...Sadursmju fronte likās kā gigantiski sprādzieni un ugunsgrēki, kur atbrīvojās dažāda veida anihilāciju un transformāciju kolosālās enerģijas. Tās bija tik varenas katastrofas, ka to atbalsis vēl joprojām dzirdamas Visumā... (S. Lems. "Jaunā kosmogonija".)
Vai supercivilizāciju sadursmes atbalss?
Pirmais sadūšojās zinātniskajai sabiedrībai likt priekšā savu fantastisko „galaktisko kauju” hipotēzi Harkovas astronoms A. V. Arhipovs, kurš bija pazīstams ar saviem „Mēness artefaktu” meklējumiem.
Pēc viņa versijas, gamma-zibšņi atgādina dažādas jaudas īslaicīgu sprādzienu sēriju, tajā pašā laikā to izmēri nepārsniedz dažus desmitus kilometru. Turklāt gamma-izmeši notiek kompakta apjoma ietvaros – šaura un tēmēta. Kopumā tas viss atgādina šāvienu no milzonīga ieroča, pēc kura seko trāpījums un mērķa iznīcināšana.
Būtisks arguments par labu viņa hipotēzei pēc Arhipova domām ir tas, gamma-sprādzienu starojuma jauda ir kaut kā standartizēta „kosmiskajiem kaujas lādiņiem”. Kaut kas līdzīgs ļoti reti ir sastopams galaktiskajos plašumos, kur to pašu zvaigžņu izmēri mainās ļoti plašā amplitūdā – no punduriem līdz supergigantiem.
Mūsu galaktikā Piena Ceļš gamma-sprādzienu pēdas var atrast samērā šaurā joslā starp Vērša un Lielā Lāča zvaigznājiem. Tajā pašā laikā dotajā telpā astronomi nav fiksējuši nekādus debess ķermeņus, kas varētu saturēt sevī tik gigantiskus enerģijas krājumus. Tas viss Harkovas zinātniekam liek izdarīt secinājumus, ka parādība vairāk atgādina kosmiskās flotes frontālās kaujas, kā tās apraksta rakstnieki-fantasti.
Trieciens pa Zemi.
Pavisam nesen gamma-barsteru „darbības” apspriešanā ir pieslēgušies arī arheologi. Pētot VIII gadsimta kultūrslāņus, viņi ir atklājuši ļoti spēcīgas kosmiskā gamma-starojuma pēdas Japānas ciedru koksnē 774.-775. gadā. Pētījumu stafeti no viņiem pārņēma astrofiziķi, kas sākumā nolēma, ka augstā izotopu līmeņa iemesls koku mizā ir pārnovas sprādziens. Taču drīz šo hipotēzi noraidīja, tāpēc ka debesīs neatrada pārnovas pēdas „šķidrauta” formā ar zvaigznes atliekām baltā pundura izskatā. Tā zinātnieki nonāca pie viedokļa, ka mūsu planētu ir ķēris milzīgs gamma-trieciens, kas nācis no kaut kurienes desmit tūkstošu gaismas gadu attālumā. Turklāt šī kosmiskā kataklizma simtiem reižu pārsniedz pārnovas sprādzienu, un bija miljoniem triljoniem reižu spožāka par Sauli.
Kaut arī VIII gadsimta gamma-sprādziens bija ārkārtīgi spēcīgs, Viduslaiku hronikās par to nekas nav teikts. Tas arī saprotami, jo starojums bija neredzams, bet sekojoša ādas vēža slimības izplatīšanās Viduslaiku ārstu prātos kārtējo reizi kļuva par kārtējo noslēpumaino sērgu.
Šodien līdzīga „gamma-šāviena” no tālā kosmosa sekas būtu daudz katastrofiskākas. Kopā ar ozona slāņa sagraušanu – tas kā vairogs aizsargā mūs no kosmiskā starojuma – spēcīgi ciestu arī daudzu pavadoņu radioelektroniskās ierīces. Bet cilvēce uz ilgiem laikiem aizmirstu par pludmalēm un saules vannām...
Starp citu, daži ufologi drūmi pareģo, ka katrā mirklī Saules sistēmas tuvumā var izcelties asiņaina kauja starp citplanētiešu zvaigžņu kuģiem, kas apbruņoti ar baismīgiem „gamma-fugasiem”. Tad Zemes cilvēkiem patiešām var iet plāni.
Programmas METI bīstamība.
Pirms 40 gadiem tika radīta programma METI – „Vēstījums citplanētiešu civilizācijām”, un Herkulesa zvaigznāja virzienā no Aresibo radio observatorijas Puertoriko tika sūtīta pirmā starpzvaigžņu „telegramma”. No tā laika kosmosā uz dažādām adresēm ir aizgājušas kādas divdesmit „kosmiskās depešas”. Kaut arī ne uz vienu nav pienākusi atbilde, pat atsevišķi ufologi izsaka bažas par tik „skaļu” Zemes cilvēku izturēšanos Visumā.
Jaunu, dīvainu gamma-starojuma uzliesmojumu atklāšana deva iemeslu pazīstamajam amerikāņu rakstniekam-fantastam Glenam Deividam Brīnam paziņot, ka signālu pārraide ne tikai var izprovocēt citplanētiešu iebrukumu, kas prasītu daudz spēka un resursu, bet visdrīzāk izsauktu „profilaktisku” gamma-triecienu no kosmosa. Kā variants, viens vai vairāki „gamma-šāvieni” var būt sākums naidīgo citplanētiešu desantam.
Brīns un viņa domubiedri uzskata, ka pagaidām ir jāatliek starpzvaigžņu signālu pārraide un jādod laiks astrofiziķiem detalizēti izpētīt gamma-barsteru dabu. Turklāt šis piespiedu taimauts ļautu mūsu civilizācijai kļūt nobriedušākai un tā varētu izveidot kaut kādu aizsardzību pret „svešo” ekspansiju.
Tomēr, METI piekritēji šajā gadījumā ir vienisprātis ar astronomu vairākumu, kas parasti ar lielu ironiju izturas pret viņu darbību. Kopā viņi aktīvi pierāda, ka gamma-impulsus izsauc dabiski iemesli, un jebkurš starpzvaigžņu radiosignālu sūtījums ir pilnīgi nekaitīgs. Turklāt viņu galvenais arguments ir tāds, ka ‘radio laikmets” ir sācies vairāk ne kā pirms simts gadiem un visas tuvākās civilizācijas tāpat jau zina par mūsu eksistenci.
Lielā mērā šādi argumenti neiztur kritiku, tāpēc ka pēc tā paša Brīna domām Zemes radio trokšņi atgādina „iešanu pa mīnu lauku”. Katrā gadījumā virzīts radiosignāls var nokļūt uz karojošas civilizācijas „nāves zvaigznes” detektoriem, kas, redzot, ka nav koda „savējais-svešais”, tīri automātiski atbildēs ar atbildes „gamma-šāvienu”. Pēc preventīvā trieciena uz Zemi dosies arī paši zvaigžņu agresori vai arī izsūtīs automātisku „zondi-berseru”, kas iznīcinās visu dzīvo savā ceļā.