Trollis vecais un bargais pie ērģelēm sēž,
Milzu rubīns tam — sēdeklis košs.
Skar viņš taustiņus — akmeņus dārgus,
Kuri dunēt un vīterot pazemei liek.

Augstu mākoņos krācošais Viesul’s,
Dziļi jūrā nirstošais Tritons,
Mežos iekšā paslēpies Fauns,
Ļaudis — pilsētās, ciematos tālos —,

Visi brīnās un klausās, un vēro —
Kur ir spēlētājs varenais šis?
Gaisos nodreb Vējdēla atbildes pūtiens,
Skaņās jauks no taures jo senas,

Vītas vēl no mamuta ilkņa.
Rāmi, spēcīgi, skanīgi, dārdoši,
Gluži kā jūras viļņi skanoši
Atbild troļļa ērģeles viedās.

Visā pasaulē akmeņi mostas,
Iesāk dziedāt, spēlēt un smiet.
Brīnums — pat akmeņi sāk muzicēt,
Pat tiek kalni — no Himalajjoslas!

Zvēro akmeņi pazemē, ērģeles skan.
Mosties liek cilvēku akmeņu sirdīm.
Plašāk atvērt acis un brīnīties —
Cik šī pasaule jauka un skaista!