I
Šo objektu pirmais fiksēja ASV Arizonas štata observatorijā Mount Lemmon izvietotais 1,5 metru teleskops, un tas notika 2024.gada 4.septembra agrā rītā. Nekavējoties pieslēdzās arī citas observatorijas, un visas apstiprināja sākotnējos pieņēmumus, ka tas patiešām ir asteroīds un virzās tieši uz Zemi. Aprēķini apliecināja: objekts planētas atmosfēras blīvajos slāņos ieies virs Filipīnu ziemeļu daļas pēc nepilnām 12 stundām. Šajā laikā novērotāji no deviņām pasaules observatorijām ieguva 43 objekta novērtēšanas mērījumus, konstatējot, ka asteroīdam ir salīdzinoši nelielas zvaigznes izmērs, tāpēc to iepriekš nebija iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci un tostarp arī allaž nenogurdināmi modro amatieru teleskopos.
Trīs stundas pirms sadursmes Mazo planētu centrs jaunajam objektam piešķīra oficiālo nosaukumu 2024 RW1. 35 minūtes pirms ieiešanas atmosfērā tas pazuda Zemes ēnā un vairs nebija novērojams ar optiskajiem līdzekļiem. Bet precīzi aprēķinātajā laikā nelūgtais debesu viesis ielauzās Zemes gaisa apvalkā, viegli sabremzējās (ātrums novērtēts ar 19,7 kilometriem sekundē) un aptuveni 25 kilometru augstumā pilnībā sadega, atstājot aiz sevis meteoru jeb spožu sliedi debesīs. Acumirklī sociālie tīkli bija pārpludināti ar videomateriāliem, kurus pavadīja fonā dzirdami izsaucieni un komentāri.
Precizējot novērtēts, ka sprādziena jauda bijusi 0,2 kilotonnas, kā arī astronomi aprēķinājuši – šī meteorīda (gluži zinātniski tāds ir pareizais šī objekta klasificējums) diametrs bijis 1,4 – 1,5 metri.
II
Par Zemei pietuvinātajiem asteroīdiem jeb tādiem, kurus uzskata par lidojošiem virzienā tuvu Zemei, esot zināms, ka kopumā tādi ir vismaz 30 tūkstoši. Aptuveni pusi no neliela izmēra kosmisko ķermeņu var konstatēt tikai pēc tā, kad tie jau aizlidojuši Zemei garām. Un pat tādus objektus, kas izmērā pārsniedz vairākus desmitus metru, parasti fiksē burtiski tikai dažas diennaktis pirms ietriekšanās Zemē (lai gan precīzāk tomēr būtu teikt – tās atmosfērā). Salīdzinājumam var atgādināt, ka pēdējā laikposma ievērojamākais kritušais objekts – tā dēvētais Čeļabinskas meteorīts – bija aptuveni 20 metrus diametrā liels. Tad ko gan mēs daudz varam cerēt saistībā ar šāda “pusotrmetriska” savlaicīgu pamanīšanu?
Ja virs Filipīnām uzsprāgušais objekts būtu lielāks, to, protams, pamanītu agrāk, taču arī tas nekādā gadījumā nedotu iespēju izvairīties no tā ietriekšanās mūsu planētā. Tostarp šis esot uzskatāms par pietiekami reti novērojamu gadījumu, arī neskatoties uz objekta salīdzinoši nelielo izmēru. Un 2024 RW1 kļuvis tikai par devīto tā dēvēto impaktoru jeb tātad jau kosmosā pamanīto objektu, kas vēlāk sadūries ar Zemi.
Principā astronomi it kā pazīst visus (vismaz 95%) Zemei pietuvinātos asteroīdus, kuru diametrs ir lielāks par vienu kilometru, bet ar objektiem, kuru izmēri ir mazāki, tā bilde jau vairs nav tik skaidra. Tādus asteroīdus, kuru izmēra ir tikai daži simti metru, pētnieki jau zina labākajā gadījumā tikai no reālā daudzuma. Bet tos, kuru izmērs ir mazāks par 100 metriem, zina, ja tā var izteikties, “nulles vērtībā”! Lai gan tieši to pēdējo daudzums kosmosa neapšaubāmi ir vislielākais.
Tostarp Zemes sadursme ar mazajiem debesu ķermeņiem astronomu ieskatā principā ir visnotaļ parasta parādība. Tiesa, Zemes iedzīvotājiem no šādas statistikas un šādiem apgalvojumiem labāk nekļūst. Varbūt pat ir gluži otrādi – kļūst aizvien satraucošāk. Proti, ja jau tā ir tik parasta parādība, tomēr gribētos par katru atsevišķo gadījumu zināt maksimāli laikus, lai savu iespēju robežās varētu veikt vismaz kaut kādus aizsargāšanās pasākumus.
Tūlīt pēc Čeļabinskas meteorīta nokrišanas 2013.gadā iesākās dedzīgas runas par to, ka beidzot tomēr jāsāk kaut ko darīt – vajadzētu laikus cīnīties ar tādu asteroīdu apdraudējumu un tamlīdzīgi. Taču tas viss kaut kā ļoti ātri apklusa un izčākstēja. Laikam jau neviens lāgā nespēja atbildēt uz jautājumu: un ko tad tieši vajadzētu darīt?
Virkne pētnieku avotos paudusi, ka vispirms vajadzētu attīstīt un nostiprināt kontroles sistēmu un izsekošanas paņēmienus. Patlaban tā situācija ir tāda, ka kāds 200 metru asteroīds no Apollo grupas (tādi asteroīdi, kas Zemes orbītu šķērso no tās ārējās puses) var uzrasties pēkšņi un praktiski vienā acumirklī, un tas būs pamatīgs sprādziens vairāku tūkstošu megatonnu jaudā. Tad vēl ir tā dēvētā Atira grupa – objekti, kas riņķo Zemes orbītas iekšpusē un pašai planētai pietuvojas tikai no Saules puses, tāpēc tos nav iespējams pamanīt (tie zūd zvaigznes staros). Tieši par šiem asteroīdiem cilvēce zina vismazāk. Potenciāli to varētu būt pat ļoti daudz, taču astronomiem pazīstami vien daži desmiti. Jau pieminētais Čeļabinskas meteorīts bija tieši tāds, proti, tas uz Zemi atlidoja no Saules puses…
IV
Virkne citu pētnieku nāca klajā ar priekšlikumu izveidot un izvietot kosmosā tādu aparātu, kas aprīkots ar vismodernākajiem novērošanas līdzekļiem, un tam būtu jāatrodas tā dēvētajā Lagranža punktā L4 vai L5. Šie punkti atrodas 150 miljonu kilometru attālumā no Zemes virzienā uz Sauli, un tur izvietots atbilstošs aparāts varētu cieši novērot konkrēto telpu, praktiski pilnībā atrisinot problēmu ar savlaicīgu tādu asteroīdu tuvošanās Zemei pamanīšanu. Lai gan, protams, vienlaikus vēl nāktos atrisināt arī blakus problēmu, kas saistīta ar milzīgi liela apjoma datu noraidīšanu tik lielā attālumā.
Var, protams, veidot arī virszemes teleskopu tādas kā vienības, un atsevišķos pietiekami lielos planētas reģionos varētu pietikt ar 3 – 5 teleskopiem, kas atrodas salīdzinoši lielā attālumā cits no cita. Aptuveni desmit tādi apvienojumi varētu aptvert praktiski visu Zemi. Taču tādu teleskopu, kas būtu paredzēti tikai mazo debesu objektu novērošanai, izgatavošana pagaidām vēl esot ļoti grūts uzdevums. Vēstīts, ka tam pamatā jābūt noteikta leņķa teleskopam, kas aprīkots ar īpašu optisko shēmu un lielu detektoru jeb matricu, kuras izmērs ir pusmetrs uz pusmetru. Tikai kaut kas tāds varētu aptvert visplašāko redzeslauku un tajā maksimāli dziļi ielūkoties.
V
Vēl ir ķīniešu (vispār jau arī amerikāņu) variants, kas paredz, ka tajā gadījumā, ja Zemei ar ietriekšanos draudētu bīstams liels asteroīds, problēmu spētu atrisināt tikai kodolieroči, un jābūt gatavībai kosmosā nosūtīt kodollādiņu vidēji 7 – 30 dienu laikā. Turklāt mūsdienās esot konstatēts, ka iespēja Zemei sadurties ar lielajiem asteroīdiem esot pat ievērojami lielāka, nekā bija aprēķināts iepriekš. Ķīniešu pētnieki arī pauduši, ka patlaban cilvēcei zināmie 30 tūkstoši lielo akmens bluķu faktiski ir tikai “leduskalna redzamā daļa”.
Viņi arī aprēķinājuši: ja līdz sadursmei ar lielo asteroīdu paliks mazāk par vienu nedēļu, kodollādiņa izšaušana pa to varētu būt vienīgā iespēja izglābt no absolūtas bojāejas planētu un tātad arī visu cilvēci. Turklāt uzsvērts, ka aptuveni vienu megatonnu lielas jaudas kodollādiņš vairāk vai mazāk sekmīgi varētu būt pielietojams tikai pret tādu asteroīdu, kura diametrs nepārsniedz 50 metrus. Ja asteroīda izmēri ir lielāki par šo “normu”, tā lidojuma trajektorijas mainīšanai jau būs vajadzīgs ievērojami lielākas jaudas kodollādiņš.