Kas viņu gudru darītu
Un visu slēpto atklātu,
Ja to pie lūpām pieliktu

Un kaut vai malku izdzertu
To jauneklis, bet mēmi vēss
Viņš projām svieda biķeri

Un sauca: „Projām, kārdinātāj!
Es pats it visu atklāšu,
Ne gļēvā vīnā meklēšu!“

Un laukā bija no maga telts,
Kas celta bija stepju vidū.
Vēl nomirdzēja bruņu zelts,

Kad zirgā metās Traselgurs,
Un viņa lielā armija
Uz pēdām viņam sekoja,

Iekš stepēm, projām nozuda
Tā skitu kara dvēsele,
Uz jaunām cīņām aizsteidzās

Un zinībām. Bet maga Kšierša teltī
Uz grīdas gulēja tur dārgais kauss,
Un brīnišķīgās dziras lāses ritēja

Pa krāšņo paklāju.
Un zemi smilšainu.
Un lāses noritēja, zemē iesūcās,

Kaut kas vēl gaisā iztvaikoja,
Un senu zinšu drupatas
Pa pasauli bij izkaisītas,

Lai kāds tās pēkšņi
Un nejauši sevī uzsūktu
Un daudz ko jaunu dzīvē atklātu…