Trešais ķieģelis

image001Zobenu vētrai piemīt tikai viens trūkums – ar tās 528 lappusēm īstenam fantāzijas gardēdim ir daudz par maz.

Pūķi, karaļi un nodevēji turpina valdzināt latviešu lasītāju prātus. Džordža R.R.Mārtina episkās fantāzijas žanra sāgas Dziesma par ledu un uguni trešā grāmata Zobenu vētra pie lasītāja ceļo divās daļās – neilgi pirms gadumijas klajā nāca pirmais sējums Tērauds un sniegs, bet nupat lasītāju sasniedzis arī tā turpinājums Asinis un zelts. Episki nosaukumi, episki mērogi. Arī oriģinālvalodas izdevumos cikla trešā daļa nereti tiek izdota divos sējumos, jo kopumā tās apjoms sīkā drukā pārsniedz tūkstoš lappušu. Taču tieši šādi ne pa jokam mulsinoši apjomi ir Mārtina aizsāktās neiedomājami plašās ainas jeb, kā pats autors teic, milzu ķieģeļu sienas cienīgi.

Viduslaiki ne romantiskākajā nozīmē

 

 

Pirmajā, latviski jau pirms pusotra gada izdotajā sāgas sērijā Troņu spēle aizsāktais pusducis sižeta līniju trešajā sējumā ir vismaz divkāršojies, autora ar vieglu roku nobendēto tēlu vietā ir stājušies jauni, intrigu sazarojums pamazām pieņem vesela meža apmērus, un to šķetināšana kļūst aizvien aizraujošāka – ja vien pietiek pacietības, protams. Mārtins nesteidzas ne sāgu rakstot (uz pēdējo līdz šim iznākušo daļu Deja ar pūķiem fanu ordas gaidīja sešus gadus!), ne vērpjot varoņu gaitas. Pamatīgi, kā liekot ķieģeli pie ķieģeļa, rakstnieks būvē savu pasauli, ko var pielīdzināt tikai fantāzijas lielmestra Dž.R.R.Tolkīna radītajai Viduszemei – plašu, daudzveidīgu un ļoti, ļoti īstu. Tajā ir maz no Tolkīna pasaules bruņnieciskā cēluma un lasītāja ilgotajām laimīgajām beigām – tieši otrādi, Mārtina pasaule ir viduslaiki šī vārda vēsturiskajā, nevis romantiski iluzorajā nozīmē, un tieši Zobena vētra lasītājam nes vienu no spēcīgākajiem šoka momentiem visas līdz šim publicētās sāgas gaitā... Taču nebojāsim lasīšanas prieku tiem, kuriem tas vēl priekšā.

Zobenu vētras sižets ir patiesi vētrains – valstī, kurā par varas simbolu Dzelzs troni cīnās ne mazāk kā pieci karaļi, „troņu spēle” tiek spēlēta ar asinīm, nodevību, bailēm un burvestībām. Vienlaikus viņpus jūras spēkus pulcina no troņa gāzto valdnieku pēctece, kuras īpašumā ir trīs pasaulē vienīgie dzīvie pūķi, bet aiz Mūra, kas civilizētās zemes šķir no mežonīgajiem ziemeļiem, cīņai briest gan mežoņu ordas, gan citi – cilvēkiem vēl naidīgāki – spēki, pret kuriem bezspēcīgas ir gan intrigas, gan ieroči, jā, un vēl tuvojas ziema, kura šajā pasaulē var ilgt vairākas desmitgades.

Skarbi, brutāli un īsti

Taču netipiskākais un vienlaikus pievilcīgākais Mārtina sāgā ir nevis neparedzamie sižeta virpuļi, bet gan morālais relatīvisms – citiem vārdiem, fakts, ka lasītājs pakāpeniski gūst tik sīku ieskatu dažādu varoņu rīcības motivācijā un domu gaitā, ka jēgu pilnībā zaudē ne tikai pieņēmums „labais vienmēr uzvar slikto”, bet arī pati nostāja „šie ir labie, bet tie – sliktie”, un līdz ar to sāgai zūd fantāzijai nereti pierakstītā līdzība ar pasaku. Jebkurš no tēliem ir spējīgs uz cildenumu un zemiskumu, izdzīvošanas vārdā pieņem apkaunojošus lēmumus un reizēm sāpina vistuvākos (par citiem nemaz nerunājot) vienkārši sāpināšanas pēc – tieši kā dzīvē. Vēl vairāk satriec fakts, ka tos, kurus saista goda jēdziens, var itin viegli samīdīt tie, kuriem tāda nav, un vislabākie nolūki var novest pie visļaunākā iznākuma. (Jeb, kā žēlojas kāds lasītājs portālā amazon.com: „Mārtina neliešiem nekas neizdotos, ja vien viņiem nemitīgi nepalīdzētu labo varoņu nesaprātīgie lēmumi!”).

Šī nav grāmata tiem, kas vēlas viegli iemidzinošu lasāmvielu, ierastās žanru literatūras formulas un veldzējošu atrisinājumu, katram varonim saņemto pēc nopelniem. Taču tā noteikti valdzinās tos, kuriem apnikuši daudzu rakstnieku līdz pēdējais skrandiņai novalkātie stereotipi – kaut vai fakts, ka no vislielākajām briesmām centrālie tēli pamanās izkulties bez nevienas skrambiņas, kaut vai bezzobainas intrigas, kur visi ļaunie pretinieki amatu apvienošanas kārtībā ir arī muļķi. Jā, un arī sterilā valoda, kurā pat neizglītoti algotņi kaujas karstumā izsakās, izmantojot divdabja teicienus un smalkas metaforas. Dziesmā par ledu un uguni viss ir skarbi, brutāli un ... īsti. Ja jebkad esat vēlējušies uzzināt, vai fantāzijas varoņiem aktuālas ir arī dabiskās vajadzības, ja kādreiz ir gribējies lasīt visai detalizētus aprakstus par to, kas viduslaikos (un arī citos laikos) visbiežāk notika ar abu dzimumu karagūstekņiem, - Mārtins to visu servē bagātīgi un bez kautrēšanās.

Sasteigts tulkojums

Kaut arī vardarbīgo un seksuāli atklāto ainu skaits ierindo sēriju kategorijā „bērniem līdz 16 neiesakām”, vismaz no viena fantāzijas žanra pamatakmens Mārtins nav atkāpies – lielākā daļa viņa varoņu ir pusaudži, pat bērni, kuru karu un sazvērestību virpuli dara to pašu, ko bērni laimīgās ģimenes ligzdās, - aug un mācās. Mācās no pieaugušajiem – karaļiem un nodevējiem, varoņiem un nevaroņiem -, līdz paši kļūst par tādiem. Tāpēc – kaut gan vilkuzēnam Brenam nav nekā kopīga ar Hobitu Frodo, nedz blondajai pūķu karalienei Dineirīsai ar Nārnijas karalieni Lūsiju -, tāpat kā Gredzenu pavēlnieks, Nārnijas hronikas un citi šī žanra darbi, Mārtina fantāzija ir stāsts par pieaugšanu, kas aktuāla jebkurā vecumā. Un pieaugšanai, kā zināms, vajadzīgi stāsti par varoņiem – pat tad, ja nav skaidrs, kurš ir kurš un vai varoņi vispār maz pastāv.

Tāpat kā iepriekšējās divās latviski izdotajās sāgas daļās, Zobenu vētrā mazliet apbēdina veiklais, bet jūtami sasteigtais tulkojums. Nemaz nerunājot par to, ka Mārtina prozas senatnīgumu latviski būtu problemātiski atveidot kaut vai atbilstošu leksikas slāņu trūkuma dēļ, grūtības sagādājuši arī personvārdi, kurus autors apzināti mēģinājis veidot fonētiski, bet ne gramatiski līdzīgus angļu personvārdiem (Jon ,nevis John, Petyr, nevis Peter utt.). Joprojām nav skaidrs, vai Jorah pareizi atveidojams kā Džorahs vai Džora, kāpēc Gendry saukts par Džendriju, ja darba ekranizācijā, kuras scenārija tapšanā līdzdarbojies pats grāmatas autors, skaidri sadzirdams Gendrijs, kāpēc Arya tapusi par Āriju, liekot klasikā rūdītā latvieša acij šaudīties apkārt, meklējot Induli, utt. Taču, nepievēršot uzmanību šādiem un līdzīgiem sīkumiem, Zobenu vētrai piemīt tikai viens trūkums – ar tās 528 lappusēm īstenam fantāzijas gardēdim ir daudz par maz.