Stāsts par “Hobitu” sākās pirms deviņdesmit gadiem, pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās. Reiz Oksfordā dzīvoja viens profesors. Nevis kaut kāds tur students vai pasniedzējs – pats īstākais anglosakšu valodas profesors! Viņš draudzējās ar citiem profesoriem, bija neformāla, senās literatūras mīļotāju kluba biedrs, bija precējies un viņam bija dēli Džons, Maikls un Kristofers, un meitiņa Priscilla.

Bērnus mūsu profesors ļoti mīlēja. Viņš bieži strādāja mājās, taču viņa bērni vienmēr brīvi varēja ienākt viņa kabinetā, viņš daudz ar viņiem pastaigājās un protams, stāstīja viņiem pasakas. Mājā ar to bija ļoti daudz visādu tradīciju. Piemēram, Ziemassvētkos bērni noteikti saņēma satriecošas vēstules no Ziemassvētku vecīša, tās bija skaisti izkrāsotas, ar dīvainām pastmarkām un aizraujošiem stāstiem no Vecīša un viņa paziņu: elfu, goblinu, baltā lāča uc. dzīves. Vēl katru gadu Tolkinu ģimenē notika “Ziemas lasījumi”: ģimenes galva apsēdās pie kamīna un sāka stāstīt par tā vai cita varoņa kārtējiem piedzīvojumiem. Dažus no stāstiem viņš pat pierakstīja – konspektīvi, lai nākošajā gadā nesajauktu kādas detaļas.

Profesoram Tolkinam bija arī kāda cita kaislība, kas bija saistīta ar rakstniecību, tikai bērniem līdz kādam laikam nezināma. Viņš rakstīja kādas, izdomātas pasaules Ardas vēsturi, seno laiku leģendas, kas bija veltītas augsto elfu, vareno valāru un citu neiedomājamu būtņu darbiem.

Likās, kas varētu būt kopīgs starp bērnu pasakām un leģendāru, izdomātu pasauli?

Taču kādā reizē kārtējā pasaka bērniem “ieauga” tajā pašā pasaulē – tās Trešajā laikmetā.

Kad stāsta par to, kā iesākās “Hobits”, vienmēr tiek citēts pats Profesors. Tātad, kādu reizi, noguris labot garlaicīgos eksāmena darbus, viņš uz viena no tiem, otrā pusē uzrakstīja frāzi: “Alā zem zemes dzīvoja hobits” - un viss sāka griezties... Taču īstenībā stāsts par Bilbo Beginsu sākās ne tik vienkārši.

1925. gadā Tolkini no Līdsas pārbrauca uz Oksfordu un sāka dzīvot mājā Nr. 22 Nortmūr-roudā. 1930. gadā viņu nomainīja šo māju pret kaimiņu māju ar numuru 20. Tieši tur, ja ticam Profesoram, viņš izdomāja minēto, nākošās pasakas pirmo frāzi. Taču viņa bērni Džons un Maikls atceras, ka pasaku jau bija dzirdējuši agrāk – 22. mājā. Visdrīzāk, pirmie stāsti par Bilbo Beginsu jau skanēja 1928. vai 1929. gadā, turpinoties daudzus vakarus kā visi pārējie, pamazām apaugot ar visādiem sīkumiem, pēc tam uz ilgu laiku pārtrūkstot... Cik tādu stāstu jau bija bijuši, netikuši līdz galam pat mutiski!..

Taču “Hobitam” paveicās vairāk kā pārējiem. Ne jau pēdējo lomu šeit nospēlēja tas, ka 1920. gadu beigās Tolkins jau ilgāku laiku mēģināja sacerēt; turklāt, stāstot garas pasakas, nevar paļauties tikai uz savu atmiņu. Maikls Tolkins atceras, ka kādu vakaru jaunākais brālis Kristofers pēkšņi pārtrauca tēvu: “Pagājušo reizi tu teici, ka ieeja Bilbo mājā bija nokrāsota gaiši zila un tu teici, ka pušķītis uz Torina kapuces bija zelta krāsā, bet tagad tu saki, ka ieejas durvis bija zaļas, bet pušķītis – sudraba krāsā!” - uz to Profesors noburkšķēja: “Velna puika!” un devās uz istabas otru pusi, lai veiktu kaut kādas piezīmes savos papīros.

Nav izslēgts, ka sākumā Bilbo nemaz nebija hobits. Iespējams, ka sākumā tas bija vienkāršs stāsts par maza auguma cilvēku, kas mīlēja ērtības, bet kas vienreiz kopā ar burvi un rūķiem devās aiz trejdeviņām zemēm. Bet pēc tam, kad stāsts bija izstāstīts bērniem, pēc pāris gadiem, kad Tolkins pārbaudīja tos pašus slavenos darbus, viņš pierakstīja pirmo frāzi un sāka sacerēt jau literāru, nevis mutvārdu pasaku.

Kaut gan arī te viss nav tik vienkārši un viegli, kā varētu likties, lasot “Hobitu”. Faktiski Profesors strādāja pie grāmatas vairākus gadus, vairākas reizes pārtraucot darbu un – iedomājieties tik! - pat neplānojot pie tā atkal atgriezties.

Eksistē vairāki saglabājušies rokrakstu varianti, kas būtiski atšķiras viens no otra. Ja jaunais Kristofers tā bija sašutis par sajaukto durvju krāsu vai Torina kapuces pušķīti, varēja tikai iedomāties kā viņš un viņa brāļi jutās, kad sāka notikt daudz būtiskākas izmaiņas.

Tolkins vienmēr rakstīja tā, it kā ietu taustīdamies uz priekšu, meklējot īsto ceļu, bieži novirzīdamies uz nepareizo pusi. Arī “Hobits” radās grūti, daudzas reizes tas tika nopietni pārstrādāts. Tas attiecās gan uz sižetu, gan uz varoņu vārdiem, kas Tolkinam vienmēr bija ļoti svarīgi. Tā, pūķi Smaugu sākumā sauca par Priftanu, bet burvi - par Bladortinu. Pašā agrākajā versijā figurēja arī vārds Gendalfs, tikai tā sauca rūķu vadoni!

No šīs versijas ir palikušas tikai pirmās nodaļas sešas lapas, turklāt, bez slavenā sākuma par “alu, kurā dzīvoja hobits”. Tālāk sekoja jaukts variants (ar roku un ar rakstāmmašīnu uzrakstīts), kas beidzās ar 14. nodaļu (13. nodaļas vispār nebija, to Tolkins uzrakstīja un pievienoja vēlāk). Šī 167 lapaspušu versija vispirms saturēja tos pašus vārdu variantus (Bladortins, Priftans), taču pēc tam Tolkins ar roku izlaboja tos uz mums ierastajiem. Jādomā, ka bērni ļoti izbrīnījās, kad Gendalfs no rūķa pārvērtās par burvi, bet burvis savukārt, no maza cilvēciņa pārvērtās gara auguma bārdainī. Zināmā mērā atviegloti var justies grāmatas tulkotāji uz krievu valodu: vilkatis-milzis Beorns sākotnējā versijā nesa mūsu sirdij mīļo vārdu Medwed!

Profesionālajam valodu zinātniekam Tolkinam vārdi nevarēja būt nejaušs skaņu salikums – katram bija sava nozīme. Un, ja sākumā viņš spēlējās ar viņam zināmu valodu saknēm, tad ar laiku viņš sāka izmantot paša izgudrotas valodas. Un no šejienes jau bija viens solis līdz slepenām durvīm, aiz kurām slēpās viņa izgudrotā pasaule – Arda un konkrēti, Viduszeme.

No kurienes kas ir cēlies.

Kā atzinās pats Tolkins vēstulē dzejniekam Vistenam Odenam, tad iespējams, ka “neapzināts iedvesmas avots” viņam kļuva Edvarda Augustīna Vaik-Smita grāmata “Brīnumainā snergu zeme” (1927). “Tikai attiecībā uz hobitiem! Ne uz ko citu”, - Profesors precizēja. Patiešām, šajā pasakā snergu tauta visai atgādina hobitus. Diemžēl, krievu valodā šī grāmata nav tikusi izdota, taču angļu valodā tā tika pēc ilga pārtraukuma izdota samērā nesen – 1996. gadā. Cits iedvesmas avots – šoreiz pavisam apzināts – bija divi senāku laiku literatūras pieminekļi: ”Beovulfs” un “Vecākā Eda”. Atcerēsimies ar ļaunu uguni degošās Grendela un Golluma acis, un to, kā Gendalfs piemānīja troļļus, piespiežot tos pārvērsties akmenī (to pašu izdarīja Tors ar punduri Alvisu). Vispār, “Vecākajā Edā” mēs atradīsim, ja rūpīgi lasīsim, daudzus pazīstamus... vārdus! Jā-jā, rūķu un Gendalfa vārdi pirmo reizi tiek minēti tur. (Ja atceramies, arī vārdu “Gendalfs” sākumā nesa rūķis). Kas attiecas uz Golluma mīklām, tad daudzas no tām ir ar saviem analogiem senangļu pirmavotos, ar kuriem Tolkins bez šaubām bija labi pazīstams.

Divdesmito gadu beigās Tolkins bija nopircis atklātnīti ar mākslinieka Jozefa Madlenera gleznu “Kalnu gars” (Der Berggeist). Vēlāk viņš teica, ka Gendalfa tēls viņam radās, tieši skatoties uz šo attēloto ainavu. Vienu no saviem alfabētiem Tolkins izdomāja, ņemot par pamatu anglosakšu rūnas, un arī pats tajā rakstīja bez aizķeršanās, piemēram, rakstot piezīmes uz Torina kartes.

Vispār, savām grāmatām Tolkins pats veidoja smalkas kartes.

Turpinājums sekos.