Svētā Maikla līnija: taisns stāsts?

Autors Frenks Deikobs (Frank Jacobs) 2011. gada 15. augustā

6047282919_7dd9dd41f7_bSvētā Maikla (Miķeļa, Mihaila) rinda laikam ir pati redzamākā un intriģējošākā no daudzajām papuvju līnijām, kas šķērso Lielbritāniju [angļu vārda “ley” tulkojumu “papuve” dod vārdnīca, taču vai šādu nozīmi var piemērot šajā gadījumā? - t.p.]. Tā stiepjas taisnā līnijā no Lendsendas Anglijas dienvidrietumu galā uz Hortonu-Pie-Jūras Norfolkas krastā. Tās nosaukums ir cēlies no daudzām vietām, kas veltītas Svētajam Miķelim, kuras atrodas gandrīz tieši tās kursā 350 jūdžu garumā, un ir tieši orientētas uz saules lēktu 8. maijā, kad latīņu liturģijā tiek svinēta... Svētā Miķeļa Parādīšanās (sīkāk par šo notikumu http://magnificat.ca/cal/engl/05-08.htm ).

 

 

Par spīti ievērojama vecumam un ļoti daudzām noslēpumainām teorijām, kas ar to saistās, “papuvju līnijas” (ley lines) no jauna tika atklātas samērā nesen un sākumā, galvenokārt, tika aprakstītas ezotēriskos sacerējumos [1].

6047833732_a26921e115_zPirmā grāmata, kas veltīta “papuvju līnijām” bija “Vecās Taisnās Pēdas” (The Old Straight Track, 1925), kurā amatieris – arheologs Alfrēds Votkinss (Alfred Watkins) sniedz pierādījumus, ka Lielbritānijā eksistē sena taisnu taciņu sistēma, kas savienoja būtiskus ainaviskus elementus un aizvēsturiskus pieminekļus. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados grāmata saviļņoja sabiedrību, taču ar hipotenūzām bagātā Votkinsa hipotēze valdošajai zinātnei likās pārāk šaubīga.

Tomēr, “papuvju līnijas”  no jauna tika atklātas pēc dažiem desmitiem gadu, īpaši pacentās Džons Mičels (John Michell), kura grāmata “Priekšstati par Atlantīdu” (The View Over Atlantis, 1969) bija pirmā, lai sāktu diskusiju par Svētā Miķeļa līniju:

“Svētā Miķeļa pūķu tradicionālās vietas dienvidrietumu Anglijā (...) ir zīmīga ar savu garumu un precizitāti. Tas, liekas, ir noskaidrots, izpētot divus zīmīgus Somersetas paugurus, abi ir veltīti Sv. Miķelim ar baznīcu drupām to virsotnēs. Šie divi pauguri ir klinšainā Glastonberijas virsotne un “Mump” Barovbridžā (Burrowbridge) apmēram desmit jūdzes uz dienvidrietumiem. Izskatās, ka abi pauguri ir tikuši mākslīgi izlīdzināti, lai abu asis sakristu tāpat, kā to orientācija, 27 grādi uz ziemeļaustrumiem, kā var konstatēt topogrāfiskajās kartēs.”

Kā jau minētais citāts rāda, tad “atjaunotās papuvju līnijas” vairs nav tikai varbūtēju neolīta būvju paliekas: tās pilnas ar mistiku, kuru var izskaidrot ar rīkstniecību, seno astronomiju, fenšui, Naskas līnijām Peru, gan ar svēto un pagānisko ģeogrāfiju.

Slepenās teorijas parasti ir bagātas ar noslēpumiem un nabagas ar faktiem. Taču Sv. Miķeļa līnija patiešām ievelk intriģējošu trajektoriju pāri Dienvidanglijai.

* Sākumā tā šķērso Sv. Miķeļa kalnu – klosteri uz salas Kornvolas piekrastē, radinieku slavenajam Senmišela kalnam un Normandijas-Bretaņas robežas [2].

* Līnija aizskar Hurlers, trīs akmens apļus no Bronzas laikmeta, kas nosaukti pēc kristiešu leģendas, ka tie ir trīs vīriešu atliekas, kas veselu dienu šeit sacentušies akmeņu mešanā. Daži citi punkti:

* Burrowbridge Mump, arī saukta par Sv. Miķeļa pilsētiņu, kura augšpusē atrodas erceņģelim veltītas baznīcas drupas.

* Klinšainā Glastonberijas virsotne, radzamākais Mump kaimiņš, Artūra leģendu centrs, ko arī rotā Sv. Miķelim veltītas baznīcas drupas.

* Olivera pils, Dzelzs laikmeta cietoksnis uz paugura (sākotnējais nosaukums - Roundway Down, iespējams, ka nosaukums mainīts par godu Oliveram Kromvelam, jo 1643. gadā tuvumā  blakus ir notikusi pilsoņu kara kauja).

* Eivberijhendža (The Avebury Henge)- pats lielākais 'henge' (tas ir, aizvēsturisks apļveida piemineklis) Lielbritānijā).

* Sv. Edmandsa kaps (Bury St. Edmunds), kādreiz viena no vadošajām Anglijas abatijām, viena no svētā mocekļa svētnīcām.

Taču, ko tas viss īstenībā nozīmē? Kāpēc Sv. Miķelis? Un ko dara  St Mary Currents, kas arī iekļaujas savijusies ar Sv. Miķeļa līniju uz šīs kartes, vai tai arī ir kāda nozīme?

Viņa meklējumos ziņkārīgais kartogrāfs ir atalgots vai ticamāk – sarūgtināts, jo nespēj rast izskaidrojumu, kas visu laiku neskan pārliecinoši, ko pierādījumos tam jābalstās uz citiem noslēpumiem. Celtne, kas būvēta uz plūstošām smiltīm.

Varētu viegli pavadīt vairākas dienas, pētot visus zinību smalkumus, cerot, ka aiz kārtējā atminētā noslēpuma jūs atklāsiet beidzot pašu pēdējo mīklas daļu.

Visdrīzāk, jūs atradīsiet tikai jaunas mīklas. Saglābt daļu no sava dārgā laika, jūs varēsiet, ja uzklausīsiet sekojošus pretargumentus.

Tā kā zināšanas par Lielbritānijas vietējo, taču nesen noslāpušo  Woolworths veikalu tīklu kļūst par aizvien lielāku vēsturi, ne vairs dzīvu atmiņu, tad to reputācija neapšaubāmi no piezemētās pārvērtīsies par leģendām. Lai pāreja uz leģendu notiktu ātrāk, tad Metjū Pārkers (Matthew Parker) izveidoja šo neparasto modeli, kas balstās uz Woolworths veikalu duča izvietojumu Midlendsā  (Midlands).

Savienojot punktus starp 12 bijušām Woolworths atrašanās vietām robežās no Conwy Ziemeļvelsā, Lutonā, ziemeļos no Londonas un Monmutā Velsas robežās Efretonā, dienvidos no Šēfīldas, viņš ieguva visai intriģējošu ģeometrisku figūru – tik simetrisku, kas tai noteikti bija jāsimbolizē kaut kādu apslēptu jēgu...

Ko tas viss pierāda – tikai to, ka pietiekami viegli ir izveidot kaut ko ar kaut kādu nezināmu jēgu, ja tev pieejams pietiekoši liels faktu materiāls (šajā gadījumā: vairāk nekā 800 bijušo  Woolworths veikalu atrašanās vietas).

Tas ir, atgriežoties pie sākotnējās Alfrēda Votkinsa oriģinālās “papuvju līnijas” teorijas kritikas. Kā raksta Metjū Džonsons  (Matthew Johnson) “Arheoloģijas teorijas ievadā” (Archaeological Theory: An Introduction):

“Leja līnijas neeksistē. To pierāda Toms Viljamsons un Liza Bellemija, kas, apskatot leja līnijas, izanalizēja tās statistiski un pierādīja, ka izrakumu vietas Britānijas ainavās sastopamas tik bieži, ka šādas līnijas var novilkt praktiski no jebkuras vietas uz jebkuru citu vietu, “pārgriežot” pa ceļam daudzas citas.”

Skan pamācoši, kāda daļa mūsos apmierinās ar šo skaidrojumu, taču otra, urķīgā pētnieka daļa mēģina nesamierināties ar šo skaidrojumu. Kāpēc visiem šiem “metjū” tā nepatīk “papuvju līnijas”?

Liels paldies Maiklam Eversonam un Gregam Vilsonam, kas atsūtījuši uz Slikto arheoloģiju  Woolworths karti, sākumā atsūtītu uz Sliktās Zinātnes blogu. Sv. Miķeļa līnijas karte tika atrasta Džiro Olkota tīkla lapā.

[1] pieejams, apzināms, neslēpts; antonīms vārdam slepens, ezotērisks.

[2] ja jūs novilksiet taisnu līniju starp Sv. Maikla kalnu (St. Michael's Mount) un Mont-Sen-Mišelu (Mont Saint-Michel), jūs iegūsiet citu Sv. Miķeļa līniju, sekojot pa to tās dienvidaustrumu kursā, jūs būsiet pārsteigts, jo nonāksiet pie  la Sacra di San Michele Pjemontā (arī benediktīniešu abatijas kā divi iepriekš minētie kalni). Tālāk sekos Delfi Grieķijā un Mount Carmel Izraēlā. Otrā virzienā atrodas Īrijas sala – nesakiet man, ka jūs to neredzējāt, tā ir - Skellig Michael.

http://bigthink.com/ideas/39746