Tā runāja Zosu māte

Vai latvieši raksta fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstus? Spriežot pēc trim stāstu krājumiem, kuros apkopoti minētie žanri, jā, raksta (to apstiprina arī B. Simsones pētījums par šo tēmu). Ir mums daži autori, kuri neļauj šim žanram nomirt un kopj šo lauciņu ar kārtīgiem romāniem, tāpēc es nolēmu iepazīties ar Lauras Dreižes jauno darbu Tā runāja Zosu māte (2017).

Tas ir mans pirmais viņas saraksītais romāns un… esmu patīkami pārsteigta Nav tā, ka tagad gribas mesties izlasīt visu iepriekšējo, bet šis man patiešam patika.

Tā kā šī ir mana pirmā iepazīšanās, tad vispirms novērtēju valodu. Lasījās viegli, baudāmi un nebija neveikli, taisni otrādi – humors, ironija, sarkasms un citas labas lietas sprēgāt sprēgāja un tas darba varoņus padarīja dzīvus un viegli iztēlojamus. Simpatizēja arī sapludinātā mūsdienu realitāte, ikdiena un parastās problēmas ar fantāziju (tāds salikums lasīts arī Leksikonā, Engelsforsas triloģijā u.c.) un tomēr vienalga dīvaini bija lasīt par feisbukiem, mobilajiem tālruņiem utt. Novērtēju arī pamatīgi ieguldīto darbu ķeltu mītu izpētīšanā, jo tie bija labi ”iepludināti” romāna mūsdienu pasaulē. Tiesa, man obligāti šis fakts nebija jāzina, jo es nezinu šos mītus. Es vēl domāju, vai man tas kalpo kā plus vai mīnus. Sliecos uz plusu, jo mani paralēli nenodarbināja domas par mītu patiesīgumu, saputrošanu vai vēl kaut ko. Lasīju un priecājos par katru rudmici, fejām (es zināju, ka patiesībā tās ir ļaunas!), dulahanu, brolakanu un citiem mošķiem. Darbs iesākās rāmi un savus apgriezienus darbs uzņēma diezgan lēni, bet darba beigās visiem iepriekš minētajiem mošķiem pievienojās citi un beigas bija spraigas un garlaicīgi nebija. Varbūt bija viena epizode, kas man likās pārāk viegla, bet lai jau. Ilgi domāju arī par dīvaino darba nosaukumu, bet beigās sapratu arī to – gan to, uz kā viss balstīts, gan to, kāpēc man tas asociējās ar Freidu.

Runājot par varoņiem, tad noteikti vispirms ir jārunā par abiem galvenajiem – Korbinu un Kendiju. Katrs atsevišķi, jā, mēs visi esam ar savām problēmām un ne vienmēr gribam ar tām dalīties. Viņi abi kopā (tieši tik klasiski – tas, ka būs kopā nav noslēpums, es to nojautu jau lasot anotāciju) sākumā man likās tā ok, bet uz beigām man tas pāris apnika. Visa tā ņemšanās ap ”tu tikai uzmanīgi”, ”es tev neļaušu to un šito”, ”ak, pieskārieni”… Sākumā bija skaisti un nesalkani, bet beigās… Labi, ka kopējo ainu tas nebojāja. Korbina un Eiprilas valodiskie izlēcieni, Nanetes mūžīgā tējas dzeršana (lai nu kam, bet iedzert tēju vienmēr būs laiks), Ērkšķrozes šekspīrisms… tas viss darbu padarīja dzīvu un baudāmu.

Ja ir vēlme, darbā var rakties un meklēt apslēptos dziļumus (freidiskie sapņu tulkojumi utt.), bet es lasīju pa vienkāršo – fantāzija, visādi notikumi un problēmas problēmas galā. Man šis kalpoja kā atslodze no manas ikdienas un… nu jā, lasiet

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

https://thestoryofelza.wordpress.com/2018/01/11/ta-runaja-zosu-mate/