Shadow & Claw (The Book of the New Sun #1-2 ) by Gene Wolfe

image001

Sen, sen atpakaļ es nolēmu kļūt mazliet gudrāks un izlasīju grāmatu par fantastikas un fantāzijas žanra kritiku. Tā bija visgudru kritiķu darbu apkopojums, kurš lasītājam dotu teorētisku un stabilu pamatu darbu interpretācijai. Izrādījās, ka esmu gudrāks, nekā pats biju domājis, lai gan tik smuki savas domas par grāmatām es nekad nespēšu uzrakstīt. Tur tad arī izlasīju – ja cilvēks nav izlasījis šī autora šo darbu, tad viņu nemaz par īstu fantastikas cienītāju nemaz nevar uzskatīt, kur nu vēl kritiķi! Tas būtu tas pats, kas aklam runāt par krāsām. Mani šādi teksti nedaudz aizķēra, bet nolēmu, ka varu vēl laboties un izkļūt no sava nezināšanas purva, un, kas zina, pienāks brīdis, kad arī es varēšu teikt: “Bet Jaunās Saules grāmatā autors šo aspektu jau ir apskatījis tik pamatīgi, ka diez vai šajā darbā, kas vairāk par plaģiātu ir ronams.” Skaidra lieta, ka neviens nesaprastu, ko es ar to būtu gribējis pateikt, bet tas jau ir pārmērīgu zināšanu lāsts.

“The child, as I said, in time discovers The Book of Gold. Then the librarians come—like vampires, some say, but others say like the fairy godparents at a christening. They speak to the child, and the child joins them.”

Spīdzinātāju ģildes māceklis iekuļas nepatikšanās, tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš palīdz Klientam izbēgt no piespriestā soda. Tagad viņš pats ir Klients, bet situācija ir tik piņķerīga un neslavu nesoša, ka ģilde nolemj savu mācekli nosūtīt uz pasaules malu par Spīdzinātāju kādā attālā ciematā. Tā sākas Severiāna ceļš Urth pasaulē, kura laikā viņam ir jāatrod savs liktenis.

Sākšu uzreiz ar to, ka neskatoties uz to, ka šajā grāmatā izlasīju tetraloģijas divas daļas, kuras uz papīra acīmredzot ir ļoti sīkā drukā, jo nebūt nelasījās kā nieka četrsimts lapaspuses, es beigu beigās tā arī sižetu kopumā nesapratu. Man radās sajūta, ka laikam man kaut kas nav kārtībā ar galvu un tādēļ nekautrējos nakts vidū pārdomāt abas izlasītās grāmatas, atsaukdams atmiņā katru notikumu. Atmiņa izrādījās visai laba, ja neskaita varoņu vārdus. Tas daudz ko nelīdzēja, tāds tipisks varoņa ceļš, kur visu notikušo otrādi apgriezīs, visticamāk, ceturtā grāmata. Tādēļ, godīgi sakot, savu atsauksmi patlaban varu balstīt tikai uz savu pieredzi kā pirmā līmeņa lasītājs, kas izlasījis tikai vārdus bet jēgu vēl nav uztvēris. (Nedod dievs, ka visa tā runāšana, ka šajā grāmatā neviena stāstījuma nianse nav lieka, ka visam ir sava dziļāka jēga, ka iegrimt vienkārša simbolismā ir autora viltus taka, lai pasmietos par lasītāju un gudrākam likt smieties kopā ar viņu, izrādītos tukša muldēšana.)

“… don’t you know better than to ask that question of a librarian? Our concern, young man, is with the books themselves, not with their contents.”

Pasaule ir episka, es pat nevaru atrast piemērotu vārdu, lai to aprakstītu, jau tādēļ vien grāmata ir manās acīs pelnījusi visaugstāko iespējamo vērtējumu. Tā ir tik bagātīga un fantāziju rosinoša, ka ne aprakstīt. Urth ir Zeme, kura pārdzīvojusi ne vienu vien miljardu gadu kopš mūsu dienām. Tā savulaik ir bijusi varena, vēlāk zaudējusi savu spozmi, šādi cikli ir bijuši tik daudz, ka augsne vairs nav minerāli kā mūsdienās, bet smalkas iepriekšējo civilizāciju tehnoloģiju paliekas. Taču līdz ar Sauli izdzisusi visa Urth varenība, parastie ļaudis dzīvo viduslaiku līmenī, lai ar’ viņu mājokļi ir no tērauda, un daža laba ierīce izmanto elektrību. Augstmaņi joprojām lieto supertehnoloģijas, bet jūtams, ka visa pasaule iet uz grunti. Cilvēki un citas radības šeit sastopamas no dažnedažādiem laikmetiem, jo ceļošana laikā nav nekas grūts, (sevišķi, ja tu esi zaļais cilvēks) savukārt kosmosa iekarošanas relativitātes efekts ļauj uz Urth atgriezties cilvēkiem no pagātnes. Tas nav nekas jauns vairumam planētas iedzīvotāju, bet Serveriāns jau nav no šīs pasaules. Viņš visu mūžu ir pavadījis Citadelē, un ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem viņu nekas cits nav interesējis. Kur atrast vēl labāku ceļabiedru nepazīstamā pasaulē. Ja ir lasīts Jack Vance Mirstošās zemes cikls, tad te būs tāda kā jauka atkalredzēšanās, tikai daudz krāšņāka un niansētāka.

Urth apceļošana notiek kopā ar teātra trupu, kuras dalībnieki katrs ir pelnījis savu stāstu. Severiāns raksta savas atmiņas un viņš apgalvo, ka tās viņam ir absolūtas. Nekas nav aizmirsts, un viss ir noticis, kā viņš stāsta. Mēs jau zinām, ko šādi apgalvojumi nozīmē. Vismaz pirmās divas grāmatas sastāv no daudzām ļoti skaisti uzrakstītām epizodēm. Man sen nebija gadījusies grāmata ar tik daudz nezināmiem vārdiem. Tās visas it kā iekļaujas kopējā stāsta pavedienā, taču tas nav monolīts stāstījums, drīzāk saraustītas atmiņas, kurās daudz kas izlaists, la “nenogurdinātu” dārgo lasītāju. Tā vien šķiet, ka viss tas lineārais notikumu izklāsts patiesībā ir viena vienīga ilūzija, un patiesībā katra stāsta daļa notiek pavisam citā laikmetā, un nav zvanīts, ka stāstīts tiek pēc kārtas. Katram no varoņiem ir savs plāns un mērķis ko tie vēlas sasniegt, un tas nekas, ka ne visi no viņiem to atceras tādu vai citādu apstākļu dēļ. Grāmata ir pilna ar alūzijām un mīklā, kā suns ar blusām un prasa no lasītāja īpašu pacietību to izlasīt līdz galam.

“The would-be sorcerer alone has faith in the efficacy of pure knowledge; rational people know that things act of themselves or not at all.”

Mani visvairāk mulsināja stāsti, kuri bija ielikti grāmatā tā starp citu, atstāstīti pēc atmiņas no kādas grāmatas. Es šaubos, ka tie ir Severiāna mīļstāstiņi, tiem noteikti ir daudz dziļāka jēga, kuru es vēl neesmu atkodis, taču tās jau ir manas problēmas.

Lieku 10 no 10 ballēm, izcila pasaule, episki varoņi, katra epizode ir sarakstīta ar mīlestību, varoņu sarunas par filosofiju ir virs standarta fantāzijas darba līmeņa. Es vēl neko neesmu sapratis, bet ceru pēc trešās un ceturtās iegūt atbildes uz visiem jautājumiem. Pagaidām man ir tikai jautājumi.

http://asmodeus.lv/2017/06/09/shadow-claw-the-book-of-the-new-sun-1-2-by-gene-wolfe/?utm_source=feedburner&utm_medium=feed&utm_campaign=Feed%3A+asmodeus%2FsECO+%28+zivis+kraul%3F+nepeld%29