Tirdzniecības kompānija kara vietā

Gan portugāļi, gan spāņi ekspluatēja iezemiešus pēc vienas sistēmas: tirdzniecību veica tikai un vienīgi valdība, tādēļ kravas varēja pārvietoties tikai ar valdības kuģiem, par ko tika iekasēta liela maksa. Pie kam kuģu nebija daudz, bet pašā metropolē kravas varēja glabāties tikai dārgās valdības noliktavās. Rezultātā Eiropas vajadzības netika apmierinātas, un cenas koloniālprecēm bija stipri piepaceltas.

Jaunās jūras lielvalstis – Holande, Francija un Anglija – gribēja izmainīt esošo kārtību, taču iesaistīties karā ebija viņu plānos. Monarhijas deva priekšroku nodot lietu savu padoto rokās, piešķirot līdz zināmam laikam plašas pilnvaras un atbalstot ar militāristiem. Tā Ostindijas kompānija radās no sākuma Anglijā (1600.gads), pēc tam Holandē (1602.gads) un Francijā (1664.gads). Protams, gribētāju nokost no Indijas pīrāga bija daudz vairāk, taču tieši šīs lielvaras veica pamatkauju.

Francūži aizgāja no Indijas jau 1769.gadā pēc sadursmes ar Britu Ostindijas kompāniju. Holandiešu kompānija paspēja pabūt pati bagātākā 1669.gadā un izspiest portugāļus un angļus no Indonēzijas, taču valdība pēc simt gadiem sāka karu ar Britu impēriju un galarezultātā paziņoja par bankrotu 1798.gadā.

Angļu (bet vēlāk Britu) Ostindijas kompānija, Elizabetes I dibināta ar monopolās teritorijas tiesībām visā austrumu telpā (no Labās cerības raga līdz Magelāna jūras šaurumam) eksistēja gandrīz 300 gadus (līdz 1874.gadam), kamēr nenonāca pilnā britu kroņa kontrolē. Rezultātā visi anglosakšu noziegumi kolonijās tagad asociējas nevis ar Britu impēriju, bet gan ar Ostindijas kompāniju. Ļoti izdevīgs stāvoklis.

Pirmais noziegums: laupīšana

Protams, Britu Ostindijas kompānija angļiem kļuva par drošu ekspansijas līdzekli. Ietekmes zonas paplašināšana tika veikta dažādās formās: indiešu kņazi varēja darboties tikai ar kompānijas ziņu, indieši apmaksāja britu armijas uzturēšanu, par ko Ostindijas kompānija laipni aizsargāja vietējos iedzīvotājus. Kņaziem atļāva atteikties no subsīdijām tikai tad, kad angļi piešķīra pilnvaras ievākt nodevas kņazu zemēs. Tomēr te britu valdība bija viltīga un atņēma zemes par “sliktu pārvaldību” vai nodokļu nenomaksu. Par atteikšanos no subsidālā līguma indiešu kņazam draudēja karš.

Kopumā pēc Indijas lielākās teritorijas daļas iekarošanas tikai 15 gadu laikā briti izveda lietas par summu apmēra miljarda sterlinga mārciņu. Ostindijas kompānijas nopelnītā nauda aizgāja kredītos nozīmīgai daļai britu kapitālu, no kurienes tāda lojalitāte no parlamenta puses.

Tagad mēs zinām, uz kā rēķina un par kādu naudu tika veikta ražošanas revolūcija Anglijā.

Otrais noziegums: genocīds

Ostindijas kompānijas vadība ļoti labi saprata iekšējos konfliktus Indijas teritorijā un saprata, ka tie pavājina valsts vienotību. Angļi zināja arī par amatniecības un tirdzniecības augsto attīstības līmeni, pirmkārt Bengālijā. Tādēļ nav brīnums, ka ražošanas apmēru palielināšanai kompānijas armija Roberta Klaiva vadībā uzbruka Bengālijas armijai un sakāva to.

Ostindijas kompānija uzreiz pievāca sev uzvarētās valsts visu naudu un dārglietas. Tas kārtējo reizi palielināja kompānijas kapitālu, ļāva nodarboties ar daudz lielākām tirdzniecības operācijām, un, kā sekas, palielināja ienākumus.

Toties Bengālijā kompānija noteica savu politiku, kura bija vērsta izteikti uz ienākumu ieguvi. Vietējos amatniekus sadalīja starp visiem britu īpašumiem un piespieda atdot savu produkciju par pazeminātām cenām, kas nepaglāba iedzīvotājus no paaugstināta nodokļa nomaksas.

Par briesmīgu tādas graujošas politikas rezultātu kļuva miljoniem bengāļu nāves. Pirmā bada viļņa laikā (1769.-1770.gadi) bojā gāja no 7 līdz 10 miljoniem cilvēku, otrajā vilnī (10 gadus vēlāk) bojā gāja vēl daži miljoni.

Britu Ostindijas kompānijas veiktā politika bija izputinoša un veicināja indiešu degradāciju: izputēja tradicionālā amatniecība, zemkopība izrādījās pagrimumā. Kopumā šajā periodā nomira 40 miljoni indiešu.

Trešais noziegums: opija kari

Tomēr britu Ostindijas kompānija pazudināja ne tikai Indiju un tās pamatiedzīvotājus.

1711.gadā kompānija dibināja savu tirdzniecības pārstāvniecību ķīniešu Guančžou tējas iepirkšanai. Tomēr drīzumā pirkt kaut ko par sudrabu no konkurentiem Āzijā kļuva neizdevīgi. Un tad Ostindijas kompānija dibināja “Ķīniešu iekšējo misiju”, kurai vajadzēja pieradināt ķīniešu zemniekus pie opija, kura plantācijas ierīkoja kompānijas sagrābtajā Bengālijā un kuru vajadzēja kaut kur pārdot.

Opija smēķēšanas propagandas Ķīnā rezultātā parādījās milzīgs pārdošanas tirgus, kuru arī aizpildīja britu Ostindijas kompānija. 1799.gadā ķīniešu valdība aizliedza opija ievešanu, taču kompānija turpināja ievest to kontrabandā pa 900 tūkstošiem tonnu gadā. Kad uz 1830-to beigām imperatora galms bija nobijies par to, ka narkotiku lietoja pat kārtības sargi, bet opija ievedums sastādīja 1400 tonnas, tad par kontrabandu tika ieviests nāves sods.

Pēc opija partijas 1188 tonnu (1839.gads) iznīcināšanas ķīniešu gubernators piedāvāja angļiem tēju apmaiņā pret brīvprātīgu narkotiku nodošanu, un daudzi piekrita darījumam. Pie tam katrs deva parakstu par to, ka neievedīs opiju, pretējā gadījumā tirgotāju gaidīja nāves sods.

Narkotirdzniecības shēma sāka sabrukt, un tas aizskāra ne tikai atsevišķu personu intereses, bet arī visas Britānijas impērijas intereses. Zaudējumi angļu maciņos tad arī kalpoja par iemeslu Pirmajam opija karam, kura rezultāti noveda pie narkotiku importa legalizācijas un apjomīgas Ķīnas iedzīvotāju izmiršanas un degradācijas.