2000. gadā profesors Džordžio Stabile izvirzīja citu hipotēzi. Vēstulē, ko rakstījis Florences tirgonis 1536. gadā, ir minēta viena «A» cena vīnam, turklāt burts «A» bija rakstīts tādā veidā, ka ļoti atgādināja «@». Pēc Stabiles domām, tas varēja būt saīsināts standarta tilpuma mēra - viena amfora - apzīmējums.
Spāņu, portugāļu, franču valodās simbols @ tradicionāli nozīmē arrobu - senu spāņu svara mēru, kas vienāda ar 11,502 kg (Aragonā - 12,5 kg). Pats vārds cēlies no arābu «ar-rub», kas nozīmē «ceturtdaļa» (ceturtā daļa no simts mārciņām). 2009. gadā spānu vēsturnieks Horhe Romanse atklāja, ka arrobas saīsinājums ar simbolu @ lietots Aragonas rokrakstā
@ līdzīgas zīmes var atrast krievu XVI-XVII gadsimta grāmatās, konkrēti - Ivana Bargā Tiesībnieka titullapā (1550.). Parasti tas ir burts «az», kas izrotāts ar vītni, tas kiriļicas skaitīšanas sistēmā nozīmēja ciparu viens, Tiesībnieka gadījumā - pirmo punktu.
Zīme "@" dažādās valodās skan dažādi:
- krievu, arī latviešu - "sunītis";
- vācu - "zirnekļpērtiķis";
- zviedru - "dēle" vai ''kanēļmaizīte'';
- holandiešu - ''mērkaķaste'';
- somu - "kaķaste" vai "zīme mjau";
- ungāru - ''tārpiņš'' vai ''kāpuriņš'';
- serbu un bulgāru - vienkārši "pērtiķis";
- spāņi un portugāļi šo simbolu sauc "arroba";
- Taizemē nosaukumu "sunītis" tulko kā "viļņota, tārpam līdzīga zīme";
- čehu valodā - "sagriezta siļķe" (rolmopsis);
- ivrītā un idišā - "štrūdele" (ābolu rulete);
- itāļu - "gliemezis", kas satopams arī korejiešu, franču un esperanto valodā;
- angļu valodā - vienkārši "at".
Oktotorps jeb diēzs «#»
Vārda etimoloģija un angļu ortogrāfija (octothorp, octothorpe, octatherp) ir visai neskaidra.
Pēc vienām ziņām, zīme nāk no Viduslaiku kartogrāfijas tradīcijām, kur tā tika apzīmēts ciems, ko ieskāva astoņi lauki (no šejienes arī nosaukums «octothorp»).
Pēc citām ziņām, tas ir pa jokam radīts firmas Bell Labs darbinieka Dona Makfersona (Don Macpherson) neoloģisms, kas radies 1960. gadu sākumā (octo latīniski ir astoņi), kas runā par simbola astoņiem «galiem», bet -thorpe esot atsauce uz Džimu Torpu (Olimpisko spēļu medaļnieku, par kuru Makfersons interesējās). Taču Duglass Kers (Douglas A. Kerr) savā rakstā «The ASCII Character „Octatherp“» saka, ka «octatherp» kā joku ir radījis viņš pats, kā arī Bell Labs inženieri Džons Šāks un Herberts Utlauts. Izdevums «The Merriam-Webster New Book of Word Histories» (1991.) dod vārda citu pierakstu «octotherp», ta ču tāpat uzskata telefonu firmas inženierus par autoriem.
Semikols - punkts ar komatu «;»
Punktu ar komatu pirmo reizi ieviesa itāļu tipogrāfs Aldo Manucio (Aldo Pio Manuzio; 1449./1450.–1515.), kas izmantoja tos, lai atdalītu pretējus vārdus un neatkarīgas saliktu teikumu daļas. Šekspīrs jau izmantoja semikolu savos sonetos. Krievu tekstos šī zīme parādās XV gadsimta beigās.
Procents «%»
Pats vārds «procents» ir cēlies no latīņu «pro centum», kas nozīmē «simtā daļa». 1685. gadā Parīzē tika izdota Matjē de la Porta «Komercijas aritmētikas rokasgrāmata». Vienā tās vietā runa bija par procentiem, kurus toreiz apzīmēja ar «cto» (saīsinājums no cento). Taču burtlicis bija sapratis, ka «cto» ir daļa, un nodrukājis to kā «%». Tā, drukas kļūdas dēļ simbols ieviesās arī citur.
Ampersands «&»
Autorību uz ampersandu pieraksta Cicerona uzticīgajam vergam un sekretāram Markam Tūlijam Tironam. Pat pēc tam, kad Tirons tika atlaists brīvībā, viņš turpināja pierakstīt Cicerona tekstus. Un 63. gadā pirms mūsu ēras viņš jau bija izgudrojis savu saīsinājumu sistēmu, lai ātrāk pierakstītu tekstus, kuru sāka saukt par «Tirona zīmēm» vai «Tirona notīm» (Notæ Tironianæ, diemžēl oriģināli nav saglabājušies), tās lietoja līdz XI gadsimtam (tā kā Tironu var uzskatīt arī par romiešu stenogrāfijas pamatlicēju).
Jautājuma zīme «?»
Iespiestās grāmatās sastopama jau no XVI gadsimta, taču kā jautājuma izteicēja nostiprinās krietni vēlāk, tikai XVIII gadsimtā.
Zīmes pieraksts izveidojies no latīņu burtiem q un o (quaestio — [atbildes] meklēšana).Sākumā rakstīja q virs o, kas vēlāk transformējās mūsdienu formā.
Zvaigznīte jeb asterikss «*»
Tika ieviesta 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Aleksandrijas bibliotēkas tekstos, to izdarīja antīkais filologs Bizantijas Aristofāns, lai atzīmētu neskaidrās vietas tekstos.
Iekavas «()»
Apaļās iekavas parādījās 1556. gadā Tartāljam (lai apzīmētu sakni, vēl tagad, ja sakne jāvelk no garas izteiksmes un parasto kvadrātsaknes uc. zīmi lietot nav ērti, lieto iekavas) un vēlāk Žirāram. Vienlaikus, Bombelli izmantoja burtu L kā iekavu sākumu un apgrieztu burtu lika beigās (1550.); tāds pieraksts vēlāk pārvērtās par kvadrātiekavām. Figūriekavas ieviesa Vijets (1593.). Tomēr, vairums matemātiķu iekavu vietā izdalāmo izteiksmi nodalīja ar svītru virs tās. Iekavas, pa īstam matemātikā ieviesa Leibnics, bet no matemātikas tās nonāca arī parastos tekstos.
Tilde «~»
Vairums valodās virsrindas tilde atbilda zīmei, kas radās no burtiem n un m, kurus Viduslaikos ātrrakstīšanā bieži rakstīja virs rindas (virs iepriekšējā burta) tik izstiepti, ka burti pārvērtās viļņotā līnijā.
Par tēmu arī šeit:
http://www.liis.lv/latval/Valoda/Teksts/4nodalja/citati/16lielazaljalabojama.htm