Kad un kāpēc sākāt interesēties par āderēm?
Vainīga nejaušība – 80-to gadu vidū kā elektriķis strādāju Akadēmiskajā bibliotēkā, un reiz kāds tās skaitļošanas centra darbinieks man pastāstīja, ka ar rīkstīšu palīdzību var mērīt no zemes nākošo enerģiju līnijas – āderes. Mani tas ieinteresēja, pats izgatavoju rīkstītes un, vezdams savu sunīti pastaigās uz Biķernieku mežu, mēģināju ar tām padarboties. Sākumā rīkstītes man nerādīja neko, bet ar laiku sāku just, kā tās manās rokās reaģē uz no zemes nākošajiem enerģiju starojumiem. Tolaik biju aizrāvies arī ar NLO – 80-to gadu vidū beidzot parādījās par nezināmajiem lidojošajiem objektiem līdz tam rūpīgi slēptā informācija, tika izvirzītas dažādas versijas un pieņēmumi. Mana versija bija, ka to nolaišanās vietas uz Zemes ir saistītas ar āderēm. Aizrāvies ar to, Biķernieku mežā sāku meklet enerģētiski patogēnu zonu, kura varētu būt saistīta ar NLO un, uzmanīgi vērodams koku deformācijas, kas liecina par anomālām zemes enerģijām, uzgāju laukumu, kur deformēto koku koncentrācija bija vislielākā. Še uzgāju apli, kurā enerģija no zemes izgāja margrietiņas zieda formā. Tas lika domat, ka šī vieta ir ļoti īpaša un ka tā varētu kalpot kā NLO nosēšanās vieta. Vispār uzskatīju un uzskatu, ka NLO nav jāuztver kā kaut kādi noteikti materiāli veidojumi, bet ka tie var būt dažādi – arī universāli enerģētiski veidojumi, un tāpēc var parādīties visdažādākajās vietās. Tad kāpēc lai viena no tām neatrastos Biķernieku mežā? Jautājumu – vai tas tā ir? – uzdevu rīkstītei un, saņēmis apstiprinošu atbildi, nezināmās būtnes domās vizualizēju un aicināju uz kontaktu.
Izdevās – tās atsaucās?
Ar laiku – jā, un mūsu sazināšanās notika ar rīkstītes starpniecību. Es uzdevu jautājumu, un, ja atbilde no neredzamajām būtnēm bija “jā”, rīkstīte griezās pa labi, ja – “nē”, tad pa kreisi. Turklāt pagriešanās nenotika vienkārši, bet, pirms rīkstīte pagriezās uz vienu vai otru pusi, uz to tika izdarīts enerģētiskais sitiens, tā manās rokās gluži vai palecās. Kontaktu laikā noskaidroju, ka būtnēm, kas saistītas ar NLO, laiks neeksistē, kur nu vēl – pulkstenis. Tāpēc sarunāt randiņu noteiktā laikā – pēc mūsu izpratnes – nevarēja. Kārtējo reizi aizgājis uz tikšanās vietu, uzreiz pamanīju zīmes, kas liecināja par neparasto ciemiņu klātbūtni. Bija uzkritis sniegs, un tajā iezīmējās skaists aplis 2,10 m diametrā, kas sastāvēja no septiņiem, virzienā uz centru koncentriski arvien mazākiem apļiem. Starp tiem bija sniega kārta, kuru no nākošā apļa smuki atdalīja it kā ar birstīti rūpīgi attīrīts ledus klājums. Un nekādu citu pēdu. Balts sniegots klajums un koncentriski apļi. Es to apbrīnā uzlūkoju kā apliecinājumu tam, ka visa mana darbošanās, kontaktu ar nezināmajām būtnēm, nav alošanās. Kā noprotat, izņemot vienu draugu, citiem par to neesmu stāstījis.
Ko interesantu kontaktu laikā ar NLO pārstāvjiem uzzinājāt?
Man par NLO tika atklāta tāda vizuālā aina, ka vienā brīdī burtski tirpas noskrēja pār kauliem. Turklāt tas, ka cilvēka acs NLO un būtnes, kas ar tiem pārvietojas, neredz, nenozīmē, ka to nav- varbūt ir tepat kaut kus līdzās, tikai mūsu laikam paralēlā laikā un telpā, un tas to arī padara mums neresdzamu. Objekta nosēšanās laukuma platība man bija likusi saprast arī to, ka tajā esošās būtnes nav divmetrīgas. Kā arī, ka tās, kas izgāja uz kontaktu ar mani, bija tikai starpnieces – pieļauju, ka cilvēku dvēseles. Kaut tāpēc, ka tām – reiz uz Zemes dzīvojušām, bija vieglāk izprast cilvēku domāšanu, uztveri. Turklāt kontaktu vieta arī bija īpaša, no cilvēku viedokļa – ne visai patīkama. Proti – netālu no tās atradās nogalināto ebreju masu kapuvietas. Un es kontaktbutnēm biju izteicis tālāk dot savu vēlmi ar citu civilizāciju pārstāvjiem kontaktēties bez starpniekiem. Kad ieraudzīju sniegā izveidoto apli, sapratu, ka tas ir izdarīts, un izjutu milzīgu gandarījumu, ka es tiešām varu būt kontaktpersona. Vēlāk to apstiprināja man dotā iespēja ieraudzīt viņu gaisa kuģi. Tas notika ap pusnakti – izvedis pastaigā suni, debesīs ieraudzīju lidojam objektu apmēram 150 metru diametrā. Bija skaidra, mēnesgaismas pielieta bezvēja nakts. Objekts parvietojās gar Biķernieku meža malu – bez skaņas, bez ugunīm. Tā apakšējā daļ bija stipri līdzīga gigantiskam paraboliskās antenas šķīvim. Ielu apgaismojums blāvi atspīdēja sudrabaini metāliskā tonī. Objekta augšēja daļā, cik varēju saskatīt, atradās raidītāja antenai lidzīga smaile. Pirmajā mirklī nospriedu, ka esmu par NLO pārdomājies, un man jau rādās vizijas. Novērsu no tā skatienu, iekniebu kājā, bet, kad pēc brīža atkal palūkojos uz meža malu, objektu redzēju joprojām – tikai tas, lēnām lidojot, bija aizvirzījies krietni tālāk. Šādi sevi pārbaudīju vairākkārt, un – tā tiešām nebija vīzija. Sāku domāt, ka nu jau viņi mani aicina kontaktēties, un ātri vien par to pārliecinājos. Pēc dažām dienām, vakarā, kad jau gribēju iet gulēt, no dzīvokļa ārsienas puses pēkšņi sajutu īpatnējas spēcīgas enerģijas ietekmi, galvā radās savāda sajūta. Apjautu, ka tas ir jau tiešs uzaicinājums uzsākt kontaktēšanos un ... tad es nopietni sabijos, jo nezināju, ar ko tas var beigties. Lai izvairītos no uzaicinājuma atkārtošanas, aizbraucu pārnakšņot pie mātes. Nākošajā dienā, atgriežoties mājās, pamanīju, ka pie kaimiņu mājas augošajam slaidajam bērzam bija “nogreizta” galotne, - to, neatradis citu piemērotu nosēšanās vietu, bija izdarījis NLO. Un, tā kā šie objekti, kā jau minēju, mēdz būt cilvēka acij neredzami, no rīta visi tikai brīnijās par nolauzto bērza galotni – vētras naktī nebia, arī citus trokšņus neviens nebija dzirdējis. Tikai vēlāk kāds no blakus ielās dzīvojošajiem ieminējās, ka tonakt redzējis debesīs pārvietojamies gaismas lodes. Tāpat cilvēki bija pamanījuši savādo, manis atklāto apli Biķernieku meža, to pat bija atbraukusi filmēt kādas televīzijas filmēšanas grupa.
Runājot par NLO, pavisam aizmirsām rīkstniecību!
Atšķirībā no NLO trakuma, tā nekur nepazuda – pārtraucis meklēt kontaktus ar viesiem no Kosmosa, rīkstniecībai pievērsos nopietni. Lasīju visu pieejamo literatūru par āderēm, Hartmana un Kirī līnijām, un kā pirmo pārbaudīju savu dzīvokli. Tam sekoja citi, līdz āderu noteikšana kļuva par manu dzīvesveidu.
Tiešām esat vienīgais, kurš jebkuru aderi, to krustpunktus, arī Hartmana un Kirī linijas, spējat noteikt bez rīkstītes vai citiem palīginstrumentiem?
To neesmu izteicis kā apgalvojumu, bet kā pieņēmumu – salīdzinot savu un citu rīkstnieku darbošanos. Pats tiešām darbā iztieku bez rīkstītes, svārstiņa, žākļa – žāklis manās rokās vispār nedarbojas. Es āderes, līnijas izjūtu ar ķermeni – jau ieejot telpā, varu pateikt, kur kura iet. Varbūt tā ir man dota papildus maņa... Un rīkstīte vai svārstiņš ķermeņa izjūtas tikai apstiprina.
Ko iesakāt darīt cilvēkam, kura dzīvokli caurauž dažādas āderes, līnijas?
Atšķirībā no rīkstniekiem, kuri dažādas āderes, Hartmana un Kirī līnijas pakārto zem viena vārds – āderes, es tās tomēr dalu. Jo ūdens āderes ir ļoti neregulāras, mainīgas – līdzīgi, ka upes, kuras tek pa savām dabīgajām gultnēm. Savukārt Hartmana un Kirī līnijas ir ģeometriski precīzi savilktas, tās ir kā Zemei pārvilkts tīkls ar taisnstūra kvadrātiem. Protams, no zemes nākošo enerģiju starojuma līnijām, kas, līdzīgi lāzera staram iet taisni uz augšu – ja tās ir mājas 1.stāvā, tad būs arī 9. un 20., vēlams izvairīties, vismaz ilgstoši neatrasties uz tām un savu guļvietu noteikti novietot no tām brīvā vietā. Turklāt ne līdakastes, ne spoguļi, pakavi, metāliski foliji, laukakmeņi vai dažādas foemas stiepļu pinumu starojumu ietekmi nemazinās – ja vien uz neilgu laiku, un arī tad tikai pašiedvesmas ietekmē. Tāpēc cilvēkiem, kuriem dzīvokli caurauž dažādu zemes starojumu tīkla, bet kuri grib sevi paglābt no iespējas tā ietekmes rezultātā ar laiku saslimt ar onkoloģiskām slimībām, hronisku reimatismu utt., gultu iesaku likt šī tīkla “acī”. Tāpēc jau būtu pareizi mājas būvēt, vadoties no rīkstnieku ieteikumiem – maksimāli izvairoties no tā, kā āderes, līnijas šķērsos dzīvojamās telpas. Arhitektiem ēku jāizplāno tā, lai cilvēkiem kaitīgais starojums iet caur sienām, kāpņu telpu, palīgtelpām – mūsu senči taču to ņēma vērā. Starojuma ilgstoša ietekme neizbēgami akumulējas organismā un sekas būs – slimības. Jautājums tikai, pēc cik ilga laika katrs tās izjutīs – tas jau atkarīgs no cilvēka imūnsistēmas. Līdzīgi kā ar kokiem mežā vai dārza – kamēr jauni, tie starojumu pacieš, no ārpuses stumbrs ir nevainojams, bet iekšpusē koksne pamazām sagriežas kā korķu viļķis. Un pēc gadiem stumbrā parādās plaisas un iekšā, izrādās, vēzis...
Kā jūs domājat – no kurienes visas šīs līnijas zemē rodas, no kurienes nāk enerģiju starojums?
Man sķiet, ka šajā gadījumā Kosmosa spēki ir bez vainas – starojums plūst no Zemes kodola. Un līdz Zemes virsmai, līdz mums tas viendabīgi nonāk nevis tāpēc, ka Zeme ir saplaisājusi, bet drīzāk tāpēc, ka stari ceļā pārklājas, veidojot stāvviļņus, kas, gluži tāpat kā Zemes kodols, atrodas precīzi noteiktās vietās. Dabā bez dažādu āderu un līniju starojuma vērojams arī Svētvietu starojums. Tas ir pavisam savādāks, tam raksturīga apļa forma – līdzīgi kā NLO nosēšanās laukumos. Un no Svētvietu starojuma centra koncentriskos apļus šķērso radiālas līnijas – tās sakārtojas tāpat kā velosipēda riteņu spieķi attiecībā pret ārējo aproci. Tikai šo aproču diametri kļūst arvien lielāki un pašas aploces arvien tuvāk viena otrai – līdz šo apļu darbība beidzas.
Svētvietas arī neviens neuzturējās ilgstoši...
Tajos esošās enerģijas cilvēkus var ārstēt, izmantojot tās kā pretpolu – ja uzkrātas ilgstošas akumulējošas enerģijas no ūdens āderēm. Svētvietas tās noārda, jo darbojas tām pretēji. Savukārt, ilgstošu uzturoties Svētvietā, arī to enerģija var ietekmēt nelabvēlīgi.
Un kā ir ar uguns āderēm – ja sāpot galva, brīdi uz tās esot jāpaguļ – tad sāpes pārejot.
Uguns āderu augšupkāpjošā starojuma vietās mūsu senči esot būvējuši skursteņus – lai būtu labāka vilkme, bet es tādu sakarību, ka šīs enerģijas liktu pārvietoties gaisam, pamanījis neesmu. Tāpēc domāju, ka šāda kārtība no senčiem pārņemta tādēļ, lai šajā vieta neviens nesadomātu likt gultu.
Jūs savu īpašo manu just āderes, Hartmana un Kirī līnijas izmantojat, lai palīdzētu cilvēkiem onkoloģisko saslimšanu gadījumos.
Esmu nodibinājis firmu “Koherence” – ieinteresētais cilvēks iemaksā naudu, un es pēc tam apskatu vina dzīvokli, māju, nosaku visu starojumu vietas un norādu, kurās no tam, ilglaicīgi uzturoties, varētu veicināt dažādu hronisku un onkoloģisku slimību attīstību, jo tās tiešām ļoti “draudzējas” ar āderēm, liniju krustpunktiem. Un to, vai tās jau ietekmējušas cilvēku, var nolasīt viņa biolaukā, kas formas ziņā ir līdzīgs olai – iekritumi vai izvirszījumi tajā ir slimību pazīmes. Es biolauku skenēju ar rīkstītes palīdzību. Ja cilvēks pēc tam, kad apskatījis viņa dzīvesvietu, ir ņēmis vērā manus norādījumus gultu novietot citviet utt., biolauka deformācija noteikti būs mazinājusies, ja nav – tā būs vēl izteiktāka. Tomēr neņemos apgalvot, ka slimības, kas organismā jau ieperinājušās, attīstību “nobremzēs” vai to vispār likvidēsies tikai gultasvietas maiņas dēļ. Turklāt ne jau āderes vien vainīgas pie dažādu slimību rašanās un attīstības.
Jūs pats vai jūsu tuvinieki arī ir izjutuši āderu ietekmi?
Zinu, kur tās atrodas manā un manas mātes dzīvoklī, arī mēbeles ir parvietotas, bet vispār man ar āderēm paša mājās ir līdzīgi kā kurpniekam ar kurpŗm – vairāk tās “uzmanu” citu dzīvesvietās, nevis savējā.
Tiekat aicināts āderes noteikt arī lauku īpašumos?
Jā, un lai cilvēki ticētu tam, ko saku, nevis pats kaut ko izfantazēju, zemē dzenu mietiņus un starp tiem – pa Hartmana un Kirī līnijām – velku auklas. Sanāk vesels “zirnekļa tīkls”, kurā pstr reizēm pinos, bet zemes īpašnieks savilkto auklu režģi var nofotografēt un pieaicinot vēl kādu rīkstnieku, parliecināties, vai es runāju patiesību. Starp citu – Latvijā ir parādījušies nekustamā īpašuma pārdevēji, kuri to pārdod jau ar uzmērītu āderu tīklu, kas ir ļoti pareizi. Tikai pagaidām tādu vēl ir maz. Man ar viņiem izveidojusies sadarbība, vispirms mēs ar pārdevēju aizbraucam uz zemes gabalu vai telpām kādā mājā, es tās “diagnosticēju”, viņš manu veikumu nofotografē, un šo bildi iespējamajam pircējam izsniedz kā noskatītā īpašuma “pasi”. Gadījies secināt, ka no pārdodamās mājas labāk mukt pa gabalu, nekā to pirkt, jo visas telpas pamatīgi “izstaigājušas” vairākas ūdens āderes. Tad vienmēr pajautāju – kāpēc iepriekšējie māju saimnieki izlēma tās pārdot? Izrādās, ka mājās vienmēr bijuši strīdi, pamatīgas dzeršanas, cilvēki slimojuši – līdz bijuši spiesti to pārdot. Tad, apsekojot dārzu, atklāju, ka te ūdens āderu ietekme beidzas, ir Hartmana un Kirī līnijas, bet tās cilvēkam nav tik bīstamas. Vistrakākie ir punkti, kuros krustojas šīs līnijas un vēl ūdens ādere – Ķīnā šos krustpunktus sauc par “Drakona zobiem”. Tie savu nešpetno ietekmi uz cilvēku parāda jau pēc neilga laika – to negatīvais starojums ir spēcīgs.
Tātad, ja ģimenē ir nopietnas problēmas, pirms doties pie psihologa, vajag izsaukt rīkstnieku?
Jā, bet, protams, nevar apgalvot, ka visos gadījumos pie problēmām vainīgi tikai no zemes nākošo enerģiju starojumi.
Jūtas arī līdzcilvēku enerģētiku?
Tam nopietnu uzmanību neesmu pievērsis un cilvēka enerģijām noteikti ur citāda daba. Ja viens cilvēks otram apzināti vēl kaut ko sliktu, liela nozīme it tam, cik spēcīgs ir tā cilvēka biolauks, kuram kaitnieciskā enerģija tiek sutīta. Ja viņš apzinās, ka kāds viņam sūta kaitējumu, spēcīgs biolauks pat neapzināti ap cilvēku rada aizsargčaulu, kura lielu daļu kaitējuma atvaira. Pat čigānu lāstu, kuri skaitās ļoti spēcīgi, iedarbība atkarīga no cilvēka biolauka – ja viņš pieļauj, ka lāsts viņu ietekmē, tad biolauka aizsardzība samazinās.
Rīkstniecība šobrīd ir jūsu pamatnodarbošanās?
Nē, ar to nodarbojos paralēli elektriķa darbam. Ieeju mājās kā elektriķis un, protams, jūtu arī āderes. Ja cilvēks ir ieinteresēt par tām uzzināt, izstāstu. Daļa par āderēm un to ietekmi tiešām dzirdējuši tikai pa ausu galam, bet, kad sāku stāstit un skaidrot, jūtu, ka viņi klausās ar neviltotu interesi, lūdz pārbaudīt visas dzīvokļa vai mājas telpas. Arī aku, pirts vietas.
Vakara pastaigā joprojām dodaties kopā ar sunīti?
Kad mans franču buldodziņš, kuru pastaigās uz Biķernieku mežu vedu NLO laikā, aizgāja citos medību laukos, paņēmu Stafordšīras terjeru, jo gribēju, lai mans suns beidzot aizstāv sevi, nevis man no lielākiem suņiem jāaizstāv klēpja sunīti. Un tā arī bija – kad ar stafordšīrieti gāju pa taku, citi mums meta līkumu, bet nu jau arī viņa vairs nav. Vai vēl kādu suni ņemšu, nezinu, jo dzīvoju saimnieka mājā, un viņš nav suņumīlis.
Kāds ir jūsu viedoklis par noslepumainajām labības laukos atstātajām zīmēm?
Esmu pārliecināts, ka tas ir NLO vai citu ārpuszemes civilizāciju enerģiju atstātas pēdas. Skeptiķi, kuri uzskata, ka tas ir cilvēku roku darbs un paši mēģina izveidot kaut ko līdzīgu, tomēr ir spiesti atzīt, ka viņi neko tamlīdzīgu izveidot nespēj – šīs zīmes veido daudz sarežģītāku rakstu. Turklāt to izvietojums, proporcijas īsti iezīmējas, tikai skatotie uz tām no liela augstuma.
Bet kā kaut kādi nezināmi objekti, ņemot vērā kaut šobrīd militāristu izmantotās visjaudīgākās modernās tehnoloģijas, uz Zemes var ierasties, neviena nepamanīti?
Citu civilizāciju pārstāvji savā attīstībā acīmredzot ir krietni pārāki – viņi uz mums visdrīzāk noraugās kā uz maziem bērniem, kuri kosmosa kuģau būvē no “Lego” klucīšiem.
Jūsu īpašumā ir īpašs laukakmens. Ar ko tieši tas izceļas?
Es to atradu pamestā karjerā netālu no mājām Aucē – pamanīju, ka akmenim ir asti izteikta augšējā līnija – tā iet līkloci, kas atgādina ūdens āderi. Papētot to tuvāk, ievēroju, ka akmens apakšējā daļā ir raksts – līnija, kas ļoti atgādina cilvēka smadzeņu encefalogrammu, bet virs tās raksts, kas līdzīgs cilvēka sirds elektrokardiogrammai. Savukārt tā virspusē izveidojusies tāda kā čūska, kas līdzinās organisma bioloģisko ritmu pulsācijas linijai – te augšā, te lejā. Tāpēc atrasto akmeni nosaucu par Čūskakmeni. Tiešām izskatās, ka tas apkopo cilvēka organisma vadošās enerģijas un liek domāt, ka tās “sēž” arī pašā akmenī. Tikai tas dzīvo Saules mūžu....