No dzirksteles iedegās liesma.
Pārliecību austriešiem deva ķeizars Vilhelms II, kas apsolīja Vācijas atbalstu. Pēc tam Vīne izteica Belgradai ultimātu, kurā pieprasīja atvaļināt no armijas un valsts aparāta virsniekus un ierēdņus, kurus turēja aizdomās par pret Austriju vērstu propagandu. Tāpat, aizturēt personas, kas turētas aizdomās par terorismu. Tā kā Vīne bija pārliecināta, ka serbi "savējos nenodos", tad ultimātā tika ieslēgts vēl viens punkts: "...atļaut Austroungārijas policijai veikt izmeklēšanu Serbijas teritorijā un sodīt vainīgās personas, kas būs vainīgas pret Austriju vērstās darbībās". Atbildei tika dotas 48 stundas.
Serbi piekrita visam, izņemot dot atļauju, lai Serbijā darbotos austriešu policija. Tāpēc 1914. gada 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Tajā pašā dienā Belgradu apšaudīja smagā artilērija, bet austrieši pulki pārgāja robežu. Taču tas vēl nebija pasaules karš, konflikts pilnīgi varēja palikt lokāls...
Krievijas imperators Nikolajs II, atšķirībā saviem ministriem, karu nevēlējās. Taču aizrauts ar pseidopatriotiskajiem lozungiem par "palīdzību slāvu brāļiem", ar vāju gribu apveltītais cars nespēja aizstāvēt savu viedokli pret iespaidīgo "vanagu" lobiju. Krievijas likteni šajā konfliktā izšķīra ārlietu ministrs Sergejs Sazonovs.
1914. gada 1. augustā Vācijas sūtnis Krievijā Purtaless, izpildot Berlīnes prasības, panāca tikšanos ar Sazonovu. Saprotot, ka krievu pulki gatavojas doties palīgā serbiem, Purtaless precizēja, vai Krievija ir gatava apmierināties ar Austrijas solījumu, saglabāt Serbijas vienotību, un neiesaistīties konfliktā. Sazonovs atbildēja: "Nē, nav gatava". Vācietis pajautāja vēlreiz. Un vēlreiz. Pēc trešās reizes Purtaless izvilka Vācijas valdības depešu par to, ka Vācija piesaka karu Krievijai.
Pirmais pasaules karš ilga 4 gadus un 3 mēnešus (no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim). Tajā piedalījās 34 no 59 tā laika neatkarīgajām valstīm. apmēram 10 miljoni cilvēku tika nogalināti, pāri par 20 miljoniem ievainoti. Visvairāk upuru bija Krievijai - pāri par 1,6 miljoniem nogalināto. Bet pēc tam vispār sākās elle: Oktobra apvērsums, Pilsoņu karš, bads, Staļina terors. No visa tā varēja izbēgt, ja Nikolajs II izrādītu politisku tālredzību, atsakoties iesaistīties karā. Tad, kas gan notiktu ar Krieviju, ja 1914. gada 1. augustā ministrs Sazonovs apliecinātu vācu kolēģim, ka Pēterburga turpinās risināt problēmu diplomātiskā ceļā?
[Tālāk autors virza versiju par to, kā varētu risināties notikumi, ja Krievija neiestātos karā. Sākumā domāju iztulkot visu rakstu, bet sapratu, ka varu iztikt ar īsu pārstāstu, piezīmējot tikai to, ka tādā gadījumā nekādas, neatkarīgas Baltijas valstis plus Somija nebūtu izveidojušās - t.p.]
Krievija pakampj Bosforu.
Krievija sūta telegrammu Vācijai, ka austriešu-serbu konflikts jārisina Hāgas tiesai. Ķeizars neatbild. Francija, vēloties revanšu par 1870. gada sakāvi, pulcē spēkus pierobežā. Tomēr, Vācija pirmā piesaka karu Francijai. 4. augustā Vācu karaspēks iebrūk Beļģijā. Beļģu karalis lūdz palīdzību angļiem. Tie piesaka karu Vācijai. Vispasaules ugunsgrēks sāk liesmot. Krievija saglabā neitralitāti, kaut krievu brīvprātīgie caur Bulgāriju un Grieķiju dodas palīgā serbiem. Tikmēr giganti pārdala pasauli. Tā kā Lielbritānija ir ierauta karā, Krievijas pozīcijas pasaulē kotējas arvien augstāk. Pēc zaudētā kara ar Japānu turpinās armijas un flotes modernizēšana. Krievijas karaspēks pamazām okupē visu Dienvidkaspijas piekrasti, tas ir, Ziemeļirānu. Citur karojošās puses to īpaši neievēro, Nikolaja II mērķis ir atkarot turkiem Konstantinopoli (Stambulu) un jūras šaurumus ap to. 1917. gadā krievu flote ieņem šaurumus. Stambula protestē, bet sākt karu neriskē. Protestē arī briti, bet tāpat sākt karot vēl arī ar Krieviju - neriskē.
Imperatrise Olga.
Krievijā ekonomikas pacēlums bija iesācies jau 1910. gadā, Stolipina reformas deva rezultātu. Taču buržuāzija sāka saprast, ka ar patvaldību tālu neaizbrauksi. Bija vajadzīgas politiskas reformas. 1919. gadā eseri sarīko dumpi, uzspridzinot Nikolaja II ekipāžu. Cars ar sievu mirst uz vietas, carevičs no ievainojumiem - pēc nedēļas. Politiskas krīzes rezultātā, ministru, ģenerāļu un uzņēmēju grupa piedāvā imperatora vecākajai meitai Olgai darījumu. Pretēji mantošanas likumiem, viņa iegūst kroni, bet izpildvara nonāk premjerministra un civilas valdības rokās. Olga pieņem kroni, bet jau 1919. gada 28. septembrī paraksta likumu par patvaldības likvidāciju. Krievija kļūst par konstitucionālu monarhiju.
Tomēr, pāreja uz civilu sabiedrību nav vienkārša. 20. gados Krieviju plosa ekonomiska krīze. Tiek pieņemti smagi likumi par mītiņiem un esošās iekārtas maiņu vardarbīgā ceļā. 30. gados sākas uzplaukums, bet 40. - atkal nāk smagi laiki. Plosās 2. pasaules karš. Nikna par Bosfora zaudēšanu, Lielbritānija tomēr lūdz Krieviju iesaistīties pret hiteriskajā savienībā. Krievija izvairās no tiešas atbildes, saglabājot neitralitāti.
Tomēr, 1944. gadā, kad arī ASV nolemj karot Eiropā, Krievija piesaka karu Vācijai, sākumā iebrūkot okupētajā Polijā, bet vēlāk tās flote arī piedalās Normandijas desantā. ASV tikmēr cīnās ar nacistu armiju Britu salās.
Abas lielvaras cenšas piekļūt Vācijas atomprogrammas noslēpumiem. Krieviem veicas labāk, tāpēc ASV savu bumbu rada tikai četrus gadus vēlāk. Pēckara gados realizējas tā pati divu superlielvalstu koncepcija.
[Tāds īsumā scenārijs. Bez jebkādas PSRS un tās sabrukuma. Jebkurā brīdī vēsture pilnīgi nejauši var aiziet pa citu ceļu. Vai varbūt, tas, kas notiek, ir likumsakarīgi? - t.p.]