Jūtas viņa grāmatās bija, kaut arī viņš bija ieguvis tehnisko izglītību un ceturtdaļgadsimtu bija nostrādājis par inženieri. Bet vēl bija saspringts sižets, visai pamatoti un pietiekami zinātniski priekšlikumi. Laureātus Eirokonos izvēl ne visai demokrātiskā ceļā, taču Ščerbakova ZF garstāstu krājums “Nobīde” (1982) prēmiju par gada labāko grāmatu saņēma pilnīgi pelnīti.
Tieši ar “jūtām” iesākās septiņdesmito gadu vidū sarakstītais garstāsts, kas deva nosaukumu minētajai grāmatai: pensionārs no nenosauktas salu valsts Springltorps pēc dēla bojā ejas un sievas nāves jūtas pilnīgi nevajadzīgs... Pēkšņi, nevis vienkārša stihiska nelaime, bet grandioza katastrofa: zemestrīce un okeāna uzbrukums. Visa sala sāk kustēties, pārvietojoties uz nekurieni ar ātrumu septiņdesmit metri stundā...
Padomju ZF tajos laikos “katastrofisms” bija vēl pavisam neiestaigāta tēma. Krieviski pat nebija iznācis visā pasaulē pazīstamākais Sakjo Komacu romāns “Drakona bojāeja”, reālistiski-pamatīga panorāma tam, kā ģeoloģisku kataklizmu rezultātā iet bojā Japāna. Neviļus gribas salīdzināt un padomju autors nav nemaz daudz sliktāks par vispasaules bestsellera autoru. Nelaimes sekas tiek aprakstītas ticami: “Visas darbojošās sistēmas it kā pagaisa...”. Psiholoģiski pareizi uzsvērts, ja šajos melnajos laikos ir kam sekot – cilvēki sekos.
Apstākļu spiests, mobilizētais Springltorps kļūst par administratoru, viceprezidentu, valsts prezidentu. Un cenšas viņš cilvēkiem dot tikai “lietu kārtību un ticību saviem spēkiem”.
Veselas salas “Nobīde” izrādās cilvēku roku darbs, vēl pusgadsimtu pirms tās inženieris Daftijs brīdināja, ka AES ar izstrādāto ūdeņu iesūknēšanu dziļurbumos ir bīstama! Un lūk, tagad ir jāevakuē četrus miljonus cilvēku – ļoti grūts uzdevums. Palīdz visa pasaule, tajā skaitā arī Krievija.
“Grimstošā kuģa kapteinim” Springltorpam nav viegli – marodieri laupa, “napoleoniņi” rīko sazvērestības, bet viņam... veicas, kā atzīst viens no līdzgaitniekiem. Zinātnieki piedāvā atrisināt nobīdes problēmu ar “Zemes garozas perforāciju”: jāuzspridzina divsimt termobumbu (volframa lodes ar urāna pildījumu), lai sprādzienu izprovocētie vulkāni apturētu salas kustību. Un tiešām izdodas - “sala vairāk neslīkst”! Ar laiku iedzīvotāji atgriezīsies, dzīve normalizēsies. Tāds, lūk, dzīvi apliecinošs katastrofisms...
Bet astoņdesmito gadu sākumā sarakstītais garstāsts “Tiesa” no paša sākuma ir neapšaubāmi kas līdzīgs detektīvam – krimiķim. Āfrikā bez pēdām pazūd ģeofiziska ekspedīcija, taču nepabeigtā lieta stāv neatrisināta septiņus gadus, kamēr neparādās “jauni apstākļi”. Pazudušās ekspedīcijas vadītāja dēls dodas uz to pašu vietu un ne jau tāpat vien... Kāds asesors (persona, kurai piemīt tiesu vara) atjauno izmeklēšanu. Viņam palīdz žurnālists O'Šī, ko “piesedz” varena (taču nenosaukta) organizācija.
Noslēpumi – viens pēc otra: bioķīmiska laboratorija pazemē, noslēpumainas cilvēku pārvēršanās, memodromi, akustiskais koncentrators... Darbība paātrinās, sižets samezglojas. Taču ticamāks nekļūst, kas ir pilnībā raksturīgi piedzīvojumu literatūrai. Izdzīvojušie, bet apstākļu rezultātā pazemē ieslēgtie cilvēki neatrod neko labāku, kā sarīkot tiesas sēdi, kas formāli ir pat likumīga, jo starp viņiem ir arī varas pārstāvji.
Izmeklēšanas rezultātā doktors Van Vatans izskaidro sava atklājuma būtību: cilvēks – tā ir atmiņa, turklāt atmiņas lauki (memodromi) ir izkaisīti pa visu ķermeni. Viņam ir izdevies vadīt šos “memodromus”, praktiski pārrakstot cilvēka atmiņu. Lielā zinātne, taču tā prasa upurus! Kas tur ko brīnīties, jo eksistē īpaša aģentūra, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību šādiem “pētījumiem”.
Ščerbakova pārdomas par mūsdienu zinātni un tās veikumu ir nopietnas un dziļas. Ir sarežģīti dzīvot mūsu pasaulē un noslēgt “līgumu ar sātanu” zinātniekiem ir daudz vieglāk, nekā vienkāršajiem mietpilsoņiem.
“Pārrakstīšanas” tehnikā autors neko interesantu nav “izgudrojis”, tās pašas “bezpersoniskās ESM dzelzs skapju rindas” uz pieciem gigabitiem... Taču beidzas garstāsts ne visai paredzami, kas ir uzvarējis (mūsējie/ne mūsējie) – tas ir jālemj lasītājam.
Ščerbakova pirmā grāmata iznāca tieši uz viņa piecdesmit gadu jubileju, taču “sacerēt” viņš sāka jau daudz senāk, vēl pirmskolas vecumā. Aleksandrs Aleksandrovičs piedzima 1932. gada 28. jūnijā, Rostovā pie Donas trīsdesmit gadus veca strādnieka - “vidviženca” ģimenē (tā toreiz sauca cilvēkus no tautas, kas bija uzkāpuši pa karjeras kāpnēm), tēvs tolaik bija VK(b)P Taganrogas rajona komitejas sekretārs. 1936. gadā tēvu pēc safabricētas lietas nelikumīgi apcietina, bet nākošajā gadā – nošauj. Kā “Dzimtenes nodevēja” ģimenes locekli, apcietina arī māti (viņa no apcietinājuma atgriežas kara beigās). Piecus gadus veco Sašu adoptē tante Odesas SZSA [Strādnieku-zemnieku Sarkanās Armijas, krieviski PKKA - t.p.] teātra aktrise. Odesā Saša sāk mācīties, sākoties karam viņu evakuē (uz Turkmēniju, vēlāk uz Uzbekistānu). Mācījās viņš izcili, skolu Odesā pabeidz ar zelta medaļu, spīdoši apgūstot humanitāros priekšmetus. Taču universitātē viņu tik un tā neuzņemtu, kā “tautas ienaidnieka” dēlu, ģimene nolemj, ka viņam jākļūst par inženieri, 1950. gadā Aleksandrs aizbrauc uz Ļeņingradu un iestājas ĻETI. Beidzis Elektrotehnisko institūtu ar izcilību, viņš sāk strādāt par “vienkāršu padomju inženieri”, pēc tām pāriet strādāt uz Akadēmiķa Vologdina vārdā nosaukto Vissavienības Augstfrekvenču strāvu ZPI, no kurienes aiziet gandrīz pēc ceturtdaļgadsimta, jau kļuvis par laboratorijas vadītāju un vairāku zinātnisku atklājumu līdzautoru. ZPI “Atkušņa” laikā bija labvēlīgas “iestādes” dažādiem vaļaspriekiem, tieši tur Ščerbakovs, jau labi zinot angļu valodu, sāk mācīties poļu un čehu valodu. Turklāt, ne jau tādēļ, lai lasītu poļus vai čehus, vienkārši, tolaik šajās valodās varēja lasīt to, ko krievu valodā sāka publicēt daudz vēlāk [Nu tieši kā es, kas ielauzījās poļu valodā, lai lasītu arī ārzemju fantastiku, kaut jāsaka, ka arī poļu fantastika tajos laikos bija izcila – t.p.]. Turpinot rakstīt dzejoļus, kā dzejnieks viņš 1959. gadā mēģina iestāties Literatūras institūta Neklātienes nodaļā, taču arī te saņem atteikumu tā paša iemesla dēļ...
No 1960. gada viņš piedalās tulkotājas Tatjanas Gņedičas semināra darbā.
1962. gadā dienas gaismu ierauga vairāki viņa pazīstamā, melnādainā dzejnieka Lengstona Hjūza tulkojumi. Turpmākajos trīsdesmit gados Ščerbakovs tulko Kiplinga, Edgara Po, Ališera Navoji, Jāņa Raiņa, Musas Džalila dzejoļus, Dikensa, Hotorna, Likoka, Voiceha Žukrovska prozu. Lūisa Kerola daiļrades pētnieks, amerikānis Fans Pārkers atzina, ka Ščerbakova tulkotās abas slavenās pasakas, kas publicētas 1977. gadā (tulkotas daudz agrāk), ir vienas no labākajām – līdzās Vladimira Nabokova brīvajam pārstāstam.
Jau bērnībā Saša mīlēja fantastiku, ne vien lasīja Žilu Vernu un Velsu, bet pats divpadsmit gadu vecumā uzraksta “turpinājumu “”Aelitai”. Jau jaunībā viņš iepazīstas ar jaunāko no Strugackiem, bet 1966. gadā viņa luga “Otrais Herakla varoņdarbs” (arī - “Herakls un Lernas hidra”) iegūst atzinību no Strugacka-vecākā. Ščerbakovs ZF nopietni pievēršas septiņdesmito gadu sākumā, un pavisam ne tāpēc, lai izklaidētu lasītājus.
Viņa pirmais, sarakstītais ZF-stāsts ierauga gaismu krājumā “Talismans” (1973). “Praktikanta Loina aizbēgušais aizbilstamais” uz Strugacku, Šefnera, Varšavska, Gora (kurus vēlāk Ščerbakovs nosauc par saviem skolotājiem) fona neizskatījās kā kaut kas izcils, taču tas jau bija tikai “spalvas mēģinājums”. 1974. gadā, Borisa Strugacka seminārā Ščerbakovs nolasa savu garstāstu “Zmejs”, kas saņem labvēlīgas atsauksmes no metra, kas toreiz saka: “Mēs pirmo reizi apspriežam izcilu darbu”. Ščerbakova ZF raksturīga iezīme jau toreiz bija varoņu precīzs psiholoģisks raksturojums kopā ar tajos laikos dzimstošās ZTR iezīmēm. Pēc publicēšanas 1976. gadā autors kļūst pazīstams, ne jau velti šo viņa sociāli-fantastisko garstāstu Boriss Strugackis nosauc par vienu no interesantākajiem padomju fantastikas darbiem septiņdesmito gadu beigās.
Nākotnē Rietumu zinātnieki rada “biokristālisku savienojumu ar aktīvu struktūru” P-120 (peiperolu), kas ārēji izskatās kā pabiezs, zilgans papīrs un ir arī domāts kā parastā papīra aizvietotājs. Ieinteresēti izgudrojumā visvairāk ir militāristi un politiķi, jo šī “pasakainā, pūķa āda” dod iespēju bezprecedenta novērošanai – visu, kas tiek uzrakstīts uz P-120, var “nolasīt” no attāluma! Tiem, kas uz tās raksta, tā var iedvest tādas domas, kādas ir vajadzīgas pie varas esošajiem. Visa ierastā dzīve, kuru precīzi ataino Ščerbakovs, var izjukt... Bīstamais izgudrojums kalpo varonim par impulsu, lai viņu modinātu sirdsapziņa. Lai neļautu “zmijam” savairoties, senators Tinnouzers ir gatavs darīt visu, lai aizliegtu pētījumus šajā nozarē. Viņš ir gatavs “atkal sākt grūto ceļu uz patiesību, harmoniju un sevis pilnveidošanu”.
Ščerbakova stāsti tiek publicēti žurnālos un krājumos, 1978. gadā publicē garstāstu “Nobīde”. Ieguvis, ne vien padomju ZF metru morālu atbalstu, bet arī iespējas reāli publicēties, Ščerbakovs nolemj atstāt savu zinātniski-praktisko darbu un no 1979. gada kļūst par “profesionālu” literātoru (to viņa dvēsele ir vēlējusies jau no bērnības). 1981. gadā viņu uzņem PSRS Rakstnieku savienībā, kas tajos laikos bija visai liels sasniegums. 1982. gadā iznāk pirmā ZF grāmata, kas nākošajā gadā iegūst Eirokona prēmiju. No malas var likties, ka viss notiek pats no sevis, viegli un vienkārši. Dienas un naktis pie iemīļotā darba, to zināja tikai viņa draugi.
Otrā grāmata iznāk jau nedaudz citos laikos, pārbūves un kooperatīvu laikos. KP (tas ir, kopuzņēmums) “Interbuk” izdod garo un īso stāstu krājumu “Zmejs” (1990) – trīs garstāsti, humoristisko “Stāstu no A. P. Balajeva dzīves” cikls, kas sarakstīts “ar Ščerbakovam piemītošo eleganci” (kā raksta viens no ZF krājuma sastādītājiem). Laba grāmata, tikai nedaudz aizkavējusies. Piemēram, Stepana Lavočkina, kas ieradies no “Atbrīvotā Darba Ēras”, piedzīvojumi mūsu ikdienā (garstāsts “Kandidāts-leitnants”) visdrīzāk liksies sekli, attiecībā pret reālajiem “pacanu” un “brigāžu” piedzīvojumiem mūsu laikos...
Astoņdesmito gadu beigās Ščerbakovs sāk tulkot ārzemju fantastiku un arī šeit gūst panākumus. 1990. gada beigās žurnāla “Uraļskij sļedopit” lasītāji ar sajūsmu uzņem viņa tulkoto Konana Doila garstāstu “Tumšās Puses valdnieks”, kas īstenībā ir “Marakota bezdibeņa” beigu daļa, kas krievu valodā līdz tam nebija iztulkota ideoloģisku apsvērumu dēļ. Klasikas autors pēkšņi parādās padomju lasītājam pavisam no citas puses. Lasītājus iepriecina arī jauns tulkojums poļu ZF klasiķa Ježija Žulavska slavenās “Mēness triloģijas” noslēdzošajai grāmatai “Uzvarētājs” (1993). taču visvairāk Al. Al. Ščerbakovu interesē modernā “science fiction” un “Hiperiona himnu” (fragmenta no slavenā Dena Simonsa romāna) tulkojums bija lielisks. Par F. H. Fārmera romāna “Starpzvaigžņu grēks” (1992) tulkojumu Ščerbakovam piešķir Beļajeva prēmiju, bet par Hainlaina romāna “Mēness ir barga kundze” (1993) tulkojumu viņš iegūst uzreiz divas prēmijas – Beļajeva un “Straņņik”.Jau pēc nāves viņu atzīst par labāko tulkotāju Eirokonā-96.
No astoņdesmitajiem gadiem Ščerbakovs periodiski uzstājas kritiskās diskusijās A. Balabuhas un A. Britikova Litstudiju nodarbībās, publicē recenzijas, priekšvārdus, pēcvārdus, komentārus (tajā skaitā, ar pseidonīmu N. F. Aleksandrovs). Ieejot septiņdesmitajā gadu desmitā autors parāda vēl vienu savu daiļrades šķautni, viņa vēsturisko eseju “Az un On”, kas publicēta žurnālā “Zvezda” (1993), apbalvo ar minētā izdevuma prēmiju. Diemžēl darbs paliek nepabeigts...
Slavenā Špaļernajas Rakstnieku Nama ugunsgrēkā “San Saničs” metas to glābt, saelpojas dūmus, tā kā viņu pašu nākas iznest no uguns. Ārstējoties viņam atklāj leikēmiju, mazāk nekā gada laikā rakstnieks “sadeg”, 1994. gada 9. oktobrī viņš mirst...
No viņa ir palicis visai liels radošais mantojums, tā publicēšanas varbūtība ir maz ticama, taču arī ar to, kas ir ieraudzījis dienas gaismu, pietiek, lai izdarītu secinājumus: Al. Al. Ščerbakovs ir īsta parādība literatūrā! Ja nāve nebūtu viņam pamaisījusi izvērsties pilnā mērā!.. Būtu tagad “San Saničs” ZF “atdzimšanas” patriarhs – vismaz tā uzskata viens no ZF žanra atdzīvinātājiem, Antons Pervušins. Ščerbakovs rakstīja galvenokārt smago (pēc amerikāņu standartiem) ZF, pat kiberpanka stilistikas elementus izmantojot – neatkarīgi no pašiem kiberpankiem.
“Neticiet, neticiet, ka autors ar novirzēm,
Viņš vienkārši – visādu grāmatu piekritējs...”