Mīts par fēniksu eksistē daudzās pasaules tautu kultūrās. Gan Senajā Ēģiptē, gan Senajā Grieķijā bija savi šī mistiskā ugunsputna attēlojumi. Nosaukums radies no sengrieķu vārda “phoinix”, kas nozīmē “feniķiešu” vai “sarkanvioleta krāsa”. Taču leģenda, kā uzskata vēsturnieki, tomēr atnākusi no Ēģiptes. Saskaņā ar turienes mitoloģiju, fenikss sadedzina sevi uz altāra Heliopoles templī. Tur šo radījumu sauca par Bennu. Tas bija ērgļa izmērā, viņa apspalvojums bija spilgti sarkans un zeltains.

Fēnikss varēja dzīvot 500 gadu. Kad tuvojās viņa nāves brīdis, tad viņš izveidoja ligzdu no augļu koku zariem un garšvielām, bet pēc tam to aizdedzināja. Ligzda sadega kopā ar mirstošo putnu, bet nu karstuma augšāmcēlās jauns fēnikss. Pelni kļuva par iebalzamētu olu. Par tās čaumalu kalpoja atdzisusi mirte. Jaundzimušais putns vienmēr devās uz Saules pilsētu Heliopoli. Tur fēnikss uzlika olu uz ēģiptiešu Saules dieva Ra altāra.

Ēģiptieši vienmēr asociēja fēniksu ar nemirstību. Pēc tam, kad Roma iekaroja Ēģipti un visu Eiropu, leģenda par nemirstīgo putnu izplatījās pa visu pasauli. Fēnikss kļuva par lielās Romas impērijas varenības un mūžības simbolu, un tā attēlu bieži kala uz romiešu monētām.

Ārpus Senās Ēģiptes robežām tamlīdzīgi stāsti par ugunsputniem sastopami visā Ziemeļamerikā, Krievijā un Āzijā. Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem ir ļoti līdzīgi stāsti par radījumiem, kuri līdzīgi fēniksam. Algonkinu ciltis to sauc par pērkonputnu, kurš pārvalda augšējo, jeb debesu, pasauli. Kad pērkonradis putns savicina spārnus, pērkona grāvieni veļas pa debesīm, bet zibeņi sit zemi satriecot pazemes pasaules radījumus.

Ugunsputniem ir liela loma slāvu folklorā. Tas vienmēr bijis veiksmes simbols un tajā pat laikā drīzas bojāejas vēstnesis. Daudzu pasaku sižets, kurās pieminēts šis mītiskais radījums, grozās ap sarežģītu kvestu, kurš piedāvā pazaudētas spalvas no ugunsputna astes meklējumus. Drosmīgais varonis dodas bīstamā un garā ceļā-taciņā, lai noķertu kāroto putniņu un uzdāvinātu caram. Šajā nevienkāršajā lietā viņam palīdz citi pasakaini personāži. Tikai ugunsputnu nevar uz visiem laikiem ieslēgt būrī.

Ķīniešu mitoloģijā tāpat ir sava ugunsputna versija. Šo radījumu sauc par Fenhuanu. Šis nemirstīgais un retais putns simbolizē harmoniju un veiksmi. Putnam ir neprātīgi skaista balss, viņa dziesmas apbur. Tas simbolizē gan sievišķo, gan vīrišķo sākumu vienlaicīgi iemiesojot Iņ-Jaņ harmoniju. Saskaņā ar leģendu, Fenuhuans pēdējo reizi parādījās Aņhoi provincē pie Hunau, Min dinastijas aizsācēja, kapa 1368.gadā. Japānā  šis pat radījums pazīstams kā Hou-ou.

Fēnikss – tas, protams, ir spēcīgs alegorisks simbols. Kultūrā tas stabili asociējas ar atdzimsšanu un atjaunošanos. Par šo mītisko putnu rakstīja Viljams Šekspīra savās lugās, K.S.Ljuisa grāmatā “Burvja brāļadēls” milzīgs ugunsputns sargā Ēdenes dārzu. Lielais krievu komponists Igors Stravinskis uzrakstīja dievišķu mūziku baletam “Ugunsputns” par pussievieti-pusputnu, kuru sagūstījis princis. Grāmatu par Hariju Poteru autore Džoana Roulinga ievietoja savā izdomātajā burvju visumā fēniksu vārdā Foukss.

Fēnikss var nest grūtus laikus, taču viņa uzvaras dziesma acumirklī rada bailes nejauko sirdīs un vīrišķību tajos, kuriem tīra sirds. Fēniksiem tāpat ir dziedinošs spēks. No mītiskā putna spalvas var pagatavot burvju nūjiņu. Fēnikss Fenhuans tāpat parādās jaukajā Disneja filmā “Mulana”.

Cilvēks-pūce no Kornvolas

Cilvēks-pūce, tāpat pazīstams kā kornvoliešu cilvēks-pūce, vai cilvēks-pūce no Mavnanas, - radījums-kriptīds, kurš it kā tika novērots 1976.gada vidū Mavnanas ciemā, Kornvolā. Cilvēku-pūci kriptozooloģijas literatūrā reizēm salīdzina ar amerikāņu cilvēku-tauriņu.

Pirmais ziņojums par cilvēku-pūci parādījās tad, kad pie paranormālo parādību pētnieka Toma “Doka” Šilsa atnāca cilvēks vārdā Dons Melings, kurš apmeklēja svētku pasākumu Lankasteras apkaimē. Melings pastāstīja, ka 1976.gada 17.aprīlī divas viņa meitas, 12-gadīgā Džūna un viņas 9-gadīgā māsa Viki, gājušas caur mežu blakus Mavinas baznīcai, kad it kā pēkšņi ieraudzīja lielu spārnotu radījumu, kurš riņķojis virs zvanu torņa. Meitenes it kā nobijušās un uzreiz skrējušas par to pastāstīt tēvam. Pēc Šilsa, ģimene bija tik nobiedēta no radījuma parādīšanās, ka viņi pameta svētkus trīs dienas ātrāk  un ka tēvs neatļāva aptaujāt nevienu no viņa meitām. Šeils, tomēr, ieguva radījuma zīmējumu, kuru bija uzzīmējusi 12-gadīgā Džūna.

Daudz vēlākā lietas izmeklēšanā Džonatans Dauns apgalvo, ka Šils pirmo reizi aprakstījis šos notikumus “vēstulē”, kaut arī netika norādījis, kam Šilss bija rakstījis. Tā rezultātā notikums tika aprakstīts brošūrā ar virsrakstu “Morgawr: The Monster of Falmouth Bay”, kuru uzrakstīja Entonijs Mavnans-Pellers, kura tika izplatīta pa visu Kornvolu 1976.gadā.

Pēc diviem mēnešiem, 3.jūlijā, 14-gadīgā Sallija Čepmena bija kempingā kopā ar draudzeni, Barbaru Periju, mežā netālu no baznīcas. Pēc viņas vārdiem, kad viņa stāvēja savas telts ārpusē, viņa it kā izdzirdēja šņākšanu, pagriezās un it kā ieraudzīja figūru, līdzīgu pūcei, taču cilvēka izmērā, ar spicām ausīm un sarkanām acīm. Meitenes pastāstīja, ka radījums it kā uzlidojis gaisā parādot melnus nagus, kuri bija līdzīgi spīlēm. Ziņojumi par šīs figūras novērojumiem turpināja pienākt nākamajā dienā (kad cilvēks-pūce tika aprakstīts jau kā “sudrabaini pelēks”),  bet vēl divi – pēc diviem gadiem, 1978.gada jūnijā un augustā, un visi tiešā Mavnanas baznīcas tuvumā.

Līdz viņu iespējamajai tikšanās reizei ar kriptīdu meitenes bija izlasījušas brošūru, kurā tika aprakstīts cilvēka-pūces ārējais izskats pēc Melinga meitu vārdiem. Viņas sazinājās ar Šilsu, kurš palūdza viņām radīt savu zīmējumu, kuru viņš pēc tam uzskatīja par pietiekami līdzīgu, lai noticētu viņu stāstam, taču atšķirīgu, lai izslēgtu sarunāšanu.

Tā kā novērojamajos 1970-gados piedalījās “Doks” Šilss, ekscentrisks cilvēks ar mīlestību pret mistifikācijām, izmeklētājs Džonatans Dauns pieļauj, ka tas varēja vienkārši uzdomāt cilvēku-pūci. Tomēr Dauns apgalvo, ka sarunājās ar jauno cilvēku, kuru viņš sauc par “Gevinu”, kurš it kā sadūrās ar cilvēku-pūci 1989.gadā un pie tam nekad nebija kontaktējies ar Šilsu. “Gevins” un viņa draudzene apgalvoja, ka redzēja radījumu “apmēram piecas pēdas augumā… kājām bija augstas potītes, un pēdas bija lielas un melnas ar diviem milzīgiem “pirkstiem” redzamajā pusē. Radījums bija pelēkbrūns ar degošām acīm”.

1995.gadā sieviete-tūriste no Čikāgas uzrakstīja avīzei Western Morning News Trudo apgalvojot, ka ir redzējusi “cilvēku-putnu… ar šausmīgu seju, platu muti, degošām acīm un spicām ausīm”, kā arī “nagainiem spārniem”.

Pēc ziņojumu parādīšanās par viņu, cilvēks-pūce kļuva par dažādu spekulāciju priekšmetu. Piemēram, grāmatā “Alien Animals” (“Svešie dzīvnieki”) (1985) britu paranormālo parādību pētnieki Džaneta un Kolins Bordi atzīmēja, ka Mavnanas baznīca var būt ir uzcelta uz tā saucamās lei līnijas (taisne, kura savieno dažus senos pieminekļus), un pieļāva, ka cilvēka-pūces parādīšanās var būt zemes enerģijas izpausme šajā vietā. Tomēr grāmatā “Modern Mysteries of the World” (“Mūsdienu pasaules noslēpumi”) (1989) viņi atteicās no šī redzesviedokļa un paziņoja, ka uzskata, it kā tika novērots, iespējams, no būra izbēdis putns, nevis paranormāla parādība. Viņi tāpat pieļāva, ka tas viss varēja būt Šilsa mistifikācija, kurš bija “mākslinieks-sirreālists un rakstnieks, šovmens, meistars un arhimistifikators”.

Taču parasts izskaidrojums ir daudz iespējamāks: par cilvēku-pūci varēja būt no kaut kurienes izbēdzis ūpis, kura dažas sugas var izaugt vairāk kā par 60 centimetriem garumā spārnu atvēzienam esot apmēram 1,8 metri. Tas apstiprina Karla Šukera ziņojumu par iespējamajiem cilvēka-pūces novērojumiem 1980-to beigās. Kārtējais liecinieks, kurš it kā bija redzējis monstru, aprakstīja to kā četras pēdas augstu, ar diviem lieliem pirkstiem katras kājas priekšējā daļā. Viņš ienira uz priekšu pirms viņu paspēja nofotografēt. Šukers apgalvoja, ka tas “izsauc atmiņā ļoti lielas pūces tēlu”. Kājas struktūra tāpat saskaņojas ar pūces kāju, bet pirkstu izvietojums pūcei, zināms kā zugodaktils, kā reiz iekļauj divu pirkstu augšanu uz priekšu un divu uz aizmuguri. Ūpju kolonijas eksistē Ziemeļjorkšīrā, un putni, kā tiek ziņots, ir spējīgi šķērsot Lamanšu.

Cilvēka-pūces tēls parādās vienā no teleseriāla “Saturdeju ģimenīte” sērijām, tā rašanās versija tiek izteikta kanāla Animal Planet “Lost Tapes” telepārraidē, tāpat par viņu runa ir Karenas Meitlendas romānā “Pūces-slepkavas”.

Betmena spārni

Spārnotie cilvēkzvēri un dēmoni tāpat sastopami daudzu citu tautu leģendās. Tad kas tad tas ir: poētiska izdoma vai realitāte?

“Tūkstoš gadus skrēja Zālamans Kans pa platiem akmeņmelniem nakts koridoriem. Necaurejamā tumsā. Virs viņa ar troksni lidoja gigantiski spārnoti dēmoni. Viņš cīnījās ar tiem krēslā kā stūrī iedzīta žurka kaujas ar asinsūcēju-vampīru. Bezķermeniskās mutes čukstēja viņam briesmīgus zaimus un noslēpumus, bet viņa atbalstu meklējošās kājas smalcināja cilvēku galvaskausus…”. Tā apraksta sava varoņa vienu no kaujām ar harpijām amerikāņu fantasts Roberts Hovards, visā pasaulē pazīstamo romānu par Konanu-barbaru autors. Par harpijām mēs zinām no sengrieķu mītiem. Viņu uzbrukumam sava ceļojuma laikā tika pakļauts “Odisejas” varonis Jāsons un viņa draugi-argonauti.

Domājams, ne tikai grieķu mīti iespaidoja Hovardu stāsta par cilvēku cīņu ar harpijām Āfrikas džungļos radīšanai. Amerikāņu pagājušā gadsimta beigu presē ne reizi tika ziņots par “spārnotu cilvēku” uzbrukumiem.

Viens no tiem diezgan bieži apmeklēja Bruklinu 1877. – 1880.gados veicot gaisa piruetes virs tiem, kuri sauļojās Konailendā. Kāds misters V.H.Smits, kurš pirmais uzrakstīja par šiem dīvainajiem lidojumiem avīzē New York Times 1877.gada 18.septembrī, deva mājienu par to, ka viņa pamanītais radījums – nav putns, bet “spārnota cilvēka figūra”.

Lidojošais cilvēks kļuva par vietējo sensāciju. New York Times 1880.gada 12.septembrī rakstīja, ka “daudzas uzticamas personas” to ir redzējušas. Tas manevrēja apmēram tūkstoš pēdu augstumā izrādot apskatei “spārnus kā sikspārnim” un veicot darbības, kuras atgādināja peldētāja kustības. Liecinieki paziņoja, ka skaidri redzējuši viņa seju: tai “bija cieta un izlēmīga izteiksme”, bet figūra bija melna, skaidri izdalījās uz skaidras, zilas debess fona. Par cik tā laika primitīvie planieri izteikti reti varēja nolidot kaut cik tālu, un arī tad startējot no kādas nebūt augstienes, un, protams, tiem bija nekustīgi spārni, viss notikušais paliktu bez jebkādiem paskaidrojumiem, kaut arī, varbūt, arī pabīdīja fantastus uz daudzskairlīgu stāstu un filmu par lidojošo cilvēku – Betmenu – radīšanu.

Viens notikums, kurš norisinājās 1966.gada 15.novembrī, kurā piedalījās divi jauni pārīši no Pointplezantas pilsētiņas, kalpoja par grūdienu veselai stāstu sērijai par “cilvēku-tauriņu”. (Par to mēs sīkāk pastāstīsim atsevišķā apskatā).

Pēc divām dienām notika cits atgadījums, kurš ļāva dažiem saistīt spārnoto radījumu un “lidojošos šķīvīšus”. 17.novembrī mūzikas skolotāju misis Roju Grouzu uzmodināja suņa riešana. Viņa paskatījās pulkstenī: 4:45 no rīta. Viņas mīļajam mazajam suņukam nebija raksturīgi riet nakts vidū, un misis Grouza gāja noskaidrot, kas par lietu. Paskatījās pa savas virtuves logu un spilgtajā mēness gaismā ieraudzīja milzīgu objektu, kurš karājās koku galotņu līmenī. Likās, objekts bija sadalīts sekcijās, saistītās ar žilbinoši spilgtiem sarkaniem un zaļiem uguņiem.

• Es biju satriekta, - šī dāma teica vēlāk. Tomēr, pirms viņa paspēja uzmodināt vīru, objekts veica zigzagveidīgu kustību un izzuda.

Tajā pat dienā uz šosejas Nr.7 netālu no misis Grouzas mājas brauca 17-gadīgs puisis. Pēkšņi “liels putns” parādījās blakus viņa mašīnai un sekoja tai veselas jūdzes garumā. 18.novembrī divi ugunsdzēsēji, visi no tās pašas Pointplezantas pilsētiņas, Pols Joders un Bendžamins Enohs, tāpat sadūrās ar “gigantisku putnu”.

• Tas tiešām bija putns, - viņi izlēmīgi teica, - taču pārmilzīgs, un tam bija lielas sarkanas acis. Mēs nekad nebijām redzējuši neko tamlīdzīgu.

Jāatzīmē, ka visi, kas bija redzējuši monstru, atzīmēja, ka tas viņos izraisījis neaprakstāmas bailes. Kad viens cienījams biznesmenis no Pointplezantas sastapās ar “cilvēku-kodi” pļaviņā pie mājas, viņš bija tā nobijies un satriekts, ka sieva nodomāja: viņam ir sirdslēkme.

Bet notikumi attīstījās tālāk. 25.novembrī, 7:15 no rīta, jauns apavu pārdevējs Tomass Uri brauca automobilī un… ieraudzīja lielu cilvēka figūru, kura stāvēja laukā ceļa tuvumā.

• Pēkšņi tā izpleta pāris spārnus, - stāstīja Uri, - uzlidoja vertikāli augšup, kā helikopteris. Trīs telefona stabu augstumā tā sāka aprakstīt apļus.

Viņš krasi padeva gāzi, kad radījums nopiķēja uz automobili.

• Taču tas neatkāpās lidojot tieši virs manas mašīnas pat tad, es izspiedu visas 75 jūdzes.

Uri aizsteidzās uz Pointplezantu un, pārbiedēts, pa taisno devās pie šerifa.

• Es nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu, - viņš paziņoja. – Šim radījumam spārnu atvēziens bija apmēram 10 pēdas. Es biju ļoti nobiedēts, par cik tas acīmredzami gatavojās man uzlekt no augšpuses.

Gandrīz tāds pat notikums atgadījās 27.novembrī netālu no Ņūheivenas pilsētiņas Rietumvirdžīnijā. Svētdienas rītā, 10:30, 18gadīgā Konija automobilī atgriezās no baznīcas. Kad viņa brauca garām vietējā golfa kluba pamestajām pļaviņām, no sāniem parādījās liela pelēka figūra. Radījums pēc savām aprisēm bija līdzīgs cilvēkam, taču daudz lielāks – ne mazāk kā septiņas pēdas augumā – un ļoti plats. Taču ne jau augums piesaistīja Konijas uzmanību, bet viņa acis – lielas, apaļas, ļaunas, draudoši degošas sarkanos uguņos. Konija sastinga, taču turpināja skatīties uz radījumu. Tam aizmugurē atvērās pāris spārnu, kā viņai likās, apmēram 10 pēdu imērā. Tas galīgi nebija līdzīgi parasta putna uzlidošanai gaisā: cilvēkveidīgā figūra lēnām un klusi pacēlās vertikāli augšup, kā helikopters. Lidojuma laikā radījums nevicināja spārnus. Sarkanās acis joprojām skatījās uz meiteni, un pēkšņi… monstrs metās uz viņu! Konija ar histērisku kliedzienu izspieda akseleratoru un metās prom neatskatoties, bet radījuma pārlidoja viņai pāri un palika aizmugurē.

Ap šiem notikumiem izauga daudz trokšņa un dažādi izskaidrojumi. Pastors Billijs Reinvoters bija pārliecināts, ka briesmīgie spārnotie radījumi nav nekas cits, kā elles dēmoni. Un to parādīšanās kalpo kā šausmīgu notikumu priekšvēstnesis. Tomēr kad laikam ejot nekas tāds nenotika, viņš nedaudz izmainīja savu redzes viedokli un pateica viņu uzveikušajiem žurnālistiem, ka  nekā citādi, kā Dievs izlēmis tādā veidā nostiprināt cilvēku novājināto ticību parādot viņiem reālos elles iemītniekus.

Daži pētnieki, kuri bija sevi veltījuši dažāda veida noslēpumaino dzīvnieku izpētei, ziņas par kuriem periodiski pienāk no dažādām pasaules malām, arī paspriedelēja par šo tēmu. Galvenā, pie kam ne jauna ideja slēpās tajā, ka cilvēki – pavisam ne vienīgie saprātīgo būtņu pārstāvji uz Zemes un ka spārnotais cilvēks ir jānostāda vienā rindā ar “sniega cilvēku”. Tomēr faktu, uz kuriem pētnieki varētu balstīties, nebija, ja neskaita aculiecinieku ziņojumus.

Spārnoto radījumu parādīšanās stāsts netika aizmirsts. Pēc trijām desmitgadēm pie tās atgriezās pazīstams amerikāņu NLO speciālists Džons Kils. Viņš pievērsa uzmanību tam, par ko “spārnoto cilvēku” parādīšanās aculiecinieki pieminēja garāmejot. Nereti pirms tam uzradās “liels ķermenis”, kurš aizsedza zvaigznes. Kā, piemēram, incidenta laikā, kurš atgadījās Anglijā 1963.gada 16.novembrī.

Četri puiši atgriezās mājās no dejām pa klusu ārpilsētas ceļu – netālu no Sendlingparka (Kentas grāfiste). 17-gadīgais Džons Flekstons pirmais pamanīja nelielu spīguļojošu “zvaigzni”, kura lidoja tieši virs viņu galvām. Ar pieaugošu trauksmi viņi novēroja, kā “zvaigzne” laidās arvien zemāk un zemāk virs viņiem. Tā, likās, bez skaņas lidinājās gaisā.

• Tas verķis bija spilgti zeltains un ovāls, - liecināja viens no puišiem, - un kad mēs kustējāmies, kustējās arī tas, un kad apstājāmies, tas arī apstājās. Vienu reizi tas izzuda aiz kokiem ceļa malā. Pēc tam pēkšņi sadzirdējās zaru krakšķi, un milzīga melna figūra izlidoja no krūmiem tieši uz mums. Tā bija cilvēka izmērā un ar spārniem, kā sikspārnim.

Kad puišus pratināja vēlāk pa vienam, viņu stāsti par notikušo bija identiski. Viņu neviltotais izbīlis atstāja iespaidu uz žurnālistiem un policiju. Acīmredzot, viņi patiešām redzēja kaut ko spārnainu, kas bija iznācis no lidojošā objekta.

P.S. Džons Kils pieder tai grupai ufologu, kuri neatbalsta populāro viedokli, it kā “lidojošie šķīvīši” un neparastie radījumi ierodas uz Zemi no kosmosa. Pēc viņa viedokļa, tie iekļūst mūsu pasaulē no paralēlās dimensijas, kura atrodas ārpus cilvēka uztveres un nav sasniedzama ierīcēm. Pagaidām var runāt tikai par virkni faktu, kuri apstiprina tādu neparastu hipotēzi. Taču “lidojošo cilvēku” mīkla joprojām paliek noslēpums aiz septiņām atslēgām.