7.diena Mājās uz dzīvokļos, saimniecībās un zoodārzos pieradinātie dzīvnieki mirst badā. Bojā aiziet lielākā daļa no pasaulē esošā apmēram 1 miljrd. cūku, kā arī prāva daļa no 400 milj. suņu

1.gads Laukos un pilsētās izplatās savvaļas dzīvnieki, jo sevišķi tādas pielāgoties spējīgas sugas kā lāči un mežacūkas, kas ēd dažādu barību. Turpretī, piemēram, virtuves prusaki un žurkas strauji iznīkst, jo savā ziņā dzīvojuši atkarībā no cilvēka.

5.gads Mājas kaķi nav atradinājušies no medīšanas. Tas lieti noder, jo tagad šie dzīvnieki pārtiek no pelēm un putniem. Vārīgie šķirnes kaķi, piemēram, persieši, visticamāk, ir izmiruši.

7.gads Zivju populācijas pamazām atkopjas pēc gadu desmitiem ilgas intensīvas nozvejas

8.gads Vilki, kuri bijuši uz iznīcības robežas, strauji vairojas un atrod aizvien jaunus medību laukus pilsētās. Atkarībā no medījuma pieejamības vilku teritorija aptver 250 – 1000 km².

Daba cenšas iegūt dinamisku līdzsvaru

„Dzīvnieki, kuri izmantojuši cilvēka radīto vidi, nonāks grūtā situācijā, un lielākā daļa mūsu piejaucēto dzīvnieku visai ātri izmirs. Tomēr atsevišķi indivīdi pielāgosies. Par to dažās nākamajās paaudzēs parūpēsies dabiskā izlase. Tas jau ir piedzīvots, piemēram, Austrālijas dingo savulaik bija mājdzīvnieks, bet mūsdienās tas dzīvo savvaļā. Daba necenšas atgūt sākotnējo stāvokli, bet allaž tiecas uz dinamisku līdzsvaru.”

LIELPILSĒTA. Plūdi, tumsa, haoss

14.diena

50 000 spēkstaciju visā pasaulē ir pārstājušas darboties. Naktī Zeme atrodas gandrīz pilnīgā tumsā. Elektriskie sūkņi, kas gādājuši, lai neapplūst tādas lielpilsētas kā Londona, Amsterdama un Ņujorka, vairs nedarbojas – ūdens gāžas tuneļos un pagrabos, kanāli izkāpj no krastiem.

1.gads

Augu sēklas atrod augšanai piemērotu vidi notekcaurulēs, kā arī ietvju un augstceltņu sienu plaisās.

3.gads

Temperatūras svārstības un vētras iznīcina logus. Tiklīdz vējš un ūdens tiek iekšpusē, mājas strauji bojājas un sabrūk.

APVIDUS. Ugunsgrēki un plūdi

20.diena

Pasaules 441 atomspēkstacija atrodas gandrīz avārijas stāvoklī. Pārstāj darboties dzesēšanas sistēmas, un pēc dažām nedēļām ūdens ir iztvaikojis. Tad reaktori izkūst vai sadeg. Apkārtne ap spēkstacijām ir radioaktīvi piesārņota, un bojā iet ļoti daudz dzīvnieku un augu.

6.mēnesis

Plosās milzīgi mežu ugunsgrēki, jo nav cilvēku, kas tos apdzēstu. Dabā ugunsgrēku sekas ilgstoši nesaglabājas un degumā palēnām izaug jauni augi. Citviet sabrūk dambji, un tiek appludinātas lielas sauszemes teritorijas, gluži kā tas 2005.gadā notika Ņūorleānā pēc viesuļvētras Katrīna.

5.gads

Visi tīrumi ir aizauguši. 1882.gadā britu zinātnieki pārliecinājās, cik ātri citi augi iekaro pamestu kviešu lauku. Pēc četriem gadiem tajā varēja atrast tikai dažas kviešu vārpas, bet piektajā gadā to nebija vispār. Pēc tam tīrums kļuva par mežainu apvidu, kur auga oši un zīdkoki.

10.gads Zāle ir izdīgusi starp bruģakmeņiem un izstūmusi tos no vietas. Koki jau ir ieauguši mājās.

25.gads Debesskrāpju logi ir izdauzīti, vējš un lietus triecas ēku iekšienē. Mitrums sabojā sienu un jumta salaiduma vietas, bultskrūves sarūsē, un paneļi sagāžas

50.gads Viens miljards pasaulē esošo automašīnu ir sarūsējušas līdz nepazīšanai. Mitrā klimatā rūsa uzveic auto jau 20 – 30 gadu laikā.

100.gads Vanšu tiltu tērauda vantis ir sarūsējušas. Zaudējušas elastīgumu, vēja pūsmā tās var viegli sabirzt cita pēc citas.

200.gads Eifeļa tornim ir sarūsējuši savienojumu mezgli, un tas sagrūst. Sabrūk arī lielākā daļa debesskrāpju un daudzas senās ēkas – jo īpaši tās, kuru pamatus pārklāj ūdens.

Noskaties, kā krīt Eifeļa tornis.

Skaties animāciju kā pēc 200 gadiem sabrūk Eifeļa tornis: ilustretazinatne.lv/eifelatornis

Sals un rūsa noārda betonu

No augstceltnēm līdz tiltiem – betons ir mūsdienu visizplatītākais būvmateriāls, kas lietots kopš antīkiem laikiem un ir ļoti noturīgs pret nodilumu. Daudzviet tiek izmantots arī dzelzsbetons, ko veido betons kopā ar metāla stiegrām, tomēr laika gaitā daba noārda arī to.

Sala bojājumi rodas, kad ūdens sasalst betona porās un izplešas, radot iekšējo spiedienu, kas bojā šā būvmateriāla virsmu un rada tajā lielas plaisas.

Kad betons ir saplaisājis, mitrums piekļūst tērauda stiegrām, kuras tā iedarbībā sāk rūsēt. Tās izplešas un vēl vairāk bojā betonu.

Augi atrod vissīkāko spraudziņu, kurā zaļot un rāpties augšup, piemēram, pa ēku sienām. Augot saknes pamazām sašķeļ bojāto betonu.

Pēc 200 gadiem nebūs gandrīz nevienas ēkas

„Ēku iekšējā temperatūra būtiski ietekmē to mūža ilgumu. Ja nebūs cilvēku, kas tās uzturēs kārtībā, celtnes būs pakļautas postošām temperatūras svārstībām. Materiāli pārmaiņus izpletīsies un sarausies, līdz konstrukcijas sabruks. Jāņem vērā, ka jaunajām, masveidā izgatavotajām celtnēm ir īsāks mūžs nekā rūpīgi būvētām vēsturiskajām ēkām, kas bieži vien ir pamatīgākas un celtas no izturīgākiem materiāliem nekā modernās celtnes.”

100.gads Mājlopi un mājdzīvnieki pamazām tuvojas savu priekšteču izskatam. Sacīkšu zirgi ir evolucionējuši par robustiem savvaļas zirgiem, bet mājas kaķi līdzinās Norvēģijas meža kaķim.

200.gads Pamazām izveidojas un stabilizējas jaunas ekosistēmas. Tur, kur agrāk pletās ASV labības lauki, tagad stiepjas prērijas un ir atgriezies bizons. Eiropas laukos redz klīstam sumbrus.

APVIDUS. Indes tvertnēs rodas noplūdes.

10.gads Statiskā elektrība vai zibens spērieni izraisa ugunsgrēkus naftas urbumu platformās visur pasaulē. Noklīduši supertankeri, konteinerkuģi un kruīza kuģi, peldēdami pa straumei, ietriecas platformās un apgāž tās. Tādējādi pa vaļējiem urbuma caurumiem jūrā izplūst miljoniem litru naftas.

50.gads Sākas noplūdes no sarūsējušiem rezervuāriem, kas pildīti ar hloru, piemēram, peldbaseinu vajadzībām. Vidē izplatās indīga hlora gāzes migla, un šis ķīmiskais elements saskarsmē ar ūdens tvaikiem pārvēršas par skābi. Noplūdes sākas arī tankkuģiem, kuros iekrautas ķimikālijas.

200.gads Visā pasaulērūsas dēļ uzsprāgst dažāda veida militāras sprāgstvielas. Sākas noplūdes no degvielas un ķimikāliju krātuvēm. Dzīvnieki un augi piesārņojumam tuvējā apkārtnē iet bojā, bet īpašas baktērijas pakāpeniski noārda lielāko daļu naftas produktu pārpalikumu.

DZĪVNIEKU PASAULE. Degunradži un lauvas dodas uz ziemeļiem

500.gads Dzīvotņu trūkums un intensīvās malumedības cilvēka eksistences laikā ierobežoja ziloņu populāciju. Tagad tie kopā ar degunradžiem vairojas un ceļo no Āfrikas un Āzijas uz Eiropu. Tiem, kuri nonāk vistālāk ziemeļos, izaug kažoks, lai varētu izdzīvot. Arī plēsēji dodas uz ziemeļiem. Grieķijā lauvu nav bijis kopš Romas impērijas laikiem, bet tagad tie atkal medī līdzenumos.

LIELPILSĒTA. Pauguraina ainava

300.gads Brīvības statuja Ņujorkā sabrūk, un no tās atdalās atsevišķi fragmenti, kas iekrīt ūdenī.

400.gads Ar augiem ir apaugusi lielākā daļa pilsētu. Tās kļuvušas līdzīgas mūsdienu arheologu pētītajām Centrālamerikas pilsētām un apdzīvotajām vietām, ko maiji pameta pirms vairākiem simtiem gadu. Var teikt, ka augu saknes šādas senās vietas ir gandrīz aprijušas.

500.gads Lielākā daļa celtņu, kurās ir dzelzs konstrukcijas vai stiprinājumi, ir sabirzušas. Tagad sabrūk arī visizturīgākās betona celtnes, piemēram, Svētā Pētera bazilika Vatikānā.

1000.gads Ir pilnībā zudušas labi pazīstamās pasaules metropoļu aprises. Tagad pilsētu vietā redzamas paugurainas ainavas ar upēm un ezeriem. Viss ir aizaudzis. Zem pauguriem joprojām atrodas ēku drupas.

Pirmatnējais mežs ataug pats

Belovežas gārša, kas plešas Polijas un Baltkrievijas teritorijā, sniedz priekšstatu par to, kā pēc 500 gadiem bez cilvēka klātbūtnes varētu izskatīties Eiropa. Dabā valda savi likumi, un, ja mežu neietekmē cilvēka darbība, vecie koki krīt un dod vietu jaunajiem. Tāpēc mežs ir daudzveidīgs – tajā ir dažāda vecuma koki, tas mijas ar purviem un pļavām, tādējādi nodrošinot dzīvotnes visdažādākajiem dzīvniekiem. Piemēram, mežā dzīvo un vairojas sumbri, lūši un bebri.

Ūdens grib izrauties brīvībā

Cilvēki un daba pastāvīgi sacenšas par ūdeni. It visur cilvēki ir uzbūvējuši pilsētas pie lieliem ūdensceļiem un ar aizsprostiem un kanāliem pariezuši upes citā gultnē. Tieši ūdensceļu ritējums un ūdenslīmeņa svārstības nosaka vidē sastopamo augu daudzveidību. Dažādas augu sugas ir pielāgojušās atšķirīgam mitrumam, un kādā brīdī ūdens, izlauzies cauri cilvēku radītajām barjerām, rada dzīvotni daudzām citām dzīvnieku un augu sugām.

Briljanti dzīvo mūžīgi

„Mona Liza” un citas gleznas jau sen ir sairušas, bet mākslas darbi no zelta un dārgakmeņiem, piemēram, „Dieva mīlestībai”, kas ir no titāna izgatavots un ar 8601 briljantu rotāts cilvēka galvaskauss, eksistēs vairāk nekā 1000 gadu. Tāpat neskartas paliks dārglietas karaļnamu dārgumu krātuvēs un nacionālo banku glabātie zelta stieņi. Arī marmora un granīta mākslas darbi dzīvos ilgāk nekā 1000 gadu. Tas attiecas arī uz Rašmora kalna granītā izcirstajām prezidentu galvām.

Mums vajadzētu būvēt kā romiešiem

Antīkajā pasaulē romieši būvēja ēkas no granīta, smilšakmens un marmora – materiāliem, kas spēj izturēt vairāk nekā 1000 gadu. Konstrukcijām izmantoja izturīgu betonu no kaļķiem un sadrupinātiem kārniņiem, kas sajaukti ar vulkāniskajiem putekļiem. No šāda materiāla ir veidots Panteona kupols Romā.

Notikumi var atšķirties

Pasaules gals nav gaidāms – tas īsi raksturotu bagātīgi ilustrētajā rakstā izklāstīto. Pasaule neies bojā, cilvēkiem to pametot, bet mainīsies, un tas būs novērojams dažādās parādībās – no betona būvju sabrukšanas līdz bebru un jo īpaši vilku populācijas pieaugumam. Rakstā minētā scenārija gadījumā šādas parādības objektīvi būs vērojamas. Diemžēl autore iespējamās norises nav grupējusi pēc izpausmes nozīmības, intensitātes un secības laikā vai ir veikusi to kļūdaini. Piemēram, nepareizi ir novērtēts metālu un betona korozijas ātrums aplūkotajos piemēros, arī atkritumu apsaimniekošanas sekas raksturotas dabiski neiespējamās vidēs. Vairākums piemēru un izcēlumu ir orientēti uz atsevišķu Eiropas plašsaziņas līdzekļos biežāk norādītajām mūsdienu vides problēmām, dabas aizsardzības aktualitātēm, kas globālā mērogā ir maznozīmīgas un nevienā no starptautiskiem zinātniskiem pārskatiem un novērtējumiem netiek pieminētas. Racionālā ziņa, šķiet, ir palikusi nepateikta, proti, cilvēkiem arī ilgtermiņa skatījumā daudz nopietnām jādomā par to, ko atstāj pēc sevis dabā.

Pasapņot nav aizliegts

Iztēloties, kas notiks uz Zemes bez cilvēku klātbūtnes, katrs pats var savas fantāzijas robežās. Protams, ir likumsakarības un faktori, kas nenovēršami piepildīsies, vismaz mums tā pašlaik šķiet. Tomēr par daudziem notikumiem viedokļi var būt atšķirīgi. Piemēram, jāšaubās par žurku iznīkšanu bez cilvēka klātbūtnes. Cilvēks ar savu „bezatbildīgo” izzušanu gan sagādās neērtības ne tikai žurkām, bet arī citām ar cilvēku cieši saistītām tā dēvētajām sinsntropajām sugām. Tomēr es domāju, ka žurkas spēj pārdzīvot ne to vien. Tad jau mūsu vietējām „miskatniecēm” sudrabkaijām arī gals būtu klāt, jo miskastes un izgāztuves būs, bet pārtikas atkritumu nebūs. Tomēr vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē kaijas nebija „miskastnieces” un iztiku atrada citur, varbūt skaitliski populācija bija mazāka. Tāpēc domāju, ka ne tikai žurkas un sudrabkaijas, bet arī citi dzīvnieki pielāgosies jaunajiem apstākļiem. To, ka bez cilvēka uz Zemes viss būs citādi, noliegt nevar. Par visu pārējo runājot – pasapņot jau nav aizliegts.