Kaut ko par “Senlatviju” droši vien zina katrs – par kuršiem un lībiešiem, par pilskalniem un virsaišiem. Taču cik no šīm zināšanām ir balstītas faktos, bet cik – vēlāko gadsimtu kultūras uzslāņojumos un teiksmās? Mēģināsim tikt skaidrībā, kā tad ir veidojusies mūsu izpratne par Latvijas vēsturi un kas no mūsu iedomātajām zināšanām par senajiem laikiem patiesībā ir tikai tīrās iedomas vien. Starp citu, savas vēstures romantizēšanā neesam unikāli – to pašu ir piedzīvojušas arī citas tautas.
Tautiskās vēstures rakstīšana
Līdz XIX gadsimtam Eiropā vēsture tika rakstīta un uztverta galvenokārt kā dinastiju, valdnieku, domātāju, militāru konfliktu un diplomātisko līkloču apkopojums. Dažkārt vēstures tekstos klātesoša bija reliģiska pieskaņa. Apgaismības idejas XVIII gadsimtā sāka pakāpeniski mainīt šo senatnes skaidrošanas tradīciju. Viens no pirmajiem, kurš to darīja, bija dižais Voltērs. Vēstures stāstos viņš iepina kultūras un ekonomikas motīvus, turklāt nebaidījās lasītājus brīdināt, ka var būt neobjektīvs pagātnes notikumu aprakstītājs. Savukārt XIX gadsimtā jau pati Eiropas sabiedrība sāka pieprasīt citu – plašākam lasītāju lokam tuvu un saprotamu – vēsturi. Šāda nostāja izrietēja no sociālajiem procesiem, kas tolaik bija pārņēmuši Eiropu: cīņa par kārtu nevienlīdzības un absolūtisma palieku atcelšanu, liberālisma, nacionālisma un sociālisma ideju izplatība, modernizācija, industriālā revolūcija un politiskās revolūcijas.
Izglītoti eiropieši vēlējās lasīt vēstures aprakstus par saviem senčiem, gribēja ieraudzīt pagātnē “sevi”. Toreiz vienkāršajiem cilvēkiem nebija svarīgi, vai tas ir faktos balstīts vēstures izklāsts vai daiļliteratūra, galvenais bija stāsts, kas un kā notika senatnē. No vēstures annālēm izveltu un agrāk nezināmu varoņu, bet reizēm arī mītisku un izdomātu personāžu un notikumu darbības fons cilvēku galvās veidoja priekšstatus par senatnes vidi. Nepārspējams vēstures žanra iedvesmotājs bija skotu rakstnieks Valters Skots (1771-1832). Laikā, kad vēl nebija kino, milzīga nozīme bija gan daiļliteratūras, gan “tīrās” vēstures grāmatu ilustrācijām, kas formēja priekšstatus par attiecīgā laikmeta apģērbu, mājokļiem, ieročiem, pilīm.
Savas vēstures skaidrojums jo sevišķi nozīmīgs bija tām topošajām nācijām, kurām XIX gadsimtā nebija sava valstiskuma vai kuras bija politiski sadrumstalotas. Senatnes izziņas alkas pārņēma visas Eiropas tautas. Visiem tautiskā romantisma stilā rakstītajiem vēstures stāstiem bija līdzīga sižetiskā līnija. Pirmkārt, tā bija ideja par “zelta laikmetu” – tālā un nedaudz mītiskā senatnē senču dzīvojuši brīvu, laimīgu, tikumīgu dzīvi. Demokrātija, vienlīdzība sadzīvojusi ar viedu valdnieku varu. Parasti “zelta laikmeta” stāsts noslēdzās ar svešzemnieku iebrukumu un asiņainām cīņām, kurās gāja bojā tautiskie varoņi. Otrā kopīgā pazīme bija “jūga jeb verdzības laiki”, kas nomainīja “zelta laikmetu”. Visbiežāk “jūga un verdzības laiki” sakrita ar viduslaikiem. Domājams, ka šāds laika līnijas modelis bija mantots jau kopš renesanses laikiem. Neaizmirsīsim, ka itāļu humānisti idealizēja antīkos laikus, bet viduslaikus vērtēja kā ziedošās senatnes aizvēršanu, savukārt renesanse bija antīkās kultūras atdzimšana. Tāpat kā humānisti XIV-XVI gadsimtā uzskatīja, ka viņu uzdevums ir atjaunot zudušās vērtības, arī nacionālromantiski noskaņotie vēsturnieki un literāti netieši mudināja savus lasītājus uz cīņu par “zelta laikmeta” atgriešanu, senās brīvības atgūšanu.
Vēsture pirms Latvijas vēstures
Līdz XIX gadsimtam Baltijas (Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas) vēsturi rakstīja galvenokārt vācbaltieši. Patiesībā jau XIII-XVI gadsimtā Livonijas hronistus varam uzskatīt par pirmajiem Baltijas vēsturniekiem, jo viņi aprakstīja ne tikai tos notikumus, ko redzēja paši savām acīm, bet arī to, kas notika ilgi pirms viņu dzimšanas vai atbraukšanas uz Livoniju. XVI-XIX gadsimta vācbaltiešu bruņniecībai un pilsētnieku elitēm interesēties par vēsturi spieda tā laika politiskās periperijas – Baltijas zemju pāreja no vienas valsts citas sastāvā. Šīm pārmaiņām sekoja jautājumi gan pat vācbaltiešu muižnieku valdījumu tiesisko statusu, gan konfesionāla rakstura problēmas. Ik pa brīdim bruņniecībai draudēja viņu īpašumu atņemšana un privilēģiju ierobežošana, tāpēc nemitīgi nācās pamatot sava stāvokļa un īpašuma vēsturisko kontinuitāti. Lai pierādītu savu senumu un tiesības, tika ne vien pētīta Baltijas vēsture, bet arī publicēti vēstures avotu krājumi. Vispārējā interese par Baltijas zemju vēsturi strauji pieauga. Tās iespaidā XIX gadsimta pirmajā pusē dzima Baltijas arheoloģijas zinātne.
Vācu valodā rakstītā Baltijas vēsture galvenokārt bija vēstījums par Livonijas bīskapiem, ordeņa mestriem un maršaliem. Laika līnijai turpinoties, tika runāts par Kurzemes un Zemgales hercogiem, vācbaltiešu muižnieku dzimtām un tās pārstāvju dalību dažādos vēstures līkločos, par bruņniecības cīņu par savām tiesībām, privilēģijām un neatkarību. Šajā diskursā Baltijas “zelta laikmets” bija viduslaiku jeb, kā toreiz teica, Senās Livonijas (Alt-Livland) laiks un tai sekojošā Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tieši šajos vēstures periodos vācbaltiešu “tauta” bijusi brīva un neatkarīga no kaimiņu lielvarām.
Tomēr Baltijas vēstures stāstam bija daži trūkumi – tas tā pa īstam aizsākās tikai ar XII-XIII gadsimta miju. Baltijas iedzīvotāju absolūtā vairākuma – latviešu, igauņu un līvu – klātesamība šajā stāstā bija nojaušama, tomēr neproporcionāli maz aprakstīta. Latviešu zemnieki bija vēstures objekts, nevis subjekts.
Šādu netaisnību 18.gadsmtā centās mainīt Baltijas vācu izcelsmes apgaismotāji. Viņi ne tikai vērsa uzmanību uz latviešu un igauņu dzimtzemnieku stāvokļa dramatiskumu, bet arī tiecās izzināt latviešu tautas raksturu, tradīcijas un vēsturi. Johans Gotfrīds Herders (1744 – 1803) pievērsās latviešu folkloras apzināšanai un izpētei, kritizēja krustnešu darbību Baltijā, aprakstīja dažādas vietējās vēstures epizodes. Tomēr īstu revolūciju turpmākās latviešu vēsturiskās apziņas kontekstā paveica Garlībs Helvigs Merķelis (1769 – 1850). viņa darbi Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās, pienesums mācībai par tautām un cilvēkiem (1797), Vidzemes senatne (1799), Vanems Imanta (1802) lika pamatus vēlākajam, nu jau pašu latviešu autoru veidotajam “Senlatvijas” tēlam.
Merķelis, Pērkons un Patrimps
Merķeļa lielākais ieguldījums Baltijas vēstures un vēlāk tai sekojošās Latvijas vēstures sapratnē bija tas, ka vēsture nesākās līdz ar vācu misionāru, tirgotāju un krustnešu ierašanos XII un XIII gadsimta mijā. Viņš centās pierādīt, ka latviešiem ir bijusi sava vēsture pirms vācu atnākšanas. Merķelis nostājās pret tolaik izplatīto uzskatu un tradīciju latviešu, līvu un igauņu senčus tēlot kā barbarus un mežoņus. Viņš bija spožs literāts, polemists un sabiedrisks darbinieks, tomēr ne vēsturnieks. Viņa mērķis nebija analizēt un salīdzināt vēstures avotus, lai noskaidrotu, kā “kā bija”. Merķelis rakstīja – “tā bija” -, lai saviem lasītājiem Eiropā demonstrētu, kādu ļaunumu Baltijas mazajai zemturu tautai nodara pastāvošā iekārta un vācbaltiešu muižniecība. Mūsdienu vēsturnieki norāda, ka savās publikācijās Merķelis nereti iespaidojies pat no aprakstiem par ASV melnādaino vergu stāvokli. Nebija mazsvarīga arī viņa piederība Brīvmūrnieku ložai. Merķeļa piedāvātajos latviešu vēstures aprakstos vēstures fakti mijās ar absolūtām fantāzijām un nekritiskiem aizguvumiem no citu tautu vēstures un pseidovēsturiskiem aprakstiem.
Droši vien, ka, sākot darbu pie latviešu senvēstures aprakstiem, Merķelis sastapās ar pašu lielāko problēmu – vēstures avotu trūkumu. Pareizāk sakot, avoti bija, bet to sniegtās ziņas bija pārāk skopas un fragmentāras, lai no tām izveidotu lasītājiem saprotamu stāstu par latviešu senatni. Šī iemesla dēļ viņš nolēma izmantot analoģijas ar Seno Prūsiju un senprūšiem. Merķeļa dzīves laikā Prūsijas vēsture jau bija labi aprakstīta, bija publicēti paši svarīgākie Senās Prūsijas vēstures avoti. To klāstā centrālā vieta bija Pētera no Dusburgas Prūsijas zemes hronikai, kas sarakstīta 1326.gadā. mūsu apskatāmā temata kontekstā svarīgi, ka hronists dažos teikumos pieminējis kādu senprūšu svētvietu Romovi prūšu Nadravas zemē. Tur mitis kāds Krīvs (Criwe) – nav saprotams, tas ir amats vai cilvēka vārds. Tālāk vēstīts, ka Krīvs esot bijis Lietuvas un Livonijas pagāniem kā Romas pāvests kristiešiem, tueklāt Romoves nosaukums arī esot nācis no Romas.
Otrs avots Senās Prūsijas veidolā bija 1517. – 1529.gadā tapusī dominikāņu mūka Simona Grunava hronika. Tur bija stāstīts par Prūsijas “vēstures” notikumiem jau kopš VI gadsimta. Hronikas sižetā darbojas mītiski senatnes varoņi Videvuts un Brutens, runāts par senprūšu sabiedrības teoloģisko sabiedrisko iekārtu, abu iepriekšminēto varoņu dotajiem likumiem, zemākajiem priesteriem vaidelošiem un augstākajiem – krīviem jeb krivaišiem, kuru priekšgalā atradies Rikojotas krīvu krīvs. Senprūšiem bijis arī savs dievu panteons: Pērkons, Patols un Patrimps. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka mūsdienu vēsturnieki Simona Grunava tekstus atzīst par ļoti interesantu XVI gadsimta literatūras liecību, tomēr to grūti uztvert kā avotu par pirmsvācu laikiem Prūsijā.
Merķelis šos Senās Prūsijas vēstures sižetus burtiskā nozīmē pārcēla uz latviešu apdzīvoto teritoriju. Savu rīcību viņš pamatoja ar latviešu un senprūšu radniecību, kā arī apgalvojumu, ka latvieši senatnē atnākuši no Prūsijas. Merķeļa darbu iespaidā Simona Grunava aprakstītā senprūšu laimīgā senatne, demokrātija, taisnīgie likumi un ētika, vaideloši, krīvi jeb krivaiši, Pērkons, Patrimps un Patols kļuva par seno latviešu aizvēstures sastāvdaļu. Merķeļa uzburtā latviešu dižās senatnes aina bija sanākusi tik spēcīga un ietekmīga, ka jaunlatvieši XIX gadsimta vidū un otrajā pusē to pilnībā pārņēma. Simona Grunava minētie dievi, vaideloši un vaidelotes darbojas arī Andreja Pumpura Lāčplēsī. Senatnes romantiskā aina eposā tika vēl papildināta ar senās rakstības un slepeno zināšanu nesējiem – burtniekiem.
Svētajie burti tikumus māca
Un stāsta teikas par austruma zemi,
Un apdzied latviešu varoņus dziesmās,
Dievības, ticības dziļumus atklāj.
Senlatvieši ausainēs
“Senlatvijas” vizuālo tēlu veidoja arī Lāčplēša eposa, bet vēlāk Raiņa lugas Uguns un nakts uzvedumu dekorācijas. To galvenā sastāvdaļa bija grandiozas koka guļbūvju konstrukcijas, tautiskie ornamenti kokgriezumos. Arheoloģija vēl bija pašos sākumos, tāpēc koka piļu zīmējumiem, metiem un dekorācijām nebija nekāda zinātniska pamatojuma. Tomēr tie izveidoja ļoti noturīgu stereotipu par to, kā izskatījušās senlatviešu pilis pilskalnos un ozolu svētbirzis līdzās tiem.
Gadījās arī kuriozi. Zīmējot Lāčplēsi, mākslinieki par pamatu viņa apģērbam un ieročiem ņēma XIX gadsimta otrā pusē dominējošos priekšstatus par to, kā varēja izskatīties seno latviešu karavīrs. Zīmējumos Lāčplēsis tika attēlots pītā bruņucepurē, kurai pāri sniedzās viņa lāča ausis – Lāčplēša ķermeņa daļa. Nākamie ilustratori, kuri zīmēja parastos senlatviešu (latgaļu, zemgaļu, kuršu) karavīrus, noturēja lāča ausis par kara cepures daļu. Tādā veidā XX gadsimta zīmējumos un gleznās viņi bija attēloti tādām kā ausainēm galvās. Spilgts piemērs – gleznotāja Voldemāra Vimbas kurši, kas uzbrūk Rīgai, un zemgaļi, kas piedalās Saules kaujā – visi tērpti ausainēs. Vizuālos priekšstatus par apģērbu, ieročiem vai milzīgām koka pilīm nespēja mainīt pat vēlāk uzplaukusī arheoloģijas zinātne.
Līdzīgi citām Eiropas tautām, tika veidoti jauni tautastērpu dizaini, kuru pamatā bija jābūt tautiskajai senatnei, tiem bija jābūt brīviem no svešām ietekmēm. Liela nozīme to dizaina attīstībā bija dziesmu svētkiem. Neaizmirsīsim, ka svētku karogā bija attēlots senlatviešu vaidelotis.
Jāatzīst, ka “Senlatvijas” tēlam bija liela nozīme latviešu tautas vēsturiskās apziņas izveidē. Tā bija doma, ka mēs – latvieši – bijām tauta senatnē, ka mēs bijām līdzvērtīgi citām Eiropas tautām. “Senlatvijas” noslēgums neizbēgami bija saistīts ar latviešu senču cīņām pret vācu krustnešiem, to neveiksmīgo iznākumu un sekojošajiem “700 verdzības gadiem”. Priekšstati par “Senlatviju” mudināja latviešus uz domu, ka nepieciešams atjaunot senatnē zaudēto brīvību. Ne mazāk svarīga vieta “Senlatvijai” bija politiskajās diskusijās par tiesībām uz zemes īpašumiem – kam tad pēc vēsturiskās taisnības būtu jāpieder zemei Latvijā!
“Senlatvija” neatkarīgajā Latvijā
XX gadsimta pirmajā pusē veidojās un attīstījās Latvijas vēstures rakstīšanas tradīcija, skolojās un darbojās nākamie profesionālie vēsturnieki. “Senlatvija” bija viens no viņu iecienītākajiem tematiem. Milzīga nozīme “Senlatvijas” tēla turpmākajā attīstībā bija XIII gadsimtā tapušo Indriķa un Atskaņu hroniku tekstu analīzei, tā laika dokumentiem, kā arī agrāka perioda – vikingu laikmeta – hroniku un skandināvu sāgu fragmentu izmantošanai. No hroniku un dokumentu tekstiem tika izveidoti XIII gadsimta senlatviešu valdnieku tēli. Tādi bija zemgaļi Viestards un Nameisis, latgaļi Vetseke, Visvaldis un Tālivaldis, kursis Lamekins, līvi Ako un Kaupo. Te jāpiemin, ka valdnieku vārdi bija viduslaiku tekstos minēto vārdu latviskojumi. Piemēram, no augšvācu valodā rakstītās Atskaņu hronikas Nameuxe un kādā XIV gadsimta latīņu valodā rakstītā dokumenta Nameyxe tapa Namejs, Nameisis, Nameiks jeb Nameiķis. Līdzīgi no Vester un Vesthardus – Viesturs jeb Viestards.
Neatkarīgajā Latvijas valstī publicētajā vēstures literatūrā tā laika pazīstamākie vēsturnieki – Arveds Švābe (1888-1959), Vilis Biļķins (1887-1974), Pēteris Dreimanis (1879-1950) – senos vadoņus atainoja kā viduslaiku karaļus. Par pamatojumu kalpoja viņu apzīmējumi latīņu valodā rakstītajos tekstos – rex (karalis) vai dux (hercogs). Tolaik vēstures zinātne vēl maz domāja par viduslaiku tekstu specifiku un hroniku valodas īpatnībām, kad izrietēja no to autoru pasaules redzējuma un ideoloģijas. Toreiz uzskatīja tā: ja senrakstos kāds bija nosaukts par karali, tātad viņš bija karalis, turklāt šī vārda eiropeiskajā izpratnē – ar savu galmu, karadraudzi, mantojamu varu un regālijām. Lai nostiprinātu senlatviešu valdnieku tēlus sabiedrības paziņā, mākslinieki gleznoja viņu iedomātos portretus. Īpaši slaveni bija Ludolfa Liberta zīmējumi. Lai gan par “Senlatvijas” valdniekiem bija zināms ļoti maz, viņu vārdus un pārvaldītās zemes bija jāzina nosaukt katram tā laika skolēnam. Ja bija karaļi un hercogi (reizēm lietoja lielkunga apzīmējumu), bija jābūt arī valstīm, kurās viņi valdīja. Tā tika izveidots priekšstats par Jersikas, Kokneses un Tālavas latgaļu karaļvalstīm, Zemgales valsti un Kursas valstīm. Katras valsts centrā bija karaļa pils un pie tās izveidotā pils-sēta, piemēram, Zemgalē – Tērvete, Jersikas valstī – Jersikas pils un pils-sēta. Interesanti, ka virkne hronikā minēto latgaļu, zemgaļu un kuršu apdzīvoto vietu, pat tādu kā Jersika, Tērvete, Sidrabe, Rakte nebija identificējams dabā. Šādas vietas jaunajos un jaunākajos laikos vairs neeksistēja, atmiņas par šiem vietvārdiem bija zudušas. Vēsturnieki, turklāt ne tikai latvieši, bet arī vācbaltieši, pielika lielas pūles, lai noteiktu, kur atradušās daudzas hronikās minētās pilis. Tādējādi Jersika, Tērvete un citas vietas no jauna ieguva savus senos, hronikās un dokumentos minētos nosaukumus. Skrupulozi skatoties, mūsdienu Jersikas un Tērvetes atrašanās vieta ir tikai pašas no ticamākajām hipotēzēm, jo bijušas arī citas versijas. Beverīnas vai Zemgales ostas lokalizāciju tā arī neizdevās veikt.
“Senlatvijas” tēla pilnveidē liela loma bija dainu apzināšanai un izpētei, ko bija aizsācis Krišjānis Barons (1835-1923). Lai gan dainu hronoloģizēšana bija un joprojām ir problemātiska, tajās minētās dievības – Māra, Laima, Dēkla, Jumis, Ūsiņš un citas – papildināja seno latviešu dievu panteonu. Publicists, pilskalnu un folkloras pētnieks Ernests Brastiņš (1892-1992) sāka darbu pie senlatviešu reliģijas rekonstruēšanas, liekot pamatus dievturu kustībai.
Latvijas valstī tika rakstīts par Baltijas sentautu cīņām pret vācu krustnešiem, šos karus sāka dēvēt par “brīvības cīņām”. No hronikās aprakstīto daudzo sadursmju klāsta tika izceltas lielākās kaujas, piemēram, kauja pie Kubes kalna, Saules, Aizkraukles, Durbes, Garozas kauja. Vēsturnieki un publicisti kauju aprakstus nereti papildināja ar kauju shēmām – kur un kā bijuši izvietoti ordeņa spēki, kur kurši, kur līvi. Vairumā gadījumu tās bija viņu fantāzijas. Domājams, ka, smeļoties ierosmi no Francijas Simtgadu kara apzīmējuma, tika izveidots zemgaļu “simtgadu cīņu” termins.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados “Senlatvijas” tēla popularizēšana ieguva jaunu impulsu. Viena no spilgtākajām tā izpausmēm bija režisora Roberta Krodera (1892-1956) grandiozais uzvedums Atdzimšanas dziesma. “Senlatviešu” stilā veidotajām dekorācijām un seno kauju masu skatiem bija uzdevums slavināt. Vadoni. Tā laika ideologi netiešu meklēja paralēles un saites, kas Ulmani saista ar seno zemgaļu valdniekiem. Latvijas sentautu neprasmei vienoties kopīgā cīņā pret krustnešiem bija jākalpo kā bargai mācībai un vadonisma priekšrocību pierādījumam.
Agrais feodālisms Latvijas PSR teritorijā
Lai cik mūsdienās neizklausītos paradoksāli, bet padomju okupācijas gados “senlatviešu” un viņu brīvības cīņu veidols netika sagrauts. Tas jau kopš saviem pirmsākumiem “Senlatvija” un XIII gadsimta brīvības cīņas latviešu sabiedrībā veidoja pretvācisku noskaņojumu, kas nebija pretrunā ar Padomju Savienības ideoloģiju. Protams, ka korekcijas tika ieviestas. Pirmām kārtām tika uzsvērta Krievzemes un slāvu tautu “pozitīvā” vēsturiskā loma Latvijas teritorijā. Cīņa pret vācu krustnešiem tika interpretēta kā kopējs Baltijas tautu un lielās krievu tautas pasākums. Baltijas ciltis jeb kā teica padomju gados, tautības, cietušas neveiksmi tāpēc, ka Krievzemei bija uzbrukuši mongoļi un tā nespēja sniegt pienācīgu palīdzību saviem jaunākajiem brāļiem cīņā pret “suņiem-bruņiniekiem” – tā PSRS nereti apzīmēja vācu krustnešus. “Senlatvijas” jēdzienu vēstures literatūrā aizstāja ar “agro feodālismu Latvijas PSR teritorijā”. Savukārt latgaļu, zemgaļu un kuršu valstis bija jādēvē par “valstiskiem veidojumiem”. Arī vadoņus jeb virsaišus neizsvītroja no Latvijas PSR vēstures stāsta, tikai par viņiem bija jārunā kā par topošās feodāļu šķiras pārstāvjiem un vienkāršās darba tautas kalpinātājiem.
Jāatzīst, ka padomju gados būtiski attīstījās arheoloģijas zinātne, visā Latvijas teritorijā notika izrakumi, katru gadu Zinātņu akadēmija publicēja arheologu darbu zinātniskās atskaites. Tika izdotas grāmatas un publicēti raksti par arheologu veikumu senkapos, pilskalnos un apmetnēs. IX-XIII gadsimta pētniecība vēsturniekiem un arheologiem kalpoja kā zināms patvērums – pētnieks, kurš darbojās šajā tematikā, varēja būt brīvāks no valdošās ideoloģijas žņaugiem.
Kā tad īsti bija?
Izlasot iepriekš teikto, lasītājam neizbēgami radīsies jautājums – bet kā tad bija patiesībā? Atbilde neietilptu ne tikai visa šī žurnāla apjomā, bet būtu vairāku grāmatu vērta. Apkopojot visu dažos teikumos, jāsaka, ka ir izpētīts ļoti liels skaits vēlā dzelzs laikmeta arheoloģisko objektu, tāpēc mūsdienu zinātnei ir pilnvērtīgs priekšstats par Baltijas sentautu materiālo kultūru – amatniecības līmeni, maiņu un tirdzniecību, ieročiem, rotaslietām, apbedīšanas tradīcijām, nocietinājumu būvēšanas prasmēm u.c. Vēsturnieki secina, ka lauksaimniecības tehnoloģiju ziņā mūsu senči neatpalika no citām tā laika Eiropas tautām – viņi pazina trīslauku sistēmu, lietoja dzelzs garasmens izkaptis, spīļarklus ar dzelzs lemešiem, platasmens cirvjus, podnieka ripu, bija ļoti meistarīgi amatnieki – ieroču un rotaslietu darinātāji, turklāt ar plašiem sakariem maiņas darījumos no Skandināvijas līdz Volgas Bulgārijai. Arī koka piļu būve un militārās prasmes neatpalika no citu Baltijas jūras reģionā dzīvojošo tautu līmeņa, iespējams, pastāvējusi pat profesionālu karavīru kārta. Tomēr mūsdienu zinātne apšauba viduslaiku tipa valstiskuma un karaļu varas pastāvēšanu. Vairums šā perioda vēstures pētnieku uzskata, ka vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā bijusi tā sauktā vadonības sabiedrība, kādreiz lieto apzīmējumu “militārā jeb kara demokrātija”. Apbedījumi liecina, ka Baltijas sentautas visumā bija egalitāras, tomēr cilvēki ļāva no sava vidus izvirzīties harizmātiskām un enerģiskām personībām – vadoņiem. Tomēr vadoņu vara nebalstījās likumos un nebija mantojama. Nav liecību par valdnieku regālijām un valdošo dzimtu varas liecībām, nav konstatēti valdnieku vai sabiedriskās elites apbedījumi, galu galā nekas joprojām nav zināms par rakstību, bez kuras grūti iedomāties valstiskumu.
Kas attiecas uz reliģiju, jāsecina, ka tā bijusi agrārai sabiedrībai raksturīga ticība, kuras galvenais mērķis bija izlūgties augstāko spēku labvēlību lauksaimniecisko ciklu sekmīgai norisei. Vērtējot zinātniski, Prūsijas krīvu krīva, Rāmavas panteons, “sernlatviešu” kirvaišu, vaidelošu un burtnieku tēli jāuzskata par fantāzijām, kurām mūsdienās tomēr nav liegts ticēt.