...kaut arī dažreiz nožēlo to visu atlikušo dzīvi.
Nelietīgi, nepieklājīgi cilvēki, viltnieki. Sliņķi, zagļi, krāpnieki un blēži. Sliktie puiši un meitenes. Krāpnieki, kārdinātāji, triku meistari, viltvārži, meļi, nekauņas... vārdu viņiem ir daudz, viņi parādās visdažādākajās, visu stilu grāmatās, kas izdomātas šajā pasaulē, arī mītos un leģendās... ak jā, un protams, arī visā cilvēces vēstures gaitā. Loki bērni, Koijota brāļi. Dažreiz viņi ir varoņi, dažreiz - ļaundari. Taču visbiežāk viņi ir kaut kas vidējs, pelēkas krāsas personāži... bet pelēkā krāsa man vienmēr ir bijusi pati mīļākā. Tā taču ir daudz interesantāka par vienkāršu melno vai vienkārši balto.
Es domāju, ka es vienmēr esmu bijis nevienaldzīgs pret neliešiem. Piecdesmitajos, kad es biju puišelis, kad laba puse no labākā ētera laika televīzijā bija sitkomu okupēta, otru pusi stabili ieņēma vesterni. Mans tēvs mīlēja vesternus, tā kā, kamēr es uzaugu, es redzēju tos visus, bezgalīgu šerifu un māršalu rindu no Frontīra, ar tērada zodiem, vienu varonīgāku par otru.
Māršals Dilons kā klints, Vaiats Erps, drosmīgs un pārgalvīgs (dziesmā, kas kļuva par filmas tēmu, tas ļoti labi ir pateikts). Vientuļais Reindžers, Hopalongs Kesidijs, Džins Otrijs un Rojs rodžerss, varonīgi, cēli, izcili, lielisks piemērs katram jaunam puisim... un tādi nereāli. Mani mīļākie vesternu varoņi bija bija tie divi, kas pārkāpa noteikumus: paladins, tērpies melnā (it kā īsts ļaundaris) katru reizi, kad devās ceļā, taču līdzīgs izlutinātam dendijam katru reizi, kad devās uz Sanfrancisko, "tikties" (hm!) ar jaukām meitenēm, mainot tās katru nedēļu, izdarot pakalpojumus par naudu (varoņi taču naudu neņem) un brāļi Maveriki (īpaši Brets), apburoši viltnieki, tērpušies kā profesionāli spēlmaņi melnos kostīmos ar šaurām kakla saitēm un modernām, izrotātām žiletēm, pretstatā Fromtīra māršalu ierastajām kokvilnas žiletēm, kokardēm un baltajām cepurēm. Tādus visdrīzāk ieraudzīsi pie pokera galda, nekā apšaudē.
Vai ziniet, paskatoties šodien „Maveriku” un „Lielgabals ir – braucam”, es saprotu, ka tie man patīk daudz vairāk par citiem tā laika vesterniem. Variet teikt, ka tiem scenārija bija labāks, aktieri labāki, režisori labāki nekā citām „zirgu operām” un, iespējams, jums būs taisnība... taču es uzskatu, ka nelieša faktors arī ir nospēlējis savu lomu.
Labu nelieti ciena ne tikai vecu vesternu pielūdzēji. Būtība ir apstāklī, ka šis arhetips atrodams visos žanros un darbos.
Klints Īstvuds kļuva par zvaigzni, tēlojot tādus personāžus kā Trokšņainais Jeits, Netīrais Harijs un Cilvēks Bez Vārda – neliešus. Ja viņš notēlotu Kluso Jeitsu, Sīkumaino Billiju un Cilvēku Ar Divām Apliecībām, par viņu neviens pat neuzzinātu. Protams, kad es mācījos koledžā, es biju pazīstams ar meiteni, kas deva priekšroku Ešlijam Vilksam, visam tādam cēlam un upurēties spējīgam, salīdzinājumā ar Retu Batleru, spēlmani, kontrabandistu, kurš pretojās blokādei... domāju, ka viņa tāda bija viena. Puse no manām paziņām, sievietēm, nedomājot, dotu priekšroku Ešlija vietā Retam, nemaz jau nerunājot par Frenku Kenediju un Čārlzu Vilksu. Harisons Fords ieguva popularitāti, visur spēlējot neliešus, un sākās viss ar Hanu Solo un Indiana Džonsu. Vai tad atradīsies kāds, kurš godīgi Hana Solo vietā priekšroku dod Lukam Skaivokeram? Nu jā, Hans uzreiz pateica, ka pievienojas tikai naudas dēļ... no tā vēl satriecošāk izskatījās, tās „Zvaigžņu karu” epizodes beigās, kad viņš palaida Dārtam Veideram raķeti pa dibenu. (UN, DABISKI, viņš izšāva pirmais, lai ko tur pēc tam Džordžs Lukass nemēģināja skaidrot par triloģijas pirmo filmu.) Bet Indijs... Indijs vienkārši ir paraugnelietis. Izraut revolveri un vienkārši nošaut to puisi ar zobenu – absolūti negodīgi... taču, pie visiem svētajiem, vai tad par to mēs viņu nemīlam?
Taču nelieši valda ne tikai kino un televīzijā. Paskatieties grāmatās.
Piemēram, episkajā fantāzijā.
Tagad fantāziju bieži uzskata par žanru, kur absolūti labais cīnās ar absolūto ļaunumu, un patiešām, tādu grāmatu ir pietiekoši daudz, tās rodas zem neskaitāmo Tolkina stila aizguvēju spalvām, ar visiem tiem bezgalīgajiem, tumšajiem valdniekiem, ļaunajiem pakalpiņiem un varoņiem ar kvadrātisku žokli. Taču senākie fantāzijas piemēri tā vien mudž no dažādiem neliešiem. Kā arī tiem, kuri iet kopējā stilā „zobens un maģija”. Konanu no Kimērijas, protams, daži sauc par varoni, taču neaizmirsīsim, ka vēl viņš bija zaglis, laupītājs, pirāts, algotnis, turklāt vēl uzurpators, jo pats sevi iesēdināja nozagtajā tronī... un vēl viņš gulēja ar katru skaistu sievieti, kas pagadījās pa ceļam. Fafhrds un Pelēkais Peļuķērājs ir vēl lielāki nelieši, kaut arī ne tik veiksmīgi. Diez vai kāds no viņiem savas dienas beigs kā karalis. Vēl ir Džeka Vensa Viltnieks Kugels, absolūti amorāls (un ļoti apburošs), tas kura plāni nekad neved uz vēlamo rezultātu un tomēr...
Arī vēsturiskajos romānos ir pa pilnam tādu veiklu, viltīgu un izveicīgu neģēļu. Trīs musketieriem noteikti nebija svešas nelietības (bez tām nemaz par trakgalvi nevar kļūt). Rets Batlers romānā nebija mazāks nelietis kā filmā. Maikls Šeibons ir dāvājis mums vēl divus lieliskus neliešus, Amramu un Zelikmanu no viņa vēsturiskā romāna „Džentlmeņi no lielā ceļa”. Ceru, ka ar šo grāmatu stāsts nebeigsies. Nu un protams, nemirstīgais Harijs Flešmens, ko izdomāja Džordžs Makdonalds Freizers (sērs Harijs Pedžets Flešmens, Viktorijas krusta, Pirts ordeņa un Indijas impērijas ordeņa kavalieris, ja jums tā tīk), tas bija personāžs, kas burtiski aizgūts no „Toma Brauna skolas gadiem”, Tomasa Hjūza klasiskā britu romāna par privātskolu (gandrīz kā „Harijs Poters”, tikai bez kalambola, maģijas un meitenēm). Ja jūs neesat lasījuši Makdonalda grāmatas par Flešmenu (Hjūzu varat mierīgi izlaist, ja vien jums neinteresē Viktorijas laika moralizēšana), jums vēl ir iespēja iepazīties ar vislielākajiem neliešiem visā literatūrā. Aicinu jūs to piedzīvot.
Nobeigums sekos.