Šokējoši par reliģiju

75% amerikāņu ir kristieši, 75% no ieslodzītajiem ir kristieši. 10% amerikāņu ir ateisti, 0,2% no ieslodzītajiem ir ateisti. (Federālā Cietumu biroja ziņojums, 1997. gadā).

Makss Šlaps un Edvards Smits „jaunajā kriminoloģijā” pirms gandrīz simts gadiem runā par to, ka jau divas paaudzes, cilvēki, kuri nodarbojas ar kriminālo statistiku, ir noskaidrojuši, ka cilvēki, kas nepieder nevienai reliģiskai konfesijai, sastāda tikai vienu desmitdaļu procenta no visiem ieslodzītajiem.

Štainers un Švankara pētot Kanādas cietumus, atklāja tajos 1294 katoļus, 435 anglikāņus, 241 metodistu, 135 baptistu un 1 unitārās baznīcas sekotāju

Kalins Ringkvists savā rakstā "22 paņēmieni, ar kuriem reliģija veicina noziedzību" piemin tos [Atklāti sakot, tas attiecas, ne tikai uz reliģiju, bet uz visiem fanātiķiem!]:

1. Reliģijās bieži ir elles jēdziens, kur eksistē mūžīgas ciešanas neiedomājamos apmēros. Šo ideju māca jau maziem bērniem. Viņiem, lai pieņemtu ideju, ka daži no viņu tuviem cilvēkiem degs ellē mūžīgi, jābeidz just līdzi šiem cilvēkiem. Ja, cilvēks, īpaši bērns, mācās nepārdzīvot par mūžīgām elles mocībām, tad viņš to pašu spēs darīt arī reālā pasaulē. Īslaicīgu ciešanu gadījumā tas jau ir vēl vienkāršāk.

2. Reliģiskas personas bieži jūt, ka viņus vada Dievs. Šādas sajūtas var atnākt lūgšanu laikā, var būt emocionāls stāvoklis, kas palīdz šiem cilvēkiem nolemt, ka viņu emocijas un vēlmes sankcionē Dievs. Tādā veidā, kad viņiem rodas vēlēšanās kaitēt kādam, viņi visbiežāk attaisnos savu izdarīto, jo tā viņiem ir licis darīt kāds augstāks spēks, Dievs.

3. Ja sabiedrībā vai ar kādu cilvēku kaut kas nav tā – no morāles viedokļa – reliģiozs cilvēks to var norakstīt uz to, ka „Dieva ceļi ir neizdibināmi”. Tas var aizvest līdz tam, ka cilvēks vairs neatšķirs labo no ļaunā, ticot tam, ka viss, kas ir apkārt, ir – Lielā Plāna daļa.

4. Reliģija bieži māca, ka cilvēkam, lai viņam būtu sava morāle, ir jābūt motivētam ar paradīzes un elles jēdzieniem. Tādā veidā, cilvēkam nav morāla stimula labi uzvesties bez ārējas motivācijas.

5. Ja cilvēkiem iedveš, ka elle un paradīze ir nepieciešama, lai eksistētu sabiedrības morāle, no tā seko, ka morālai uzvedībai nav loģikas. Tas ir, uz zemes neko nesasniegt ar labiem darbiem, tieši tāpat, kā nebūs tūlītēju seku no sliktiem darbiem.

6. Reliģijas bieži māca, ka ticība Dievam un lūgšanas ir morāles jautājumi. Tās ir, noziedznieks var domāt, ka viņš izpirks savus grēkus vienkārši cītīgi lūdzoties.

7. Reliģijas bieži cenšas postulēt visai strīdīgas lietas kā morālu atbildību, kā nevēlamas. Piemēram, masturbēšana, homoseksuālisms vai bezdievīgas domas. Tādi uzstādījumi piepilda cilvēka prātu ar garu sarakstu par to, ko viņš nedrīkst darīt, tērējot viņa gribu un morālos spēkus, ko varētu izmantot, pretojoties izdarīt noziegumu.

8. Kad tādām lietām, kā masturbēšana, homoseksuālisms vai bezdievīgas domas piešķir morālu tabu zīmolu, reliģisks cilvēks var nonākt pie idejas, ka tie ētiski ir līdzvērtīgi citām lietām, tādām kā, piemēram, laupīšana vai izvarošana. Redzot, ka pasaulē papilnam ir masturbācija, homoseksuālisms vai bezdievība, var iedomāties, ka „tas viss ir tikai vēl viens grēks grēku pasaulē?”

9. Elles jēdziens māca cilvēku mūžīgām ciešanām, konkrēti, sodam, kā atriebības aktam tiem, kas ir slikts cilvēks vai, kādā citādā veidā ir sadusmojis Dievu. Tas var radīt uzstādījumu, ka likt ciest citiem (sliktajiem) ir pieņemami, lai iegūtu vēlamo.

10. Reliģija māca cilvēkus ticēt ļoti specifiskam garīgo jēdzienu kopumam, ticēt, ka šis kopums ir absolūta patiesība. Taču viņi redz arī citus cilvēkus apkārt, kuriem ir savādāks viedoklis, bieži arī cita vērtību sistēma. Tādā veidā, vienīgais paņēmiens daudzām reliģiozām personām saglabāt tādu absolūtu ticību paša pārliecībai un pretoties potenciāliem kārdinājumiem no citu ticējumu sistēmas puses ir – atslēgt līdzpārdzīvošanu citiem cilvēkiem, kuri redz lietas ne tā, kā viņi, atsakoties skatīties uz pasauli citu cilvēku acīm. Kad cilvēks neskatās uz citu cilvēku pozīciju, viņš visdrīzāk neizjutīs pret viņiem līdzjūtību, respektīvi, būs spējīgs nodarīt viņiem ļaunu.

11. Bieži cilvēkiem saka, ka reliģija „vedīs uz labu”, un daži cilvēki tam pilnīgi tic, domājot, ka tas notiks automātiski. Viņi neapzinās, ka arī pašiem ir vajadzīgs gribasspēks, viņi nemācās strādāt paši ar savām emocijām, tas ir, turpina gaidīt, ka ar viņiem viss notiks pats no sevis, tikai turpinot slavēt Dievu un lasot svētos rakstus.

12. ja cilvēks jau tic, ka viņam ir lemts nokļūt ellē, un uzskata, ka viņam vairs nav ceļu, kā izpirkt savus grēkus, tad viņu vairs nekas neapturēs darīt vienalga ko, kas viņam ienāks prātā.

13. Pirmdzimtā grēka jēdzienu pastiprina doma par to, ka mēs neesam spējīgi pretoties savām noziedzīgajām tieksmēm.

14. reliģijas māca sekot baznīcai, mācītājam, svētajiem rakstiem utt. Tas var radīt cilvēkos iekšēju tiekšanos atļaut citiem runāt to, kas ir slikti, kas ir labi. Tas padara viņus uzņēmīgākus pret propagandu vai pret spiedienu, ko pret viņiem izdara vienaudži.

15. Cilvēki mācas no tā, ko redz. Viņi imitē citus sev apkārt, īpaši tos cilvēkus, kuri viņiem liekas labāki par pašiem. Tas attiecas arī uz paša Dieva personifikāciju. Tāda reakcija bieži ir pilnībā neapzināta. Kad viņi redz, cik daudz ciešanu Dievs ienes šajā pasaulē, kad viņi redz, cik šausmīgas lietas Viņš dara reliģiozos tekstos, tas var radīt nejūtamu zemapziņas vēlēšanos izdarīt līdzīgas darbības.

16. Kad cilvēkus māca pakļauties Dievam un pilnībā uz viņu paļauties, tas var radīt viņos bezpalīdzības sajūtu, kad pašam ir jāpieņem kāds lēmums. Tādā veidā, samazinot to pretošanos veikt noziedzīgas darbības. 

17. Ja cilvēkam ir nodarīts kāds zaudējums nelaimes gadījuma dēļ vai nejauši, tas parasti ir mazāk traumējoši, nekā tad, kad kāds cilvēks ar nodomu izdara viņam ko ļaunu. Ja cilvēkam ir īpaši grūta dzīve, tas attiecas uz noziedznieku vairākumu, tad viņam ir daudz lielāka iespēja gūt emocionālu traumu no likteņa triecieniem, kas ar viņu notikuši, tā kā viņš tic, ka tas ar viņu nav noticis nejauši, bet pēc Tā Kunga gribas. Papildus trauma palielina tādu personību stāvokļa nestabilitāti.

18. Ļaunuma jēdziens bieži tiek piemērots attiecībā pret atsevišķām personām. Viegli un ērti ir ticēt tam, ka sēriju slepkavas ir apmāti ar spēcīgu un neuzvaramu ļaunumu, ko atnesuši augstākie spēki. Problēma, kad ļaunuma jēdziens tiek pārnests uz citiem cilvēkiem, nav tik šausmīga. Kad jūs pieņemat ideju, ka uz planētas eksistē pārdabisks ļaunums, jums vieglāk ir noticēt, piemēram, ka jūsu sieva, kura ir piekrāpusi jūs un sasitusi jums sirdi – ir ļaunuma iemiesojums. Tas var radīt bāzi, lai atriebtos šim cilvēkam. Kad mēs ticam, ka cilvēki ir ļaunuma iemiesojums, tas samazina mūsu ticību iespaidot šos cilvēkus, tā kā mēs ticam, ka sliktie darbi nāk visvarena, pārdabiska avota.

19. Dažreiz, kad cilvēkam ir emocijas, kas var novest viņu pie nozieguma izdarīšanas, viņš parunā ar kādu par to, līdz pat vēršoties pie profesionāļa palīdzības. Reliģiozs cilvēks, visdrīzāk, vērsīsies pie reliģijas un sāks apspriest to ar cilvēkiem, kuriem nebūs psiholoģisku prasmju, lai novērstu noziegumu.

20. Eksistē skaitliski, loģiski argumenti, lai neizdarītu noziegumu vai citas bīstamas darbības. Ja jūs paskatīsieties uz ilgstošajām sekām cilvēkam par izdarīto noziegumu un izanalizēsiet tās, balstoties uz tīras, aukstasinīgas, vai pat egoistiskas loģikas, tad sapratīsiet, ka vairums izdarītiem noziegumiem nav nekādas jēgas. Taču dažreiz mūsu īslaicīgās emocijas mums runā ko citu. Mums var rasties vēlēšanās, piemēram, atriebties kādam vai nozagt kaut ko, kas mums ir ļoti vajadzīgs. Reliģiozs cilvēks mazāk uzticas aukstasinīgai loģikai, tādā veidā, mazāk domājot par reālo pasauli un savas darbības ilgstošām sekām.

21. Acīmredzot, ka mūsu sabiedrībā vardarbība un noziegumi izraisa cilvēkos interesi. Nav brīnums, ka mūsu filmas ir pilnas ar vardarbību, un tās aizņem daudz lielāku ētera laiku kā neitrālās. Tam iemesls ir tāds, ka vardarbība mūs interesē un aizrauj. Ja mēs būtu radīti pēc Dieva veida un līdzības, tad arī Dievam būtu tās pašas intereses un aizraušanās ar vardarbību, kā mums? Vai nav pieņemami ķerties pie vardarbības, ja jau tā ir arī mūsu Dieva izklaide? Kāds var teikt, ka tā neviens nedomā. Taču, ja uz to paskatās no tīri reliģioza redzespunkta, tam ir jēga. Ja kaut viens no tūkstoš reliģioziem cilvēkiem tā to jūt, sekas sabiedrībai var būt graujošas.

22. Kad cilvēkus māca, ka aizkapa dzīve ir mūžīga un daudz svarīgāka, kā zemes valstība, vai, ka mūsu pasaulei nav jēgas bez aizkapa eksistences, tas padara mūsu pasauli un tās cilvēkus lētus. Tas ļauj noziedzniekam atrast attaisnojumu savām darbībām. Patiešām, ja salīdzina ar mūžību, viegli būt pārliecinātam, ka parasts noziegums ir kaut kas mazs un nenozīmīgs.

https://newsland.com/community/310/content/22-sposoba-kotorymi-religiia-sposobstvuet-prestupnosti/1410036

P.S. Ja runājam par ateismu, kā tad palieka ar marksismu-ļeņinismu un citiem „iesmiem”, kas tik ļoti sludina bezdievību? Atbilde ir acīmredzama. Jā, komunisti aktīva sludina ateismu, taču pēc būtības marksisms - ļeninisms - staļinisms - maoisms un citi "ismi" - ir reliģija. Kaut arī bez Dieva, taču ar daudziem praviešiem, kuri ir tikpat nekļūdīgi kā svētie raksti citās reliģijās. Ir taču arī paši Svētie raksti, ko padomju laiku cilvēkiem cītīgi bija jāstudē. Iedziļinoties visādās marksisma teorijās, tu saproti, ka tās ir muļķības, taču tām bija jātic bez ierunām. Pretējā gadījumā tu vari nokļūt ķeceru - disidentu pulkā, ar visām no tā izrietošām sekām. Arī noziegumi, ko izdarīja šīs sistēmas, tika attaisnoti augstāku mērķu labā. Tieši tāpat, kā tas bija ar fašismu un nacismu. Tāpat, kā to tagad dara teroristi-islāmisti