Tie bija maldi. Salmu bija tikai tik daudz, lai viņa iztērētu pēdējos spēkus tos vācot kopā. Viņai nežēlīgi sāpēja kreisā roka, kas bija apsieta ar netīru lupatu, ko nedrīkstēja ņemt nost, citādi viņa, iespējams, pat noasiņotu, uz pēdām vairs nebija atlicis daudz ādas, viss bija nosvilināts, un visu miesu klāja citas spīdzināšanas sekas. Viņa ilgi stāvēja kājās, nesaprazdama, ko darīt. Ramintu mocīja visdažādākie priekšstati par to, kādam būtu jābūt viņas ieslodzījumam, viņa par to bija domājusi visu garo spīdzināšanas laiku. Patiesībā tās bija tikai divas ar pusi dienas, taču likās kā mūžība.

Darba (tā viņi sauca mocīšanu) starplaikos Ramintai bija maza istabiņa ar koka solu, nelielu galdiņu un segu. Viņai vēl nebija noskūti mati un bija iedots rupja maisauduma apģērbs. Jau toreiz Gotfrīds viņai bija teicis, ka pēc  viņas ‘’atzīšanās’’  Ramintai vairs nebūšot tāda pils, kā tagad. Viņa bija iedomājusies visu ko briesmīgu, taču tas nebija ne puse no tā, kas bija jāpacieš tagad. Šeit nebija nekā, tikai akmens un tērauds, no kā bija izgatavotas viņu saistošās ķēdes. Viņa bija kaila un pilnīgi neaizsargāta pret aukstumu, kas jau tagad klauvēja pie viņas dvēseles durvīm. Tomēr tas vēl nebija viss.

Toreiz Ramintai bija logs. Restots un mazs, un tik augstu, ka pa to varēja redzēt tikai debesis. Tomēr viņai bija gaisma.

Tagad viņa bija vietā, kur neiespīdēja ne vismazākā gaišuma atblāzma. Tumsa bija tik visaptveroša, ka sāpēja acis. Raminta atcerējās dziesmu par silto tumsu vasaras saules svētkos, kas smaržo pēc rasas un ziediem, bet šī bija auksta un skarba tumsa, ko viņa vēlāk sāka saukt par aukstuma māsu.

Tieši absolūtais gaismas trūkums beidzot pieveica Ramintas nespēju pieņemt to, ka būs jāguļ uz šī ledus, kas izliekas par akmeni. Viņa bezspēcīgi atspieda muguru pret auksto akmens sienu un noslīdēja zemē uz niecīgās salmu čupiņas, ko bija tik grūtā darbā savākusi. Viņai sala un bija bail tik ļoti, ka grūti pat ieslēgt mūziku paklausīties. Raminta bezjēdzīgi šaudījās pa folderiem un nespēja atrast neko piemēroti nomierinošu. Beigās viņa vienkārši ieslēdza šaflu un ļāva tam izvēlēties no visa plašā mūzikas klāsta. Atskanēja kaut kas ļoti, ļoti vecs. Džimijs Hendrikss. Kad mīlestības spēks pārvarēs mīlestību pret spēku, tad pasaule iepazīs mieru.

Beidzot Raminta raudāja. Tagad jau bija par vēlu, un viņa nezināja, vai asaras būtu spējušas būt par pietiekamu pretargumentu tam, ka viņa ir ragana. Aiz bailēm un sāpēm viņa jutās kā sastingusi, bet asaras bija kaut kas pārāk dzīvs un patiess, lai spētu izlauzties tādā brīdī. Tagad gan viņa raudāja no visas sirds. Ne jau par pasauli, kurā valda mīlestība pret spēku un varu, bet vienkārši pati par sevi. Šobrīd viņa bija simbols tam, cik ļoti pasaulē vajadzīga mīlestība, piedošana un saprāts, taču Ramintai bija vienalga. Viņa cieta un viņai bija par to skumji. Raminta nebija slikts cilvēks, taču jau sen apzinājās, ka viņā nemājo pilnīgi nekas varonīgs vai cēls. Viņa atradās šeit tikai tāpēc, ka viņai bija bail pateikt ‘’nē’’, kad visi citi cilvēki būtu ar eiforisku prieku klieguši ‘’jā!’’

Toreiz viņa vēl uz kaut ko cerēja un kaut kam ticēja. Kaut kur orbītā bija kuģis, uz kura atradās cilvēki, kuri varēja viņu atrast, lai gan nekā daudz pēc kā meklēt nebija palicis. Tagad, kad viņa pilnīgā sastingumā gulēja uz jau pierastās akmens grīdas, viņai bija palikusi tikai mūzikas mape, daži bilžu folderi un vienkāršas spēlītes, kas bija saglabātas galvenajā atmiņā. Un kalendārs ar pulksteni, kas skaitīja viņas ieslodzījuma dienas. Tomēr  tas bija cietis viņas spīdzināšanas laikā, kad viņas domas šaudījās tik spēcīgi, ka bija izdzēsušas gan vairākus mūzikas failus, gan sajaukušas kalendāra atskaiti. Viņa zināja, cik ilgs laiks pagājis kopš viņa ir šeit, bet nezināja, vai ir diena vai nakts. Viss pārējais bija sadedzināts līdz ar viņas mantām un pusi kreisās plaukstas, kurā bija iemontēts komunikators. Vismaz viņas smadzenes līdz ar to, kas tur glabājās, viņi nebija spējuši atņemt.

Raminta gulēja uz aukstā akmens un pēdējo reizi pārskatīja fotogrāfiju kolekciju. Citreiz viņai būtu paticis tās kaut kur projicēt, bet acis neko neredzēja, tāpēc viņa varēja tikai aizvērt acis un skatīties tās pati uz saviem plakstiņiem.

Dienas sen bija sajukušas ar naktīm, tomēr beidzot bija pienācis ilgi gaidītais pārmaiņu laiks. Tas, ka viņa nezināja, vai tagad ir diena vai nakts, tas nemainīja to, ka viņa beidzot drīz mirs. Tie laiki, kad viņa cīnījās, cerēja un ticēja nu bija pagājuši līdz ar pēdējo sajūtu par to, kas ir siltums un gaisma.

Viņa mazliet pagrozījās, lai atrastu vietu, kur ir mazāk šķirbu grīdā, pa kurām vilka ledainais jūras vējš. Beidzot bija pienācis brīdis, kad viņa būs brīva. Viņa aizvēra un atvēra acis. Nekas nemainījās. Ramintas  pasaule jau divus mēnešus bija tumša. Viņa zināja, cik ļoti dedzinās saules gaisma, ja viņu izvedīs ārā dienā, un cik ļoti acis apžilbs pat no lāpu gaismas, ja viņu izvedīs vakarā. Tomēr Raminta ilgojās ieraudzīt īstu, dabīgu gaismu, pirms ieraudzīs mūžīgo. Vēl vairāk viņa ilgojās tikai pēc kaut kā cita.

To viņa palūgs Gotfrīdam, un Gotfrīdam tas būs jādod. Viņa iedomājās cietuma priekšnieka resno, gaļīgo stāvu, un rūgti pasmaidīja. Lai cik ļoti viņam patika noraudzīties spīdzināšanā, lai cik ļoti viņš izbaudīja katru eksekūciju, viņš tomēr bija un palika tikai māņticīgs muļķis, kas baidījās no iziešanas apakš trepēm un no vārnas ķērciena, ja tā pārlidoja ceļu no labās puses uz kreiso. Jau pavisam drīz viņš būs spiests pats ar savām rokām pienest Ramintai  to, pēc kā viņa viskarstāk ilgojās.

Viena bilde piesaistīja Ramintas uzmanību jo sevišķi. Šajā bildē viņa bija redzama kopā ar māsu pie kāda veikala durvīm. Šo bildi viņa bija izvēlējusies it kā nejauši, vienkārši tāpēc, ka tajā bija redzama māsa un abas izskatījās laimīgas, tomēr veikals bija galvenais. Tas bija dārzniecības veikals, kurā pārdeva tieši dārzeņu un garšaugu sēklas un stādus.

Ramintas rūpīgi glabātais noslēpums bija vienkārši dārzeņi. Viņa bija gribējusi audzēt īstus, svaigus ekskluzīvos dārzeņus. Nemodificētus, bez minerālmēslojuma, pavisam īstus un dzīvus. Kosmosā ar to varēja ļoti labi nopelnīt, un Raminta bija piedzimusi pašā lielākajā kosmiskajā stacijā, kāda bija cilvēku uzbūvēta, bet citplanētiešus viņi tā arī nebija atraduši. Varbūt tieši tāpēc Raminta bija pieņemta šajā darbā – cilvēki jau sen ilgojās pēc kaut kā jauna un interesanta. Ekskluzīva iespēja, kas dara godu jebkuram, kurš ticis izraudzīts!

Raminta spilgti atcerējās brīdi, kurā uzzināja, ka ir izraudzīta misijai. Noteikumi bija ļoti stingri, bet Raminta vienmēr bija bijusi apķērīga meitene ar perfektiem gēniem. Neviens gēnists, kuri bija stājušies rasistu vietā, kopš rases bija saplūdušas, nevarētu viņu apvainot kādos trūkumos. Ramintas genoms bija perfekts līdz pēdējam guanīnam. Viņa bija augusi ģimenē, kas jau simtiem paaudžu bija perfekti pilsoņi. Tie visi bija tikai apstākļi, bet arī skolā Raminta bija viena no labākajām, lai gan visumā bija slinka. Viņai vienkārši bija gaiša galva.

Tomēr izšķirošais bija kāds citādi ne pārāk glaimojošs apstāklis – viņa pēc izskata bija arhaiska tik lielā mērā, cik vien tas varēja būt. Viņa bija kosmosa cilvēkam ļoti drukna, arī mazais pirkstiņš viņai bija tikai mazliet mazāks kā senajiem cilvēkiem, viņai auga krūtis un pavisam nedaudz ķermeņa apmatojuma, un viņai bija pašai savi mati – vienīgais atavisms, kas vēl arvien bija modē. Protams, ka parūkas bija visiem, arī Ramintai, jo īstie mati auga pavisam plāni un neizteiksmīgi. Cilvēki ilgi bija cīnījušies par to, lai likvidējot ķermeņa apmatojumu, saglabātos galvas mati, bet risinājums brīnumainā kārtā nebija atrasts. Vai nu matu nebija nemaz, vai tie bija visur, bet tas jau bija apkaunojoši, tāpēc cilvēki tika iekārtoti bez jebkāda ķermeņa apmatojuma, kuru aizstāja parūkas, implantētie mati un skropstas, kā arī dažādi tiem līdzīgi aizvietojumi.

Raminta bija piedzimusi ar retu atavismu – ķermeņa apmatojumu, kuru, protams, vismaz reizi desmit gados vajadzēja apstrādāt, bet ar saviem matiem viņa lepojās. Bija tik interesanti noskatīties puišu izbrīnā, kad viņa noņēma parūku, zem kuras atradās īsti mati. Tas nostrādāja vienmēr.

Toreiz Raminta pat nebija iedomājusies, ka varētu tikt izraudzīta mācīties par misionāri – tā bija iedēvēti cilvēki, ko sūtīja misijās uz izpostīto Zemi, kas pamazām atkopās pēc kodolkara. Tur bija saglabājušies daži ciemati ar nepilnu miljonu cilvēku, kas bija izkaisīti vienpadsmit reģionos, kas savā starpā neuzturēja kontaktus un pat nezināja par citu apdzīvoto vietu eksistenci, izņemot tās divas apmetnes, kuras atradās pietiekami tuvu, lai nemitīgi karotu savā starpā.

Raminta bija izraudzījusies drošu profesiju, kas sava vienveidīguma pēc gan bija pa spēkam retajam. Viņa vēlējās audzēt īstus dārzeņus, tikai ar savām rokām un muskuļu spēku. Ģimene bija šokā, draugi smējās, bet tā kā ar to varēja nopelnīt pat ļoti labi, tad pieņēma viņas izvēli. Visi domāja, ka Raminta vienkārši ir par slinku, lai kaut ko jēdzīgāku izmācītos, tomēr vēlas pelnīt labu naudu, bet tie nebija īstie iemesli. Viņa vienkārši mīlēja zemes smaržu. Viņa nezināja, kāpēc, bet, turot rokās kaut ko pašas izaudzētu, Raminta jutās laimīga.

Jau pirmajās bioloģijas stundās, kur bērniem rādīja, kā iegūst visgaršīgāko pārtiku, notika laboratorijas darbs, kur gumijas cimdiem rokās un degunus raucot viņa kopā ar klasesbiedriem lika mazus stādiņus podiņos. Jau toreiz Raminta bija sadūšojusies bez cimda pieskartiem zemei un sajuta, cik tā ir patīkama. Viņu uzskatīja par lielu drosminieci, bet Raminta neizjuta nekādu pretīgumu pret šo no trūdvielām un netīrumiem sastāvošo savādo substanci. Viņa ieelpoja tās smaržu un iemīlējās uz mūžu.

Tagad, guļot uz aukstā akmens, viņa bija iepazinusies ar to daudz labāk. Visa planēta taču sastāvēja no šīs vielas! Tas bija vienīgais mierinājums Ramintas sāpju pilnajā apmācības laikā. Viņai lika vingrot un peldēt, mācīties svešu valodu un pilnīgi citu kultūru, ko viņa nesaprata. Vienīgais, kas Ramintai lika saņemties, bija tas, ka visa Zeme, vismaz tās vietas, kur dzīvo iedzimtie, ir klātas ar zemi un augiem.

Toreiz, kad visa civilizācija neprātā kliedza viņas vārdu, slavinot izraudzīto, Raminta stāvēja pie iluminatora un skatījās uz savu zvaigzni. Kad viņa negaidot izdzirdēja, kas noticis, viņa pagriezās pret savu istabu, kas bija pilna smaržīgu stādiņu un ievilka plaušās šo svētāko no smaržām. Ja viņa pateiktu ‘’nē’’, viņai nepiedotu neviens, neviens pats cilvēks visā kosmosā. Viņai vajadzētu mainīt vārdu un izskatu, lai pēc tam kaut kur slēptos, bet pat policija, kam nāktos viņu slēpt, skatītos ar nicinājumu. Taču pēc tam viņai būtu iespējas sākt jaunu dzīvi un atkal... nē, tik daudz spēka Ramintai nebija. Viņai nācās kļūt par varoni gļēvuma dēļ.

Raminta piecēlās un mazliet pavingroja. Tas deva vismaz nelielu ilūziju par siltumu un neļāva galīgi sastingt. Viņa bija apmācīta izdzīvot ekstremālās situācijās, arī tādās, kad jāguļ uz zemes vai jābēg skrienot vai peldot. Tagad viņa rūpīgi izvingrināja visas muskuļu grupas, lai pavisam nezaudētu kustību spējas. Tā diena bija pienākusi. Tomēr tas nenozīmēja, ka vajag padoties aukstumam. Raminta labi zināja, ko vēlas, un zināja, ka to dabūs vēl pirms nāves, tāpēc tagad nomirt vēl nebija laiks. Šis laiks kā nepienāca, tā nepienāca... Viņa gaidīja aukstumā stāvēdama un klausīdamās, līdz pēkšņi uznāca vājums un viņa atkal apsēdās. Lai gan viņa no sirds ilgojās nāves, tomēr doma par veidu, kādā tai jānāk, iedvesa viņai šausmas un tās savukārt radīja šo nelabumu un nodevīgo trīcēšanu.

Kaut kur tālumā nožvadzēja atslēgas un Raminta plati ieplestām, neko neredzošām acīm palūkojās uz durvju pusi. Nožvadzēja nākamā atslēga un viņa piecēlās uz ceļgaliem un, par spīti nelabumam,  aizrāpoja līdz tālākajai sienai, kur bija pie sienas piestiprināts smags metāla riņķis. Viņa sāka lēni un ritmiski žvadzināt riņķi, sitot to pret sienu. Tas skanēja savādi patīkami, lai gan varbūt tikai tāpēc, ka saistījās ar ēdienu, ko viņai pienesa kāds no mēmajiem sargiem, par kuru izrautajām mēlēm Ramintai rādījās murgi. Raganām nebija tiesību uz sarunām, tikai nožēlojamu dzīvības vilkšanu mūžīgā klusumā. Šajā pēdējā dienā tas mainījās.

-Jā, pēdējo reizi tu žvadzini riņķi, ragana. Pēc stundas mēs nāksim ar lāpām un tu varēsi bolīt savas ļaunās acis, apžilbusi no patiesības gaismas,- Gotfrīds ņirgājās pārtraucot mēnešiem ilgo klusumu Ramintas pasaulē, ko bija pārtraucis tikai sargs, kas, nesot ēdienu, zvanīja zvanu par zīmi tam, ka šī ir pēdējā diena.

Nebeigdama sist riņķi pret sienu, lai Gotfrīds zinātu, ka viņa tur ir un nevar pēkšņi uzbrukt, Raminta atbildēja:

-Jā, es situ riņķi pēdējo reizi, bet es zinu, kāpēc tu esi atnācis uz celli. Tev ir jāizpilda mana pēdējā vēlēšanās, citādi tu zini, kas notiks ar tevi, ja raganas pēdējie lāsti ķers tevi visā viņas pēdējās dienas spēkā.

Viņa neredzēja inkvizitora sejas izteiksmi, bet šo seju viņa bija redzējusi daudzas reizes. Tad, kad viņu sagūstīja, tad, kad pratināja, kad spīdzināja un tad, kad Raminta pēdējo reizi redzēja gaismu, tā apspīdēja viņa ņirdzīgo seju. Viņa zināja, ka Gotfrīdam ir bail no viņas. Visi zināja, ka raganas pēdējo vēlēšanos ir jāpilda, citādi viņai bija ļauts atriebt savas ciešanas saviem mocītājiem vēl pēc nāves spokojoties un riebjot.  Šī paraža bija svēta un pat tādai nožēlojamai ‘’raganai’’, kāda bija Raminta, bija tiesības uz šīs paražas izpildi.

-Saki, ko vēlies, bet tu zini, ka tavai vēlmei ir jābūt vienkāršai, lai to var izpildīt līdz tavai eksekūcijai, kas notiks tieši pēc stundas, tāpēc saki kaut ko vienkāršu, ko noteikti var izdarīt stundas laikā!- Olafs neiebilda, bet viņa balss trīcēja. Viņam, kas bija spīdzinājis, nodevis un nonāvējis, bija bail no Ramintas.

Viņa pie sevis pasmaidīja. Raminta, protams, nebija ragana, bija tikai ērtāk likt viņam ticēt, ka viņa tāda ir. Tāpat viņš zināja, ka lielākā daļa sieviešu nebija raganas, kur nu vēl Raminta, kuras maģija bija tikai tehnoloģijas un zinātne. Gotfrīds nēsāja līdzi vismaz desmit krustu un visādu amuletu, kā arī vienmēr palika pie pašām durvīm, lai gan Ramintas žvadzināšana bija dzirdama tālu pāri lielajai cellei, kurā viņa bija ieslodzīta. Par celli to varēja nosaukt tikai tāpēc, ka Raminta nezināja, cik īsti liela tā ir, jo ķēdes, kas bija apliktas ap viņas rokām un kaklu ļāva viņai piekļūt tikai vienai sienai – tai, pie kuras bija riņķis. Kad viņu šeit iemeta un pateica, ka gaismu viņa redzēs tikai tad, kad būs pienākusi pēdējā diena, viņa skatījās tikai uz gaismas apspīdēto Gotfrīda seju.

Tagad šīs atmiņas par viņa pilnīgo trulumu un nežēlīgo ļaunumu, kas reizē atspoguļojās šajā pēdējā ainā no dzīvās, siltās pasaules, laupīja viņai spēku. Pat šī seja bija silta, pat Gotfrīds bija silts un dzīvs, bet vai Raminta vēl tāda bija? Par to viņa bija domājusi daudz. Vai dzīvs ir tas, kas dzīvo? Bet vai tad viņa dzīvoja? Nē, pat Gotfrīds bija dzīvāks par viņu...

-Es vēlos tikai malku silta ūdens...- Raminta izdvesa, atmiņu nomocīta nemaz vairs nejuzdamās varena. Visu dienu turējusies, viņa tomēr bija sajutusi nodevīgu vājumu tieši pirms inkvizitora ierašanās.

Gotfrīds iesmējās.

-To tu dabūsi, ragana. Tev laikam gribas sajust nedaudz siltuma vēl pēdējo reizi? Dīvaina vēlme, dīvaina! Man gan liekas, ka tev vēl pietiks laika sasildīties. Dažas nemaz nav pārdzīvojušas pārdomu laiku pazemē, šeit ziemās tiešām ir mazliet vēsi, bet tu jau laikam labi pieproti buršanas. Drīz svētā uguns ēdīs tavu miesu un šķīstīs tavu ļauno dvēseli, gan tu jutīsi siltumu!- viņš ņirgājās.

Raminta neko neatbildēja, tikai monotoni dauzīja riņķi pret ledaino akmens sienu. Viņam bija taisnība –viņa tikai pēdējo reizi gribēja sajust siltumu. Īstu, dzīvu siltumu, mierīgu un maigu, vēl pirms uguns un nāve pieskarsies viņas miesai.

Kad sargs bija aizgājis, viņa saņēma savas aukstās plaukstas tā, it kā turētu siltu krūzi un pielika tās pie stingstošajām lūpām. Tad viņa ieslēdz laika atskaiti uz vienu stundu. Raminta nolēma, ka viņai ir vēl vismaz 45 minūtes, tad nāks Gotfrīds ar ūdeni, un pēc tam viņu vedīs ārā.

Uz Zemes bija ziema, sniegs un ledus, un Raminta nezināja, kā bija spējusi izvilkt šos divus mēnešus. Viņa bija kaila un pat mati bija nodzīti, lai viņa nevarētu aiz tiem piesiet riņķi un žvadzināt no attāluma, pati pielavoties pie durvīm, kad viņai nesa ēdienu. No sākuma vēl bija rudens un nebija tik slikti, bet pēdējā laikā bija neciešami auksts. Varbūt viņa bija izdzīvojusi pateicoties Gotfrīda bailēm, jo viņš deva tai daudz ēdiena, tikai viss bija auksts. Viņa zināja, ka cilvēka ķermenis ir spējīgs saražot pārsteidzoši daudz siltuma, ja tam dod pietiekami degvielas.

Šobrīd tas viss vairs nebija svarīgi, drīz viņu sadedzinās, un viņa nonāks tur, kur nonāk visas sievietes, kas nebija raganas, bet bija kā tādas nogalinātas. Raminta no sirds cerēja, ka 28. gadsimts būs pēdējais, kad kaut kas tāds notiek un viņa būs pēdējā vai vismaz viena no pēdējām sievietēm, kam jāpiedzīvo tāds liktenis. Taču neko viņa tur nevarēja darīt, tāpēc viņa vienkārši gulēja un gaidīja pēdējo siltuma pieskārienu. Kamēr bija jāgaida, viņa vēlreiz aplūkoja fotogrāfiju un drudžaini mēģināja atcerēties, kura tad īsti ir viņas mīļākā dziesma, lai to varētu uzlikt skanēt nāves brīdī. Viņa nespēja izlemt. Būtu labi, ja mūzika skanētu ne tikai viņas galvā no smadzenēs iemontētas mazas atmiņas, bet gan skaļi un vareni, tad viņa varbūt uzliktu kaut ko tādu kā Bēthovena 5. simfonija.

Jā, teorētiski derētu kaut kas cēls. Raminta mirs par Zemi un cilvēces sapņiem varbūt atgriezties. Viņa taču bija izredzēta profesijai, par kuru sapņoja katrs cilvēks visā plašajā kosmosā. Tas bija tas, ko novēlēja bērnam piedzimstot un pieminēja, ja cilvēks tomēr kaut kad nomira. Viņa dvēselei tika nolemts kaut ar acs kaktiņu palūkoties greznajā paradīzes valstībā, kurā nonāca misionāri. Izredzētie, laimīgie, tautas varoņi un visas civilizācijas greznākais zieds!

Viņi bija lemti agrai nāvei no radiācijas vai iedzimto mežonībām, smagiem, gadsimtu gariem treniņiem un tikai daži no viņiem beigās tika izsūtīti īstās misijās uz Zemi. Pārējie tika norīkoti dažādās no kosmosa vadāmās misijās kā vadītāji, bet tie, kas izturēja apmācību bez smagām traumām un nokārtoja eksāmenus, tika sūtīti uz Zemi izpētīt situāciju.

Raminta tika ieskaitīta pašā prestižākajā vienībā, kas pētīja izdzīvojušo iezemiešu – par cilvēkiem viņus vairījās dēvēt – kultūru un sadzīvi. Viņai iemācīja valodu, kādā tie buldurēja, paražas un dzīvesveidu, kādu piekopa, un mācīja domāt savādajās izdzīvošanas kategorijās, kādās tie uztvēra pasauli. Raminta bija apguvusi arī viņu ticības pamatus, patiesībā – divu ticību. Viņa bija nosūtīta uz to pasaules daļu, kurā senāk dzīvoja viena no attīstītākajām civilizācijām – eiropiešu civilizācija. Viņa tika nomesta no debesīm vietā, kurā senāk, tajā 2198. gadā, kas bija jebkādai civilizācijai uz Zemes pēdējais, bija valsts Baltija. Tā bija jauna valsts, kurā apvienojās divas – Latvija un Lietuva.

Raminta bija pārsteigta, uzzinot, ka viņas vārds ir cēlies no šīs pašas tautas – lietuviešiem. Viņa neko par tiem nezināja, kā jau jebkurš kosmosa cilvēks, kas dzimis 26.gs un 28. nosūtīts uz Zemi. Tagad viņai bija jārunā divās svešās, arhaiskās valodās – lietuviešu un vācu valodās, jo tieši baltieši un vācieši bija pārņēmuši pārējos izdzīvojušos Eiropā. Baltieši bija Ramintas prāt saprātīgāk atgriezušies pie senās dabas ticības, kas labi noderēja, kad civilizācija bija mirusi un viss bija jāpieskaņo Saules ciklam un gadalaiku maiņai, bet vācieši saglabājuši kristietību, kas ļoti deformētā veidā pastāvēja arī kosmosa laikos. Tā nu šīs lielās valstis, kas nezināja neko par pārējo deviņu valstu un citu rasu cilvēku pastāvēšanu karoja savus ticības karus līdz pat 28. gadsimtam, bet bija knapi attīstījušas līmeni, kāds bija agrajos viduslaikos.

Raminta tika nosūtīta izpētīt, ko piedāvāt šiem primitīvajiem cilvēkiem, kad kosmosa civilizācija atgriezīsies jau mēreni radioaktīvajā pasaulē. Viņai bija jāizpēta tie no iekšienes, jāizprot viņu vēlmes un varbūt pēc gadiem jābūt par vēstnesi tam, ka dievi ir atgriezušies no debesīm. Ramintai bija jāizliekas par mazliet garā vāju nomaldījušos sievieti, kuras ģimeni nogalinājuši vācieši, bet viņa aizbēgusi. Tas bija jāsaka tāpēc, lai iesveltu pret sevi līdzjūtību un uzticību, kas arī tika panākts. Cilvēki nolēma, ka aiz piedzīvotajām šausmām Ramintas prātiņš ir sašķobījies un viņa sākusi runāt dīvainā akcentā, neatceras ne kā jāstrādā, ne jāsvin svētki, neko. Raminta no sākuma tēloja pilnīgi plānprātīgu, bet pēc tam lika lietā apmācībā saņemtās zināšanu drumstalas par viņu dzīvesveidu.

Izrādījās, ka viņai ļoti padodas dārzeņu audzēšana, jo to Raminta bija mācījusies ļoti cītīgi. Viņai tie padevās tik izcili labi, ka viņu iesauca par zaļo raganu. Vispār viņa pati brīnījās, kāpēc viss, ko viņa stāda, izaug lielāks un garšīgāks, nekā citiem, lai gan prasmju līmenis viņai bija zemāks nekā pārējiem ciematniekiem, starp kuriem viņa dīvainā kārtā jutās pat diezgan labi.

Šajā valstī raganas cienīja viņu spēju dēļ, un Raminta ātri saprata, ka par raganu sauc jebkuru sievieti, kam kaut kas sanāk labāk, kā citām. Dažreiz tas, ko redzēja Raminta, tiešām robežojās ar kaut ko grūti izskaidrojamu, bet tā kā viņa slikti pazina šo pasauli, tad nekad neņēmās spriest, kas ir dabīgs, bet kas – pārdabisks. Tas viņai likās loģiski – ja tu kaut ko māki labāk, tad esi labāks, taču vācieši bija citādos ieskatos. Viņi savos sirojumos centās noķert pēc iespējas vairāk šādu raganu, lai pēc tam tās vai nu sadedzinātu vai pakārtu, kā kurā miestā. Pie tam dīvainā kārtā viņi to darīja ne tikai tāpēc, lai vājinātu ienaidniekus baltiešus, bet gan aiz kaut kāda mistiski reliģiska naida pret gudrām sievietēm.

Viņu dievs Jēzus neieredzēja sievietes, kas kaut ko darīja vairāk kā tikai audzināja bērnus un strādāja virtuvē. Baltiešu dievi bija gan vīrieši, gan sievietes, un viņi visi vēlējās, lai cilvēki dzīvotu labāk un gudrāk. Vāciešu dieviete Mārja bija klusa un nemanāma, viņa tikai piedzemdēja Jēzu, kas bija iemiesots dievs, un viss. Viņu slavēja par paklausību un padevību, un tikai par to, ne par kādiem īpašiem nopelniem. Mārju godināja par nekā nedarīšanu, un to Raminta nesaprata. Tagadējo kristiešu Marija bija  stipra un gudra dieviete, lai gan Raminta nebija kristiete, tomēr viņai Marija patika.

Baltiešiem gan nepatika, viņiem nepatika nekas, kas nāca no vāciešiem. Viņi karoja nesaudzīgi un nogalināja visus, sevišķi viņu priesterus, kas kūdīja tautu uz sieviešu bendēšanu un raganu ķeršanu. Tas baltiešiem bija zem goda – nogalināt sievieti, ja viņa nepretojas un nekaitēja. Vāciešu sievietes tāpat neko nesaprata ne no kara, ne no kā cita, viņas nebija vērts nogalināt. Vīrieši gan tika nogalināti un ciemati aplaupīti, kad vien baltieši tika klāt, un tieši tāpat rīkojās vācieši. Ramintu vēl arvien šausmināja šādi notikumi, lai gan viņa jau 20 gadus bija dzīvojusi uz Zemes. Kosmosā nekas tāds vairs gadsimtiem ilgi kā nenotika.

Raminta piederēja pie visizplatītākās ticības – zvaigžņu gaismas pielūdzējiem. Saules viņiem nebija, visas zvaigznes bija vienādas, jebkāds pagānisms bija zaudējis nozīmi, jo laiks bija kļuvis pilnīgi lineārs, nepastāvēja nekādi cikli, ko svinēt un ievērot. Cilvēki bija atraduši savu ticību zvaigžņu baltajā gaismā, dodot katrai zināmajai zvaigznei savu vārdu un pielūdzot to kā dievību. Ramintas mīļāko zvaigzni sauca Forksandra un tā bija maza, dzeltena zvaigznīte tāpat kā Saule. Maiga un mierīga Forksandra pārvaldīja nelielo kosmosā saglabājušos augu valsti, kā arī cilvēka iekšējo ceļu pretim zvaigznēm, ja viņš to gāja caur ielūkošanos sevī un mierīgu neiejaukšanos. Zvaigžņu gaisma bija tā pasaule, kas vēl pastāvēja ārpus civilizācijas un cilvēki bieži pulcējās pie iluminatoriem, lai vērotu katrs savu izraudzīto zvaigzni, kā arī vienmēr noskaidroja pēc cik ilga laika tā būs redzama pa konkrēto iluminatoru. Tas bija vienīgais cikls, kas vēl interesēja cilvēkus. Redzēt savas zvaigznes gaismu.

Un tur jau tā nāca. Raminta vairs neko neredzēja, jo cieši aizmiedza sāpošās acis. Viņa, domājot par savu laimīgo, silto zvaigzni bija pilnīgi aizmirsusi laika atskaiti. Gotfrīds nebija krāpies, bija pagājušas 57 minūtes kopš viņš aizgāja. Viņa juta, ka tiek piecelta, viņai uzmeta raupju apģērba gabalu, un tad viņa to juta... vāri siltu krūzīti. Gandrīz pašas miesas temperatūrā.

-Dzer, ragana, savu silto malku ūdens. Tur bija maz, tu jau lūdzi tikai malku, krūze bija auksta un ceļš no virtuves tāls, bet tici man - kad es tur ielēju malku ūdens, tas bija pat ļoti silts,- Gotfrīds smējās. -Mazliet siltāks par tevi jau tas būs un mans pienākums ir izpildīts. Tu būtu varējusi lūgt veselu krūzi, es būtu to tev devis, tu varēji lūgt pat bļodu siltas zupas, bet tava raganas gudrība lika lūgt tikai vienu malku silta ūdens. Dzer to, ragana, un mirsti. –

Raminta satvēra krūzīti ciešāk, cenzdamās sajust īstu siltumu. Nē, tā tur nebija. Arī ūdens, kas pieskārās lūpām bija tik tikko remdens. Viņai no tā sala vēl daudz vairāk kā no aukstā ūdens, ko viņai deva katru dienu, un kas sasala jau pēc dažām minūtēm, ja viņa tūliņ neizdzēra visu.

Iztukšota Raminta izdzēra savu remdeno ūdens malku un viņu satvēra daudzas rokas, vedot ārā no cietuma. Ārā spīdēja saule, bet Raminta to neredzēja, viņa domāja par to, ka vienmēr no dzīves bija gaidījusi tikai malku remdena ūdens. Viņa nekad nebija uzdrošinājusies palūgt krūzi silta piena. Raminta vienmēr bija stāvējusi, gaidot kaut ko mazu, baidoties noticēt kaut kam lielam. Kas viņai bija palicis, ko atcerēties?

Cieši aizvērtām acīm viņa uzkāpa pa trepītēm un juta, kā tiek piesieta pie staba. Asaras ritēja viņai pa vaigiem un rokas cieši apskāva koka stabu, kas likās tik silts un dzīvs pēc ilgā laika, kad viņa bija jutusi tikai metālu, akmeni un pati savu pamirušo miesu. Apkārt kliedza silti un dzīvi cilvēki.

-Ragana! Ragana! Nāvi raganai!- kliedza šīs tuvās, cilvēcīgās balsis un Raminta iesmējās. Viņa aizvērtām acīm uzsmaidīja šiem cilvēkiem, kuru balsis skanēja kā mūzika pēc ilgā vientulības laika. Viņa jutās brīva. Nebija nekā, pilnīgi nekā, ko vairs zaudēt. Viņa bija zaudējusi visu jau tajā pašā brīdī, kad pateica ‘’jā’’ slavai, bagātībai un izcilībai nevis laimei, mieram un zemes smaržai. Tagad viņa ievilka plaušās īstu, dzīvu Zemes, jūras un pat sausās malkas, kas drīz baros nāvi, smaržu. Tie senāk bija smaržīgi un skaisti koki, kas tiecās pretim zvaigznēm tāpat kā Raminta. Arī tie bija nogalināti un piespiesti arī vēl pēc tam kalpot nāvei. Bet kur bija to gars? Raminta zināja, ka vēlas doties turpat, un drīz tas notiks.

Te pēkšņi Raminta juta pārmaiņu. Cilvēki vairs nekliedza dusmās un niknumā, bet viņu balsis aizrāvās bailēs. Viņa ar mokām atvēra asarojošās acis un mēģināja saprast, kas noticis.

Un tad viņa to ieraudzīja. Gan stabs, pie kā viņa bija piesieta, gan malka, kas bija sakrauta lielā sārtā tam apkārt bija sazaļojusi un uzziedējusi mirdzošiem, baltiem ziediem. Tie vijās no katra zara cauruma malkas pagalēs, un Raminta pēkšņi izjuta, kā stabā plūst dzīvības sulas, kā tas veido zarus, kā sprāgst pumpuri plaucējot ziedus, kas lielos ķekaros lēja baltu gaismu pār pārbiedētajiem cilvēkiem pie sārta.

Gotfrīds gļēvi pavērtu muti stāvēja un blenza brīnumā, taču pēc brīža saņēmās un izrīkoja cilvēkus par spīti ziediem dedzināt sārtu. Pūlī sacēlās murdoņa, taču mūki to ātri apslāpēja, ar lielām lāpām metoties pie malkas un mēģinot to aizdedzināt, taču koka gabali tikai čūkstēja un nelīdzēja pat salmi, tie vienkārši nedega.

Raminta stāvēja plaukstām aptvērusi koku, kas sargājošiem zariem liecās ap viņu, un raudāja. Jā, viņa bija ragana. Zaļā ragana. Ragana, kas nevis sekoja savai zvaigznei, bet gan izvēlējās malku remdena ūdens. Raminta taču vienmēr bija zinājusi, ko vēlas un pēc kā ilgojās, tikai viņa nebija spējusi pateikt ‘’nē’’, kad viņai piedāvāja vienu malku remdena ūdens, tāpēc, ka tas izskatījās pēc zelta un briljantiem un cilvēki apbrīnā noelsās, kad Ramintai to sniedza.

Viņa ieelpoja ziedu smaržu un juta to silto gaismu uz savas sejas un domāja par Forksandru. Īstu misionāru zvaigznes bija lielas un spožas, bet savu mazo un silto Raminta bija zaudējusi jau sen.

Viņai ne prātā nenāca pretoties, kad ap vienu jaundzimušā koka zaru tika apmesta virve un cilpa aplikta viņai ap kaklu. Cilvēki pūlī sačukstējās pavisam klusi un dažas sievietes raudāja. Laikam ziedi bija pārāk balti un spīdēja ar pārāk spožu gaismu, kas dedzināja viņām acis.

Raminta pacēla acis pret milzīgo, mirdzošo sauli, bet tās tur vairs nebija. Viņai virs galvas pletās kosmiskais, maigais melnums, un maza, silta zvaigzne. Raminta pasmaidīja un beidzot nešaubīgi devās tai pretim.