Džonatana Svifta (1667 – 1745), Īrijas galvaspilsētā Dublinā dzimuša anglikāņu garīdznieka, lieliskais darbs “Gulivera ceļojumi” (1726) pirmo reizi publicēti anonīmi ar nosaukumu “Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažādām tālām pasaules tautām”. Šī grāmata ir gan ceļojuma piezīmju un utopiskās literatūras parodija, gan satīra par autora laiku Angliju un Eiropu – tā ļoti asi šaustīja visas cilvēces dažādos netikumus, iegribas un muļķības.
Svifts darbojās par toriju valdības politisko žurnālistu Londonā un cerēja, ka tiks paaugstināts par bīskapu. Taču viņa darbs “Mucas pasaka”, kas bija asa satīra par sašķeltās baznīcas iekšējām nesaskaņām, aizvainoja Jorkas bīskapu, un gaidītā paaugstinājuma vietā 1713.gadā karaliene Anna viņu iecēla par Dublinas Svētā Patrika katedrāles dekānu. Sviftu tāda nepateicība aizvainoja, un viņš jauno norīkojumu uzskatīja par izsūtījumu trimdā.
Vai var uzskatīt par nejaušību, ka Gulivera piedzīvojumu stāstītājs – godīgs, labi izglītots, vienkāršs un vaļsirdīgs kuģa ķirurgs – no labsirdīga cilvēka pamazām pārvēršas mizantropā? Četri ceļojumi ir naivā Gulivera pakāpeniska iepazīšanās ar cilvēku dabu: sīkumainu naidu gan politikā, gan personiskajās attiecībās, fizisku un garīgu notrulināšanos, intelektuālus maldus un vispārēju izvirtību. Pamazām cilvēki Guliverā izraisa aizvien lielāku pretīgumu, viņš saskata, ka tie ir bezidejiski, fiziski un garīgi samaitāti, un galu galā identificē viņus ar atbaidošajiem jehūziem.
Pirmais ceļojums ir galvenokārt satīra par karaļa galmu, par tā izdabāšanu un viltību, glaimiem un cietsirdību. Guliveru, kura kuģis bija cietis katastrofu, izmeta krastā Liliputijā (salā, kas, spriežot pēc apraksta, atradās kaut kur uz dienvidrietumiem no Sumatras). Kad viņš atmostas, ieraudzīja sev visapkārt liliputus – sīkus sešas collas (15 cm) garus cilvēciņus. Noskaidrojās, ka šajā zemē ne tikai cilvēki, bet arī visas citas radības un priekšmeti ir divpadsmit reižu mazāki nekā Gulivera dzimtenē. Liliputijas imperatoru Svifts attēlo kā karaļa Džordža I (valdīšanas gadi 1714 – 1727) politisko alegoriju, bet imperatore atgādina karalieni Annu (1702 – 1714). Tādi paši mazi ir arī tuvējās Blefusku salas (Francijas) iedzīvotāji. Liliputija nepārtraukti naidojas ar Blefusku. Naida pamatā ir nesaskaņas starp tievgalvniekiem un platgalvniekiem (katoļiem un protestantiem) ļoti svarīgā jautājumā – vieni, olu ēdot, sasit tai tievo galu, bet otri – plato galu. Kad Gulivers sagūsta visu blefuskiešu floti (atvelk to aiz aukliņām, iebridis jūras šaurumā) un izbeidz ilgstošo karu (domāts 1701, - 1714.gada karš), viņš kļūst par Liliputijas varoni.
Drīz pēc tam viņas ķeizariskās majestātes apartamentos izcēlās ugunsgrēks. Gulivers uzčurāja, nodzēsa liesmas un izglāba ievērojamu pils daļu, taču ķeizariene tur vairs neatgriezās un nozvērējās viņam atriebties. Drīzumā citas pils intrigas un ministru un galminieku greizsirdība izlēma viņa likteni. Svārstīgie liliputi nolēma Cilvēku-kalnu nomērdēt badā, tāpēc viņam nācās bēgt uz Blefusku, no kurienes izdevās atgriezties Anglijā.
Savā otrajā ceļojumā Gulivers nokļūst Brobdingnegā (kaut kur Aļaskas tuvumā) – zemē, kuras gigantiskie iedzīvotāji sasnieguši labklājību pateicoties priekšzīmīgai politiskajai sistēmai. Tagad Gulivers it kā lūkojas teleskopā no otra gala, viņš ir desmit reižu mazāks nekā sešdesmit pēdas (18 m) garie Brobdingnegas milži. Šajā ceļojumā viņš secina, cik relatīvi ir tādi jēdzieni kā cilvēka skaistums un spēks. Tā kā Gulivera sajūtas šādā Gargantijas cienīgā zemē ir ļoti saasinātas, draisko karalienes galmadāmu spēcīgi smaržojošā, plankumotā un porainā āda viņam sagādā visdziļāko riebumu. Turklāt viņas nemaz nekautrējas no Gulivera, izģērbjas kailas un uzjautrinās sēdinādamas viņu uz saviem milzīgajiem krūšgaliem. Taču šīs valsts karalis ir valdnieks ar asu prātu un bieži iztaujā Guliveru par viņa valsti. Kad Gulivers ar lepnumu izstāsta par daudzajiem nežēlīgajiem kariem un eiropiešu politiskajām mahinācijām, humānais Brobdingnegas karalis secina, ka Gulivers un viņa tautieši ir mazu, pretīgu kukaiņu visļaundabīgākā suga, kādai jebkad daba ļāvusi rāpot pa zemes virsu. Tagad, kad atklājas cilvēces dzimuma morālā un fiziskā niecība, pienākusi Gulivera kārta justies kā kukainim liliputam.
Pēc īsas atpūtas mājās Gulivers atkal dodas ceļojumā kā kuģa ķirurgs. Trešais viņa ceļojums ir pats raibākais, viņš saskaras ar visdažādākajiem cilvēka saprāta izkropļojumiem un apmeklē vairākas nepazīstamas salas uz austrumiem no Japānas. Tuvs Svifta draugs Aleksandrs Pops (1688 – 1744) rakstīja, ka “vienīgais, kas pelnījis, lai cilvēce to izpētītu, ir pats Cilvēks”, bet nederīgās “zinātniskās” teorijas un pētījumi, kas izsmieti šajā grāmatā, ir absolūti nevajadzīgi cilvēces un morāles attīstībai un gudrības vairošanai. Svifta attēlotie abstraktās, “tīrās” zinātnes pārstāvji ir pilnīgi atrauti no reālās īstenības. Laputā ( spāņu la puta – netikle) viņi koncentrējas uz ačgārnām idejām un muļķīgām problēmām, savu prātu ziedo neauglīgām pašgudrībām. Tāpat viņi varētu dzīvot arī Aristofāna attēlotajā “dzegužu zemē”. Tiešām, viņu lidojošā sala Laputa burtiski lidinājās pa mākoņiem.
Laputiešiem, īstiem “profesionālās izklaidības” pārstāvjiem, nepieciešami plikšķinātāji, kas ar pūsli, kurā iebērti zirņi, “uzsit viegli pa muti tai personai, kurai jārunā, un pa kreiso ausi tai personai, kas tiek uzrunāta”. Viņi pastāvīgi tā iegrimuši pārdomās un aprēķinos, ka sievas krāpj savus vīrus viņu acu priekšā, sekodamas vienīgi, lai laulātajam draugam pie rokas vienmēr būtu papīrs un zīmulis.
Lejā zem Laputas atrodas Balnibarbijas sala ar galvaspilsētu Lagado. Šeit mīt Lielā Akadēmija, kur projektētāji gadiem ilgi izstrādā projektu par saules staru izvilkšanu no gurķiem, par cilvēku izkārnījumu pārvēršanu sākotnējā barībā, cenšas izaudzēt aitas, kurām neaug vilna. Kādā lielā telpā novietota mašīna, kas pat vislielākajam neprašam palīdz sarakstīt grāmatu izmantojot mašīnas uzrādītos vārdus. Vēl racionālāks ir ieteikums sarunāties bez vārdiem un nēsāt līdzi visas tās lietas, kas nepieciešamas domas un vajadzības izteikšanai. Neērtības radot vienīgi tas, ka cilvēkam ar plašāku sarunas tēmu jānes uz muguras lieli saiņi, lai parādītu sarunbiedram visu, ko vēlas viņam pateikt.
Uzkavējies kaimiņu salā Glabdabdribā, ko apdzīvo tikai burvji un brīnumdari, kas izsauc mirušo garus, un sarunājies ar daudziem senatnē, kā arī jaunākos laikos slaveniem cilvēkiem, Gulivers pārliecinās, “cik ļoti cilvēku dzimums bija deģenerējies pēdējā gadsimtā” un cik liela loma pasaules “notikumos bijusi savedējiem, ielasmeitām, starpniekiem, liekēžiem un ākstiem”.
Tuvojoties ceļojuma beigām, Gulivers nonāk Lagnegas salā un novēro nemirstīgos stralbragus, kuru nožēlojamais liktenis izraisa dziļas pārdomas. Viņu dzīve kalpo par brīdinājumu visiem, kas cer, ka zinātne kādreiz spēs uzvarēt nāvi, arī Gulivera kādreizējā tieksme pēc mūžīgas dzīves tikusi stipri apslāpēta.
No Lagnegas Gulivers dodas uz Japānu un pēc tikšanās ar viņa ķeizarisko majestāti, izmantojot viņa laipno palīdzību, dodas tālāk uz Amsterdamu un Angliju.
Kad Gulivers piecus mēnešus bija aizvadījis mājās, piedzīvojumu kāre viņu atkal vilināja ceļā. Šoreiz viņš ir tirdzniecības kuģa kapteinis, taču komanda sadumpojas un izsēdina Guliveru nepazīstamā salā, hoihuhnmu zemē. Ceturtā ceļojuma aprakstā Svifts izsmej veltīgos mēģinājumus pārvarēt cilvēka aprobežotību, viņš apraksts neizteiksmīgu, tīri funkcionālu, spartisku, bezpersonisku zirgu-hoihnhnmu (nosaukums atgādina zirga zviegšanu) sabiedrību. Šīs būtnes ir Platona Valsts vai Tomasa Mora Utopijas iedzīvotāju parodija, tām nav absolūti nekādu jūtu, ne naivu, ne labu, visas dzīves ačgārnības viņi uztver ar ieprogrammētu robotu augstasinību. Zirgus Svifts izvēlējas saprāta iemiesojuma lomai, lai uzsvērtu savu ironiju: Platons darbā “Faidons”, runājot par nepieciešamību prast savaldīties un iegrožot kaislības, kā piemēru min valdonīgu kučieri, kas vada zirgus, bet kentauri – puscilvēki, puszirgi – grieķu mitoloģijā bija visai primitīvi, nesavaldīgi, izlaidīgi, lieli radījumi.
Hoihnhnmu pretstats ir viņu vergi, aprobežotie, izlaidīgie, pretīgie jehūzi, kas ārēji atgādina cilvēkus, bet kļuvuši mežonīgi un pārvietojoties izmanto gan kājas, gan rokas. Hoihnhnmi Guliveram ļoti iepatīkas, viņš nodzīvo kopā ar tiem trīs gadus un gribētu dzīvot vēl. Taču, noklausījušies stāstu par eiropiešu dzīvi, hoihnhnmi pielīdzina Gulivera tautu jehūziem, kas “izrāda nelielas saprāta pazīmes”, tāpēc ir vēl bīstamāki. Neraugoties uz Gulivera karsto vēlēšanos palikt pie koihnhnmiem un sasniegt pilnību, viņi liek Guliveram atstāt salu, lai pasargātu sevi no kaitīgas ietekmes. Gulivers skumji spriež: “… ar savu vājo un samaitāto izpratni domāju, ka šis lēmums varēja būt mazāk bargs…”.
Kādā mērā Gulivers pauž paša Svifta uzskatus, kad idealizē hoihnhmus, bet atvaidošos jehūzus pielīdzina cilvēkiem? Zinātnieku strīdi par šo jautājumu nav beigušies pat mūsdienās. Citēsim vēl no “Gulivera ceļojumiem”.
Gulivers stāsta, ka pēc atgriešanās Anglijā viņš no šausmām kritis ģībonī, kad sieva viņu apskāva un noskūpstīja: “Mana sieva un bērni apsveica mani ar lielu pārsteigumu un prieku,… bet man atklāti jāatzīstas, ka, ieraugot viņus, sajutu tikai naidu, riebumu un nicināšanu…”. Tā kā mājinieku smarža viņam bija nepanesama, Gulivers iegādājās divus jaunus ērzeļus, bieži apmeklēja viņus stallī un sarunājās ar tiem vismaz četras stundas dienā.
Tiesa, arī autoram, tāpat kā Guliveram, ārkārtīgi nepatīk dažādie cilvēka organisma izdalījumi un smārdi, kas atspoguļojas arī viņa humoristiskajos nepieklājīgajos dzejoļos “Sievietes garderobe” un “Skaistā jaunā nimfa, kas dodas gulēt”. Taču Gulivera aplamā, absurdā uzvedība grāmatas beigās, kad viņš nespēj paciest savus bērnus un sievu un saskata viņos jehūzus, liek domāt, ka iedziļināšanās cilvēka dabas noslēpumos nav palikusi bez sekām un ceturtā ceļojuma beigās iedragājusi viņa saprātu.
Ceturtā ceļojuma aprakstā Svifts iedala cilvēkus divās grupās: saprātīgajos un zvēriem līdzīgajos. Lai gan cilvēka saprāts ļauj pārvarēt viņa iracionālās kaislības, viņš tomēr nespēj pilnīgi atbrīvoties no dažām emocijām, kas ir viņa zemiskās, dzīvnieciskās dabas rezultāts. Galēji konservatīvie un dziļi kristietībā sakņotie Svifta uzskati, ka cilvēka iespējas ir ierobežotas, liek viņam vērtēt cilvēku nevis kā saprātīgu būtni, bet kā animal rationis capax – kā dzīvnieku, kas spēj būt saprātīgs. Jā, ja cilvēks pilnīgi pakļaujas savām kaislībām, tas nozīmē pašiznīcināšanos, taču arī otra galējība – mēģināt dzīvot pilnīgi pakļaujoties tikai saprāta diktātam – neizbēgami lemta neveiksmei. Tieši tāpēc Gulivera mēģinājumi modelēt sevi pēc hoihnhnmu parauga ir galēja pašpārliecība un atmasko viņa smieklīgo aklumu, kura dēļ savos sugas brāļos – cilvēkos – saskata tikai dzīvniecisko pusi. Dažkārt ciniķis ir ilūzijas zaudējis ideālists.
Hoihnhnmi mīl savu dzimumu, bet ir vienaldzīgi pret atsevišķām personībām; Svifts paziņo, ka mīl atsevišķus cilvēkus, bet viņam ir pretīga cilvēce kopumā. Iespējams, ka šie divi viedokļi ir dažādas mizantropijas formas: epitāfijā, ko Svifts uzrakstījis pats sev, viņš paziņo, ka dodas turp, kur “negantās dusmas vairs nevarēs plosīt viņa sirdi”.
Skaidrs ir viens: “Gulivera ceļojumi” – lai kas tie nebūtu, tikai ne bērnu grāmata.