Pēc vienkāršas loģikas parastajiem cilvēkiem ir jāatšķiras no sarežģītajiem cilvēkiem. Kaut arī jēdziens «sarežģīts cilvēks» pie mums nav izveidojies un iedzīvojies, tomēr atšķirību starp vienkāršu un sarežģītu cilvēku ir saprotama katram. Vienkāršs cilvēks ir mūsu cilvēks, ar mūsu pasaules uzskatu, padomju anketās par viņu rakstīja: vienkāršs sadzīvē, taču īstenībā sadzīvē viņš var būt dažāds, toties domās — nē, domu klāsts viņam ir nabadzīgs. Galvenā viņa atšķirība ir tā, ka viņam nepiemīt analītiskā domāšana. Viņš visdrīzāk domā emocionāli, domāšanas procesā izmantojot savu vētraino, tautisko iztēli, kas rada veselas netīru triku un sazvērestību ķēdes, taču analītiskā domāšana jau nekad nav bijusi mūsu izglītības sastāvdaļa, izņemot gan vienu mācību iestāžu grupu — prestižās VDK skolas. Analīze mums nesaistās ar smadzeņu darbību, tā saistās ar medicīnu: veikt kaut kādu analīzi — lūk, to saprot visi.
Sarežģīts cilvēks atšķiras no vienkārša ar to, ka viņš par visu šaubās un izceļas. Viņš plivina savu personību kā karogu. Nereti viņu dēvē par inteliģentu. Inteliģenta nelaime ir tā, ka viņš ir gatabs skatīties uz notikumiem no dažādām pusēm: te aizskrien uz priekšu paskatīties uz notikušo, te no aizmugures, te — sāniem. Vēl sliktāk ir tas, ka viņš ir gatavs paskatīties uz notikušo no sveša redzes punkta, vienkāršajam cilvēkam tas galīgi nav saprotams. Vienkāršam cilvēkam ir skaidrs skats uz lietām: kas mums ir labi, tas ir labi, jo vairāk ir mums, jo labāk, tāpēc ka pašā saknē mūsējais ir pats labākais un par to neviens nestrīdās. Lai gan virs mūsu labumiem dažreiz parādās mākoņi, taču tie ir nepareizās, grūtās, ne mūsu dzīves mākoņi un galu galā, no šiem mākoņiem var tikt vaļā, un vispār, ne jau mums spriest par šiem mākoņiem, tā nav mūsu darīšana. Mūsu cilvēks ir vienkāršs, taču kaut ko viņš zina stingri: viņš zina, ka spēks ir spēcīgāks par vājumu, ka uzvara ir labāka par zaudējumu, ka iedzert un uzkost vienmēr ir labāk par to, ka nav ko iedzert un nav ar ko uzkost. Taču, kas ir teicis, ka mūsu vienkāršais cilvēks ir konkrēts materiālists? Nekādā gadījumā! Viņš savā ziņā ir sapņotājs un savā veidā lidinās mākoņos. Laimīgs smaids parādās viņa sejā, piemēram, tad, kad Krimā uzzied mandeļkoki. Mēs slavinām viņu par to, ka viņš ir vienkāršs cilvēks, taču aizmirstam pateikt to, ka pēc būtības viņš ir arī lāga dvēsele. Pat tad, ka grūtā dzīve ir iemācījusi viņu piesargāties, viņš līdz savu dienu galam saglabā bērnišķīgu uzticību, atklātumu un vietām pat šķīstību. Viņš līdzinās kokam, kura saknes aiziet dziļi zemē, melnzemē, pirmsvēsturiskajos procesos, lielajā pirmatnējā arhaikā. Tādam cilvēkam ir vēlme saplūst ar savas cilts vadoni. Viņš piedos visu, ja tikai vadonis atgriezīsies ar uzvaru. Mēs parādījām savu spēku un tikai mazliet — savus asos zobus. Tas bija jautri, priecīgi, tik lieliski un — tik vaļsirdīgi!
Bet mūsu pretiniekiem vaļsirdība jau sen ir izgājusi no modes. Viņi visu analizē, gudri spriež, sev vietu neatrodot. Jā, mēs atņēmām kaimiņam gardu zemes gabalu, taču kaimiņš bija kļuvis kaitnieks, fašists. Tas taču ir ļoti smieklīgi: aptinām šo ap pirkstu, panācām to ar nekaunību, nikni, ar uguntiņu un turklāt, no mūsu viedokļa, vaļsirdīgi. Mēs apvienojāmies, augšas un apakšas, vienkāršs vecis un vienkāršs federālais deputāts, vaļsirdīgas uzvaras apkampienos. Bet tur, Eiropā, pēdējo reizi vaļsirdīgums pavīdēja vairāk kā pirms gadsimta. Vai atceraties, Flobēram ir stāsts «Vienkāršā dvēsele»? Tad kāpēc to atcerēties! Tā jēga ir tāda, ka kalpone visu dzīvi mocījās ar vaļsirdību, bet, kad nomira, pie viņas no debesīm ieradās milzīgs papagailis. Vai tad tā nav ņirgāšanās par lāga dvēseļu agoniju? Pie mums kā pie vaļsirdīgiem cilvēkiem ierodas nevis papagaiļi, bet gan varenie televīzijas kanāli, tie nelīdzinās papagaiļiem, tur strādā meistari, godīgi vienkāršojušies bijušie sarežģītie cilvēki, viņi satver vienkāršo cilvēku, šausmina to, baida, groza un griež, sākumā pamoka kā detektīvā, taču beigās vienmēr atrod tam jaunu laimes ostu, vienmēr parādot, uz kurieni cilvēkam ir jāpeld.
Vaļsirdīgam cilvēkam ir viegli dzīvot dzīves pirmsākumos, nevis civilizācijas netīrajās grīvās. Galdiņ, klājies un lidojošais paklājs — tie ir mūsu izaicinājumi visai cilvēcei. Nevajag baidīties no negaidītiem salīdzinājumiem. Atgrūžot rietumu civilizācijas deguma smaku, uzvilksim vaļsirdības gurnautu. Nevajag kautrēties. Tas nosegs visu, ko vajag.
Lūk, atceros gadījumu, kad uz Beninas un Nigērijas robežas es satiku vietējo valdnieku, kas lūdza mani saukt viņu par kingu. Mani tad interesēja, kā vietējie cilvēki ieiet transā, kā viņu dvēseles lido virs meža un kings, paņēmis līdzi vietējo burvi, aizveda mani uz attālo ciematu. Tur bija svētki, es nojokoju, par godu tam, ka kings bez asinsizliešanas bija atkarojis no kaimiņiem kukurūzas lauku, pārliecinot visus, ka šis lauks viņiem ir piederējis vienmēr. Mēs atbraucām tajā pašā monemtā, kad kukurūzas lauka zaudēšanas dēļ neapmierinātie kaimiņi bija sapulcējušies ciema pievārtē un apmētāja «mūsējos» ar mango augļiem un vecām sandalēm. Bija jau vakars un ienaidnieku mango augļi šņāca sakaitētajā vakara gaisā.
Kings iebraucot ieslēdza apgaismojumu un es ieraudzīju, ka kaimiņi ir absolūti tādi paši kā mūsējie lauku ļaudis. Taču atšķirība bija apstāklī, ka viņi bija zaudējuši, bet mēs — uzvarējuši. Ieguvuši veselu kukurūzas lauku. Un, kad kings atbrauca, mūsējie paķēra viņu uz rokām un ienesa ciemā. Es arī skrēju kingam pakaļ. Un kings man jautāja: «Kā tu domā, kuram ir taisnība?» Es, protams, pateicu, ka mums un mūsu ciemam. Es pirmo reizi mūžā biju absolūti vaļsirdīgs. Brālīši, tas taču ir tik lieliski! Absolūti nospļauties uz visiem. Mūsu kukurūza! Un viss! Un lai viņi lasās prom! Muļķi! Mētājas ar mango augļiem! Tad kings sarīkoja lieliskus svētkus. Atnāca muzikanti, atnesa tamtamus. Ciematā nebija neviena sarežģīta cilvēka, kas būtu pret kukurūzas lauku. Sāka sist tamtamus. Sāka dejot. Un tad es ieraudzīju kā melnie ķermeņi sāk steipuļot un dvēseles lido debesīs. Es pajautāju kingam: «Vai es arī varu palidot?» Taču viņš sadrūma: «Apmaldīsies, neatradīsi atpakaļceļu».
Man tik ļoti gribējās palidot. Tā gribējās nomes savu sarežģītā cilvēka čaulu un palidot kopā ar visu ciemu. Taču kings ieraudzīja manu sarežģītību un nepieļāva. Arī burvis noliedzoši pagrōzīja galvu...
Vaļsirdība ir labākais balsts. Es to toreiz noskaidroju. Taču tas bija tik tālu no Maskavas. Man likās, ka mēs to nekad nesapratīsim. Taču notika brīnums: vienkāršo cilvēku kvantitāte pie mums pārauga kvalitātē. Viss ir gatavs transam. Ienesiet tamtamus!