„Nāciet. Jūs esat brīvi. Es ar savu zobenu nokāvu briesmīgo dēmonu ķēniņu, un jums vairs nav viņa jābaidās!“ Varonis teica.
Valdīja klusums. Neviens neko nebilda. Tad viņam pieskārās rokas, tās taustījās, šķiet, lai pārbaudītu, vai tā nav parādība, vai ilgā gūsta nomocīto murgi.
„Nāciet!“ Varonis teica skaļāk un atkāpās uz izeju. Un cilvēki viņam sekoja.
Karaļa pilī bija varenas svinības. Spēkavīrs ar savu vareno zobenu bija iztīrījis visu Ļaunumu no šīs karaļvalsts. Visi jodi un dēmoni, un ļaunie burvji bija sagumuši Varoņa priekšā. Katrs no viņiem vēl neilgi pirms savas iznīcības izsmēja Varoni un piedāvāja tam bēgt, un draudēja ar daudz lielākām mokām par nāvi. Un tad tie visi krita, kad zobens atņēma viņiem viņu melnās dvēseles.
Sākumā Varonis meta izaicinājumu vietējiem apspiedējiem, Ļaunuma kalpiem. Tumsas piesaucēji, riebēji, visa nešķīstā izmantotāji tika sašķelti lēveros, un par to padzirdēja dižāki Ļaunie. Tie sūtīja Varonim virsū slepkavas, lai atņemtu tā dzīvību (un saglabātu savējo), zagļus, blēžus un iluzionistus, lai nozagtu tam dižo zobenu. Bet Varonis tika ar viņiem visiem galā, un turpināja savu apņemšanos. Viņš ielauzās jodu alās, un dēmonu cietokšņos. Ne vieni vārti neturējās pretī viņa zobenam. Tā krita viens pēc otra Ļaunuma dižākie kalpi, un visi tie nolādēja mirkli, kad savā lepnumā nebija novērtējuši Varoņa spēku un zobena asumu.
Ļaudis pilī apbrīnoja Varoni un gribēja dzirdēt, kā viņš veicis savus varoņdarbus un kā viņš ticis pie sava dižā zobena, lai vēlāk stāstnieki varētu atstāt šos vēstījumus nākamajām paaudzēm. Varonis kautrīgi piekrita (jo viņš nemaz nebija tik lepns), un sāka stāstīt, kā viņš ticis pie zobena.
Pirms daudziem gadiem vesels bars cilvēku devies medīt diženāko Karaļvalsts ieroci – liesmojošo zobenu. To adatu kalnā apsargāja Šausmas un Briesmekļi. Bet drosmīgo pulciņš nenobijās no gaidāmajām grūtībām, un pieņēma mesto izaicinājumu. Viņi daudzas dienas cīkstējās pret baisajiem sargiem. Viņi krita viens pēc otra, un drīz jau bezbailīgo karotāju pulks bija pavisam sarucis. Beigās viņš vienīgais pamanījās izbēgt nāves un saglabāt dzīvību, ko citi bija atdevuši, lai vismaz kāds tiktu līdz zobenam. Viņš satvēra ieroci – dižo un vareno liesmojošo zobenu, kuram spēkā līdzīgu nebija, un devās atpakaļ uz Karaļvalsti.
„Ak, diženais, Zoben! Ak, lieliskais, varoni!“ ļaudis gavilēja, un dzīres pilnā sparā turpinājās. Tikai pats Varonis kļuva domīgs. Viņš pameta grezno pils zāli, kuru pildīja mūzika, smiekli, plaukstu sišanas un deju soļi, lai izietu ārā parkā.
Viņš bija sācis domāt par sevi un par savu Zobenu. Viņš bija sācis prātot, vai maz viņš ko dižu paveicis bija ar varenāko ieroci Karaļvalstī. Galu galā tieši Zobenam nevarēja pretoties nevienas bruņas, lai arī cik biezas tās nebūtu. Galu galā tieši Zobens rādīja viņam gaismu vistumšākajās naktīs, visdrūmākajos pagrabos. Galu galā tieši Zobens šāvās kā liesma cauri visgrandiozākajiem akmens vārtiem, lai sagrautu tos putekļos.
Viņš bija tikai pieturējis Zobenu. Viņš bija tikai varonis, kuru Zobens bija vadījis viņa misijā pret visu Ļauno. „Vai manā vietā nebūtu varējis būt jebkurš cits?” varonis prātoja. Varonis bija aizstājams, bet Zobens ne. Tāpēc varbūt viņš nemaz nebija varonis? Vai neatcerēsies tikai Zobenu, un viņš, varonis, pazudīs no ļaužu atmiņas? Vai arī kļūs par „kādu varoni”. Par „kādu varoni”, kuram pat vārdu neviens nezinās – par varoni ar Dižo Liesmojošo Zobenu.
Satraukts un nervozs varonis aizgāja gulēt. No rīta viņš pamodās ar skaidrāku galvu, jo kā nekā rīts gudrāks par vakaru, un kaut ko saprata. Līdz šim viņam vienmēr bija ko darīt ar Zobenu. Līdz šim viņš, ne par ko nedomājot, bija allaž meties, sevi nežēlojot, cīņā ar Ļaunumu, un nemaz nedomāja par sevi un Zobenu. Tagad, kad viņi bija beiguši savus varoņdarbus, varonis bija sācis uztraukties. Par kaut ko tādu, par ko viņam nemaz nevajadzēja prātot. Zobens vienmēr ar savu varenību norādīja uz sevi, un līdz ar to bija kalpojis kā ceļa rādītājs uz varoņa mērķi. Kā bāka, kas glābj nomaldījušos kuģus. Tagad, kad mērķis bija sasniegts, varonim vairs nebija ko darīt, un viņš varēja pamanīt, ka Zobens rāda uz sevi, nevis varoni. Viņš varēja satraukties par to. Par savu slavu, par savu lomu vēsturē un ļaužu stāstos.
Vai arī viņš varēja atrast sev jaunu mērķi. Un to varonis arī izdarīja. Viņš pameta pili, viņš pameta satrauktās domas, viņš pameta zobenu. Viņš devās tālu, jo tālu uz mierīgu vietu, un tur viņš kļuva par zemnieku ar viņa arklu. Jo tikai tā viņš varēja palikt par īstu Varoni. Vienalga ar zobenu vai bez.