Nolēmu pierakstīt, jo atkal aktualizējies jautājums par skolā iešanu no 6 gadu vecuma. Lai vecāki padomā! Ar mani bērnībā māte runāja tikai pavēles izteiksmē un es vienmēr zināju: lai ko esmu darījis, vienmēr - tikai nepareizi. Tas tomēr atstāj iespaidu uz visu mūžu, radot par sevi nepārliecinātu, biklu un bailīgu indivīdu, kurš tikai dzīves otrā pusē uzdrošinās teikt citiem nē, ja tas var nākt viņam par sliktu. Visiem spēkiem cenšas izvairīties no atbildīga darba, nemāk nodibināt attiecības utt. Tagad vārds Vēveram.
Vecāku un skolotāju reizēm pat izmisīgie centieni pāraudzināt mazāko klašu skolēnus ir lemti neveiksmei. Ja gribat ieaudzināt bērnam kādus īpašus tikumus, tas jādara jau dzīves pirmajos gados, jo mazuļa raksturs ir izveidojies līdz skolas sliekšņa pārkāpšanai, padomu vecākiem sniedz amerikāņu zinātnieki.
Kalifornijas universitātes doktorants Kristofers Neivs noskaidrojis, ka svarīgākās rakstura iezīmes cilvēkā izveidojas agrīnā bērnībā un līdz iesoļošanai pirmajā klasē jau ir pietiekami dziļi iesakņojušās, lai to mainīšana būtu ļoti problemātiska.
"Dzīves laikā mēs paliekam tādas pašas personības, kādas bijām bērnībā. Tādēļ ir svarīgi saprast rakstura veidošanos, jo tas pavadīs mūs visu dzīvi," vortālam LiveScience stāsta jaunais zinātnieks.
Izmantojot datus par 2400 Havaju salās dzimušajiem skolēniem, kas sāka mācīties pagājušā gadsimta 60. gados, un iztaujājot viņus tagad, Kristofers Neivs nonāca pie slēdziena, ka gandrīz pusgadsimta laikā viņu spilgtākās rakstura iezīmes nav mainījušās. Viņš īpaši pievērsās četrām personības iezīmēm - runātīgumam, spējai pielāgoties jauniem apstākļiem, impulsivitātei un tieksmei noniecināt savu lomu.
Viņš secināja, ka bērnu dienās maz runājošie arī pēc vairākām desmitgadēm ir klusāki, ātrāk padodas grūtību priekšā un ir diezgan neveikli savstarpējās attiecībās. Tie respondenti, kuri bērnībā bija atzīti par jebkurai situācijai pielāgoties spējīgiem, pusmūža gados bija optimistiski, izcēlās ar raitu valodu un interesējās par intelektuālām lietām. Savukārt pielāgoties īsti nespējušie vēlāk bieži vien par sevi izteicās negatīvi un nereti prasīja padomu. Impulsīvie bērni turpmāk dzīvē runāja skaļāk, demonstrēja plašu interešu loku un labprāt komunicēja. Mazāk impulsīvie bieži bija bailīgi, ieturēja distanci no citiem sabiedrības locekļiem un bija nedroši. Kautrīgie, savu lomu noniecinošie bieži vien uzņēmās vainu, neko nedarīja bez papildu pārprasīšanas un kopumā bija nedroši. Tie, kuriem šāda iezīme nebija raksturīga, izauga skaļāki un impulsīvāki.
Iepriekš veiktie pētījumi pierādījuši, ka rakstura iezīmes var mainīties, taču tas nenotiek viegli. Tādēļ labāk par pēcnācēja personības veidošanu parūpēties agrā bērnībā.
Tomēr jāsaka, ka viss nav tik traģiski, kā izskatās. Citi pētījumi pierāda, ka bērna rakstura pamatiezīmes nostabilizējas līdz 12-13 gadu vecumam un kaut ko mainīt vēl var līdz 20 gadu vecumam. Tālāk gan iespējams paļauties praktiski tikai uz dotā cilvēka personisko pieredzi un paša spējām sevi un savu dzīvi mainīt. Biežāk tas notiek kādu, savu ekstremālu pārdzīvojumu rezultātā, kas liek pārvērtēt dzīvi. Piemēram, kāda nelaime, personiska traģēdija utt. Vērts taču pasargāt mūsu bērnus no tā.
Citi, līdzīgi raksti.
Bērni vienkārši neklausa! Iespējamie iemesli un risinājumi.
http://www.laimigamgimenem.lv/1204/0/33814
Ko vecāki audzina bērnos: kaunu, vainas sajūtu vai sirdsapziņu.
12 stereotipiskas bērnu audzināšanas formas, no kurām vecākiem vajadzētu izvairīties.
6 nopietnas kļūdas bērnu audzināšanā, kas vecākiem un bērniem liek atsvešināties.
http://www.la.lv/6-nopietnas-kludas-bernu-audzinasana-kas-vecakiem-un-berniem-liek-atsvesinatie/