L. Stumbre: – Katram traukam ir kāds tikko manāms apaļums, kāds līkums, kas visu pārāk taisno un strikto mīkstina. Arī "likums" ir tāds pārāk taisns un strikts jēdziens, bet "līkums" ir tas, kas mūs nemanāmi, bet noteikti aizved pie iecerētā mērķa...

– Vai arī jūs kādreiz esat piedzīvojusi līdzīgu nemieru kā jūsu romāna varone Martīna, kura nemitīgi sev jautā: vai esmu īstajā vietā?

– Manā dzīvē bija kāds ļoti emocionāls pārdzīvojums, kad pirmo reizi pēc ilga laika (kopš skolas laika, man šķiet) atkal atrados Rūdolfa Blaumaņa "Brakos". Staigāju pa šo skaisto vietu, ielūkojos ēkās, un mani pārņēma ļoti asa, sākumā pat neizskaidrojama sajūta, ka esmu te jau bijusi, bet ne kā tūriste. Jo ilgāk staigāju, jo atpazīstamāks viss šķita, un galu galā sajutos neizsakāmi bēdīga, jo likās – kaut kas ļoti tuvs un labs ir zaudēts... Domāju, ka šādu nemieru – vai esmu tur, kur man jābūt – izjutis ne viens vien cilvēks, arī es. Mani vienmēr valdzinājuši Latvijas lauki, bet ne īsti skaistuma nozīmē (ak, tie ir skaisti, protams!), bet tieši dziļu un pamatīgu sakņu nozīmē. Savos sapņojumos es sevi redzu lauku mājās, rudenī... Ja dzīve būtu ievirzījusies citādi, es savējo redzu tikai laukos, pie zemes darbiem, ciešā saistībā ar dabas procesiem visapkārt.

– 2006. gadā "Lata romānu" sērijā nāca klajā jūsu pirmais romāns "Pacietības mērs", pērn "Mācītājas māja", šogad atkal jauns romāns. Vai, dramaturģe būdama, esat sajutusi cita žanra vilinājumu?

– Vienmēr gribas izmēģināt kaut ko jaunu. Arī lugās centos rakstīt par dažādām tēmām, dažādās formās, un romāns ir skaists, varens žanrs, kurā iespējams uzrakstīt to, ko varbūt lugā ne. Mūsdienu romāns ir arī ļoti mobils žanrs, un man patīk, ka varu iegremdēties savu varoņu domu pasaulē un nav nekādu robežu – varonis var ceļot laikā, atmiņās, fantāzijā, jebkur! Lugās tomēr zināmā mērā jārēķinās ar skatuves ierobežotajām iespējām, bet romānā – varoņi var klīst apkārt, kur tik vien vēlas, katras piecas minūtes citā vietā!

– Esat pāri par 50 lugu, trīs romānu, kā arī scenāriju autore. Kā jums šķiet, par ko ir vērts rakstīt?

– Par cilvēku. Par to, kāpēc viņš rīkojas tieši tā un ne citādi. Tas nav nekas pārmērīgi jauns, toties vienmēr interesanti – kāpēc? Katrs cilvēks uz šīs planētas ir citāds, katram ir savi iemesli, kas balstās uz viņa neatkārtojamo raksturu un dzīves pagriezieniem. Tas nozīmē, ka par cilvēka dzīvi var un varēs rakstīt bezgalīgi daudz. Turklāt cilvēks, protams, mainās līdz ar laiku, un šīs pārmaiņas arī vienmēr būs bezgalīgas. Otra tēma – cilvēks un daba. Bez mežiem, ūdeņiem, pļavām un gravām cilvēks ir nožēlojami kails un nevarīgs, viņam trūkst tā lielā un dzīvā pamata, uz kura gan strādāt, gan nomierināties. Ja viņš ir saistīts ar dabu, tad saprot, ka nākotne nav tik bezcerīga, jo dabā viss mainās un atdzimst atkal no jauna. Tas iedvesmo. Katrs pavasaris taču nāk ar prieku un cerībām.

– Ko pašlaik lasāt?

– Pašlaik man ir 20. gs. pirmās puses latviešu autoru darbu periods – lasu Ērika Ādamsona dzeju un prozu, Jāņa Veseļa prozu, grāmatu par Niklāvu Strunki.

Tieši tā – visas grāmatas "uzreiz" – te dzeju, te prozu, te vēl ko citu. Mūsdienu prozu tikpat kā nelasu, jo tā mani nomāc ar savu pesimismu, vardarbību un seksdarbību, un es nesaredzu šajās "darbībās" nekādu dzīvinošu jēgu. Seksu un vardarbību mums krāšņi un daudzveidīgi piedāvā kino, bet grāmatās es meklēju "stāstu", kura darbības vārds ir "stāstīt" – tātad lēni un mierīgi izstāstīt notikumus un cilvēka iekšējās pasaules pārmaiņas, atklāt tos niansēs, krāsās un dažādos līmeņos. Jā, man nav kur steigties, kad es lasu grāmatu, – tā ir nodarbošanās, kas man ļauj atslēgties no mūsdienu pasaules uztieptajām klišejām, no steigas un virspusējas uztveres.

– Kas jūs piesaista citu autoru darbos?

– Saprotams, es meklēju tādus darbus, kurus lasot pati varu kaut ko mācīties kā iesācēja romānu rakstniece. Man patīk pētīt rakstības stilus, valodu, saprast, kā rakstnieks veidojis savus varoņus, kas viņam bijis svarīgi, kas ne.

– Par ko esat norūpējusies sabiedrības dzīvē?

– Laikam par to, ka mana meita šogad beidz skolu, bet tikpat kā neko nezina par Latvijas vēsturi. Man tas vienmēr licies kaut kas pilnīgi neaptverams – skolās nemāca Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu! Deputāti kaut ko nesen par to sāka RUNĀT un DISKUTĒT! Bet par to nav ne jārunā, ne jādiskutē, tas pilnīgi steidzamā kārtā, nekavējoties jāievieš skolās jau no pirmās klases – kāda ir zeme, kurā tu dzīvo! Mēs, kas beidzām skolas padomju laikā, protams, saprotam, ka toreiz Latvijas vēsture bija gandrīz vai nevēlama, jo dzīvojām kaut kādā izplūdušā, mistiskā "draudzīgā saimē". Bet tagad? Kad jau divdesmit gadus esam neatkarīga valsts! Esam pamanījušies izaudzināt jaunu paaudzi, kuriem Latvija ir vienaldzīga. Nu labi, ne visiem, tomēr uzskatu, ka skola ir tā vieta, kur bērniem ieskaidro dzīves pamatnostādnes un savas dzimtenes mīlestība un cieņa pret tās vēsturi ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem. Jaunie cilvēki ir tie, kas veidos šīs zemes nākotni – kāda gan tā būs, ja viņiem nav sajēgas par šīs zemes pagātni!? Bet biju apmierināta ar 10. Saeimas vēlēšanu rezultātiem – deputātu vidū redzami daudzi gados jauni cilvēki.

***

Uzziņa

LELDE STUMBRE

Dzimusi 1952. gadā Aucē.

Beigusi M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1983).

Apmēram 50 lugu autore, darbi iestudēti visos Latvijas teātros, arī radio un televīzijā, sarakstījusi scenāriju seriālam "Lai tev labi klājas" (1995).

Pēc lugu motīviem tapusi filma "Dīvainā mēnessgaisma" (1987, režisors Gunārs Cilinskis).

Jaunajā romānā kāda sieviete, kas nolēmusi dzīvot vecās lauku mājās, jau uzreiz iepazīstas ar vietējo māju spoku, ļoti labvēlīgi noskaņotu sieviņu...