Šis stāsts – vienlaicīgi jautrs un skumjš, norisinājās 1990-os gados. Sākās viss nelielajā Staročerņeckas ciematiņā, kas gleznaini izpleties tagadējā Aizkarpatu apgabalā. Šis ciemats deviņdesmito gadu sākumā ne ar ko nebija ievērojams, ja nu vienīgi ar savu nošķiebušos Rečes Pospoļitas laika baznīcu un mazu Uzvaras muzeju. Muzejs pēc veterānu iniciatīvas ciematā tika izveidots 1973. gadā. Nelielā telpā izvietoja dažādus tā laika šaujamieročus, armijas ietērpu un, protams, daudz plakātu. Taču par īstu muzeja lepnumu kļuva tanks T-34. kuru uz ciemu atdzina 70 gadu beigās. Tanks bija ievērojams ar to, ka joprojām atradās apgabala apbruņojuma uzskaitē un mobils. Taču, kopš tā laika, kad mašīnu novietoja uz postamenta, ar to vairs netika braukts. Katrus Uzvaras svētkus Maksims Jegorovičs – bijušais tankists, kas kopā ar savu ekipāžu kara laikā izbraukāja visu Eiropu, uzlika ordeņus un stāstīja skolēniem par varonīgo pagātni un to gadu tanku kauju īpatnībām. Vectēvs Maksims, kā apkaimē viņu sauca, izturējās pret muzeju ar īpašu mīlestību – ne tikai kā pret memoriālu.
Taču deviņdesmito gadu sākumā Ukrainai kļuva ne līdz muzejiem. Maksāt par elektrību kļuva dārgi, un arī privātuzņēmēji sapirkās zemi un uzņēmumus pārveidojot tos kazino, restorānos un citām „jautrā” laika vajadzībām. Uzvaras muzejam arī sākās ne tie labākie laiki. No sākuma tika pieprasīts, lai muzejs no saviem līdzekļiem apmaksātu elektrību un citus tēriņus, pēc tam vispār palūdza darbiniekus telpas atbrīvot. Muzeja telpās bija plānots izvietot skaistumkopšanas salonu un veikalu.
Protams, daudzi protestēja un pieprasīja likt muzeju mierā, taču kur nu, ne tie laiki bija. Vectēvs Maksims centās aizstāvēt muzeju kā mācēja, staigāja pa pilsētas varas iestādēm, to gaiteņiem; taču viss veltīgi. Kādā jaukā dienā pie vectēva atnāca puiši ādas jakās un palūdza nomierināties, dodot mājienu par veterāna iespējamo veselības pasliktināšanos – tajā gadījumā, ja viņš nepārstās cīnīties par muzeju.
Pirmo reizi dzīvē vectēvs Maksims taisījās padoties, taču kādu dienu viņam kļuva zināms, ka T-34 taisās nodot metāllūžņos. Tas kļuva par pēdējo pilienu un Maksims Jegorovičs nobrieda izmisuma solim. Par cik Ukrainas varas iestādes nebija viņa pusē, veterāns izlēma darboties patstāvīgi un atcerēties frontes laika jaunību.
Visiem negaidīti vectēvs Maksims ieradās pie muzeja ar grupu zemes racēju, kuri ar divu KAMAZ’u palīdzību ar trosēm novilka tanku no postamenta. Varas iestādes tikai nopriecājās, ka vectēvs beidzot sāk uzvesties „konstruktīvi”. Taču nākošajā naktī Maksims Jegorovičs kopā ar draugiem piepildīja tanka bāku ar solāreļļu un iesildīga dzinēju. Agri no rīta veterāns, atvadījies no tuviniekiem un draugiem, aizsteidzās uz rietumiem.
Vai vajag teikt, ka torīt brauca pa trasi braucošo vadītāju pārsteigumam nebija robežu. Klabot un grabot pa asfaltu uz rietumiem steidzās T-34. līdz robežai bija tikai 15 kilometru. Vectēvs Maksims rēķinājās ar to, ka tur viņam izdosies izglābt tanku no sazāģēšanas, bet – ja neizdosies, tad dot tankam kaut pēdējo kauju. Un arī tāpat vectēvs Maksims sen sapņoja aizbraukt uz ārzemēm, taču pensija neļāva realizēt iecerēto. Ceļu policisti, ieraugot pa šoseju braucošo tanku, noreaģēja ātri, un apmēram pēc pusstundas brauciena vectēvam „astē” bija konvojs, kurš sastāvēja no piecām mašīnām ar mirkšķošajām ugunīm. Taču tankists arī šajā situācijā neapjuka, ielīda tanka tornī uz pagrieza tanka stobru atpakaļ. Ir vai nav tankā munīcija, ceļu policisti noskaidrot nesāka, bet uzreiz nospieda uz bremzēm. Šis apjukums palīdzēja vecajam tankistam iegūt laiku, viņš nogriezās laukā, saprotot, ka bezceļš dos viņam priekšrocības, un steidzās tālāk. Viņš brauca ātri, apstājoties tikai vienu reizi, lai ar spaini auksta ūdens aplietu pārkarsušo dzinēju.
Vai nu ukraiņu robežsargi un milicija nepaspēja noreaģēt, vai arī vectēvs izvēlējās pareizu maršrutu, bet līdz robežai viņš nobrauca bez piedzīvojumiem. Forsēja strautu un brauca tālāk. Protams, tajā pusē pamanīja tanku un pēc visiem instrukcijas punktiem sagaidīja viņu kā kaujas mašīnu ar divām patruļas mašīnām un brīdinājuma šāvieniem no automāta. Taču vectēvs bija nikns uz visiem tiem, kas gribēja slēgt Uzvaras muzeju un pārkausēt tanku. Tādēļ, ieslēdzis trešo ātrumu, viņš taranēja rumāņu patruļmašīnu un brauca tālāk.
Rumāņu prese par to uzzināja ļoti ātri, uzzināja arī par iemesliem, kuri bija vectēva izmisuma soļa pamatā, ātrāk, nekā vectēva tanks nobrauca vēl divdesmit kilometrus Rumānijas teritorijā ar gandrīz izkusušu dzinēju. Tanku pavadīja helikopters, aiz viņa brauca armijnieki, taču neviens nešāva un pat nepieprasīja apstāties. Rumāņu raidstacijas, viena otru cenšoties pārbļaut, stāstīja pa kuru šoseju brauc drosmīgais tankists. Nogurušais vectētiņš bija ļoti pārsteigts, kad izdzirdēja, kā garāmbraucošās mašīnas viņu atbalsta ar taurēšanu. Tā viņš brauca, kamēr nebeidzās solāreļļa. Vectēva tanka reids beidzās netālu no Borsas pilsētas, kuru viņš Sarkanās Armijas sastāvā šturmēja 44-tā gada sākumā. Sagaidīja vectēvu daudz skatītāju, prese un pilsētas mērs. Viņš gaidīja apcietināšanu, bet tās nebija. Pilsētas mērs paspieda viņam roku, cilvēki, kas sapulcējās ap tanku, aplaudēja un sauca „Bravo!”. Pat autovadītāji, kuri šajā laikā stāvēja un nevarēja turpināt savu ceļu uz trases esošā korķa dēļ, nesprēgāja sašutumā, bet gan sveicinot signalizēja tankam. Tajā pat dienā vectētiņu parādīja Rumānijas televīzijas raidījumā, kurā viņš pastāstīja par Uzvaras muzeja likteni, kā arī par to, kā viņš nobrieda savam izmisuma solim.
Tālākā notikumu attīstība vectētiņu ļoti pārsteidza. Rumāņi ieeļļoja detaļas, pielēja tankam pilnu bāku un palūdza aizbraukt līdz pašai Bukarstei. Šī reida laikā kopā ar viņu brauca arī rumāņu žurnālisti, kuri taisīja reportāžu sēriju par uzņēmīgo tankistu. Paralēli viņi pierakstīja arī vectēva Maksima stāstus par to karu, tiem gadiem, kad viņš pirmo reizi brauca pa Rumāniju ar tanku T-34. vectēvam piedāvāja līgumu, saskaņā ar kuru viņam vajadzēja izbraukt cauri visai valstij un tālāk līdz pašai Berlīnei. Protams, ja vectēvs Maksims piekristu, tas būtu pats neparastākais šovs televīzijas vēsturē, taču tā nenotika. Maksims Jegorovičs atteicās – viņa mērķis jau nebija publikas izklaidēšana, bet gan par simbolu atmiņām par karu kļuvušās kaujas mašīnas izglābšana. Un savu uzdevumu viņš tā pat jau bija paveicis: T-34 Rumānijā kļuva par tūrisma objektu, nodot metāllūžņos to neviens negrasījās.