Kāja jau pacelta
Starptautiskajam projektam Mars 500, kas tiek veikts Krievijas kosmosa izpētes aģentūrai Roskosmos sadarbojoties ar Eiropas kosmosa aģentūru (ESA), sācies otrais posms – sākotnējais saīsinātais eksperiments, pēc kura šī gada nogalē vai nākamā gada sākumā tiks modelēts jau lidojums uz Marsu 520 dienu garumā. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas un attālumu līdz šai planētai (mazākais – 55 miljoni kilometru), ir skaidrs, ka realitātē šāds lidojums ilgs ne mazāk kā pusotru gadu.
Salīdzinājumam – pašreiz ilgākās nepārtrauktās uzturēšanās kosmosā rekords pieder krievu kosmonautam Valērijam Poļakovam, kurš 1995. gadā atgriezās no orbitālās stacijas Mir pēc tur pavadītām 438 dienām. Taču viena lieta ir orbitālā stacija, pa kuras iluminatoriem visu laiku saskatāma Zeme, no kuras reālā laika režīmā var sazināties ne tikai ar lidojumu vadības centru, bet arī ar ģimenes locekļiem, kurā vienmēr var papildināt pārtikas un visa cita nepieciešamā krājumus, no kuras galu galā briesmu gadījumā iespējams evakuēties. Bet pavisam kas cits ir ilgstošs lidojums, kura laikā nav īsti zināms, kas sagaida cilvēku.
„Pats svarīgākais ir cilvēku psihofisioloģisko iespēju izpēte. Ir jāzina, kam mēs esam gatavi, jo iespējamos fizioloģiskos kaitējumus mēs jau esam apzinājuši,” sarunā ar RIA Novosti sacījis aģentūras Roskosmos pilotējamo programmu pārvaldes priekšnieks Aleksejs Krasnovs. Viņš sacījis, ka nepieciešams iegūt praktisku pieredzi, gatavojoties reālam cilvēka lidojumam uz Marsu (tas gan varētu notikt ne ātrāk par 2030. gadu); paredzētajiem zinātniskajiem pētījumiem būtu jāpalīdz novērtēt izolācijas, noslēgtas telpas un stresa ietekmi uz dažādiem cilvēka funkcionēšanas spēju psiholoģiskajiem un fizioloģiskajiem aspektiem; spēju darboties grupā, miega kvalitāti, noskaņojumu, hormonu regulējumu, imunitāti utt.
Piebilstot, ka pirms brīvprātīgo došanās uz kapsulu viņš juties gluži kā pirms atbildīgiem startiem Baikonuras kosmodromā, A. Krasnovs tomēr uzsvēris, ka to vēl nevar dēvēt par „pirmo soli ceļā uz marsu”, bet labākajā gadījumā – par „kājas pacelšanu šim pirmajam solim”.
Kosmosā kliedzienu nedzird
„Eksperiments nebūs nekāda izprieca, bet piedalīšanās tajā ir gods. Taisnību sakot, es esmu diezgan apmierināts ar savu komandu. Uzskatu, ka mums nevajadzētu būt psiholoģiskām [saderības] problēmām. Es arī vēlos, lai šī misija kaut nedaudz līdzinātos īstam lidojumam kosmosā, pēc kāda mēs visi alkstam,” preses konferencē pirms misijas uzsākšanas paziņojis apkalpes komandieris, 34 gadus vecais kosmonauts Sergejs Rjazanskis. Krieviju eksperimentā pārstāv arī kosmonauts Oļegs Atemjevs, ārsts Aleksejs Baranovs un sporta psihoterapeits Aleksejs Špakovs. Savukārt no vairāk nekā 5600 eiropiešu, kuri pieteicās eksperimentam, stingro konkursu izturējuši un misijā piedalās franču pilots Sirils Furnjē un vācu inženieris Olivers Nikels.
„Kā es jūtos? Ļoti atbildīgi, bet vienlaikus ir tāda kā atvieglojuma sajūta. Mēs taču ilgāku laiku ļoti nopietni strādājām un tagad beidzot esam nokļuvuši līdz starta punktam,” sacīja S. Furnjē. „Galvenā problēma būs ilgstošu laika posmu sadzīvot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, taču tā ir pozitīva problēma. Domāju, ka mēs daudz viens par otru uzzināsim,” sarunā ar BBC sacījis O. Nikels. Interesanti, ka eksperimenta dalībnieki jau treniņu laikā paspējuši ne tikai iepazīties, bet arī sadraudzēties: S. Furnjē pat uzaicinājis S. Rjazanski un O. Artemjevu uz savām kāzām, kas paredzētas 14. augustā Parīzē.
Speciālisti zina teikt, ka būtu ļoti labi, ja ielūgums būtu spēkā ari pēc 14. jūlija, kad ekspedīcijas dalībnieki atstās kosmosa kuģa modeli. Aģentūra AFP, piemēram, atgādina līdzīgu eksperimentu, kas tika veikts 1999. gadā arī Maskavā. Toreiz tika imitēts 110 dienu uzturēšanās starptautiskajā kosmosa stacijā, un misija bija samērā skandaloza. Divi krievu brīvprātīgie Jaungada svinēšanas laikā, lai gan alkoholu nelietoja (vai arī tieši šā iemesla dēļ), ne tikai pamatīgi sastrīdējās, bet pat izkāvās. Francūziete Džūdita Lapjēra sūdzējās, ka misijas komandieris viņu vairākas reizes mēģinājis noskūpstīt un galu galā nolēma palikt eksperimenta dalībnieku sastāvā tikai pēc tam, kad viņas moduļa durvis tika aprīkotas ar atslēgu. Savukārt eksperimenta dalībnieks no Japānas šo stresu neizturēja un nolēma pārtraukt dalību misijā. Uz Zemes tas, protams, ir iespējams, bet no kosmosa kuģa, kas patiešām būs devies ceļā uz Marsu, nekāda atpakaļceļa vairs nebūs un, kā trāpīgi savā materiālā par stresu, ko cilvēki izjūt Visumā, raksta žurnāls New Scientist, „kosmosā neviens kliedzienu nedzird”.
Izmēģinājuma trusīši
Arī šā eksperimenta dalībniekiem, ja tie būs ļoti noilgojušies pēc mājām, būs iespēja pirms laika pamest misiju – netiek gan ziņots, vai šādā gadījumā tie saņems kontraktā paredzētos 15 000 eiro, taču jau tagad ir skaidrs, ka ne jau nauda šoreiz spēlē galveno lomu. „Mēs lepojamies ar to, ka mūsu projekts ieguvis starptautisku rezonansi, ka tā realizācijā piesaistīti labākie speciālisti no citām valstīm. Mēs strādājam ne tikai sev, bet arī cilvēces nākotnei,” sarunā ar The New York Times sacījis projekta vadītāja vietnieks Marks Belakovskis. Un šī nu ir tā reize, kad patētika varētu būt ne tikai attaisnojama – tā ir īstajā laikā un vietā.
Pavisam misijas laikā tiks veikti vairāk nekā 70 eksperimenti, lai noskaidrotu cilvēku metabolisma, miega un nomoda cikla, sirds un asinsvadu sistēmas, imūnsistēmas izmaiņas ilgstošas izolācijas laikā. Protams, liela uzmanība tiks pievērsta starpkultūru savietojamības pētīšanai, jo vismaz krievu un Eiropas speciālisti uzskata, ka pirmā ekspedīcija uz Sarkano planētu, visticamāk, būs starptautiska (misijā darba valodas būs divas – krievu un angļu). Jāpiebilst, ka amerikāņi gan ir citās domās, un arī ķīnieši un indieši sapņo par iespēju Marsu iekarot vienatnē.
Maskavas institūta vadītājs un arī Krievijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Anatolijs Grigorjevs paziņojis, ka vismaz vienā jomā eksperimenta dalībnieki būs pionieri, jo tiks uzsākta cilvēka pilna olbaltumvielu (proteīnu) komplekta jeb proteona izpēte. Svarīguma ziņā šis uzdevums neatpaliekot no genoma atšifrēšanas. A. Grigorjevs atgādinājis, ka tieši proteīni vada gandrīz visus organismā notiekošos procesus – sākot ar gremošanu un beidzot ar nervu procesiem, tādēļ ir ļoti svarīgi uzzināt, kā proteīnu darbību ietekmē ekstremālie apstākļi. Eksperimenta Marss 500 laikā nav iespējams imitēt bezsvara stāvokli un paaugstinātu radiācijas līmeni, šo apstākļu ietekme uz cilvēka organismu tiek pētīta paralēlos eksperimentos.
Interesanti, ka misijas dalībniekiem tiks piedāvāt unikāla gultasveļa, kuras sastāvā iestrādāti sudraba joni; modelī uzstādīts arī perifērais tomogrāfs, ar kura palīdzību varēs pēt1it kaulu struktūru un mēģināt atrast kādus līdzekļus cīņai pret osteoporozi jeb kalcija zaudēšanu kaulos, kas draud visiem ilgstošu pilotējamu lidojumu dalībniekiem.
Ar pārtiku taupīgi
Protams, sešu brīvprātīgo uzturā būs tradicionālā kosmonautu un astronautu pārtika, turklāt netiek ziņots, ka pavāri, kuri nodarbojas ar kosmisko ēdienu pagatavošanu, speciāli šai misijai būtu izstrādājuši ko jaunu – tātad tā būs standartpārtika, kādu lieto arī, piemēram, Starptautiskas kosmosa apkalpe. Taču atšķirībā no stacijas iemītniekiem, kam regulāri ar kravas kuģiem tiek piegādāts kāds našķis (piemēram, svaigi augļi), misijas dalībniekiem iespējas tikt pie tādiem nebūs, ja nu vienīgi viņiem pašiem izdosies kaut ko izaudzēt divās eksperimentālajās siltumnīcās. Jāpiebilst, ka brīvprātīgie ir stingri nobrīdināti: ar esošajiem krājumiem būs jāiztiek visas 105 dienas. Un asprāši jau smej, ka pārtikas krīzes gadījumā seši cilvēki miršot badā pašā Maskavas centrā ... Droši vien jau ne, taču šādā gadījumā eksperiments pavisam noteikti būs raksturojams kā neizdevies.
Brīvprātīgajiem atļauts kuģa modelī līdzi ņemt grāmatas, klēpjdatorus un DVD diskus, taču pieejas internetam nebūšot un stundām ilga pļāpāšana pa skaipu izpaliks. Vēl vairāk, kosmosa kuģim pamazām attālinoties no Zemes, būs novērojama kavēšanās sakaros ar lidojumu vadības centru. Brīdī, kad saskaņā ar leģendu misijas dalībnieki būs pietuvojušies Marsam, šī kavēšanās sasniegs 20 minūtes vienā virzienā, un tas nozīmē, ka ārkārtas situāciju gadījumā – un eksperimenta vadītāji solījušies parūpēties, lai tādas būtu – svarīgi lēmumi būs jāpieņem eksperimenta dalībniekiem bez speciālistu konsultācijām no Zemes. Jāpiebilst, ka tā ir ļoti būtiska starpplanētu lidojuma atšķirība no orbitālajiem lidojumiem, jo starptautiskās kosmosa stacijas apkalpei vienmēr ir iespēja reālā laika režīmā sazināties ar lidojumu vadības centru un saņemt konsultācijas.
Kosmosa kuģa modelis, kura kopējais tilpums ir 550 kubikmetru, būvēts vēl septiņdesmitajos gados, lai trenētu padomju orbitālo staciju apkalpes. Tagad tam veikts neliels kosmētiskais remonts. Pavisam tas sastāv no četriem hermētiski noslēdzamiem moduļiem, no kuriem viens šajā eksperimentā netiks izmantots: misijas dalībnieku rīcībā paliks medicīniskais, tehniskais un dzīvojamais modulis. Vienīgās vietas, kur neielūkosies videonovērošanas kameru modrā acs (un kas nebūs redzamas uz lidojumu vadības centra monitoriem) būs tualetes, dušas, kas vairāk izskatās pēc saunām, un niecīgās (trīs kvadrātmetri) misijas dalībnieku individuālās guļamtelpas. Jau pieminētās siltumnīcas, kā arī neliela zāle fiziskajām aktivitātēm – tās arī ir visas izklaides iespējas 105 dienu ilgā lidojuma laikā.
Plānots, ka ekipāža, tāpat kā starptautiskās kosmosa stacijas iemītnieki, dzīvos piecu darbadienu režīmā – sestdienas un svētdienas tiks uzskatītas par brīvdienām. Taču nebūtu jābrīnās, ja tieši šīm dienām vadība ieplānotu kādu no saviem pārsteigumiem, lai pārbaudītu cilvēku reakciju uz ārkārtas situācijām brīžos, kad tās vismazāk gaidītas. Ikdienas darba grafiks paredz veselības stāvokļa kontroli, fiziskos treniņus, dažādu ierīču apkalpošanu, sanitāri higiēnisko normu ievērošanu un, protams, dalību eksperimentos. Protams, kuģa modelis pasludināts par zonu, kas brīva no alkohola un nikotīna.
„tas patiešām būs kā īsts lidojums, tikai bez bezsvara stāvokļa un briesmām dzīvībai. Kompleksā mēs būtībā nesaņemsim informāciju no ārienes, tāpēc šis uzskatāms par eksperimentu sensoru deprivācijas jomā,” sarunā ar The New York Times sacījis S. Rjazanskis.
Kā izvairīties no radiācijas?
2007. gadā toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs paziņoja, ka pirmais amerikāņu pilotējamais lidojums uz Marsu notiks 2031. gadā; tas vairāk vērtējams kā politisks nodomu protokols, nevis konkrēts plāns. Jā, dažādu valstu speciālisti gatavojas lidojumam uz Marsu, taču tajā pašā laikā ir ne mazums ļaužu, kuri neredz lielas perspektīvas pilotējamai kosmonautikai un uzskata, ka gan lētāk, gan drošāk Marsa (un citu Saules sistēmas planētu) izpētei izmantot robotus.
Jo vairāk tādēļ, ka tā arī līdz galam nav atrisinātas vairākas ļoti būtiskas problēmas, kas apdraud starpplanētu lidojuma dalībnieku veselību un dzīvību. Pirmā no tām ir radiācija – kā zināms, Saule ik sekundi izšauj miljardiem lādētu daļiņu, turklāt starpplanētu telpā ir arī kosmiskais starojums. Gan Zemes iedzīvotājus, gan orbitālo misiju dalībniekus (viņus gan mazākā mērā) no šā starojuma pasargā Zemes magnetosfēra, un līdz šim vienīgie cilvēki, kas izjutuši kosmiskās radiācijas ietekmi, bijuši amerikāņu Mēness iekarošanas misijas Apollo dalībnieki. Tomēr jāatgādina, ka lidojums līdz Mēnesim un atpakaļ ilga pāris nedēļas, bet pašlaik runa ir par mēnešiem ilgu misiju atklātā kosmosā.
Pagājušā gada rudenī Krievijā veikts pētījums liecina, ka vismaz laboratorijas žurkas ļoti negatīvi reaģē uz magnetosfēras zaudēšanu. Konstatēts, ka dzīvniekiem zūd sociālās uzvedības prasme (žurkas, kas bija ievietotas kamerā ar pazeminātu magnētisko spriegumu, kļuva ļoti agresīvas), pavājinās atmiņa (kautiņi starp dzīvniekiem turpinājās arī pēc tam, kad tika noteikta hierarhija, kas nav žurkām raksturīgi; dzīvnieki aizmirsa, kur ir barošanās vietas), novērotas arī izmaiņas iekšējo orgānu attīstībā. Jāpiebilst, ka Starptautiskajā kosmosa stacijā magnētiskā lauka spriegums ir tikai par 20 procentiem mazāks nekā uz Zemes, bet starpplanētu lidojuma laikā šā lauka nebūs vispār.
Ja vien tas netiks radīts mākslīgi, kā to ierosinājuši Oksfordas Rēzenforda-Epltona laboratorijas speciālisti. Viņi uzskata, ka šādā veidā būtu iespējams uzreiz nošaut divus zaķus, jo ap kosmosa kuģi radītais magnētiskais lauks, kura diametrs sasniegtu vairākus simtus metrus vai dažus kilometrus, lieliski kalpotu arī lādēto daļiņu novirzīšanai no kosmosa kuģa, vēsta AFP. Eksperimenti turpinās un zinātnieki nav saņēmuši savam izgudrojumam patentus, tāpēc viņi ir samērā noslēpumaini, vien piebilstot, ka attiecīgas ierīces svars sasniegtu pāris simtus kilogramu un tā patērētu kilovatu enerģijas (trešdaļa no mūsdienu komunikāciju satelītiem vajadzīgā enerģijas daudzuma). Starpplanētu lidojumiem tas ir pilnīgi pieņemami.