No klasteriem, kas atgādina sniegpārsliņas, sastāv 80% ķīmiski tīrs ūdens, 15% tur veido supermolekulas un tikai 3% sastāv no parastām, klasiskām molekulām. S. V. Zeņina pētījumi palīdzēja atklāt vēl vienu pārsteidzošu faktu: izrādījās, ka katra cilvēka ūdens struktūra nav mazāk individuāla, kā viņa pirkstu nospiedumi. Turklāt noskaidrojās, ka ūdens struktūra cilvēka organismā ir analoģiska viņa dzimšanas vietas ūdens struktūrai. Katrā planētas vietā ūdens struktūra arī ir individuāla, tāpēc sanāk, ka ūdens palīdz mums visu dzīvi saglabāt saites ar to vietu, kur mēs esam nākuši pasaulē.
Iznāk, ka Dzimtene ir ne tikai garīgi svarīgs jēdziens, ko izmanto dzejnieki, rakstnieki un politiķi, tam ir arī fizisks saturs. Ūdens palīdz saglabāt mums Dzimtenes sajūtu, visdrīzāk tieši tāpēc mēs pateicoties šai sajūtai, atkal nokļuvuši tajā vietā, kur pirmo reizi atklājām šo lielo pasauli, sajūtam veselu pozitīvu emociju gammu.
Kā atgriežas ļaunums.
Pēc zinātnieku domām, tieši klasteri ir tās ūdens atmiņas šūniņas, ar kuru palīdzību tas atceras visas ārējās iedarbes – ķīmiskās, akustiskās, lauku, domu uc. Lietojot ūdeni, mūsu ķermenis uztver tajā esošo informāciju. Iespējams, ka tāpēc pēdējo desmitgažu laikā ļoti daudzi cilvēki cieš no depresijas, hroniska noguruma, nemotivētas agresijas lēkmēm, vienaldzības un bezdvēseliskuma.
Zinātnieki noskaidroja, ka poligonos, kur notiek masu iznīcināšanas ieroču (MIIe) izmēģinājumi, ūdens struktūrā notiek visai lielas pārmaiņas. Pēc MIIe izmēģinājumiem, reģionos, kas atrodas blakus poligoniem, trīs reizes palielinās pašnāvību skaits. Tā informācija, kas saistīta ar nāvi un iznīcību, caur ūdeni kā bumerangs atgriežas pie cilvēkiem, provocējot to veikt kaut ko nepiedodamu.
Pēc dažu zinātnieku domām, cilvēki burtiski saindē apkārtējo vidi ar negatīvām domām, vārdiem, baisu mūziku, savu agresivitāti un zemiskām vēlmēm. Ūdeni satur viss dzīvais un pat nedzīvais, tāpēc cilvēce, caur ūdeni, spēj ar saviem negatīvajiem sūtījumiem nest neglābjamu zaudējumu apkārtējais videi.
Vai ūdens var iznīcināt cilvēci?
Vienā no zinātniskajām filmām par ūdeni bioloģisko zinātņu doktors S. V. Zeņins ir sacījis sekojošo: „Tikai pavisam nesen ūdens unikālā struktūra ir kļuvusi saprotama. Tā, izrādās, eksistē mums pavisam negaidītā stāvoklī, kas palīdz tai uzņemt sevī informāciju, iegaumēt, atspoguļot, tas ir, ja tā sastāv no šūniņām, katra no kurām ir kā minidators, tad no šī minidatora mēs arī visi sastāvam”. Cilvēka smadzenes pāri par 90% sastāv no ūdens, neapšaubāmi, tas palīdz mums domāt, atcerēties, saglabāt savu individualitāti.
Ja cilvēka smadzenes daļēji salīdzina vai pat uzskata par biodatoru, turklāt dzīvu, tad tagad par biodatoru nereti dēvē arī pašu ūdeni. Atceramies slaveno Staņislava Lema fantastisko romānu „Solaris”, kurā rādītas nākotnes cilvēku attiecības ar tālās planētas saprātīgo okeānu. Romāns sarakstīts 1959. gadā. Toreiz saprātīgs okeāns vairums cilvēku domās tika uztverts kā tīra fantastika. Šodien saprātīga okeāna argumentos ir daudz zinātnisku faktu. Ir izteikta hipotēze, ka mūsu Pasaules okeāns ir gigantisks superdators, kas uzglabā un pārstrādā informāciju jau miljardiem gadu. Ja okeāns patiešām ir saprātīgs, rodas vesela virkne visai sarežģītu jautājumu.
Senie cilvēki dievināja ūdeni, pielūdza to, apveltīja to ar dvēseli. Bet mēs? Indējam to ar ķimikālijām, saviem atkritumiem, izmetam tos jūrās un okeānos. Vienā Baltijas jūrā ir apglabāts tik daudz ķīmisko ieroču, ka ar tiem var iznīcināt miljoniem cilvēku. Ko mēs esam izdarījuši labu ūdenim? – Neko! Ja tas ir saprātīgs, tad, cik ilgi tas cietīs vardarbību, ko mēs tam nodarām?
Uzsverot ūdens lielo nozīmi, akadēmiķis V. I. Vernadskis rakstīja: „Ūdens stāv nomaļus mūsu planētas vēsturē. Nav citu dabisku ķermeņu, kas spētu līdzināties tam pēc ietekmes uz galvenajiem, pašiem grandiozākiem, ģeoloģiskiem procesiem. Uz Zemes nav vielu – minerālu, kalnu iežu, dzīvu ķermeņu, kur nebūtu iekšā ieslēgts ūdens”.
Jā, ūdens ir milzīgs spēks. Pēc pēdējiem ārzemju zinātnieku pieņēmumiem, visai lielā dziļumā planētas dzīlēs ir milzīgi ūdens apjomi, kas lielāki par visiem Zemes virsmas ūdeņiem. Varbūt novests līdz pēdējai robežai cilvēku nesaprātīgās darbības dēļ, tieši ūdens izprovocēs Vispasaules plūdus? Iespējams, ja mēs tikpat nicinoši turpināsim izturēties pret ūdeni, tas pacelsies no Zemes dzīlēm un appludinās sauszemi līdz pašu augstāko kalnu virsotnēm.