1. Vārda „utopija” etimoloģijā joprojām ir neatrisināta un ļoti interesanta divdomība. No vienas puses tas ir divu grieķu vārdu apvienojums – u („ne”) un topos („vieta”), tas ir, neeksistējoša, izdomāta vieta. No otras puses, to var tulkot arī kā Eutopia, kur eu nozīmē „laba”, un utopija tādā veidā pārvēršas par „labo vietu”. Raksturīgi, ka abas nozīmes pilnībā atbilst autora iecerei, „Utopiju” aprakstīt kā izdomātu, neeksistējošu, taču, noteikti, labu vietu, pēc kuras var ilgoties.
2. Pirmo „Utopijas” izdevumu, kuras 500 gadu jubileju mēs pašreiz apzīmējam, flāmu (tagad – beļģu) pilsētā Lēvenē realizēja Tomasa Mora draugs Roterdamas Erasms. Turpat Lēvenē „Utopija” arī tika sarakstīta – latīņu valodā. Autora dzimtenē pirmais angļu tulkojums tika nodrukāts tikai 1551. gadā – jau pēc Mora sodīšanas un sākumā domātāja aizbildņa, bet vēlāk vajātāja, karaļa Henriha VIII nāves. Flandrijā Mors atradās kā Anglijas kroņa sūtnis. Tagad, no 2016. gada oktobra līdz 2017. gada janvārim notiek īpašas izstādes, teātra izrādes, koncerti un ekskursijas, kas saistītas ar „Utopiju” un vietām, kur bijis tās autors.
3. Tomass Mors piedzima Londonas tiesneša ģimenē, ieguva spīdošu – kā katolisku, tā arī laicīgu – izglītību un jau 26 gadu vecumā kļuva par Anglijas parlamenta deputātu. Viņa karjera galmā bija zibenīga – „Slepenās padomes” loceklis, karaļa Henriha VIII runu rakstītājs viņa niknajā polemikā ar reformācijas dibinātāju un līderi Mārtiņu Luteru, sūtnis. Diplomātiskajā dienestā viņš ieguva bruņinieka titulu, pēc tam tika ievēlēts par Kopienu palātas spīkeru, un beidzot iecelts par lordu-kancleru – tajos gados tas bija viens no galvenajiem amatiem valstī.
4. Tomasa Mora priviliģētais stāvoklis Henriha VIII galmā saglabājās tik ilgi, kamēr saglabājās karaļa pievēršanās katolicismam. 1530. gadā, saniknots par to, ka Romas pāvests Kliments VII atsakās apstiprināt viņa šķiršanos ar pirmo sievu – bezbērnu Aragonas Katrīnu – Henrihs ar tādu pašu kaismi, ar kādu viņš aizstāvēja katolicismu no reformatoriem, viņš metas virsū pāvesta Romai. Šis – sākumā tīri personisks – konflikts aizved pie Anglijas katoļu baznīcu un klosteru grautiņiem, Henriha VIII izslēgšanu no katoļu baznīcas un protestantu Anglikāņu baznīcas radīšanas. Katolicismam uzticīgais Tomass Mors izsauc karaļa niknumu, kad atsakās apmeklēt pēc viņa domām ķecerīgo kāzu ceremoniju, kur karalis stājās laulībā ar jauno karalieni Annu Boleinu, un atsakās atzīt karaļa atteikšanos no katoļu baznīcas. Vairākus gadus ligās nesaskaņas panāk to, ka Moru apvaino par valsts nodevību, iesloga Tauerā un 1935. gada 6. jūlijā soda ar nāvi, nocērtot galvu. Pēc 400 gadiem, 1935. gadā katoļu baznīca pieskaita Tomasu Moru pie svētajiem.
5. Aizraujošais Tomasa Mora liktenis ir rosinājis sarakstīt daudzas grāmatas, radīt teātra izrādes, tele- un kino ekranizācijas. Pati pazīstamākā no tām ir 1966. gadā uzņemtā, režisora Freda Cinemanna filma pēc tāda paša nosaukuma Roberta Bolta lugas „Cilvēks uz visiem laikiem”. Galveno lomu filmā tēlo lielais angļu aktieris Pols Skofilds. Neskaitot viņu, filmā tēlo Orsons Velss un Vanesa Redgreiva. Filma iegūst sešus Oskarus, tajā skaitā arī trīs pašus galvenos – par labāko filmu, labāko režiju un labāko vīrieša lomu.
6. Paradoksāli, bet savā „Utopijā” zvērinātais katolis Tomass Mors apraksta praksi un parašas, kas vislielākā mērā ir pretrunā ar katolicisma kanoniem. Ja tikai pavisam nesen katoļu baznīca ar smagu sirdi, ar lielāku sapratni sāka pieņemt laulību šķiršanu, tad citu Utopijā pieņemto kārtību (baznīcas kalpotāju precības, sievietes-garīdzniekus) Vatikāns nepieņem vēl šodien. Bet pašus radikālākos (kā eitanāziju) atzīst tikai uz pirkstiem skaitāmas, pašas liberālākās pasaules valstis.
7. Pirmais, ilgi pirms Tomasa Mora un vārda „utopija” parādīšanās, utopiska žanra darbs ir vēl IV gadsimtā pirms mūsu ēras sarakstītā „Republika”, tās autors – sengrieķu filozofs Platons, apraksta ideālu sabiedrību un tās politisko sistēmu. Utopijas eksistēja arī Senajā Ķīnā – Tao Juaņmina „Persiku avots” (m. ē. IV gs.), Viduslaiku arābu Austrumos – arābu filozofa Al-Farabi „Augstas morāles pilsēta” (X gs.). Pēc Tomasa Mora utopijas auga un turpina augt kā sēnes – no Tamazo Kampanellas „Saules pilsētas” (1602) līdz Artūra Klārka, Ursulas Le Gvīnas darbiem un japāņu anime un mangām. To vārds ir leģions.
8. Vairums utopiju sociāli-politiskais raksturs, sākot ar Platonu, padarīju neizbēgamu patstāvīga politiska virziena rašanos, kas ieguva nosaukumu utopiskais sociālisms, kur fantāzijas nomainīja vairāk vai mazāk zinātniskas sociāli-ekonomiskas teorijas. Sen-Simona, Ouena un Furjē darbi kļuva par pamatu Marksa teorijai. Utopisti Mors un Kampanella Padomju Savienībā tika godāti kā marksisma priekšteči. Hruščova atkusnis, kad valsts atkopās no staļinisma murga, atkal atjaunoja utopijas žanru. Pats raksturīgākais tās piemērs – padomju rakstnieka-fantasta Ivana Jefremova komunistiskā utopija „Andromēdas miglājs”.
9. Utopija kā žanrs nav atdalāma no sava spoguļattēla – antiutopijas. Pats termins (angļu – dystopia) radās daudz vēlāk nekā tā radītājs „utopija” – pirmais to lietoja tīri politiskā nozīmē angļu filozofs un ekonomists Džons Stjuarts Mills 1868. gadā. Neskatoties uz to vai arī cilvēces mūžīgā pesimisma dēļ, vai nu ļaunuma neatvairāmās pievilcības dēļ – antiutopijas izrādījās daudz pievilcīgākas nekā utopijas. [Ja nu tiešām vairums cilvēkiem ir sapnis – būt ļauniem, pakļaut citus savai gribai, dominēt? – t.p.] Mūsdienu pētījumi par pirmo antiutopiju atzīst 1605. gadā latīņu valodā publicēto angļu bīskapa Džozefa Holla satīru „Mundus alter et idem” („Cta un tā pati pasaule”). Antiutopijām pieskaita arī daudzus klasiskās zinātniskās fantastikas sacerējumus – Žila Verna „Begumas pieci simt miljoni”, Herberta Velsa „Laika mašīnu” un „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Protams, visvairāk pazīstamas ir jau XX gadsimta sākumā parādījušās, politiskās antiutopijas: Džeka Londona „Dzelzs pēdu”, Jevgeņija Zamjatina „Mēs”, Oldosa Hakslija „Brīnišķīgo, jauno pasauli” un Džordža Orvela „1984”. Ir grāmatas, kas sevī apvieno abus žanrus. Pati pazīstamākā no tām – Džonatana Svifta „Gulivera ceļojumi”. [Var atgādināt pilno nosaukumu – „Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" – t.p.]
10. Mēģinājumi iemiesot utopiju politiskajā un sociālajā realitātē tika izdarīti daudzas reizes, taču, kā likums, uz neilgu laiku. Uz Mora aprakstītajiem principiem savu sabiedrisko iekārtu centās būvēt dažas no pirmajām angļu kolonijām Ziemeļamerikā – Karolīna (dibināta 1870. gadā), Pensilvānija (dibināta 1681. gadā) un Džordžija (dibināta 1773. gadā). Džordžijas valsts iekārta balstījās uz „agrārās vienlīdzības” principu, tas nozīmēja, ka zeme starp kolonistiem tika sadalīta vienādās daļās un tālāka tās iegāde pērkot vai mantojot netika atļauta. Šis plāns kļuva par pamatu Tomasa Džefersona „jomeņu” republikai. Par vienu vairāk vai mazāk sekmīgajiem sociālistiskās utopijas iemiesojumiem var uzskatīt līdz šim eksistējošos Izraēlas kibucus. Uz utopijas principiem tika būvētas arī ASV Rietumos plaši izplatītās 60. gadu hipiju komūnas. Bet, kāds liktenis bija mēģinājumiem ieviest dzīvē utopiskā sociālisma principus PSRS un citās „sociālistiskās sistēmas” valstīs, ir labi zināms.
[Uz zināmiem utopijas principiem tika dibinātas arī dažādas pirātu republikas un komūnas. Piemēram, Libertālija, kas gan varbūt ir izdomāta utopiska valsts, pirmo reizi tā ir aprakstīta kāda „kapteiņa” Čārlza Džonsona (ir viedoklis, ka tas varētu būt viens no Daniela Defo pseidonīmiem) grāmatas „Vispārējā laupīšanu un slepkavošanas vēsture, ko paveikuši paši slavenākie pirāti” 4. izdevumā (1726). Pirmoreiz grāmata izdota 1724. gadā, Londonā. Saskaņā ar leģendu valsts esot eksistējusi Madagaskaras ziemeļu daļā divas-trīs desmitgades. Ilgu laiku to uzskatīja par reālu valsti, taču faktu ticamība tiek apšaubīta. Savā laikā ar to esot gribējusi nodibināt sakarus Zviedrija, lai veidotu tur koloniju, un arī Krievija (Pēteris I). Vēl, protams, ir jāpiemin arī dažādas reliģiskās sektas, kas arī ir mēģinājušas un mēģina dzīvot utopijas, kā zināms, dažreiz tas ir beidzies visai traģiski. Utopistu nelaime bija tā, ka viņi centās radīt VIENLĪDZGU sabiedrību, DAŽĀDU cilvēku kopienā. Cilvēce sastāv no dažādiem cilvēkiem, tāpēc panākt utopiju var, padarot visus cilvēkus vienādus. Taču to var izdarīt tikai psiholoģiskas apstrādes vai vardarbīgā veidā, bet tas nav uz ilgu laiku. Tā var radīt tikai antiutopiju - t.p.]
http://www.bbc.com/russian/features-38241976
Utopiju saraksts Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_utopian_literature
Distopiju saraksts Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/Category:Dystopian_novels