Tas ir komisks vēsturiski filozofisks romāns bērniem, pusaudžiem un visiem pārējiem. Itālijā šis darbs tiek regulāri izdots atkārtoti un ir iekļauts skolas mācību programmās.Tā autori ir divi izcili literāti, 20.gadsimta Itālijas literatūras klasiķi.
Romāns lasītāju “iesviež” agrīnajos viduslaikos tagadējās Itālijas zemēs. Divi klaidoņi, Cīpsla un Gāmurs, satiekas ar bruņinieku Muškāvi, un visi trīs pļāpādami, savā modē filozofēdami un mocīdamies ar izsalkumu, viņi klīst pa Apenīnu pussalas ceļiem un piedzīvo daudz dažādu viduslaikiem raksturīgu notikumu. Meklēdami pārtiku un jumtu virs galvas, viņi ierodas klosterī un vēlāk tik tikko izglābjas no ķeceru sārta liesmām; trijotnei uzbrūk bruņinieku vanagi, kas palaisti pīļu medībās; viņi redz mēra skartu pilsētu; salīgst par algotņiem un piedalās cietokšņa aplenkšanā, turklāt Muškāvis kļūst par algotņu armijas kapteiņa labo roku; viņi atvaira saracēņu uzbrukumu.
Trīs saulesbrāļi Cīpsla, Gāmurs un Muškāvis arvien iekuļas smieklīgās un absurdās ķezas, un viņu sarunas ir pilnas jocīgu pārpratumu un paradoksu. Taču tā nav vienkārša lasītāju smīdināšana. Pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, – itāliešu neoreālisma kinokomēdijas, smiekli caur asarām. Tas ir humors un smalka ironija, kas attīsta līdzi domāšanu un līdzi jušanu, liek analizēt situācijas, varoņu rīcību un jo sevišķi motīvus, kas viņus vada.
Romāns ir maza dzīves un filozofijas mācībgrāmata, piesātināts ar eksistenciālām problēmām, ko varoņiem nākas risināt, tikai tas viss nenotiek uz latviešu bērnu literatūrā pierastās, mīlīgās “lācīša Pūka pasaulītes” fona. Šeit katrā nodaļā atklājas kaut kas no pieaugušo pasaules skarbuma.
No itāliešu valodas tulkojusi Tamāra Liseka.
Ilustrējis Gatis Šļūka. (Iespējams, ka oriģinālā "Stāsti no tūkstošā gada", nezinu, jo latvskā tulkojumā nosaukums un varoņu vārdi ir mainīti, bet mam šīs grāmatas nav - t. p.)
Antonio "Tonino" Guerra (1920. gada 16. marts – 2012. gada 21. marts) bija itāļu dzejnieks, rakstnieks un scenārists, kurš sadarbojās ar dažiem no ievērojamākajiem filmu režisoriem pasaulē.
Guerra dzimis Santarkandželo di Romanjā.
Saskaņā ar viņa nekrologu The Guardian, Guerra pirmo reizi sāka rakstīt dzeju, kad tika internēts ieslodzīto nometnē Vācijā, pēc tam, kad 22 gadu vecumā tika apcietināts kopā ar citiem antifašistiem no Santarkandželo.
Lai pavadītu laiku, viņš stāstīja saviem kompanjoniem stāstus: 1945. gadā pārnākot mājās, viņš atrada izdevēju viņu grāmatai "I Scarabocc" ("Tarakāni", arī "Skribelējumi").
30 gadu vecumā viņš pārcēlās uz Romu un strādāja par skolotāju. Šajā laikā viņš iepazinās ar Elio Petri, topošo organizācijas Pilsoņa izmeklēšana par aizdomām (1970) direktoru, kurš strādāja par Džuzepes De Santisa palīgu. Guerra varēja iegūt savu pirmo scenārista kredītu pēc tam, kad viņš un Petri devās uz Abruci kalniem, lai uzzinātu par vilku medībām; "Lai gan viņi atklāja, ka vilku mednieki vairs nepastāv, De Santis tomēr turpināja uzņemt filmu "Uomini un Lupi" ("Vīrieši un vilki", 1957)".
Lai gan Guerra bija Čezāres Zavattīni sekotājs, kurš būtībā noteica itāļu neoreālisma stilu un morāli, Gērra atkāpās no sava mentora: kamēr Zavattini vadīja režisorus, ar kuriem viņš sadarbojās, pievērsās savām sociālajām un morālajām spekulācijām, Guerra devās uz filmu veidotājiem un palīdzēja viņiem attīstīt savu koncepciju. Viņš strādāja ar tādiem filmu veidotājiem kā Mikelandželo Antonioni filmās "L'avventura", "La notte", "L'Eclisse", "The Red Desert", "Blowup", "Zabriskie Point" un "Identification of a Woman"; Federiko Fellīni, "Amarcord"; Teo Andželopuls, filmā "Ainavas miglā", "Mūžība un diena" un triloģija: "Raudošā pļava"; Andrejs Tarkovskis, "Nostalģija"; un Frančesko Rosi filmās "The Mattei Affair", "Lucky Luciano" un "Exquisite Corpses".
1990. gadā Guerra sadarbībā ar Džovanni Urbinati izveidoja izstādi “La Cattedrale dove va a dormire il mare/Katedrāle, kur jūra iet gulēt” iesvētītajā Budrio baznīcā netālu no Boloņas.
1995. gadā viņam tika piešķirts Goda diploms 19. Maskavas starptautiskajā kinofestivālā.
Viņš bija ateists.
https://en.wikipedia.org/wiki/Tonino_Guerra
Luigi Malerba (1927. gada 11. novembris – 2008. gada 8. maijs), dzimis Luidži Bonardi, bija itāļu autors, kurš rakstīja noveles, vēsturiskus romānus un scenārijus. Viņš ir bijis Neoavanguardia dalībnieks un līdzdibināja "Gruppo 63", literāru kustību, kuras pamatā ir marksisms un strukturālisms. Daži no viņa slavenākajiem romāniem ir "La Scoperta dell'Alfabeto", "Čūska", "Kas ir šī dūkoņa, vai tu to arī dzirdi?", "Dopo il pescecane", "Testa d'argento", "Il fuoco greco", "Le pietre volanti", "Romiešu spoki" un "Ithaca Forever : runā Penelope". Viņš arī uzrakstīja vairākus stāstus un romānus bērniem kopā ar Tonino Guerra.
Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš ieguva Prix Médicis étranger 1970. gadā. Viņš arī ieguva Brancati balvu 1979. gadā, Premio Mondello 1987. gadā, Grinzane Cavour balvu 1989. gadā (kopā ar Stefano Jakomuci un Rafaelu La Kapriju), Viareggio balvu 92. , Flaiano balvu 1990. gadā un Premio Feronia-Città di Fiano 1992. gadā. Viņa vārds parādījās starp Nobela prēmijas literatūrā kandidātiem 2000. gadā.
Jautrais un amizantais rakstnieks Malerba ir zinātkārs cilvēks: zinātkārs par valodu, vēsturi, paražām, sižetiem un dzīves sakritībām. Nejauši viņš no romāna pāriet uz lingvistisko eseju, uz kino un televīzijas scenārijiem, uz bērnu romāniem.
Umberto Eko par viņu teica: "Malerba tika klasificēts kā postmodernais autors, taču šī definīcija nav precīza. Grāmatas "What Is This Buzzing, Do You Hear It Too?" autors vienmēr ir ļaunprātīgi ironisks, mainot pavedienus uz neskaidrībām. Viņš kopā ar Balestrini, Sanguineti un Manganelli bija viens no nozīmīgākajiem itāļu literārās kustības Neoavanguardia pārstāvjiem.
Valters Pedulla par viņu rakstīja: "Malerbam patīk valoda kā nelīdzsvarotības faktors. Un tā viņam šķiet vienīgā iespējamā realitāte. [...] Vislabvēlīgākais Malerba statuss ir tukšums. Un viņš ar to "aizpildās". : viņa valoda vienmēr rok tālāk
Un Paolo Mauri: "Malerba darbojās Neoavanguardia ietvaros: viņam patika ideja pāršķirt veco diskusiju tabulas, lai meklētu jaunus, eksperimentālus argumentus. Ar saviem romāniem "Čūska" un "Kas ir šis buzz, vai tu to arī dzirdi?" viņš sāka spēlēt uz paradoksa robežas ar izmeklēšanu, kas ne pie kā nenoved, varoņiem, kas dzimuši no rakstnieka prāta un likti dzīvot lapā, lai pēc tam atklātu triku jaunā, pilnīgi oriģinālā valodā. Pēc tam viņš turpināja ieviest jauninājumus , no viena romāna uz otru, gan tēmas, gan stilus".