Nortones biogrāfi arī sāk ar to: ”Alise Marija Nortone (Alice Mary Norton) ir dzimusi 1912. gada 17. februārī, Klīvlendā, Ohaio pavalstī, ASV.”

Jā, piedzima tāda meitene. Taču jau 1934. gadā, tas ir, 22 gadu vecumā, izejot dzīvē (tas sakrita ar viņas pirmās grāmatas iznākšanu) viņa pilnīgi oficiāli nomainīja vārdu. Tā kā Andrē Nortone nav pseidonīms un atmaskot te nav ko.

Kādreiz kāds izdomāja, ka vārda maiņa saistīta ar auditoriju, kurai grāmata tika adresēta. Tas ir, fantastiku lasa galvenokārt vīrieši un vīrieša vārds palielinās tirāžas. Taču ne par kādām tirāžām Nortones daiļrades sākumā runa nebija. Pirmās grāmatas neatnesa rakstniecei, ne naudu, ne panākumus, ne popularitāti. Nortone tikai pa reizei ir saņēmusi abas galvenās ASV prēmijas – Hugo un Nebulu – un uzreiz kā Lielmeistare. Atkal paradokss...

Rakstnieces tēvs Adalberts Frilijs Nortons (Adalbert Freely Norton) bija paklāju fabrikas īpašnieks. Bizness nebija nekāds lielais, bet ģimene trūkumu necieta. Taču runa nav par to. Daudzi lasītāji un cienītāji būs vienisprātis: Nortones romāni tiek uztverti kā ar lielu mīlestību izausti, krāšņi gobelēni. Neatkarīgi no žanra – vienmēr ar varonīgu sižetu, kas gluži kā pārnests no bruņinieku laikmeta: par varoņdarbiem un slavu, par mūžīgiem klejojumiem un mīlestību. Iespējams – tas vienkārši ir kanons. Tā nosacīti attēls uz gobelēna atšķiras no reālistiskiem, gleznu audekliem.

Grūti teikt, cik pamatots ir šāds apgalvojums un vai ir kāds sakars ar starp Nortones daiļradi un viņas tēva biznesi, taču tas, ka vecāki atstāja milzīgu iespaidu uz nākošās rakstnieces attīstību, ir fakts. Māte Berta Stemma pastāvīgi lasīja, pat nodarbojoties ar mājas darbiem. Un vēl palīdzēja meitai labot kļūdas tekstos un bija mājas kritiķis šiem darbiem.

Jā, Alises literāros mēģinājumus vecāki uztvēra vairāk nekā labvēlīgi un tas bija retums: ko tur teikt – kas tā par profesiju meitenei pirmskara Amerikā - rakstniece? Taču Nortones ģimenē bija gandrīz reliģioza attieksme pret grāmatu. Obligāta bija vietējās bibliotēkas apmeklēšana katru nedēļu. Grāmatu uzskatīja par pašu labāko dāvanu un pašu piemērotāko apbalvojumu, piemēram, par labām atzīmēm skolā. Nez kāpēc “topā” bija “Oza zemes mantinieces” Rufijas Tompsones darbi. Taču par Nortones mīļākajiem rakstniekiem kļuva Edgars Raiss Berouzs un Rejs Kammings.

Daudzi cilvēki, kas sākuši lasīt no agras bērnības, nereti sāk asi just labu grāmatu trūkumu. Un rodas stipra vēlēšanās šo trūkumu aizpildīt – pašam, radīt tādas grāmatas, kuras gribētos izlasīt. Nortone nekad nav centusies pastāstīt pasaulei kādu lielu patiesību – viņa vienkārši aizrautīgi un ar iedvesmu rakstīja grāmatas, kādas viņai pašai pietrūka bērnībā un jaunībā.

Uz to viņa sāka virzīties jau skolā. Jāsaka, ka jaunībā nākošā rakstniece neizjuta trūkumu, ne aizgādniecībā, ne vadībā, ne palīdzībā. Viņa kļuva par redaktori skolas avīzes literatūras lappusītē, rakstīja nelielus stāstus. Skolas bibliotēkā ir sarakstīta viņas pirmā grāmata “Reilstounu veiksme” (Ralestone Luck). Nopublicēta gan tā tika tikai kā otrā pēc skaita, jau 1938. gadā. Bet pirmā, nopietnā un pieaugušā publikācija bija grāmata “Princis pavēl” (The Price Commands), kas tika izdota 1934. gadā. Līdz fantastikai gan vēl bija tālu.

Beidzās skolas gadi, sākās ekonomiskā krīze un Nortone bija spiesta aizmirst par rakstniecību un pārkvalificējās par kalpotāju. 1932. gadā viņa iestājās darbā Kļīvlendā, Notingemas bibliotēkas Bērnu nodaļā un nākošos 18 gadus strādāja tur par asistenti. Nav šaubu, ka jau jaunībā Nortone sapņoja par to laiku, kad viņa rakstīs ne mazāk saistošas grāmatas, kā, piemēram, Berouzs. Taču pēc pirmās publikācijas viņa nekļuva pazīstama, nepamodās slavena un nekļuva populāra. Patiesību sakot, vispār neskanēja.

Iemeslus Nortone meklēja sevī. Bija ļoti grūti neiekrist grafomānijas marasmā, bezgalīgi nepārrakstot pirmās nodaļas “pilnīgā šedevrā”, vai arī nenostāties pozā: “Es esmu ģēnijs, bet mani negrib saprast”.

Viņai pietika pragmatisma un darba mīlestības rakstīt atkal un atkal, pabeigt iesākto, iznest gatavo produktu tirgū, publicēties un iegūt atgriezenisko saiti ar lasītājiem.

Nortone pirmajos četrpadsmit savu meklējumu un darba ar sevi gados izdeva astoņpadsmit grāmatas. Kādam tas būtu daudz, kādam – maz. Tie bija visdažādākie eksperimenti – vēsturiskie un kara romāni, detektīvi un fantastika. Panākumus šīs grāmatas nenesa. Tirāžas un labus honorārus tās nenesa. Galvenais darba rezultāts bija laba pieredze. “Teksta muskulatūra” jūtami uzlabojās. Nortonei bija bagāts rakstnieces instrumentārijs. Viņa ieguva spēju lakoniski un caurspīdīgi stāstīt stāstu, padarot redzamas detaļas, nesamainoties sīkumos. Galvenais – parādījās prasme rādīt emocijas. No pirmā uzmetiena, tas ir ļoti vienkārši, taču izpildīt to ir sarežģīti: nestāstīt, cik varonim bija bail, bet baidīt lasītāju, nespriedelēt par noslēpumiem, kas gaida nākotnē zvaigžņu kuģa apkalpi, bet izsaukt lasītājos tiešu noslēpuma sajūtu.

1948. gadā Nortone publicē visai interesantu darbu “Huans Ragainis” - vecas franču leģendas pārstāstu. Tas jau bija nopietns pieteikums uz vārdu! Taču tikai pieteikums. Panākumus bija jāvairo. Īsta un neapšaubāma slava atnāca 1952. gadā ar grāmatu “Zvaigžņu cilvēka dēls”.

Tēma nebija jauna. Tieši otrādi – visai populāra amerikāņu fantastikā piecdesmito gadu sākumā – pasaule pēc kodolapokalipses. Taču šajā pasaulē varonim ir kaut kā jādzīvo un jāmeklē vieta dzīvē. Cilvēks necilvēciskos apstākļos – vai tad tas nav aizraujoši?

Gājieni un paņēmieni jau pēc tiem laikiem neliekas paši svaigākie, bet fantastiskie pieņēmumi – pat naivi. Žurkas, milzīgas, nedabiski lielas, turklāt vēl saprātīgas, taču tikpat zvērīgas un asinskāras un izdzīvot spējīgas kā jau žurkas, tās noliek zem jautājuma pat pašu cilvēces kā sugas pastāvēšanu...

Kā redzat, visai parasti. Taču ainas sasprindzinātai cīņai par izdzīvošanu autore rada lakoniskiem līdzekļiem, tieši šis skopums rada nepieciešamo nervu. Autore it kā pat nebaida, bet izmanto reālistiskās prozas metodes – un no šī mierīgā reālisma, kādā viss tiek attēlots, paliek baisi. Darbība ir dinamiska, sižets – aizraujošs, varoņi varbūt arī nav gara milži un intelekta spīdekļi, taču ir pilnīgi ticami, lai par viņiem pārdzīvotu. Grāmatā jūt pieredzējušu, ar vārdiem un sižetu profesionāli rīkojošos autoru. Lasītāji un cienītāji nelika sevi gaidīt. Un tā bija pelnīta balva par gadiem ilgām pūlēm.

Nortone noķēra un apsedloja pirmā panākuma vilni. Tagad viņa “zina, kā” un māk visu, ko vajag. Grāmatas iznāk viena pēc otras. Ap 1967. gadu Nortone jau ir publicējusi pāri par piecdesmit grāmatas! Ja, starp tām ir spēcīgākas un mazāk spēcīgas, taču nav acīmredzamas izgāšanās. Milzīgais ražīgums nemazina kvalitāti. Meistarība un iedvesma seko viņai.

Pēc ģimenes leģendām, senā Nortonu dzimta ir cēlusies no Amerikas pirmieceļotājiem un vecvecvecmāmiņu vidū ir bijusi pat viena indiāniete. Tas var būt, jo par milzīgi nozīmīgu lietu savā darbā Andrē Nortone uzskata seno mītu, teiksmu, leģendu izpēti. Visa viņas daiļrade ir piesātināta ar pasaku atmosfēru, pat pasaku teikšanu, ar nemitīgu bīstamu ceļojumu un brīnuma gaidīšanas motīviem.

Ir rakstnieki – izgudrotāji. Īpaši zinātniskajā fantastikā. Tie, kas sižetu veido ap nopietnu zinātnisku ideju, bez kuras teksts vispār nevarētu būt. Bet ir rakstnieki – teicēji, kuriem fantastisks pieņēmums ir tikai iemesls parunāt par svarīgo. Un pavisam nav būtiski, ka šo paņēmienu vai sižeta gājienu jau ir izstrādājuši citi autori. Tas ir pat labi, ka izstrādājuši: tātad tie ir pārbaudīti un droši. Tātad, var netērēt lieki spēkus dekorācijām un var koncentrēties uz galveno.

Nortonei izdodas kļūt par izcilu stāstnieci. Viņa izpētīja un apguva milzīgu pasaules teiksmu, leģendu un mītu daudzumu. Un šī zināšanu summa, pareizināta ar iegūto meistarību, padarīja viņas grāmatas neparasti pievilcīgas lasītajiem, aiz to viegluma slēpās krietni daudz kas vairāk, nekā varēja redzēt pirmajā brīdī.

Mūsu valstī [domāta toreizējā PSRS – t.p.] lasītājs atklāja sev Andrē Nortones daiļradi 1969. gadā. Slavenajā sērijā “Zarubežnaja fantastika” iznāca pirmais “Saules Karalienes” cikla romāns “Sargasi kosmosā”. [Latviešu valodā, pie mums slavenajā sērijā “Fantastikas pasaulē” romāns iznāk pēc kāda gadiem – t.p.] Tulkoja to Arkādijs Strugackis. Grāmatai bija milzīga rezonanse piedzīvojumu fantastikas mīlētāju vidū. Kā tad nē! Padomju lasītajam tā bija brīnišķīga, jauna pasaule – cita, aizliegta un aicinoša. Te jums gan brīvie tirgoņi, kas ar katru savu soli pierāda, ka ne jau nesavtīgs darbs gaišās nākotnes labā, bet tieši tirdzniecība ir progresa virzošais spēks. Te bija arī noslēpumainie Priekšteči, kas bija izsējuši kosmosā savas klātbūtnes noslēpumainās liecības – noslēpumainus artefaktus un bīstamas lamatas. Tepat arī kosmiskie pirāti. Romānu vienbalsīgi pieskaitīja amerikāņu kosmiskās fantastikas klasikai.

Taču runāt par šo grāmatu, kā par kosmiskās operas klasisku paraugu ir diezgan grūti. It kā visas žanra pazīmes ir, visi atribūti ir uz vietas, tomēr, kaut kas nav tā. Ne tāpēc, ka kaut kā trūkst. Drīzāk otrādi. Teksts ir pārāk ticams, raksturi pārāk telpiski un dažādi... Žanrs to nemaz neprasa. Toties prasa īstu, interesantu stāstu.

Deviņdesmito gadu sākumā Nortones grāmatas devās Krievijas plašumos rindās un kolonnās. Protams, tas pirmais tulkojums, ko veica Strugackis, ļoti atšķīrās pēc kvalitātes no pārējo lielākās daļas. Taču masveida haltūras, kas pazudināja pašmāju lasītājam daudzus citus aizrobežu autorus, tikai nedaudz sabojāja Nortoni. Izrādījās, ka viņas darbi neprasa augsti profesionālu tulkojumu – pietiek iztulkot adekvāti. Ja tulkotājs nav virtuozs, bet saprot oriģināla valodu un spēj sakarīgi iztulkot jēgu, grāmata zaudē maz. Nortones spēks nav vārdu savstarpējā izvietojumā. Viņas tekstiem var piemērot vienkāršu devīzi: “Domā par jēgu – vārdi atnāks paši”. Nortone nekad necentās sasniegt Dikensa izteiksmību, Vudhausa dzirksteļošanu, Bredberija poētismu vai Azimova auksto asumu. Viņa nebija daiļrunāšanas meistare, viņa bija “interesantu, brīnumu stāstu stāstniece”.

Pieņemts dalīt Nortones daiļradi divās daļās, robeža starp tām bija 1970. gadu sakums. Pirmais periods – optimistisks laiks ar ticību nākotnei, zinātnes sasniegumiem, tehnikas progresam un cilvēces kosmiskajai evolūcijai. Otrais – drūmāks un pesimistiskāks. Tā nebija pašas Nortones izvēle: tādas bija kopīgās tendences fantastikā un Andrē Nortone nekad negāja pret straumi, nenovirzījās no tās. Viņa, var teikt, bija maģistrālā virziena simbols. Pārbaudīta un droša.

Pēdējos gados Nortone deva priekšroku fantāzijai. Iespējams, ka tas saistījās ar kosmiskās un zinātniskās fantastikas popularitātes krišanos. Bet Nortonei bija vienalga, ko tur rokās varoņstāsta personāžs – kosmisko blasteru vai noburtu zobenu. Viņa brīvi ekspluatēja visu paņēmienu bagāžu, kas sekmīgi darbojās pie citiem autoriem. Vienalga, dekorācijas bija vajadzīgas tikai tāpēc, lai stāstītu par cilvēcīgām attiecībām, kas bieži veidojas necilvēciskos apstākļos. Raksturi un pārdzīvojumi, cerības un vilšanās, rīcības dziļākie motīvi, lai kas arī nebūtu varoņi, fantastiskas būtnes, cilvēki vai dzīvnieki – lūk, tas, kas uztrauc autoru un aizrauj lasītāju, pārvēršot viņu par interesantā sižeta gūstekni. Lai kur tas arī nenoritētu – tālā kosmosā vai fantāzijas burvestību pasaulē, uz citām planētām vai šausmīgu, globālu kataklizmu apstākļos.

Nortone nomira 2005. gada 17. martā, savā mājā Merfrisboro pilsētā, Tenesī pavalstī, ASV. Amerikas rakstnieku – fantastu asociācija pēc viņas nāves nodibināja viņas vārda nosauktu prēmiju.