedrošinājās pakustēties

– Ak, cik nepieklājīgi no manas puses – Noteica svešinieks un sniedza Elizabetei melnu roku, kurai bija ļoti gari nagi –Mans vārds ir Eligoss. Un, ak, nebaidies no manis, es šeit neesmu, lai nodarītu tev pāri...

– Ak, tā... – Elizabete pasniedza viņam savu roku, kurai uz katra pirksta bija pat pa vairākiem gredzeniem, kas iespīdējās, noplaiksnījot zibenim – Bet KAS tu tāds esi? Un kāpēc tu mani visulaiku sauc par Emberu?

– Es esmu dēmons – Viņš noteica un Elizabetei pēkšņi sāka patikt viņa sarkanās acis, tām piemita kaut kas silts un ļauni apburošs – Un tu arī esi dēmons, tikai tu to nezini. Tavs īstais vārds ir Embera, ko tev esam devuši mēs, paši augstākie.

– Kā...? – Elizabete ar otru roku notrausa no acīm slapju matu šķipsnu

– Tā. Tu taču savus vecākus nekad neesi redzejusi, vai ne?

– Jā, tēvu es vispār nepazinu, bet māte nomira dzemdībās...

– Tieši tā. Tavs tēvs bija viens no augstākajiem. Viņš bija viens no mums.

– Bija?

– Jā. Viņš gāja bojā. Dēmonus var nogalināt. Tavs tēvs gan vēlējās, lai tu dzīvo šeit, uz zemes, bet mēs nolēmām, ka ir laiks ierasties tev pakaļ un uzaicināt uz Elli.

– Uz Elli? Nē, nē, nē... paga, paga –Elizabete sastomījās – Es taču neesmu nekāds dēmons

– Vai tu kaut reizi dzīvē esi slimojusi,kaut vai ar iesnām?

– Nē

– Vai tu reizēm esi sajutusi nepārvaramu naidu pret kādu?

– Protams, visu laiku es kādu ienīstu...

– Tevi pievelk viss tumšais unļ aunais?

– Nūūū... jā

– Un tev ļoti ātri sadzīst visi ievainojumi, vaine?

– Jā, tā ir...

– Un alkahols tev nemaz nedod galvā?

– Arī tas, jā...

– Un pats galvenais - tev ir pavisam melnas acis.

– Nu un tad?

– Cilvēkiem NEKAD nav melna sacis.

– Var jau būt. Nezinu.

– Nu, redzi!

– Ko tad?

– Tu neesi tāda kā visi.

– To es zinu gluži labi, bet tas nemaz nenozīmē, ka es esmu dēmons.

– Kāpēc gan nē? Tev taču patīk manas acis,vai ne?

– Kā tu zini?

– Es to jūtu. Un tu arī spēj just. Noteikti ne tik labi kā es, bet pieskaroties man tu noteikti sajutīsi kautko no manām sajūtām – Eligoss teica un pasteipa Elizabetei savu melno roku. Elizabeteievēroja, ka roka ir tā kā notetovēta ar skaistām līnijām, kas bija tajā itkā iegrebtas. Viņa pieskārās Eligosa rokai un pēkšņi viņa sajuta spēcīgu triecienu. Galva iesāpējās un likās, ka tā tūlīt pārsprāgs. Roku nevarēja atraut, kāds spēks to turēja kā pielīmētu Eligosa vaļējajā plaukstā. Pēc īsa brīža sāpes pierima un viņa sāka redzēt.

Elizabete redzēja asinis. Asinis visapkārt, liesmas un sāpes. Daudz skaļu un mokošu kliedzienu. Itkā viņa lidotu cauri tam visam. Daudz sakropļotu un asiņojošu būtņu, kas neizskatījās pēc cilvēkiem, bet pēc... viņa pat nevarēja iedomāties pēc kā varētu izskatīties kautkas TIK pretīgs. ķēdes... Daudz asu ķēžu, kas ieurbušās pelēkā un bezpalīdzīgā miesā, kura jau sen pārstājusi asiņot. Neizturams pretīgums... Viņa lidoja tam cauri, bezveidīgie radījumi bez acīm un aizšūtām mutēm mēģināja viņu saķert, bet tad viņa sāka celties augstāk un augstāk, un augstāk, līdz viņas skatienam pavērās bezgalība. Asinis, ķēdes un pretīgums tik tālu, cik sniedz skatiens. Ik palaikam kādā vietā atvērās zeme, jeb kas tas tur bija pa ko visi tie radījumi mīcījās, un izsvieda liesmu mākoni, kas uzgāja augšup tumsā un tukšumā...

Elizabetei palika slikti un viss pagaisa. Pēkšņi viņas priekšā stāvēja Eligoss un lija lietus. Viņa nokrita uz ceļiem un sāka vemt. Eligoss mierīgi noskatījās un neteica ne vārda, tikai stāvēja un spīdināja savas sarkanās acis naktī. Elizabete centās noņemt no sevis radušos pretīguma sajūtu, itkā tā būtu kāds radījums, kas viņai uzklupis. Viņa centās uztvert uz sevis pēc iespējas vairāk lietuslāšu, lai tikai nomazgātu visu nosevis. Eligoss viņai uzlika roku uz pleca un pēkšņi kļuva labāk. Likās, kalietus visu ir aizskalojis.

– Kas tas bija? – Elizabete smagi elsojotjautāja.

– Elle – Viņš mierīgi sacīja – Pareizāk, Ķeols. Tā ir vieta Ellē, kur moca mirušās dvēseles

– Tas ir pretīgi – Elizabete sacīja, ar riebumu skatīdamās Eligosam acīs.

– Jā – Eligoss mierīgi teica – Varbūt. Bet ne man. Es tur jau esmu pavadījis tik daudz laika, cik tu nemaz nespēj iedomāties. Tur nonāk dvēseles, kuras ir nogalinājušas, liekuļojušas, melojušasvai ļāvušās kārdinājumam. To ir bezgalīgi daudz, tāpēc Ķeols ir bezgalīgs. Bettā nav vienīgā vieta Ellē. Tas bija tikai mazs Elles gabaliņš, ko tu redzēji.

– Es negribu turp doties! – Elizabete teica– Man nepatīk tā vieta...

– Tev tur nemaz nebūs jādodas. Ķeols nav vienīgais, kas tur atrodas. Mēs dosimies uz Uguns Tempļiem. Tur ir skaisti un tur nav nevienas mirušas dvēseles, izņemot šedus, protams, bet viņi tur ir lai mums kalpotu... – Eligoss turēja savu roku Elizabetei uz pleca un stāstīja, un viņai kļuva aizvien vieglāk. Elle likās kā mājas, kurās par katru cenu vajag atgriezties. Elizabeti pārņēma siltums un labsajūta, kas plūda no Eligosa rokas pa visu ķermeni. Viņai vajadzēja doties Eligosam līdz. Vajadzēja visu redzēt.

– Dodamies – Elizabete sapņaini teica

– Labi – Eligoss atteica – Iesākumam mums vajadzēs asinis, lai izveidotu vārtus, kas mūs tur aizvedīs. Kā būtu, ja mēs iegrieztos tajā mājā?

– Tu taisies kādu nogalināt?

– Jā

– Kāpēc? Tikai dēļ asinīm? Cik daudz tad tur vajag?

– Divus cilvēkus. Vismaz es parasti izlietoju divus. Saproti, Elles vārtus var atvērt tikai ar noteiktu rituālu, kurā ir vajadzīgas asinis

– Jaunavas asinis?

– Nē. Var pat nebūt cilvēka asinis. Tam īsti nav nozīmes. Un jaunavas asinis... jā... tās lietojot, efekts noteikti ir grandiozs. Daudzi baidās tās lietot, jo iznākums ir neiedomājami stiprāks un biedējošāks. Katrā ziņā mēs iztiksim arī ar parastām cilvēka asinīm.

Viņi runāja un gāja uz zilganās mājas pusi. Lietus turpināja līt un zibens strīpoja debesis aizvien biežāk. Elizabetes kājas grima dubļos un viņa ievēroja, ka Eligoss iet pavisam mierīgi un nepiespiesti. Ielūkojoties ciešāk, viņa redzēja, ka Eligosa kājas gandrīz nepieskaras zemei. Viņš neiegrima dubļos kā viņa, bet staigāja kā Jēzus pa ūdens virsmu.

Viņi bija nonākuši līdz lielajai, zilganajai mājai. Pie tās stāvēja pāris mašīnas. Eligoss devās garām akmens lauvu figūrām, augšup pa kāpnēm un atvēra durvis, palaižot Elizabeti pa priekšu. Kaut kur augšstāvā skanēja smagā mūzika. Elizabete gāja pa tumšo gaiteni uzkāpņu pusi, kuras veda uz augšstāvu. Eligoss viņai klusi sekoja, nevarēja pat dzirdēt viņa soļus, turpretim savējos Elizabete varēja saklausīt itin labi. Viņi abi gāja garām lielajam spogulim un likās it kā tas rādītu kaut ko savādu. Elizabete apstājās. Spogulī bija tikai viņa viena pati, turklāt viņai spīdējaacis. Sarkani spīdēja. Viņa palūkojās atpakaļ. Tur stāvēja Eligoss, bet spogulīviņa nebija. Elizabete ieskatījās spogulī ciešāk. Viņas acis tiešām spīdēja, laigan ne tik spoži kā Eligosam, bet tomēr spīdēja.

– Tevi neredz spogulī – Viņa pasmaidīja – Un man spīd acis. Gluži kā tev...

– Tevī pamostas dēmons, jo tu man pieskāries – Eligoss sacīja – Drīz arī tevi vairs spogulī nevarēs redzēt. Nāc...

– Dzirdi mūziku? – Elizabete paņēma Eligosu aiz rokas

– Jā. Es dzirdu pat kā peles skraida zem grīdas

– Tev patīk?

– Peles?

– Nē. Mūzika

– Nu kā lai saka... Var jau iztikt. Tomēr priekš manis tas diez kas nav, jo mūsu mūzika ir kritušo eņģeļu dziesmas, uguns rūkoņa un metāla šķinda. Tas skan visai līdzīgi, tikai daudz, daudz skaistāk. Neviens cilvēks to nekad nav dzirdējis...

– Forši... Man tas ir jādzird – Elizabete nosmējās, pieliecās un noskūpstīja Eligosu. Cauri viņas ķermenim izskrējatirpas, kas ar katru brīdi kļuva siltākas. Negribējās atlaist lūpas, gribējās iekosties Eligosā un apņemt viņu ciešāk. Elizabete juta kā viņas ķermenī ieplūst spēks, tas bija kaut kas vibrējošs, kas skrēja cauri viņai. Pa asinsvadiem, nerviem un caur katru šūnu, piepildot viņas ķermeni ar siltumu, kas lika viņai justies stiprai un varenai. Nepārspējami stiprai. Likās, ka viņa spētu pacelt un aiznest visu zilgano māju, apņemt Eligosu stiprāk un pārlauzt viņu uz pusēm. Izdarīt jebko... Tikai siltums un vibrēšana. Vairāk, vairāk, vēl vairāk...

Viņa attapās, ka ir aplikusi savas kājas un rokas ap Eligosu un sēž uz viņa iegurņa. Neliels kautrīgums pārņēma... Emberu. Viņa nokāpa no Eligosa un palūkojās viņam acīs. Eligoss pasmaidīja un kļuva redzami viņa skaistie, asie zobi. Visi taisnā rindā, asi kā žiletes... Viņa juta. Juta, ka viņa ir kas cits. Kas varenāks nekā līdz šim. Viņa palūkojās spogulī un ieraudzīja tur sevi. Viņai bija tumša āda un koši sarkanas, spīdošas acis. Likās, ka ir kļuvis gaišāks, jo viņa pēkšņi varēja saskatīt vismazāko sīkumu šajā tumsā. Varēja dzirdēt lietu, kas sitās pret mājas logiem un jumtu,varēja pat izšķirt dziesmas vārdus, kas skanēja augšstāvā. Un viscaur ķermenim pulsēja dīvains spēks. Viņa skatījās uz sevi spogulī tikai dažas sekundes, līdz viņas attēls izgaisa.

– Es ESMU Embera – Viņa teica un saklausīja savu balsi, kas skanēja skaistāk un ļaunāk nekā līdz šim. Tik skaista, ļauna un sievišķīga balss.

– Protams, ka tu esi Embera – Eligoss teica – Beidzot tu esi pamodusies

– Ejam – Embera ļauni noteica, pasmaidīja, atklājot asus zobus, un devās augšup pa kāpnēm. Viņa uzkāpa pa kāpnēm bez mazākās piepūles un atcerējās kā kādreiz tas bija tik nogurdinoši. Nē... viņa vairs nebija Elizabete.  Viņa bija Embera.

Viņa žigli uzskrēja uz pēdējo stāvu, kur vairāki cilvēki dejoja, daži gulēja stūros un skūpstījās, daži sēdēja pie galdiņa un dzēra. Pārlaižot skatienu telpai, Embera stūrī ieraudzīja viņus. Kristapu un Annu. Meiteni, kas šovakar, Elizabetes dzimšanas dienā, atņēma viņai puisi. Un tagad viņi kaislīgi skūpstījās, aizmirsuši par Elizabeti. It kā tādas nemaz nebūtu. Emberu pārņēma niknums. Viņa devās cauri istabai taisnā ceļā uzkaktu, kur atradās abi viņas nīstākie cilvēki. Niecības. Nekas vairāk.

Embera pienāca pie viņiem abiem un atrāva Annu aiz kakla nost no Kristapa. Viņa pacēla Annu gaisā aiz kakla ar vienu roku.Anna likās tik viegla kā pūka. Viņas seja sašķobījās aiz bailēm un pārsteiguma, viņa mēģināja kautko pateikt, bet Emberas roka viņai aizžņaudza kaklu. Emberu pārņēma tāds kā prieks. Perverss gandarījums par to, ka viņa tagad bija neaptverami spēcīga. Annas sīkā un nenozīmīgā dzīvība tagad bija Emberas rokās un viņa spētu Annai pārlauzt kaklu, tikai nedaudz pagriežot roku.

Kristaps piecēlās un mēģināja Emberai ieķerties otrā rokā, bet viņa ar vieglu sitienu aizlidināja Kristapu pāri istabai, nenolaižot roku, kurā viņa turēja Annu. Kristaps atsitās pret sienu, sāpēs iekliedzās un nokrita uz ceļiem. Embera palūkojās uz viņu. Viņš bija tik nožēlojams. Un patiesībā jau Anna nebija vainīga par savu eksistenci. Tas taču bija Kristaps, kurš Elizabeti pasūtīja. Viņš ir vainīgs pie visa. Viņš, viņš, viņš. Tikai viņš.

Embera ar būkšķi nosvieda Annu uz grīdas, kur viņa mokoši rīstījās un centās ievilkt elpu, un devās uz otru istabas galu pie Kristapa. Telpā esošie cilvēki sāka paniski skraidīt un lauzties ārā padurvīm, bet Eligoss nostājās viņiem ceļā un pāris dedzīgākos jaunekļus pagrūda atpakaļ tik stipri, ka viņi nokrita uz grīdas tikai kaut kur istabas vidū.Atskanēja raudas un kliedzieni. Lūgumi pēc žēlastības.

Embera tuvojās Kristapam, kurš centās atkāpties, bet nebija kur, jo viņš bija ar muguru pret sienu. Iespiests stūrī kā tāda pele. Sīka un niecīga dzīvība. Embera sagrāba viņu aiz apkakles un trieca pret sienu. Kristapa seja sāpēs sarāvās un pār viņa vaigiem noritēja asaras. Embera uz brīdi lūkojās Kristapa sejā. Viņam sāpēja. Emberai tas radīja dīvainu apmierinājuma sajūtu. Tādu kā neparastu prieku. Ko gan viņa bija Kristapā atradusi? Kāpēc bija jāskrien ārā no mājas un jāmirkst lietū, kad Kristaps viņu pasūtīja? Bet tā taču vairs nav viņa. Kristaps taču pasūtīja Elizabeti, nevis viņu - Emberu. Kāda gan viņai gar to daļa? Tomēr jāatriebjas Kristapam. Viņš ir pēdējais mēsls. Ja nu viņš reiz salauž vēl kādas citas meitenes sirdi? Cik muļķīgi... Viņa būtu pie tā vainīga. Nē. To tā nevar atstāt. Un vispār – vajag taču asinis. Viņam jāmirst...

– Tu mirsi – Embera sadzirdēja savu ļauni čukstošo balsi un, nedaudz atjēgusies, uzsauca Eligosam – Eu! Viens mums jau ir. Man liekas, ka jāņem šitais, jo viņš ir baigais kretīns

– Labs ir – Eligoss mierīgi atbildēja,stāvēdams durvīs kā Rodas koloss un nevienu nelaizdams sev garām –Derēs...

– Tu... tu taču ne.. – Kristapa acīs iezagās bailes – Ko tu gribi darīt? Attopies... Elizabete! Ko tudarīsi...?

– Es neesmu Elizabete – Embera noteica un pasmaidīja Kristapam sejā, joprojām turot viņu aiz apkakles. Kļuva redzami viņas asie zobi – Un es tevi nogalināšu, jo mums vajag asinis, un vispār - tu man nepatīc. Tu Elizabetei nodarīji pāri.

– Kas ir ar tevi? Tu esi sagājusi sviestā... – Kristaps raudāja – Tā vairs neesi tu pati

– Es zinu. Paliec sveiks – Embera klusi iečukstēja Kristapam ausī un apgrieza viņam sprandu. Tas viņai izdevās tik spēcīgi, ka Kristapam galva palika karājoties kaulu un cīpslu strēmelē, pirms viņš smagi nokrita uz grīdas un sāka asiņot. Embera noskatījās kā līst asinis un iesmējās.

– Man likās, ka nogalināt cilvēku būs grūtāk – Viņa noteica un pagriezās pret Eligosu, kas bija saķēris kādu puisi un dauzīja viņu pret stenderi līdz tas izslēdzās un arī nogāzās uz grīdas. Embera pagājās cauri istabai un palūkojās uz saviem viesiem. Sīkās neicības. Kas viņi bija? Nekas. Dzīves atstumtie, par kuriem neviens nesērotu, par kuriem nevienam nebūtu nekādas daļas, ja viņi nomirtu. Bet nevajag viņus nogalināt. Vai varbūt vajag? Neko ļaunu jau tie viņai nebija nodarījuši. Nu, jā... izņemot tās neskaitāmās reizes, kad Elizabete tika apsmieta, pazemota un izāzēta par visādiem sīkumiem. Bet Nē! Viņa tos ne nogalinās. Viņa tik zemu nenolaidīsies. Vai varbūt viņa jau tik zemu ir nolaidusies, nogalinot Kristapu? Domas un izjūtas jaucās pa Emberas galvu kā vētra. It kā alkahols būtu sakāpis galvā. Kaut gan... viņa taēu nemaz nezināja kā tas ir - būt piedzērušamies. Viņai tas nekad nebija izdevies. A bet kam gan tas interesē? Viņa drīz redzēs Elli...

– Tas tur ir beigts? – Embera norādīja uz guļošo, kuru Eligoss bija sitis pret stenderi

– Jā – Eligoss mierīgi sacīja

– Pārējiem ļauj iet – Embera teica. Eligoss pakāpās nost no durvīm un pārējie lēnām un bailīgi izgāja no istabas. Tikko viņibija tikuši ārā no istabas, visi neaptveramā ātrumā cits pār citu metās lejā pakāpnēm un ārā pie savām mašīnām. Varēja dzirdēt ierūcamies motorus un grants čirkstoņu un prom viņi bija. Embera klusi iesmējās. Eligoss savāca abus līķus sāka ar viņu asinīm zīmēt uz sienas dīvainu simbolu.

Tas sastāvēja no aplī iezīmētām vairākām zvaigznēm, kuras atradās viena otras iekšpusē. Viscaur Eligoss uzzīmēja krustiņus un citas zīmes nepazīstamā valodā, kas līdzinājās apaļīgām rūnām. Kaut kur vidū Embera saskatīja parasto pentagrammu, bet tā bija sīka daļiņa no visas lielās zīmes. Varēja arī redzēt dažus vārdus, kas rakstīti ar latīņu burtiem: Ihillan, Diemo, Meggedh, Bizkael, Aaril. Tie atradās starp parastās pentagrammas stariem. Pašā vidū tika iezīmēts krusts un ārējās zvaigznes stūros – mazi pusaplīši.

– Gatavs – Eligoss teica pēc vairāku minūšu zīmēšanas. Viņa rokas mirka asinīs, bet sejā nevarēja saskatīt nekādu izteiksmi– Tagad tikai nedaudz maģijas... Stāvi tur. Un neko nesaki. Kad es būšu pabeidzis, es tevi paņemšu aiz rokas un mēs iesim iekšā.

Eligoss sāka kaut ko ritmiski dziedāt. Tā bija monotona un klusa melodija, bet drīz tā sāka atbalsoties telpā, un lielās zvaigznes stūros, tieši uz pusaplīšiem, uzliesmoja mazas uguntiņas. Tās kļuva nedaudz lielākas un to gaisma sāka plūst pa zīmes līnijām kā ūdens pa upes gultni. Lēnām un noteikti. Eligoss nedaudz papleta rokas pret simbolu, tasiegailējās koši sarkanā krāsā un no tā centra uz visām sienas pusēm izplūda vilnis. Mazs vilnītis, kas pēc brīža atkārtojās atkal un atkal līdz zīmes centrā parādījās tukšums no kā izplūda tvaiki. Tas kļuva aizvien lielāks, kamēr aizņēma visu zīmes apli. No cauruma plūda tvaiki un vāja gaisma. Eligoss paņēma Emberu aiz rokas un viņi devās iekšā tvaika un gaismas pilnajā portālā.

 ‡ ‡

 Tā bija dīvaina sajūta, it kā viņi ieietu ūdens sienā. Gaiss sabiezēja, tikko viņi bija iegājuši portālā. Kļuva grūtāk iet. Embera un Eligoss, sadevušies rokās, brida uz priekšu pa tvaikiem uz gaismas pusi. Embera juta, ka visapkārt ir tikai biezs gaiss, zem kājām nebija nekā cieta un viņa sevišķi labi nesaprata, pa ko viņi staigā.

Beidzot tvaiki pazuda un skatienam pavērāsmilzīga zāle, kas laikam bija kāda ala, jo no ļoti augstiem griestiem nokarājāsmiljoni stalagmītu. Augstu virs galvas plūda vairāki zilgani, horizontāli milzustabi, kas, liekas, sastāvēja no dūmakainiem apveidiem. Aiz viņu mugurām kautkas nočūkstēja un Embera, paskatoties atpakaļ, ieraudzīja, ka portāls aiz viņiemlēni aizveras un parādās savādi simboli padziļinājumā aiz portāla. Padziļinājumsbija iegrebts sienā un tajā ar simboliem, kurus Embera nepazina, un attēliembija atainotas cilvēkveidīgas būtnes. Portāls uz Zemi - viņas bijušo pasauli.Palūkojoties uz abām pusēm, Embera ieraudzīja neskaitāmus portālus, kas arī bijaiegrebti sienā, tikai tajos vīdēja citi zīmējumi ar dīvaināmbūtnēm.

Eligoss pārlaida skatienu apkārtnei un,nedaudz parāvis Emberu aiz rokas, lika viņai sekot. Pa lielo telpu pārvietojāsdažas tumšas būtnes, bet to stāvi bija izplūduši, jo visapkārt bija karstadūmaka, kas neļāva neko īsti labi saskatīt. Viņi gāja prom no portālupadziļinājumiem uz milzīgu vārtu pusi, kas stiepās līdz pat alas griestiem kānepārvarams kalns. Šie vārti bija veidoti no vara un tajos bija izgrebtasdažnedažādu kailu radījumu figūras. Likās, ka visi šie radījumi veido vārtus.Vārti savādi pulsēja it kā tie būtu dzīvi. Miljoni roku un ķermeņu, kas bijasavijušies miljons dažādos veidos. Ik pa brīdim no kādas atveres izplūda tvaikamutuļi un griezdamies uzlidoja augšup pie zilgano dūmu stabiem, kuri lēnam unpaklausīgi plūda vārtos. Figūras bija atvērušas tiem caurumu vārtu augšdaļā un,likās, ka metāla radījumi sagaidītu un sveicinātu zilganos apveidus, kas peldējastabos.

– Tie ir dvēseļu ceļi – Eligoss sacīja,ievērojis, ka Embera skatās augšup – Pa tiem dvēseles ieplūst vārtos, kur tiekizlemts dvēseles tālākais ceļš. Dažas dvēseles dodas uz Mirušo Upi, bet lielākādaļa dodas lejup uz Ķeolu, kur to sagaida mūžīgas mokas. Skaties, redzi kā dažasdvēseles cenšas tikt ārā no staba. Tās noteikti ir bijušas īpaši ļaunas un tagadsaprot, kas tās sagaida.

Patiešām. Embera vēroja kā vairāki zilgani,cilvēkveidīgi stāvi atdalās no staba un mēģina izlauzties, bet to nemateriālie,dūmiem līdzīgie ķermeņi nespēja pavisam atdalīties no pārējās masas, un viņiatkal tika ierauti atpakaļ un tur jau viņus sagaidīja vārtos grebtie radījumi.

Viņi bija pienākuši pie vārtiem. Emberapalūkojās augšup un viņai radās sajūta, ka vārti viņai gāžas virsū. Tie bijaneiedomājami augsti un fundamentāli. Eligoss izrunāja dažus vārdus, ko Emberanesaprata un metāla figūras pašķīrās, izveidojot caurumu, pa kuruieiet.

– Caur šiem vārtiem ieiet visi – Eligossklusi sacīja kamēr viņi gāja cauri vārtiem – Bet atpakaļ drīkst nākt tikaiAugstākie un Ištiāri, tāpēc pacenties kļūt par Augstāko, lai mēs vēl varētukādreiz doties atpakaļ uz kādu no pasaulēm.

– Un kā par tādu var kļūt? – Emberajautāja

– Tu redzēsi – Eligoss pasmaidīja un viņupriekšā pavērās burzma – Tā ir Pēdējā pilsēta. No šejienes mēs nokļūsim UgunsTempļos, kad būs nākamais prāmis pāri Stiksai.

Embera palūkojās visapkārt. Aiz viņiemmilzīgo vārtu vairs nebija. Tikai neliela akmens arka. Viņa ieraudzīja pelēkasun tumšas debesis, kas kaut kur tālumā krāsojās sarkanīgas. Emberas priekšāskraidīja daudz cilvēku un citādu būtņu, kādas viņa nekad nebija redzējusi,valdīja baurzma un troksnis. Visi kaut kur steidzās. Daži kaut ko pārdevastendos pie bruģētajām ielām, citi skraidīja iekšā un ārā pa dažādām durvīm,virs kurām bija krāsaini uzraksti valodā, kuru Embera nesaprata, bet tīri labisecināja, ka tie varētu nozīmēt kaut ko līdzīgu “Bārs” vai“Bordelis”.

– Kas tie visi par ļaudīm? – Emberavaicāja, veroties melnīgsnējās sejās un melnos paltrakos, kas piepildījapilsētas laukumu.

– Ištiāri – Eligoss atbildēja – To varētupaskaidrot kā “Sātanisti”. Lucifera un viņa tumšo spēku atbalstītāji, kas dzīvodažādās pasaulēs un palīdz Luciferam iegūt vairāk dvēseļu. Ištiāri noslēdzlīgumu ar Luciferu, vēl būdami savā pasaulē un par to viņiem tiek apsolītanemirstība un labāka aizkapa dzīve. Viņi pārvelk Lucifera pusē daudzas dvēseles,liekot tām melot, nogalināt, liekuļot un tā tālāk. Starp viņiem ir daudzi burvjiun vareni advokāti. Viņi visi strādā Lucifera labā. Šī ir viņupilsēta.

Embera un Eligoss devās cauri Pēdējāspilsētas ielām uz to pusi, kur Embera bija saskatījusi sārtumu debesīs. Ejotcauri burzmai, vairāki cilvēki un dažnedažādi radījumi, kam bija ķirzaciskas unvilciskas iezīmes, viegli paklanījās Emberas un Eligosa priekšā. Visiem viņiembija melnas mantijas vai melni mēteļi, kas plīvoja viņiem ejot. Neviens īpašinerādīja savu seju. Vairākumam bija apsieti kaklauti vai pieliktas tumšasmaskas. Da?iem Embera pamanīja ķēdītē ap kaklu iekārtu kādu sudraba simbolu, kasvairākumā gadījumu atgādināja piecstaru zvaigzni. Daudzi nolūkojās uz viņasgredzeniem, kuri bija ar dažādiem simboliem, tai skaitā arī ar pentagrammu.

– Kāpēc uz mums tā skatās un klanās? –Embera pajautāja

– Tāpēc, ka es esmu viens no Augstākajiemun tu esi Fomora - zemes dēmons jeb, pareizāk sakot, citas pasaulesdēmons

– Un Fomoros ir kaut kas īpašāksnekā citosdēmonos? – Embera cerīgi apjautājās

– Protams – Elogoss pasmaidīja un palūkojāsuz Emberu – Fomori parasti izceļas ar ārkārtīgu apdāvinātību uz maģiju, kaut gannekad ar to nav nodarbojušies, ar viņiem sarunājas daudzu pasauļu dabas spēki,bet bieži tiem piemīt ļauna brutalitāte

– Vai tad pārējie dēmoni arī nav ļauni unbrutāli?

– Ir. Bet Fomoriem vienmēr patīk bezjēdzīgaasinsizliešana, no kā viņi gūst baudu

– Tiešām?

– Jā. Fetišs. Viņi dažos gadījumos ir tādi,kas gūst prieku un apmierinājumu no nogalināšanas

– Man liekas, ka...

– Es zinu

– Ja?...ko tad...?

– To, ka tu gūsti apmierinājumu nonogalināšanas. Es jutu, kas tevī notiek, kad tu nogalināji Kristapu. Tev taspatika, vai ne?

– Nu, jā...

– Bet tam visam nav nozīmes – Eligossiesmējās – Mēs taēu esam Ellē un šeit brutalitāte, naids un asinis ir itvisur.

Turpinājums sekos