Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.
Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.
Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.
Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.
Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.
https://poseidons99.com/2025/06/21/tinalynge-blue-phoenix-6-8/#respond