Pirmsākumi

Kad vilkača tēlu pārņēma sengrieķu un romiešu literatūra, tas parādījās dažādos žanros: etnogrāfiskos ceļojumu tekstos, filozofiskos apcerējumos un dzejā. Sākotnējais uzskats par vilkaču izcelsmi saistās ar neuru (citkārt arī neruvju) ciltīm, kas apdzīvoja teritoriju tagadējās Ukrainas ziemeļrietumos un Baltkrievijas dienvidos. Pirmās rakstveida liecības par neuriem kā par cilvēkiem, kas “iet vilkačos”, sniedz sengrieķu vēsturnieks Hērodots 5.gs.p.m.ē. savā krājumā “Vēsture”. Lai arī Hērodots ir slavens ar fantastisku, gluži vai neticamu liecību iekļaušanu savos darbos, “Vēstures” 4.grāmatā arī viņš atzīst: “nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi apzvēr, ka tas ir patiess”.

Latvijas antropoloģe Raisa Deņisova izpētījusi, ka vēlākos periodos neuri izceļojuši Baltijas virzienā (Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā), tā iezīmējot cilšu iespējamo saistību ar senajiem latgaļiem. Vēl atzīmēts, ka šo cilšu asimilēšanās rezultātā radušies vismaz seši vietu nosaukumi Lietuvas dienvidaustrumos (piemēram, Narvai, Neravai), un līdzīgi toponīmi un hidronīmi ir arī Latvijā (Nereta) un Igaunijā (Narva).

Vēl nostāsti par vilkačiem tiek saistīti arī ar tā saukto Arkādijas kultu, ko piekopa Likāonas kalnā Grieķijā. Tur, Zeva mītiskajā dzimšanas vietā, atradās Likāonas Zevam jeb “Vilkam-Zevam” veltīts altāris, bet reliģiskā kulta piekritēji tika uzskatīti par vilkačiem. Reliģiskie pārtapšanas rituāli, ko savos darbos latīņu valodā aprakstījis dabas zinātņu pētnieks Plīnijs Vecākais (23. – 79.g.m.ē.), sengrieķu valodā ģeogrāfs un ceļotājs Pausanijs (II gs.m.ē.), attiecās uz pusaudža vecuma zēniem kulta sekotāju rindās.

Rituāla laikā izvēlēja vienu no jauniešiem un aizveda pie ezera. Tur viņam bija jānovelk drēbes un jāpakarina tās kokā, pirms viņš pārpeldēja ezeru, lai pārvērstos par Vilku. Ja turpmāko deviņu gadu laikā viņš spēja atturēties no kaitējuma nodarīšanas cilvēkiem, viņam ļāva atgūt drēbes un atkal kļūt par cilvēku.

Klīda baumas, ka reliģiskais kults piekopis arī upurēšanu (kas gan nav pierādīts, tomēr arī arheoloģiskajos izrakumos kulta norises vietā blakus altārim atrastas pusaudža mirstīgās atliekas) un rituālajās upurēšanas ceremonijās izmanto cilvēka gaļu. Savos ceļojumu aprakstos sengrieķu Pausanijs atsakās sīkāk runāt par “slepeno upurēšanu”, tā vietā skopi rezumējot: “Atstāsim to, kāda tā ir un kāda bijusi kopš pirmsākumiem”.

Kā jau tajos laikos ierasts, māņticībai, aizspriedumiem un ticējumiem bija milzu vara pār ļaužu prātiem. Cilvēki patiesi ticēja visneiedomājamākajām lietām. Piemēram, - ja sektas loceklis nogaršotu cilvēka gaļu, tad pārvērstos par vilku. Likāonas Zeva svētvietas altārdaļā nevienam netika ļauts ieiet, jo aizlieguma pārkāpējs nenodzīvotu ilgāk par gadu. Ja kāds dzīvnieks meklētu glābiņu svētvietas teritorijā, medniekam nebūtu ļauts to vajāt. Turklāt viņš redzētu, ka svētvietas teritorijā medījums pārstāj mest ēnu.

Senie grieķi uzskatīja, ka pārtapšana par vilkaci saistāma ar novirzēm personībā – tā esot droša pazīme, ka cilvēks savā būtībā jau bijis briesmonis. Šo uzskatu pārņēma arī senie romieši. Piemēram, latīņu autors Ovīdijs savā I gs.m.ē. sarakstītajā poēmā “Metamorfozes” piemin teiksmu par samaitāto ķēniņu Likāonu, kas nepildīja valdnieka pienākumus ne pret pavalstniekiem, ne pret viņu ticību, un atklāti smējās par dieviem. Padzirdējis par zaimošanu, Jupiters apciemoja Likāona ķēniņvalsti, pārģērbies par sirmgalvi un dodams tautai zīmes, ka dieva ir viņu vidū. Likāons nolēma pierādīt, ka Jupiters nav nekas vairāk kā parasts sirmgalvis, tāpēc nogalināja kādu gūstekni, pagatavoja no tā gaļu un gatavojās to celt galdā kā ēdienu dievam. Jupiters izjutis riebumu, ka viņam piedāvāta cilvēka miesa, un, aizvainots par necieņu, ar zibens šautrām sagrāvis Likāona pili. Valdnieks meties bēgt, taču viņa nekrietnais raksturs saindēja ķermeni, liekot tam mainīt formu atbilstoši patiesajai būtībai. Viņš pārvērtās par vilku un turpmāk remdēja asinskāri plosīdams novadnieku ganāmpulkus.

Citi autori bija tā aizrāvušies ar arvien lielāku popularitāti iegūstošā vilkača mīta apspēlēšanu, ka laika gaitā to nemitīgi papildināja ar jauniem izpušķojumiem. Latīņu autora Petronija (aptuveni 27. – 66.g.m.ē.) romānā “Satīrikons” kāds jauns cilvēks pie pusdienu galda atstāsta paša piedzīvoto. Viņš reiz kāda kareivja sabiedrībā pastaigājies pa kapsētu, bet tas pēkšņi norāvis sev drēbes, pārvērties par vilku un aizskrējis uzbrukt mājlopiem. Ieradies notikuma vietā, stāstītājs sastapis mājas saimnieku, kurš, glābjot ganāmpulka aitas, ar šķēpu caurdūris vilka kaklu. Vēlāk stāstītājs saticis ārstu, kurš apmeklējis to pašu kareivi – tam esot bijusi liela brūce kaklā.

Par vilkaču mīta daļu kļuva arī melnā maģija. Latīņu dzejnieks Vergilijs savā 37.g.p.m.ē. izdotajā krājumā Esclogues (“Ganu dziesmas” – tulk. no latīņu val.) piemin garu izsaucēju Merisu, kas gādā augus, zālītes un indes mīlas buramvārdiem. “Bieži tiku redzējis Merisu, pārvēršamies par vilku un slēpjamies mežos, izsaucam mirušo garus no kapu dziļumiem un aizburam iesētos graudus uz citiem labības laukiem,” viņš raksta. Šī saikne spēcīgi ietekmēja vēlākās kristiešu interpretācijas par vilkaču tēmu, arī Svētā Augustīna darbu “Dieva pilsēta”, kurā runāts par cilvēku grēkiem, kas var tos pārvērst nezvēros.

Mīta attīstība

Islandiešu tradīcijās vilkaču tēma atspoguļojas vikingu laikmeta (800. – 1050.) sāgās un literatūrā, kas vēsta par skandināvu ticējumiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Šie teksti apvieno tradicionālos uzskatus par vilkačiem ar senskandināvu leģendām par berserkiem – karavīriem, kuri tērpās plēsīgu zvēru ādās, lai iegūtu sava totēma dzīvnieku instinktus un spēku kaujas laukā. Berserkiem bija baismīga slava. Papildus pārcilvēciskajiem spēkiem un mežonīgumam viņi bija pazīstami ar spontānām, nekontrolējamām dusmu lēkmēm.

Laika gaitā tautu nostāsti un priekšstati par vilkačiem pamazām pārklājās un saplūda. Leģendās par vilkačiem parādījās dažas berserkiem raksturīgas iezīmes, no kurām kā tipiskāko var minēt vardarbīgu neprātu.

Viduslaiku Eiropā vilkača tēls popularitātes pilnbriedu piedzīvoja tautas folklorā. Visvairāk leģendu par vilkaci, kādu to pazīstam šodien, radies laika posmā no V līdz XV gs., pēc Romas impērijas sabrukuma un kristietības izplatības kulminācijas periodā. Vēsturiski šajā laikā vilkacis kļūst par mitoloģiska tēla un realitātē sastopama nezvēra savdabīgu sajaukumu. Dzejnieces Francijas Marijas XII gs. Bisclavret (“Vilkacis” – tulk. no senbretoņu val.) ir viens no četriem galvenajiem vilkaču tēmai veltītajiem darbiem, kas sarakstīti viduslaikos. Tas vēsta par vilkaci, nevainīgu nodevīgas sievietes upuri. Karaļa favorīts, franču barons Bisklavrē atklāj sievai, ka ir vilkacis un viņam jāatgūst drēbes, lai atgrieztos cilvēka ķermenī. Izbiedēta par šo atklāsmi, sieva pierunā kādu bruņinieku nozagt vīra drēbes, lai tas paliktu vilka izskatā. Kad barons, pievienojies karalim kā pieradināts vilks, uzbrūk bruņiniekam un bijušajai sievai, karalis atklāj patiesību un piespiež nodevīgo pāri atdot barona drēbes, lai Bisklavrē atgūtu cilvēka veidolu. Stāsts kļuva tik populārs, ka tam uzradās atdarinātāji. Piemēram, kāds anonīms XII gs. autors sarakstīja “Teiksmu par Melionu” (Lai de Melion – senfranču val. pikardiešu dialektā), sižetiskajā līnijā ieviešot nelielas izmaiņas. Viņa versijā nodevīgā sieva vīru vilkā pārvērš ar burvju gredzenu. Ideja, ka vilkā pārtapšanu par vilkaci var panākt ar buršanos, atklājas arī daudzpusīgajās XIII gs. senskandināvu tradīcijās, kas inerces dēļ atstāj paliekošas sekas uz XVI gs. raganu prāvām.

Demonoloģijas laikmets

Jauno laiku sākumā Eiropā, īpaši Francijā un Vācijā, par skriešanu vilkačos tika apsūdzēts liels skaits cilvēku. Pēc dažu vēsturnieku domām – aptuveni 30 000 vīriešu un sieviešu. Minētais skaitlis gan nekad nav apstiprināts un šķiet vairāk balstīts uz pieņēmumiem nekā faktiem.

Norisinājās daudz tā dēvēto “vilkaču prāvu”, par kurām liecības saglabājušās līdz mūsdienām. Viena no ievērojamākajām “vilkaču prāvām” tiesvedības vēsturē ir Pētera Štubes lieta. Viņš 1589.gadā tika notiesāts par cilvēku nogalināšanu un sakropļošanu kādā Vācijas mazpilsētā. Tiesas process iemantoja lielu publicitāti un nostiprināja juridisku principu, ka par likantropiju jeb skriešanu vilkačos var saukt pie kirminālatbildības.

Taču tā nav vienīgā kirminlāllieta, kas saglabājusies tautas atmiņā. Īpašas uzmanības vērts ir gadījums ar 1603.gadā uzietu savvaļā uzaugušu bērnu Žanu Grejē, kurš apgalvoja, ka vilka ādu viņam piršķīris velns. Viņš to izmantojis, lai nogalinātu jaunas meitenes un ēstu viņu miesu.

Kad minētais tiesvedības process noslēdzās ar Greņjē ieslodzījumu (jo nebija tiešu pierādījumu, ka viņā patiešām būtu kādu nogalinājis) un viņa nāvi pēc septiņiem gadiem, apsūdzības par skriešanu vilkačos piedzīvoja strauju norietu. Tiesu spriedumos krimināli sodāmu spēju pārvēsties par vilkaci tiesnešu aizvien biežāk aizvietoja ar diagnozi “melanholija”, kā tajos laikos dēvēja garīga rakstura saslimšanas, jo uzskats, ka vilkacis ir tik varens, ka spēj pārvērsties pats, bija pretrunā kristīgajai ticībai, kas nosaka – tāda spēja var piemist vienīgi Dievam. Ir daudz darbu no šā laika perioda, kuros kategoriski tiek noliegta vilkaču transformācijas būtība. Autori, sākot ar Svēto Augustīnu no Hiponas (354. – 430.g.m.ē.) un beidzot ar nīderlandiešu ārstu Johanu Veijeru (1515. – 1588.g.), uzstāj, ka Dievs nevar būt atbildīgs par šāda nezvēra rašanos. Pat Skotijas karalis Džeimss VI Stjuarts savā 1597.gada darbā “Demonoloģija” (Daeomonologie – vidusangļu val.) spriež, ka vilkacis ir cilvēks, kurš cieš no pārvērtību maldiem, kas bijuši par iemeslu viņa paša “vilciskajai dabai”. Tomēr svarīgi atcerēties, ka, lai arī izglītotās sabiedrībās augšējie slāņi varēja zaudēt saikni ar tautas folkloras ietekmi, zemākajos slāņos ticība vilkačiem saglabājās, un ar laiku tā materializējās tautas atmiņā ticējumu, pasaku un mutvārdu daiļrades formā.

Vilkatis folklorā un pasakās

XIX gadsimtā brāļi Jākobs un Vilhelms Grimm nodarbojās ar vācu tautas teiku un pasaku vākšanu, lai rediģētā veidā sniegtu tās pasaulei kā aizraujošo lasāmvielu. Viena no tām vēsta, ka, reiz trīs vīri devušies mežā gādāt malku. Pirmais bijis pasakas teicēja vectēvs, otrais – viņa draugs, bet trešā izcelsme neesot bijusi zināma, taču viņā jauties kaut kas draudīgs. Trešā vīra zemiskā būtība tiek atklāta stāsta gaitā, kad, paļaujoties uz to, abi pārējie cieši iemiguši, tas apvelk sev burvju jostu un pārvēršas par vilkaci. Viņš aizskrien uz kaimiņos esošo lauku, aprij kumeļu, un, noņemdams burvju jostu, atgriežas cilvēka izskatā. 1860.gadu beigās Vācijā šī bija viena no izplatītākajām pasakām par vilkaču tēmu.

XVIII gadsimtā cilvēku pasaules redzējumā arvien mazāku lomu spēlē ticība folklorā nostiprinātajiem priekšstatiem. Pieaug klasiskās zinātnes un racionālā saprāta nozīme, tāpēc tautas mutvārdu daiļrades tradīcijās atainotais arhaiskā vilkača tēls drīz vien pārtop vilkacī, kādu to pazīstam no XIX gs. daiļliteratūras klasikas.

Kā šausmu filmās, tā pieaugušajiem paredzētajā daiļliteratūrā atspoguļotā modernā vilkača tēla pirmsākumi meklējami gotiskajos nostāstos. Viens no tiem ir 1847.gadā publicētais Džordža V.M.Reinoldsa “Vilkatis Vāgners”, kura galvenais varonis Fernands Vāgners noslēdz līgumu ar sātanu, iegūstot spēju pārvērsties. Cits romāns, kas atstājis iespaidu uz vilkača tēla attīstību, ir Roberta Luisa Stīvensona “Dīvainais gadījums ar Dr.Džekilu un misteru Haidu” (1886). cilvēka divējādā daba un “lāsts”, kas izpaužas fiziski (pārvēršanās) un mentāli (ārprāts) būtiski ietekmēja vilkaču vēlāko uznācienu daiļliteratūrā. Pirmo vilkaču teiku, ko 1896.gadā sarakstījusi Klemensa Hausmane, pieņemts uzskatīt par gotiskā žanra klasiku. Šajā laikā stereotips par vilkačiem nostiprinājās, lai tiktu tālāk izvērsts XX gadsimtā.

Latvija

Tālivaldis Zemzaris (Vilkaču prāvas Vidzemē. Veltījums profesoram Robertam Viperam, 1939) atzīmē, ka, “spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar “drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas””. Un tā tas ir – tolaik Livonija tika uzskatīta par burvju un raganu zemi.

Runājot par vilkiem un greznošanos ar to ādām – Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas tautās šis rituāls veidojās cieši saistībā ar gadskārtām. Kā radusies tradīcija? Rudens raža novākta, tuvojas ziema, vīrieši nav tik noslogoti saimniecības darbos, un izsenis tas arī ir labākais laiks karadarbībai, jo tāda ir nepieciešama. Tātad laiks gan rituālām rotaļām, gan vīrišķīga gara uzturēšanai… Ne velti joprojām, arī mūsdienās, pastāv rituāla pārģērbšanās par vilku, lāci vai kādu citu zvēru, svinot sezonas noslēgumu.

Vēl vērts izprast, ka vilks kā tāds bieži vien labi iekļaujas pamatmītu sistēmā. Tas ir sargs, tātad labs un var garantēt drošību savējo baram. Tātad pēc būtības tajā nav nekā ļauna. Tikai daba, instinkts, ja vien to spēj izprast un savaldīt.

Latviešu folklorā vilks bieži parādās saistībā ar kāzām, piemēram, līgavainis, kurš pārvēršas par vilku, ko var traktēt kā līgavas zagšanu. Jo, kā zinām, gadsimtiem ilgi tika svinētas rudens periodā – vilku valdīšanas laikā. Latvijā tos, kas skrien vilkačos, visbiežāk dēvēja par Dieva suņiem. Šī kulta piekritējiem bijusi izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas drīzāk atgādināja militāru formējumu hierarhiju un organizētību. Iespējams, struktūras pamatā bija kādi konkrēti mērķi: tas vēl būtu pētāms jautājums. Vilks kopš seniem laikiem daudzu tautu mitoloģiskajā pasaules uzskatā saistās ar karavīru aizgādņa, cilts dibinātāja kultu, kā arī ar karadraudzes rituāliem, karavīru iniciāciju, tā simbolizējot cilts vienotību. Interesanti, ka tautā vilkačus parasti nepieskaitīja burvjiem, tieši otrādi – pastāvēja viedoklis, ka tie cīnās pret ļaunajiem spēkiem, mēģinot neitralizēt to ar nodarīto. Kā savu darbību pamatoja 86 gadus vecais Mālpils muižas latviešu pirtnieks Vecais Matīss Tīss, kuru 1691.gadā Cēsu apriņķa Zemestiesā apsūdzēja par skriešanu vilkačos: “Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši. Velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu”. Pie baznīcas Tīss neturoties, dievvārdus neklausoties, nelūdzot, neejot pie svētā vakariņa. Ar velnu viņam neesot nekā kopīga, jo viņš esot Dieva suns un nolaupot, ko burvji sanesuši, velns esot viņam ienaidnieks.

Par Latvijā fiksētiem vilkaču postījumiem vēsta daudz dažādu rakstisku avotu. Cits jautājums ir faktu interpretācija. Šajā kontekstā interesanta ir gadiem ilgā publiskā diskusija, kuru XVIII gs. sākumā risināja Grenču luterāņu mācītājs Zāmuels Ranejs un Breslavas ārsts Johans Kanolds. Strīda tēma – vai tās būtnes, kas Kurzemē regulāri veic postošus darbus, ir vai nav vilkači. Ranejs, oponējot Kanoldam, rakstīja: “Ka viņi paši kā vilki tiešām kaut ko  dara (aiznes aitu, kaitē lopiem u.tml.) tam netic neviens izglītots cilvēks Kurzemē. Bet savās iedomās un apstulbumā viņi sevi paši uzskata par vilkiem un arī no citiem tā paša apstulbuma dēļ par tādiem top uzskatīti, un šādā veidā arī skraida kā dabiski, protams, neīsti vilki”. Tātad sabiedrībā paralēli valdīja gan māņticība, gan ticība pārdabiskiem spēkiem, gan arī pretestība tiem un vēlme pēc kritiskas domāšanas.

Vēl šajā kontekstā uzmanības vērts ir kāds XVII gs. tiesas verdikts: “Šeit lībiešos visi protot burt, un, ja tos visus gribētu sadedzināt, nepaliktu neviena strādnieka uz lauka”. Lai gan tiesa ne vienmēr bija tik saprotoša un pretimnākoša. Bieži raganu prāvas beidzās ar nāves sodu.

Mūsdienu vilkatis

XX gadsimta sākumā vilkača tēma piedzīvo modes bumu populārajā kultūrā un laika gaitā tapa klasiski teksti, piemēram, Gaja Endora “Parīzes vilkatis” (1933), Džeka Viljamsona “Tumšāk, nekā tu domā” (1948) un Greja Laspinas “Tumsas iebrucēji” (1969). Vēl lielāku popularitāti vilkača tēls guva ar 1935.gadā uzņemto filmu “Londonas vilkacis”. Tās iespaidā tika uzņemta “Amerikāņu vilkacis Londonā” (1981), kas bija revolucionāra ar specefektiem un iedvesa tēmai jaunu elpu. Pārvēršanās aina, kurā varonis kļūst par vilkati, vēl tagad tiek uzskatīta par vienu no labākajiem sava laika paraugiem specefektu izmantošanā.

Kad kino tehnoloģisko brīnumu klāstā tika iekļauta datorgrafika, vilkači atkal nāca modē ar tādām filmām kā Harija Potera sērija, “Pazemes pasaule”, “Van Helsings”, “Krēsla” un citām, kas ķērās pie vilkača arhetipa izpētes. Pamatojoties uz iepriekšējiem piemēriem, vilkačus tagad varēja nogalināt ar sudraba lodēm, pārvēršanās notika atbilstoši Mēness ciklam, un viņi kļuva slepkavnieciski.