Smaidiņi (starptautiskā apritē zināmi ar nosaukumu smaili) parādījās tūlīt pēc hieroglīfiem Senajā Ķīnā. Pirmie smailu avoti ir datēti ar XVI gadsimtu pirms Kristus dzimšanas un izskatās visai nemoderni (kas vispār ir arī saprotami), tomēr savu galveno funkciju viņi pildīja pārliecinoši. Suņczjaņas priekškalnienes klosteris ir atstājis mums liecības klintīs iecirstu smailu veidā, ar roku rakastītus smailus (uz bambusa papīra, turklāt dažas detaļas līdz mūsu laikiem ir krieti sakropļotas), smailus uz seno zemkopju zirgu pakaviem (strīdi Zinātņu Akadēmijā tieši par šiem attēliem, kas bija iegravēti ar interesantu izsmalcinātību, beidzās ar to, ka Suņczjaņas kalēji tika atzīti par pašu oriģinālāko tā laika kastu, kaut arī pirms tam uzskatīja, ka visi Padebešu impērijas amatnieki bija neattaisnojami prasmīgi), uz šūpuļtīklu mezgliem (tagad tik izirušiem, ka par dažu smailu esamību uz tiem var tikai nojaust), uz kādas Liņ Guņas vēdekļa (1895. gada atradums Guandaliņmjaņas rajonā, blakus viņas nakts podam, uz kura neviens smails netika atrasts) un beidzot (izšķirošais eksponāts, kas palīdzēja datēt smailiem meklēto senatnīgumu), - uz «buksorta» koka mizas, ko līdz pēdējam asniņam iznīcināja Viduslaiku sektas fanātiķi fallveidīgo izaugumu dēļ uz stumbra vidusdaļas. Tieši šī koka mizas augstākminētā klostera mūki izmantoja, lai pēc tā laika vietējā valdnieka pavēles sastādītu provinces iedzīvotāju sarakstus. Smaili uz koka mizām tagad ir galvenā muzeja vērtība izstādē, kas atvērta klosterī.
Minēto smailu galvenā īpatnība ir to faktiski pilnīgā sakritība ar tajos laikos eksistējošo Suņczjaņas hieroglifu diakritisko rakstību. Par diakritisko zīmju radniecības fenomenu ar pirmo smailu apakšsistēmu pirmais sāka interesēties 20.- 60. gados taizemiešu zinātnieks Tianuks Srumlens, kas 1976. gadā krita par upuri kampučiešu holokostam. Viņš arī pirmais pievēra uzmanību diametrālajam kontrastam starp seno, diakritisko un moderno smailrakstību. Kaut arī viņš bija pirmais un pēc dažām ziņām arī — vienīgais smailu pētnieks Dienvidaustrumāzijā, tomēr ne mazāk kā desmit gadu darba laikā viņa spalva radīja lielisku grāmatu, kas pacēla noslēpumu plīvuru virs senajām zīmēm. Pašreiz grāmatu var iegādāties izdevniecībā «Paleja», kaut gan izdevums ir cietis no vairākkārtējiem tulkojumiem un pētījums ir zaudējis sākotnējo vērienu, tomēr visas fotogrāfijas ir palikušas un pat pēc tām var spriest par zinātnisko interpretāciju dziļumu.
Mēs sīki neapstāsimies uz ķīniešu antīkajiem smailiem un nosūtam tos, kas vēlēsies tieši uz minēto izdevniecību.Piezīmēsim tikai, ka eiropietim atšķirt ķīniešu smailu no ķīniešu hieroglīfa būs ļoti grūti, tāpēc to riskēs izdarīt bez kļūdām tikai rūdīti sinologi.
Senā Roma. Vēl līdz galam nav izdzisis Mitras kults, vēl deg ugunskuri, kas tecina taukus no pirmajiem kristiešiem, latīņu valoda vēl nav atzīta par pasaules kultūras mantojumu, taču jau vairākus gadsimtus attīstās smailisma itāļu atzars. Daiļrunības patriarhs Cicerons savās niknajās filipikās ar rūgtumu atzīst, ka augstā elokvences māksla ir sabojāta ikdienes sarakstē ar muļķīgiem, neko nepaģērošiem smailiem. Īpaši ar to grēko grieķu izcelsmes vergi no labākajiem senatoru namiem. No Ēģiptes II gadsimtā izplatās mode jaukt normālo valodu ar smailiem procentuālā attiecībā 50 pret 50. Romiešu slepenie dienesti uztvēra to kā sazvērestību, un rezultātā 400 jauni Aleksandrijas filozofi tika sacirsti gabalos (195. gads, «Ēģiptes hronikas» no Teonijas Eiripīda vārdiem).
Viduslaikos vēsturnieki atzīmē smailu lietošanas uzzibsnījumu Maltā, Spānijā un Vācijas mazpilsētās. Atbalsis no šā procesa nonāk pat Polijā un cur tās teritoriju Krievzemē. Lai atceramies kaut vai Ivana Bargā vēstules Kurbskas kņazam (3. vēstule, 54. rinda, 3. vārds-zīme). Novgorodas Zemē smailu lietošana nav fiksēta, taču arheologi nezaudē uz to cerības, jo pašas tāšu grāmatas ir atklātas pavisam nesen, 40. gados un šis atklājums satricināja visu pasauli.
Smailu, kā slēgtu zīmju, konceptuālu inovāciju sistēmu lēcienveidīga izplešanās ir pateicību parādā jūrniecības attīstībai un jaunu zemju atklāšanai. XVIII gadsimta sākumā vienā pašā Anglijā eksistēja pirātu smaili, parlamenta smaili, tirgotāju smaili, filozofu smaili (atceramies kaut vai Īzaku Ņutonu ar viņa dalīto kaisli uz acīmredzamu dievvārdu patiesību pārvērtēšanu). Īpaši jāpiezīmē, tā sauktie «skvaira Boldinga smaili» (1768. g.), skotu un gēlu tartana smailu atzarus (līdz pat šim laikam tos lieto Lielbritānijas kalnu rajonu lauku bibliotēkās).
XVIII gadsimta beigu Franču Revolūcija nodziedāja osannu visām karaļu regālijām, diemžēl, ieskaitot arī Ludviķa XV laika salonu smailiem, kas kļuva par pēdējo izsmalcinātās , franču smailistikas gulbja dziesmu. Jau Konvents aizliedza, draudot ar nāves sodiem visus smailu veidus un pēc dažiem gadu desmitiem, pēc graujošajiem Napoleona kariem, no franču paraugiem gandrīz nekas nepalika pāri. Visumā, Francija, kopā ar Kamerūnu (kur vēl līdz šim vispār nekur neko nezina par smailiem), ir piemērs mežonīgai antismailu politikai, kas pilnībā ir izravējusi pat smailistikas iedīgļus (Francijas gadījumā, pārmērības).
Īpaša vieta smailu vēsturē pieder Etiopijai — vienīgajai Āfrikas valstij, kas nekad nav bijusi kolonija. «Jaunās hronoloģijas» jaunās vēsmas, kas uzskata, ka vēstures sākumā ir bijusi tikai viena vienīga reliģija, visnegaidītākā un pakārtotā veidā apstiprinās, kad veic seno Jūdejas, kristiešu un musulmaņu kopienu manuskriptu analīzi — visos ir sastopami pilnīgi vienādi snaili (Amharisma vēsture VIII — XVIII gadsimtos, Adisabeba, 1991.).
Vispār, jāpiezīmē, ka jaunu zemju iekarošana un pēc tam sekojošā pakļauto tautu kultūras ekspansija bieži izdzēš oriģinālo smailu izdīgušos stiebrus, nevis pārveido tos par tautu-iekarotāju sistēmu komponentiem. Tādā veidā tika zaudēti (vairums zinātnieku uzskata, ka uz visiem laikiem) jaunzēlandiešu-maori smaili, Austrālijas aborigēnu smaili, šrilankiešu smaili, malgašu... pilns saraksts aizņemtu pārāk daudz vietas.
Daudzi darboņi, tajā skaitā, pat visaugstākajos posteņos, līdz šai pašai dienai uztver nekaitīgos smailus, nevis par slenga veidojumiem, ko radījusi bezpalīdzīgo stilistu mūžīgā vēlēšanās grafiski atzīmēt emocijas, taču par vecā veida šifru paliekām. Tamlīdzīgus šifrus lietoja slepenas biedrības, sazvērnieki un jebkuras citas konspiratīvas organizācijas. Krievijas valsts drošības orgāni nav palikuši malā no šīs informācijas plūsmas un cītīgi seko smailu attīstībai. Departamentu, kas ar to nodarbojas, sauc SORM (abreviatūra no krievu «Смайл – Отслеживание, Разработка, Моделирование» - Smailizsekošana, Izstrāde, Modelēšana - SIIM).
No nesenās vēstures.
Uz 80.-90. gadu robežas pagājušā gadsimtā smailistisms kā planetāra parādība ieguva virzību pavisam uz citu pusi. Pirmie interneta smailu izstrādātāji netaisīja nekādas viltības un izdarīja to, uz ko viņus mudināja pragmatisms: sāka lietot simbolu kopas, kas bija pieejamas uz standarta klaviatūras.
Iegūto zīmju viendabība un permamentums ārkārtīgi īsā laikā standartizēja sistēmu un vienlaikus ļāva plaši aptvert visus smailistiem piederīgos ar pilnīgi intuitīvi saprotamu smailostikulāciju (tā tiek saukts smailu kodifikācijas-dekodifikācijas process). Tomēr, tiek novērota arī pretēja parādība: respondenti, kas pietiekoši labi nepārzina smailisma ābeci, lieto tikai un vienīgi pirmatnējos simbolus (vienkāršākās zīmes). No otras puses, process vēl nav sasniedzis savas attīstības augstāko punktu: smailoskriptu — iekodētu smailpantu — parādīšanos, un vēl vairāk — tuvākajā laikā mēs nevaram gaidīt arī kādas smailpēmas parādīšanos.
Lai cik skumji tas arī nebūtu, vienlaikus ar jaunu smailu attīstības vilni, tas pats vilnis dialektiski kļūst sīkāks. Netistu pūļi apgūst jaunas telpas, taču nepēta šo telpu likumus un izdzīvošanas iespējas. Nav (vismaz ССРЯ — «spravočnaja služba russkogo jazika» - annālēs nav fiksētas) smailu attīstības dziļākas pazīmes, kas vedina, ne tik daudz uz sekundāru mīmiku, žetikulācijām, intonācijām, cik uz pilnīgu valodas aizstāšanu ar smailkopām. Kaut gan jau šodien var izdalīt atsevišķu abreviatūru klasi, kā pārejas posmu starp valodu un smailiem. Tur, pirmkārt, ir jāieslēdz semantiskie veidojumi-vārdsmaili IMHO [angļu - In My Humble Opinion jeb In My Honest Opinion — t.p.] un LOL [angļu - laughing out loud — t.p.]. Ja pirmais jau viegli tiek vaļā no savas smailiskās būtības, tad otrais vēl stingri, ar abiem saviem «L» turas pie smailiem.
Ļoti interesanta un daudzsološa smailisma vētrainās attīstības gaismā ir Afrikas «melno soļu» atbals. Pārnesot smailostikulācijas sadzīviskajā plaknē oriģinālās nigēriešu konstrukcijas, jau var runāt par sava veida «neo-jauno vilni», kas, jāsaka, var pārpludināt ne tikai visu kontinentu, bet arī gandrīz visu Krievijas Eiropas daļu. Ko vērtas ir kaut vai «lāču» un «vēršu» smaillietošana biržām veltītās saitēs! Un kas vēl mūs gaida nākotnē?
Divi vārdi par...
Jau tagad smailvārdu semantikas pētnieki spēj izlobīt smailēmu (nejaukt ar leksēmām un morfēmām) grupiņas, kuras izvietojot zināmā kārtībā, var smailostikulēt jebkuru frāzi. No šejienes nav tālu līdz pirmajiem mēģinājumiem nodot un uztvert kognitīvo jēgu. Jaunais laiks diktē jaunas pieejas: smails nav viennozīmīgi sadalošos zīmju struktūra (kā zilbju vai hieroglifu rakstībās), nav arī mākslīgi veidota valoda (Volapük vai esperanto), bet jaunas realitātes parādība — viens no valodas attīstības veidiem interneta vidē (ar vienmērīgu ieplūšanu Reālā).
Smailisms kā netvistikas parādība ir guvis pastāvīgu pierakstu un apstiprināts netistu augstākajā padomē (ne jau burtiski, bet, saprotams, pilnīgi visur un neatgriezeniski!). Tajā pašā laikā, smailisticisms — visas planētas parādība, kas arvien biežāk iekļūst apziņā un iekaro tur arvien vairāk vietas. Tagad jau grūti iedomāties e-pasta vēstuli, kurā nebūtu smailu (pagaidām pārsbarā ir līmenis, ko varētu saukt par vidējo: pusotrs smails uz diviem desmitiem vārdu!). Vēl grūtāk tikt vaļā no uzmācīgā ieraduma, meklējot iespēju izteikties apjomīgāk, lietot abreviatūru-smailiskā tipa pārejas veidus.
Dažos gadījumos pilnīgi atvērtu vārdu lietošana atpazīstamu abreviatūru vietā jau tika uztverta internetā neadekvāti... Viss tas liecina par to, ka valodpētniecībā ir laiks iekļaut jaunas apakšnodaļas, kas pētīs planētas valodas telpas smailizāciju.
Smaili, smailostikulācija ir dzīvs un radošs process: parādās jauni smaili, mirst — vecie, tiek veidotas normas, apstiprinās un nostiprinās likumi. Vēl var iztikt bez smailiem, bet sekošana šim principam jau ir slikts tonis.Šajā jautājumā netistiem attīstības perspektīva ir viennozīmīga: katrs indivīds, kas vēlas aktīvi apgūt nettelpu (un turklāt tajā izskatīties cienīgs), nedrīkst aprobežoties tikai ar tehniskās domas jaunumiem, bet viņam arī dziļāk un plašāk ir jāiepazīst iespējas pašizteikties ar hipervalodas saistītajām reālijām.
Dienaskārtībā (iesākoties trešajam gadu tūkstotim) ir ļoti svarīgs jautājums: kādā virzienā smailisticisms ies tālāk. Vai tas nodalīsies, aizvedot mūs uz pilnvērtīgāku dažādu klaviatūras burtu un zīmju kopu uztveri (šo ceļu ССРЯ uzskata par strupceļu, tāpēc ka to, diemžēl, ierobežo mazs variāciju skaits)?
Vai tas virzīsies pa abreviatūru-smailu ceļu (kas ir ticamāk, ņemot vērā valodas reāliju tuvībai ar virtuāli-gnostisko)? Katrā gadījumā cilvēces darbības divas desmitgades ir atstājušas mums plašu un vēl līdz šim nepētītu materiālu klāstu. Smailistika kā zinātne, vēl pateiks savu stingro vārdu un mēs ar apbruņotu aci spēsim ieraudzīt iepriekšējo gadsimtu smailu atšķirības no trakā XX gadsimta smailiem!
[Spriežot pēc visa raksts, tālāk redzamajā saitē autors nebija minēts, tapis pašās XX gadsimta beigās — t.p.]