Pārvērsties par zvēru

Kā vēsta nostāsti, tas nav nekāds atnācējs no viņpasaules, bet gan Zemes radījums – cilvēks, kurš pēc savas gribas varēja pārvēsties par vilku. Lai to izdarīti, pieticis izlīst cauri kokam, kura galotne noliekta pie zemes vai sakne izaugusi tā, lai var izspraukties tai pa apakšu. Vēl stāstīts – lai kļūtu par vilku, Jāņu dienā pirms saules lēkta jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur pie tā zemē divi naži, jāizģērbjas plikam un starp nažiem jāmet trīs kūleņi. Par vilkati varot kļūt, arī noģērbjoties pliks un trīs reizes pārlecot pāri savām drēbēm. Tas gan jādara kādā slepenā vietā, kur cilvēki nestaigā. Ja nu tomēr kāds šīs drēbes izkustina, tad visu mūžu jāpaliek par vilku. Kāpēc tad ļaudis izdomāja pārvērsties par vilkačiem? No latviešu teikām var noprast, ka tam pamatā bijusi visparastākā vēlme kādam atriebties vai nodrošināt sevi ar pārtiku. Tomēr ļoti iespējams, ka mainīt savu veidolu likušas ļaunas raganas vai pesteļotāji, kas nobūra cilvēku uzsūtot viņam slimību. Nostāsti liecina, ka pārvēršanās izpaudusies kā drudzis ar lielām slāpēm, galvas sāpēm, sliktu dūšu un krampju lēkmēm. Tam sekojušas pārmaiņas ķermenī – rokas piepampa un pagarinājās, ķermeņa un sejas āda kļuva raupja un spalvaina, bet kāju pirksti – līki. Cilvēks tā mainījies, ka skaidras valodas vietā spējis tikai rūkt. Tad upuris noplēsis drēbes un nometies četrrāpus. Galva apaugusi ar rupjiem matiem, līdz tas izskatījies pēc briesmoņa. Un gadījumos, ja tam bija nepieciešams skriet, tas varēja to darīt ļoti, ļoti ātri.

Cik ļauns ir ļaunums

Senos avotos par vilkaču prāvām, kas Livonijā notikušas jau 15.gadsimta beigās, par viena veida vilkati nemaz netiek runāts. Arī Ralfs Kokins, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, savā grāmatā Kurzemes vilkaču nostāsti, atklājot liecības par šīm mītiskajām būtnēm 20.gadsimtā, uzsver, ka vilkatis nekad neuzbrūk bērniem. Ja arī nodara pāri cilvēkiem, tad lielākoties tādiem, kuri jau iepriekš bija zināmi ar savu slikto raksturu un netikumiem.

Esot bijuši vilkači-vilki, kuri pārvēršoties pilnībā zaudējuši cilvēka saprātu. Tādā gadījumā vilkatī no vilka ir daudz vairāk nekā no cilvēka. Tāds radījums ir asinskārs, nenogalina prieka pēc, bet ir spējīgs apēst cilvēku, ja ir izsalcis. Tāpat nostāstos tiek runāts arī par vilkačiem, kas vairāk līdzinās neparedzamam un asinskāram dēmonam. Tie ir pilnībā zaudējuši kontroli pār savām apslēptajām vēlmēm un slepkavo slepkavošanas pēc.

Tomēr lielākā daļa Livonijā dzīvojošo vilkaču tiek aprakstīti kā labie, kas aizsargā kopienu pret velnu un raganām, kuras grib kaitēt ražai. Folkloras avotos vilki ir sliktās attiecībās ar raganām, velnu, mirušām dvēselēm un dēmoniskiem spēkiem, tāpēc, iespējams, arī vilkaču uzdevums bijis pasargāt cilvēkus no nešķīstiem spēkiem, ko tie spējuši sajust pa gabalu, tāpēc arī tikuši saukti par Dieva suņiem. Bijuši arī sliktie vilkači, kas uzbrukuši ganāmpulkiem un reizēm ceļiniekiem. Kaut gan pēc savas būtības vilkatis ir vilks, kas atrodas vilka ķermenī, tas tomēr saglabā cilvēka spējas un zināšanas, kas palīdz viņam nogalināt. Tomēr bieži var teikt, ka upura izvēle nav bijusi līdz galam apzināta.

Senās vilkaču pierakstītās liecības un inkvizīcijas protokoli Livonijā vēsta – lai atpazītu vilkati, ar šo cilvēku reizē jāiet pirtī un jāuzgāž tam spainis ūdens, jo tad izšaujas vilka aste. Tāpat, ja esi ievainojis vilkati, kad tas būs pārvērties par cilvēku, ievainojums uz cilvēka miesas būs palicis.

Tiesas un sodi grēciniekiem

Interese par burvjiem, raganām un vilkačiem, kā arī to tiesāšanas prāvas sākās līdz ar baznīcas reformāciju Livonijā. Tajos laikos noķertajiem vilkačiem patiešām neklājās viegli, jo tiesātāji bija pārliecināti, ka tie ir sātana kalpi, kas pārdevuši dvēseli velnam. Bijuši arī gadījumi, kad cilvēkam pieticis ar vilkam līdzīgu ģīmi vien, lai tiktu apsūdzēts. Nelaimīgais ticis tiesāts un pēc tam pakārts vai sadedzināts, jo apkārtējie baidījušies, ka uz brīvām kājām esošs vilkatis ar savu kodienu spēj pārvērst arī citus par vilkačiem.

No19.gadsimta sākuma saglabājies uzskats, ka nošaut vilkati var tikai ar sudraba lodēm, jo tiem no sudraba esot bail. Turklāt briesmoni bijis iespējams nogalināt tikai nodarot būtiskus bojājumus sirdij vai smadzenēm, nocērtot galvu, pāršķeļot sirdi, kā arī noslīcinot vai nosmacējot. Lai vilkači savu tēlu saglabātu, valdīja uzskats, ka tie izmanto dažādus paņēmienus, kā izvairīties no atklāšanas. Pilnmēness laikā tie ieslēdzoties istabā un izmetot durvju atslēgu tumsā, bet, kad pārvēršanās beidzas, meklējot iespējas, kā izkļūt no istabas. Citi sējuši sevi pie gultas ar siksnām un savu māju logus aizrestojuši, bet durvīm  ierīkojuši aizbīdņus, lai tikai cilvēkiem būtu iespēja tos atvērt.

Valdīja uzskats, ka noķerot dzīvu vilkati, viņu vēl bijis iespējams izārstēt. Tādā gadījumā nelabo ārā dabūja, vilkati sadurot tā, lai trīs asins piles nokristu uz zemes. Ārstēšana notikusi ar lūgšanām, kad dziednieki skaļi saukuši vilkati cilvēka vārdā, aicinot atpakaļ cilvēka saprātu un ķermeni. Saskaņā ar senajiem priekšstatiem nedabiskā nāvē mirušos radus vai tuviniekus vajadzēja apglabāt, ķermeni sadalot. Pretējā gadījumā šie cilvēki atgriezās kā ļaunie gari, vadātāji vai lietuvēni. Līdz ar to var saprast, ka vilkači Latvijā savā veidā veica šos senču rituālus, kas šodien var tikt interpretēta kā vilkaču aktivitāte. Latvijā ienākot protestantismam kļuva populāra kristīgā demonoloģija. Kopš tā laika šīs būtnes tiek pielīdzinātas tēlam, kādu redzam šausmu filmās.

Māņticība vai gadsimtu leģenda

Antīkās pasaules autori rakstījuši, ka par vilkačiem tikusi uzskatīta ziemeļos dzīvojoša dīvaina tauta, kas protot pārvērsties par vilkiem. Sīkāku ziņu gan nav, jo paši savām acīm senie hronisti nevienu vilkati nebija redzējuši un balstījušies tikai uz citu ceļinieku nostāstiem. Tāpat nav skaidrs, vai ar ziemeļu tautām senie romieši domājuši tagadējo latviešu priekštečus vai zviedrus. Vilkaču pētnieks Deniss Čerevičņikovs apgalvo, ka stāsti par Livonijas vilkačiem nebūt nenozīmē, ka Latvija ir zobainu briesmoņu zeme. Drīzāk to, ka kristietības pozīcijas mūsu pusē bijušas ļoti nepārliecinošas. Cilvēki gan gāja baznīcā, taču paslepšus turpināja piekopt senos kultus un rituālus, saņemtus mantojumā no senčiem. Šāda aina raksturīga ne tikai Latvijai, kur kristietību ieviesa vēlāk nekā daudzviet Eiropā.

Vilkaču mītam ir dažādi skaidrojumi. Viduslaikos bieži vien plosījies bads, cilvēki cietuši arī no kariem un sērgām, tāpēc paši veidoja dažādu zālīšu maisījumus, kas deva enerģiju. Tautas medicīna ne vienmēr bija droša, līdz pat tādām blaknēm, ka cilvēks vilka ādā varēja uzbrukt līdzcilvēkiem un pievērsties kanibālismam. Cita versija pieļauj, ka likantropijas – psihoze, kurā slimniekam šķiet, ka viņš pārvēršas vai ir pārvērties zvērā – uzplūdi saistīti ar labības sēnīti, kas mēdz parazitēt rudzos – melnajiem graudiem jeb dabas LSD, kas izraisa smagu saindēšanos un šizofrēnijas simptomus.

v