Redakcija izvietojās 8. Marta ielā pašā Sverdlovskas [tagad, laikam Jekaterinburga? -t.p.] centrā vecā tirgoņa mājā. Galvenā redaktora Staņislava Fjodoroviča Mešavkina kabinetā bija pat saglabājies kamīns. Es atnesu sava zinātniski-fantastiskā garstāsta "Pasaule, kurā es esmu mājās" rokrakstu, mani pieņēma prozas nodaļas vadītājs Ļevs Rumjancevs un izdzirdējis, kur es strādāja, viņš iekliedzās: "Vitālij!" Parādījās Bugrovs - tievs, smaidīgs, paskatījās uz mani no apakšas uz augšu (tikai augumu starpības dēļ) un jautāja: "Jūs pie manis?" - "Nu jā, viņš pie tevis! Tu pajautā, kur viņš strādā?" - "Un kur viņš strādā?" - "Masu politiskās literatūras nodaļā! - Rumjancevs nosodoši pacēla rokas pāri galvai. - Kas notiks ar mūsu valsti? Pie mums jau politisko literatūru rediģē fantasti".
Vitālijs paņēma rokrakstu un pēc pāris mēnešiem (viņš, teiksim tā, bija nesteidzīgs ar atbildēm( uzrakstīja man, ka gada sākumā garstāsts tiks publicēts. Es tolaik pārdzīvoju ne jau labākos laikus (Sahalīnā, no kurienes es nedaudz atgriezos, cenzūra bija aizliegusi manu dzejoļu grāmatu) un sajutis atbalstu, aizsūtīju Vitālijam otro garstāstu "Spiegs Juras laikmetā". Un neskatoties uz to, ka tajos laikos fantastika bija ne visai atbalstīts žanrs, garstāsts iznāca tajā pašā 1974. gadā - ļoti rets notikums tā laika žurnālos.
No tā laika Vitālijs uzskatīja mani par tieši savu autoru, tas ir, "Urālu pēddziņa" pastāvīgo autoru. Viena pēc otras parādījās - "Izzagtais brīnums" (prēmija par gada garo stāstu), “Tikai cilvēks”, “Līdzautors”, “Pasauļu ugunskuri”, “Sokrāta dēmons”, “Angravs VI”, “Lielais Krabens”... Tikpat plānveidīgi Vitālijs ievietoja numuros garstāstus no cikla “Rūpnieciskās spiegošanas aģenta piezīmes” (tēma priekš tiem laikiem bija vispār neiedomājama) - “Spiegs pret datoru”, “Vēja ķeršana”, “Strīds ar sātanu”, “Notiesātais”... Tieši “Pēddzinī” es uz ilgiem gadiem sadraudzējos ar Juriju Jarovu, ar Serjožu Drugalu, ar Slavu Krapivinu, ar Žeņu Pinajevu. Kad es atbraucu uz Sverdlovsku, mēs jautrā kompānijā tikāmies pie Serjožas Drugala un mūsu sarunas nekad nebija garlaicīgas. Atceros, cik karsti mēs apspriedām amerikāņu fantastu diskusijas stenogrammu, ko bija publicējis Sems Moskovics un ko Maskavā bija sadabūjis Vitālijs. “Vai tiešām ir vajadzīgi kaut kādi ārējie draudi, lai Zemes tautas beidzot apvienotos?” - mums Hovarda Fasta jautājums nebija tukšs. “Vai mēs esam gatavi tikties ar saprātīgu citplanētiešu sabiedrību, ja to uzbūve atšķirsies no cilvēku uzbūves? Vai astronautika neattīstās uz priekšu pārāk ātri – ja ņem vērā to, ka morāles, psiholoģijas, socioloģijas ziņā mēs mīņājamies uz vietas? Domāju, - Fasts, kas tajā laikā PSRS bija aizliegts, sacīja, - ka šajā atstarpē ir arī īstā problēma, bet nevis konkurencē starp diviem politiskajiem blokiem”. Kempbela vārdi: “Ja cilvēks ir pietiekami gudrs, lai veiktu zinātniskos pētījumus, viņš ir pietiekami gudrs arī priekš tā, lai saprastu, ka oriģinālas domas nesīs viņam smagas nepatikšanas” - arī šie vārdi bija mums – ai, cik saprotami. Un, protams, mēs nekādi nevarējām atstāt bez komentāriem vārdus, ko teica amerikāņu rezidents Tanžērā Makreinolds: “Ja kādreiz padomju režīms kritīs, Krievija iekaros visu pasauli. Pa īstam efektīvs režīms krievu tautas satriecošo īpašību dēļ radīs ekspansiju, ar kuru var līdzināties tikai Romas impērija. - Un secinājums. - Amerikāņu slepenajiem dienestiem jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu padomju režīmu. Man liekas, ka pašreiz cīņa pret komunismu ir antiamerikāniska lieta”.
Un līdzīgas lietas. Nekādu tādu vedjmaku, kosmisko princešu, zobenu šķindas, visādu sadomātu neradījumu. Hainlaina vārdi: “Neviens no mūsu darbiem nav patiess, mēs neesam pareģi, mēs esam iztēles pasniedzēji” mums bija ārkārtīgi tuvi. Par iztēles pasniedzējiem mēs uzskatījām Herbertu Velsu, Alekseju Tolstoju, Ivanu Antonoviču Jefemovu, Staņislavu Lemu, brāļus Strugackus. Mēs dzīvojām laikā, kas apvienoja reizē gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni un mums pat prātā nevarēja ienākt vārdi, ko reiz es dzirdēju no iedzērušā Andžeja Sapkovska mutes: “Lems? Tas vecais vecis? Priekš kam viņš mums jaunajiem ir vajadzīgs?”
“Urālu pēddzinis” bija skola. Viņš izlaida caur sevi visu labāko, visu, kas toreiz nevarēja parādīties citu žurnālu lapaspusēs. Taču arī Vitālija Bugrova talantu reizēm nepietika, lai nosargātu, izsistu drukāšanai kārtējo Viktora Kolupajeva vai Genādija Praškeviča darbu... Vitālijs centās smaidīt... Veselība nebija laba, bet pagaidām tās pietika, lai vāktu retas grāmatas un lai organizētu muzeju, un lai radītu tiem laikiem pašu prestižāko prēmiju “Aelita”. Protams, oficiālie fantastikas centri atradās Maskavā (“Molodaja gvardija”, žurnāli “Tehņika – molodjoži”, “Znaņije -sila”, “Himija i žizņ”), taču tikai pie Vitālija Bugrova griezās visi. Viņš vienādi ar cieņu un dziļu interesi sarunājās ar Olgu Larionovu un ar Aleksandru Kazancevu, ar Asergeju Pavlovu un ar Borisu Šternu, ar Vasīliju Golovačovu un ar brāļiem Strugackiem, ar Vitāliju Babenko un ar pavisam nesaprotamu fenu, kas par pēdējo naudu bija nokļuvis līdz Sverdlovskai. Vitālijam pirmajā vietā, pirmām kārtām bija lielā fantastika un tikai pēc tam – radītāji, kuru mērogu viņš nojauta intuitīvi, nekad nesteidzoties ar vērtējumu. Un šis brīnišķīgais padomju fantastikas periods, kad katram durvis uz žurnāla “Urālu pēddzinis” redakciju bija atvērts, ilga līdz 1994. gadam. Maijā es no viņa rokām saņēmu “Aelitu”, bet pēc neilga laika man uz Novosibirsku piezvanīja Vitālijs Babenko un paziņoja man, ka Vitālija Bugrova vairāk nav...
Cik daudz brīnišķīgu rakstnieku sākās šajā leģendārajā žurnālā “Uraļskij sļedopit”! Cik daudz īstu fantastikas mīļotāju ir saglabājuši labas atmiņas par slaveno redakciju... Šī grāmata arī to gadu atblāzma...
Genādijs Praškevičs, 2011. gadā.