Domās pārcelsimies uz Venēciju pirms trim gadsimtiem. Tā ir mistiska pilsēta, kurā mājām mēdz būt viltus logi un slepenas durvis, ir tūkstošiem balkonu un slepenu eju, bet ieliņas ar neskaitāmām piestātnēm un gondolām ved uz nekurieni. Venēcijas Republika ir pārpilna intrigām un visā Eiropā nes “baudu karalienes” vārdu. Slavenais Venēcijas karnevāls, kurtizānes, spēļu nami – tas viss gluži kā tauriņus uz gaismu vilina jaunos aristokrātus. Vai kāds brīnums, ka, uzaugdams šajā saldā grēka piesātinātajā gaisotnē, Džakomo Kazanova uzņem tās garu un tikumus. Viņš ir virtuozs kārdinātājs, kura mīlnieka māksla nevienu sievietes sirdi nespēj atstāt vienaldzīgu. Interesanti – lai arī mīlas dēka ar katru dāmu ilgst aptuveni mēnesi vai nedaudz vairāk, neviena viņam nekad nav neko pārmetusi. Varbūt tāpēc, ka viņš savas sievietes allaž brīdināja, ka attiecīgais sakars nevienam no viņiem neuzliek nekādus pienākumus. Kā pats rakstījis savos memuāros: “Es sievietes mīlēju līdz neprātam, taču vienmēr vairāk par viņām izvēlējos brīvību.”

Kur gan slēpjas viņa mīlas uzvaru noslēpums? Vai tiešām tikai neapvaldītajā seksualitātē un, kā savulaik mēļoja, pārdabiskajā potencē? Bet varbūt pie vainas bija kāds okultajās zinātnēs apgūts noslēpums?

Mītiem apvītā piedzimšana un pusaudža gadi

Pēc vienas – romantiskās versijas, Džovanni Džakomo Kazanovas māte – skaistule aristokrāte – bijusi precējusies ar aktieri, bet piekrāpusi ar teātra direktoru Mikēli Grimāni. No mātes puses mazais mantojis francūzietes izsmalcinātību un kaislīgumu, bet no tēva puses – karstās itāliešu asinis. Māte nomirusi īsi pēc dzemdībām, un zēnu uzaudzinājusi tante. Otrā – oficiālā versija vēsta, ka Džakomo kā vecākais no sešiem bērniem nācis pasaulē Venēcijas Sansamueles rajonā aktiera un dejotāja Gaetāno Džuzepes Kazanovas un aktrises Džanetas Farusi ģimenē. Tēvs nomiris, kad Džakomo bijuši astoņi gadi, māte ar teātra trupu bieži bijusi izbraukumos, un zēna audzināšanu uzņēmusies vecmāmiņa Marčija Baldisera Farusi.

Lai nu kura – tante vai vecmāmiņa – zēnu uzaudzināja, taču šī krietnā sieviete devusi viņam spīdošu izglītību un spējusi attīstīt Džakomo tiešām neatvairāmu, maģisku galantumu, kas arī kļuva par viņa galveno ieroci turpmākajās kaujās mīlas laukā. Saskaņā ar vienu no versijām – tieši savas aizbildnes mājā tikai 11 gadu vecais Kazanova sācis savu siržu lauzēja karjeru pavedinot kalponi. Taču šim stāstam ir arī cits variants – deviņu gadu vecumā Džakomo nosūtīts uz pansiju Padujā, kur apstākļi bijuši tik neciešami, ka zēns lūdzis, lai viņu nodod abata Goci aprūpē. Tā arī noticis, un tur 11 gadu vecumā viņš pirmo reizi kontaktējies ar pretējo dzimumu – abata jauniņo māsu Betinu.

Virtuozā mīlnieka universitātes

Stāsta, ka piecpadsmit gadu vecumā viņš jau bijis visai pieredzējis mīlnieks, kura slava skanējusi gan vienkāršo ļaužu vidē, gan augstākajā sabiedrībā. Cita leģenda vēsta, ka pirmo reizi seksa priekus viņš iepazinis 21 gada vecumā, kad uz vienu nakti nolīdzis palaistuvi, bet gultā cietis pilnīgu fiasko. Tad profesionāle ņēmusies apmācīt viņu mīlas mākslā, un skolnieks izrādījis tiešām vērā ņemamus panākumus. Pēc mēnesi ilgas intensīvas mācīšanās prostitūta izplatījusi ziņas par virtuozo mīlnieku, kurš spējot izdaiļot dzīvi pašai prasmīgākajai dāmai. Un Džakomo arī pūlējies vaiga sviedros, pirmām kārtām cenšoties sagādāt baudu savai partnerei. Viņa seksuālais altruisms, kas tālaika vīriešiem nebija raksturīgs, kļuva par galveno jaunā grāfa mīlas uzvaru sastāvdaļu. Tā Londonā kādai savai jaunai paziņai viņš pavēstījis: “Pēc profesijas esmu izlaidīgs tips, manas dzīves galvenais mērķis ir jutekliska bauda, un svarīgāku lietu par to es nezinu.”

Jau no agras jaunības Kazanova uzrādījis ievērojamas spējas ne tikai pavedināšanas mākslā, bet arī filozofijā, maģijā, intrigās, kāršu spēlē un krāpšanā. Eiropu viņš izbraukājis krustu šķērsu, taču pilsētas un valstis viņam bijušas nozīmīgas tikai saistībā ar avantūrām un mīlas piedzīvojumiem.

Klejojumi sākušies pēc Kazanovas izslēgšanas no garīgā semināra, un ir versija, ka tāds sods viņam piemērots par homoseksuāliem sakariem ar mācību biedriem (jaunos semināristus smagi mācis sieviešu trūkums, un ar šo problēmu viņi cīnījušies, kā prazdami). Ar to arī viņa garīdznieka karjerai pielikts trekns punkts.

Jaunas darbības sfēras meklējumos Džakomo nopircis Venēcijas Republikas virsnieka patentu un 1744.gada augustā pulka sastāvā devies uz Korfu salu. Viņa uzmanību piesaistījusi kāda simpātiska grieķiete, rezultātā viņš bez kaisliem glāstiem ticis aplaimots ar kaiti, kas tikai 1879.gadā ieguva gonorejas nosaukumu. Viņš izveseļojies, kaut ārstēšanās laikā neko sev nav liedzis un pat lielījies ar iegūto “profesionālo traumu”.

Kazanovas militārā karjera beigusies, tā arī īsti nesākusies, - gadu vēlāk viņš atgriezies Venēcijā, kur pēc neilga laika notikusi kāda liktenīga tikšanās.

Bezbēdīgais dzīves posms

Džakomo uz ielas atradis senatoram Bragadinam izkritušu svarīgu vēstuli, atdevis to adresātam, un pateicīgais senators viņu uzaicinājis izklaides braucienā. Tā laikā senatoram kļuvis slikti, un ataicinātais ārsts augstmani no galvas līdz kājām noziedis ar tolaik izplatīto brīnumlīdzekli pret visām kaitēm – dzīvsudraba ziedi. Vai kāds brīnums, ka drīz vīram sācies drudzis un kļuvis pavisam slikti… Un tad iesaistījies Džakomo, kurš. Pēkšņas iedvesmas vadīts, licis notīrīt no senatora ķermeņa visu dzīvsudrabu un apmazgāt viņu ar aukstu ūdeni. Senators atkopies un juties tik pateicīgs Džakomo, ka ne vien pasludinājis to par savu audžudēlu, bet, būdams kaismīgs kabalists, pat ievadījis okultajās zinībās. Trīs gadus Džakomo senatora pilī dzīvojis kā niere taukos, meties nebeidzamās dēkās ar sievietēm un nemitīgi iepinies skandālos. Viss beidzies ar to, ka Venēciju puisim nācies atstāt.

No Venēcijas Kazanova devies uz Itālijas dienvidiem, kur, protams, nevarējis iztikt bez sirdij tik tīkamajiem bordeļiem, un atkal inficējies. Tā vēl būtu pusbēda, bet pie viena Džakomo palicis bez iztikas līdzekļiem – būdams kaislīgs spēlmanis, viņš nospēlējis visu naudu un gandrīz kritis no kājām aiz bada. Īsāk sakot, province viņam galīgi nav iepatikusies.

Tālāk viņa ceļš vedis uz Romu, kur senās Aldobrandīni villas labirinti un Borgēzes villas dārzi Tibras krastos šķituši gluži kā paradīze – tur bariem vien pstaigājušās meičas, kuras bez pūlēm varējis ievilināt slepenā nišās un vīna pagrabos.

Nav īsti skaidrs, kā slavenajam mīlniekam izdevies nokļūt pāvesta vasaras rezidencē, taču tur nu viņš bijis un tik prasmīgi izklaidējis svēto tēvu ar dažādiem pastāstiem un anekdotēm, ka saņēmis atļauju atgriezties Venēcijā.

Kāpēc sievietes viņu mīlēja?

Pēc atgriešanās dzimtenē viņš uz visiem laikiem par savu reliģiju pieņēmis savu iegribu apmierināšanu. Katrai sievietei viņš atradis īpašu pieeju, turklāt nekad nav šķirojis savas dāmas pēc viņu sociālā statusa. Ieskatam Džakomo uzvaru saraksts īsā laika periodā: viņš pamanījies mesties dēkā ar aristokrāti no augstākās sabiedrības, traktiera īpašnieka meitu, mūķeni no neievērojama klostera, teoloģiskiem disputiem nodevušos jaunavu, ar aktrisi un visbeidzot aktrises draudzeni ar kuprīti. Te jāņem vērā – Kazanova nebūt nebija vienkārši mīlnieks vai fortūnas luteklis, savu aizraušanos viņš piekopis nopietni un talantīgi. Džakomo ar sievietēm sācis psiholoģisku spēli, vilinājis, izbrīnījis un slavinājis. Viņš glaimojis, dažkārt vienkārši neatstājies tik ilgi, kamēr sasniedzis vēlamo. Bijis uzmanīgs un dāsns. Bet galvenais – viņš runājis par visu ko uz pasaules: par mīlestību, medicīnu, par politiku. Reiz Kazanova atteicies pavadīt nakti ar kurtizāni tikai tāpēc, ka viņa runājusi vien angliski, bet Kazanova angļu valodu nav pratis. Mīlas dēka bez komunikācijas iespējām viņam neko nav nozīmējusi.

Kazanovas klejojumi turpinājušies. Parīzē viņš gluži nejauši kļuvis par skaistuļu piegādātāju Luija XV galmam, savukārt Austrijā, kur valdīja stingrāki tikumi, Kazanova ilgi nav uzkavējies – viņš izsūtīts, kad pavedis 13-gadīgu meiteni.

Patiesībā jau pati sabiedrība diktējusi uzvedības normas. Luijs XV bija pārvērtis Franciju par milzu harēmu, un no visām malām, pat no aizrobežas Versaļā ieradās jaunas skaistules. Kā gan lai te turas pretī? Kazanova gulējis ar aristokrātēm un prostitūtām, ar mūķenēm un savu radinieci, iespējams pat, ar savu meitu. Tomēr visā dzīves laikā neviena mīļākā viņam neko nav pārmetusi.

Grāfs bija ne vien uzmanīgs un dāsns, bet arī visai darbīgs gultā. Ir nostāsts, kā reiz leģendārajam siržu lauzējam nācies nopūlēties visu nakti, līdz izdzirdējis apmierinājuma vaidus no kādas frigīdas vīriešu nīdējas, kas ielaidusies ar Kazanobu tīras ziņkāres vadīta. Kazanovam izdevies viņu tā apmierināt, ka bagātā dāma viņam uzdāvinājusi pusi savas bagātības.

Jāatzīst – līdztekus miesaskārei un augstām jūtām Džakomo mājojis arī tīrs aprēķins. Piemēram, par pastāvīgu naudas avotu viņam kalpojusi jaunu meiteņu apmācīšana mīlas mākslā, smalkā uzvedībā un filozofijā. Savas mācekles Kazanova ar lieliem panākumiem izdevīgi nodevos tālāk diplomātiem, finansistiem, augstmaņiem un pat karalim.

Svina cietums un pievēršanās literatūrai

Viens no Kazanovas leģendārajiem varoņdarbiem ir bēgšana no Venēcijas slavenā svina cietuma, kurš atradās tieši zem Dodžu pils svina jumta. Ziemā tur valdījis neizturams aukstums, vasarā liels karstums, un skaitījās, ka no šī cietuma izbēgt nav iespējams. Taču Kazanovam tas izdevies.

Bet sākumā par to, kā viņš vispār tik neapskaužamā situācijā bija nokļuvis. Ceļojuma laikā uz Franciju Džakomo Lionā bija kļuvis par masonu ložas locekli, un šīs organizācijas slepenie rituāli viņu burtiski apbūruši. Rezultātā Kazanova aizvien vairāk sācis nodarboties ar alķīmiju un maģiju, tādējādi visai drīz pievērsis sev inkvizīcijas uzmanību. 1755.gadā viņš arestēts, notiesāts un ieslodzīts Svina cietumā. Gadu vēlāk Džakomo paveicis šķietami neiespējamo – ar dzelzs stieni izurbis griestos caurumu, izkļuvis uz cietuma jumta, no kurienes nolaidies zemē pa no smalkās strēmelēs sagrieztiem palagiem novītu virvi. Viņam nācies no Venēcijas atvadīties uz visiem laikiem. Taču šī bēgšana viņa prasmīga mīlnieka reputācijai pievienojusi vēl avantūrista slavu.

Viņš aizbraucis uz Parīzi un nodibinājis tur fabriku, kas ražoja zīda audumu ar elegantiem un izsmalcinātiem rakstiem. Taču tur strādājošajām jaunām meitenēm bez darba bijuši vēl arī citi pienākumi, galarezultātā šis pasākums Kazanovam izmaksājis pārlieku dārgi, un viņš bankrotējis. Slavenais mīlnieks savas pasijas vienmēr dāsni atalgojis.

1759.gadā Kazanova atradies Nīderlandē. Viņš bijis bagāts, godājams un viņam bijušas visas iespējas dzīvot mierīgu un nodrošinātu dzīvi. Taču viņa iztēli rosinājušas vien jaunas iespējas un tikšanās. Skaistu acu dēļ viņš spējis pārģērbties par viesnīcas kalpotāju, rīkot dzīres, spēlēt lomu Voltēra Skotietē un klejot no pilsētas uz pilsētu. Volfenbifelē, trešajā lielākajā Eiropas bibliotēkā, Kazanova sabijis astoņas dienas, kuras vēlāk nosaucis par laimīgākajām savā dzīvē, - tur Džakomo nodevies Iliādas tulkošanai. Berlīnē viņš nodarbojies ar kadetu audzināšanu, Pēterburgas galmā viņam īsti nav veicies un nācies steidzami aizbraukt uz Vāciju, bet arī no turienes viņš drīz vien izraidīts. Īsāk sakot, gadi gājuši, bet viņa dzīve joprojām sastāvējusi no klejojumiem un dažādiem piedzīvojumiem.

Jau būdams pusmūžā Kaznova izjutis pārsātinātību, viņa seksuālā enerģija gājusi mazumā, toties arvien intensīvāka kļuvusi intelektuālā darbība. Pēdējos dzīves gadus viņš bijis bibliotekārs Bohēmijas pilī Duksā. Kazanovu nomocījusi podagra, impotence, un visus atlikušos spēkus viņš veltījis literārajai darbībai. Tur viņš sarakstījis fantastikas romānu Iskamerons, memuārus Manas dzīves vēsture un Atmiņas. Sākotnēji šo darbu autentiskums apšaubīts, bet vēlākie pētījumi apstiprinājuši tajos minēto vēsturisko notikumu un personāžu īstenumu. Sevi autors nosaucis par “izvirtības un mīlas uzvaru varoni”.

Džakomo panākumu noslēpumi

Velnišķīgi apburošais avantūrists, uzmanīgais un dāsnais mīlnieks, pēc laikabiedru liecībām, bez personīgā šarma un darbspējām attiecīgajā jomā gultā izmantojis vēl kaut ko, proti, mūsdienu falla imitatora priekšteci – no sarkankoka izgatavotu un ar mīkstu teļādiņu apvilktu stobriņu. Kā viens no pirmajiem, rūpējoties par partneres drošību, Kazanova izmantojis kondomu. Zināma arī vēl viena viņa panākumu sastāvdaļa – erotiskā virtuve. Džakomo zinājis par tādām uzbudinošām vielām un ēdienu receptēm, kurus lietojot pat mūķene kļūtu par kurtizāni. Jāatzīst, pati galvenā viņa panākumu iezīme bijusi izsmalcinātība. Lai arī šis laikmets bija slavens ar visai vaļīgiem tikumiem un seksuālo brīvdomību, Kazanova šajā ziņā pārspējis savus laikabiedrus. Viņa memuāros aprakstīta epizode, kad grāfs slepus noskatījies savas mīļākās mīlas rotaļās ar kādu franču diplomātu. Sabiedrība par šādām atklāsmēm bijusi šokēta. Džakomo ļoti mīlējis eksperimentēt arī ar mīlēšanās vietu izvēli. Piemēram, viņš aprakstījis epizodi, kā mīlējies ar kādu grāfieni viņas muižas strūklakā kalpotāju acu priekšā. Bet kādu citu dāmu grāfs ieguvis tieši uz saklāta pusdienu galda! Vai kāds brīnums, ka slava par viņa uzvarām tik ilgi pārdzīvojusi viņu pašu!?

Kazanova bijis vispusīgi izglītots afērists un šarlatāns, viņš lielījies ar savām zināšanām alķīmijā un kabalistikā. Diemžēl vidē, kurā viņš bija dzimis un audzis, pieprasīta bija tikai Džakomo Kazanovas seksuālā enerģija. Pats laikmets viņam uzspieda to maskarādes kostīmu, kurā mēs viņu pazīstam. Starptautiska mēroga avantūrists, dzimis diplomāts, veikls blēdis un nenogurdināms mīlnieks.