Neskatoties uz tādu literāro bērnību, pusaudža gados Kejam bija vismaz trīs dažādas vēlēšanās dzīvē: spēlēt par aizsargu Toronto hokeja komandē, kļūt par advokātu un kļūt par rakstnieku. Kritisks punkts Keja karjerā bija iepazīšanās ar Kristoferu Tolkinu, Dž. R. R. Tolkina dēlu, kad Kejs bija students Manitobas Universitātē. Vēlāk, kad Kristofers Tolkins izvēlējās palīgu darbam pie sava tēva nepabeigtās grāmatas, viņš uzaicināja Keju uz Oksfordu palīdzēt viņam rediģēt fragmentāro un nepabeigto "Silmarilionu". Kejs pieņēma šo piedāvājumu un savu lēmumu komentēja sekojoši: "Kurš būdams pie vesela saprāta nebūtu ieinteresējies par šo projektu?" Kejs strādā pie "Silmariliona" 1974-75. gados.
Gads, ko Kejs pavadīja darbā pie Tolkina projekta, pastiprināja viņa interesi par rakstnieka darbu, taču tajā pašā laikā viņš uzzināja, ka tā ir grūta profesija, īpaši jaunam un nepieredzējušam cilvēkam. Negaidot to, ka viņš spēs pelnīt naudu kā autors, viņš atgriežas Kanādā un 1978. gadā iegūst grādu Toronto Universitātē. Taču pēc grāda iegūšanas viņa interese par rakstnieka darbu nezūd, viņš aizbrauc uz ārzemēm, lai uzrakstītu savu pirmo, nepublicēto romānu. Viņš iedraudzējas ar krimināllietu advokātu Edvardu Grinspanu, kurš strādā Radiotranslācijas korporācijā. Kopā viņi taisa pārraižu sēriju "Justīcijas mērogi", kur vajadzēja veidot radiouzvedumus, kas balstīti uz reāliem notikumiem no dzīves. Kejs kļūst par galveno autoru šajā programmā un turpina strādāt tur līdz 1989. gadam. Pārraižu sērija ir ļoti sekmīga un 1985. gadā saņēma balvu kā labākais raidījums informācijas līdzekļos, kas apskata juridiskas problēmas. Pēc tā Kejs laiku pa laikam starp romāniem raksta arī televīzijai un kino.
1984. gadā notiek divi svarīgi notikumi Keja dzīvē: 15. jūlijā viņa precības ar mārketinga konsultanti Lauru Betu Kohenu, un "Dzīvības koka" publicēšanu, kas ir pirmā grāmata no "Fjonavaras gobelēnu" triloģijas. Kejs ar visai lielu ātrumu divu gadu uzraksta vēl divus romānus no šī seriāla. "Ar "Fjonavaras gobelēniem" Kejs sāk savu karjeru kā autors un rakstnieks-fantasts, apzināti strādājot satura tradicionālajās robežās un šī žanra tehnikā, ko radīja Tolkins. Daļēji viņš atdod godu Tolkinam, daļēji strādā, lai atdzīvinātu žanru. Kejs komentē, ka "Fjonavaras gobelēnos" viņš apzināti gribēja "...strādāt Tolkina tradīcijās mēģinot radīt pasauli, lai attīstītu personāžus un spēju noticēt. Pēc būtības, tas ir izaicinājums žanra kvalitātes kritumam".
Seriāls "Fjonavaras gobelēni" sākotnēji bija domāts kā Keja atbilde fantāzijas literatūras degradācijai. Kejs uzskatīja, ka pēc "Gredzenu pavēlnieka" daudzi autori metās rakstīt fantāziju, izmantojot šo žanru tikai lai pelnītu naudu un nedomājot par savu gara darbu mākslinieciskajām kvalitātēm. Triloģija "Fjonavaras gobelēni" tika iecerēts tāds kā nekomerciāls pasākums, kā atgriešanās pie augstās literatūras saknēm, taču sanāca dīvainas lietas. Seriāls kļuva ļoti populārs un tika tulkots vairākās ārzemju valodās, un pat izdots atkārtoti.
Rakstot savas grāmatas, Kejs mīl pētīt mītus un leģendas, kas ļoti krīt acīs Fjonavaras gadījumā. Te ir gan leģendas par pirmo pasauli, kuras atspulgi ir viss pārējais, un leģendas par Artūru un Kamelotu, "Tiganā" var satikt Karlozi sektas sekotājus, kas ir ļoti līdzīga itāļu Benandanti un tā tālāk.
Savu grāmatu rakstīšanu Kejs, paša vārdiem runājot, nekad neplāno iepriekš. Viņš saka, ka tādā veidā jūtas daudz brīvāks radošā plānā. Sākot rakstīt jaunu grāmatu, Kejs nekad nezina, kā tā beigsies, tāpēc, ja tas tā būtu, tad viņu rakstot vienkārši mocītu garlaicība.
2008. gadā autors iegūst Vispasaules fantāzijas balvu par romānu "Izabella", bet 2011. gadā Sunburst Award par romānu "Zem debesīm".
Oficiālā mājas lapa:www.brightweavings.com
Autora bibliogrāfija: http://www.brightweavings.com/books/index.htm