Lāgerlēva dzimusi Dienvidzviedrijas provincē Vermlandē, 1888. gadā pārcēlusies uz Stokholmu, lai apgūtu skolotājas profesiju. Pēc tam, sākot ar 1895. gadu, gandrīz desmit gadus strādājusi par skolotāju Landskrūnā. Šajā laikā publicēts viņas pirmais darbs — "Gēsta Berlings". 1909. gadā viņai tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, savukārt 1914. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti — Zviedrijas Akadēmijas, Nobela prēmijas piešķīrējas institūcijas, locekli.

1939. gadā, sākoties Ziemas karam starp PSRS un Somiju, Lāgerlēva nosūtīja savu Nobela prēmijas medaļu Somijas valdībai, lai palīdzētu tai iegūt līdzekļus cīņai pret PSRS iebrukumu, taču Somijas valdība, aizkustināta par šādu rīcību, aizsūtīja medaļu atpakaļ Lāgerlēvai.

(No Vikipēdijas.)

Selma Lāgerlēva un viņas Lēvenšeldu triloģija.

Pēcvārds no 1975. gadā izdotās grāmatas, kas savukārt ir tulkojums no 1972. gada krievu izdevuma. Saīsināts, jo te daudz stāstīts arī par minēto Lēvenšeldu triloģiju, kas šoreiz nav mūsu tēma.   

Zviedrijas literārā sabiedrība bija pārsteigta, 1890. gadā kāda laikraksta konkursā pirmo prēmiju saņēma vienkārša slolotāja - Selma Otilija Lovisa Lāgerlēva. Vēlāk viņa kļuva pati ievērojamākā XX gadsimta sākuma Zviedrijas rakstniece, Nobela prēmijas laureāte, Zviedrijas akadēmijas losekle, Upsalas universitātes goda doktore. Lāgerlēva nodzīvoja astoņdesmit divus gadus  (1858. - 1940.) un sacerējusi divdesmit četrus izcilus darbus, mūža novakarē uzrakstīja Lēvenšeldu triloģiju, kuras radīšanu bija sagatavojusi ar visu savu mūžu un daiļradi. Grāmatas "Lēvemšelda gredzens", "Šarlote Lēvenšelde" un "Anna Sverda" kļuva par zviedru un pasaules literatūras klasiku, gluži tāpat kā viņas izcilākie darbi, uzrakstīti rakstnieces talanta un spēku plaukumā, - "Gēsta Berlings" un "Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums".

***

Viens no Rietumzviedrijas skaistākajiem novadiem - Vermlande kopš senlaikiem slavens ar teiksmām un leģendām. Vakaros pie senās Vermlandes pavardiem risinājās nostāsti par cilvēkiem, kas bezbailīgi soļo pa pirmo, plāno ledu, par jātniekiem, kuri auļo trakulīgu zirgu mugurā, par pārgalvīgiem drošuļiem, kas ne velna nebaidās. Šajos nostāstos skanēja ratiņu dūkšana, steļļu klingstoņa, spriguļu zvēlieni kuļamklonā un cirvju klaudzoņa mežā. Pavarda spilgtā liesma šāvās gaisā un dzisa, bet kopā ar to atdzima un izgaisa neaizmirstamo pasaku tēli. Jūtīgajai meitenei, klausoties šajos stāstos, šķita, ka mākoņi naksnīgajās debesīs izskatās kā varoņu silueti Vermlandes leģendās, bet zvaigznes - kā aizdegtas sveces. Kā apburta mazā Selma tvēra aukles, klaiņotāju pauninieku un saimes ļaužu vārdus. Viņa piedzima 1858. gada 28. novembrī  Morbakas muižiņā, gleznainā Frikena ezera tuvumā. Bet, kad izauga un kļuva ievērojama rakstniece, tāpat kā senāk ausīs skanēja vecmāmiņas un krustmātes Nanas balss. Viņas abas uzskatīja par vietējās folkloras pazinējām. Meitene dziļi pārdzīvoja vecmāmiņas nāvi. "... No dzīves kaut kas bija aizgājis," viņa atcerējās. "Šķita, ka aizvērušās durvis uz veselu pasauli, uz brīnumainu, apburtu pasauli..."

Kad vēlāk viņa lasīja M. Gorkija "Bērnību", viņā, bez šaubām, modās pašas bērnības gadu stāstnieces tēls, stāstnieces, kas viņai atklāja folkloras brībumaino pasauli. Meitene alkatīgi tiecās uz šo pasauli, jo viņai trūka bērnības ar tās rotaļām. triju gadu vecumā Selma smagi saslima un ilgu laiku bija saistīta pie gultas. Viņa alkatīgi lasīja teiksmas un leģendas; viņai bija mīļi Andersena un Topēliusa, Valtera Skota un Main-Rīda darbi, zviedru dzejnieku Tegnēra un Belmaņa sacerējumi.  Kad meitenei bija apritējuši deviņi gadi, Stokholmas ārsti atdeva spēju kustēties. Beigusi Stokholmā liceju un semināru, viņa 1885. gadā sāka strādāt par skolotāju Landskrunā - nelielā pilsētiņa Zviedrijas dienvidos. Tagad tur pie kādas zemas pelēkas mājas piestiprināta plāksne, kas stāsta par to, ka tieši te Selma Lāgerlēva sākusi rakstīt savu pirmo grāmatu "Gēsta Bērlings" (1881. - 1891.).

***

Jau šajā grāmatā nepārprotami ieskanējās Selmas Lāgerlēvas daiļrades pamatmotīvs – pašaizliedzības un mīlestības uzvara pār egoismu, ļaunumu un cietsirdību. Kavalieri atsakās no savas vieglprātības, bet Gēsta ir ar mieru rūpēties par vienkāršo tautu un mīlēt „šos nabaga cilvēkus, kas ģērbušies raupjos kreklos un uzāvuši smirdošus zābakus”.

Lāgerlēva Vērmlandes iedzīvotāju pasaulē pārceļ tautas fantāzijas radītos teiksmainos personāžus un tēlus. Raksturīgi, ka jaunās rūpnieciskās Zviedrijas pārstāvis – fabrikas īpašnieks Sintrams te iemiesots kā nelabais. Viņa vārds ir sinonīms Ļaunumam. Teiksmainais un romantiskais šajā darbā savijas ar reālo un patieso. Stāsts par Dovras raganu saistās ar ģeogrāfiski precīziem dabas aprakstiem, bet emocionālā, ritmiskā proza – ar mierīgu, reālistisku vēstījumu. Selmu Lāgerlēvu ļoti ietekmēja dižie krievu rakstnieki Turgeņevs un Ļevs Tolstojs, kuru darbi kopā ar Dostojevska grāmatām bija plaši izplatīti Zviedrijā deviņpadsmitā gadsimta beigās. Fantastiku savīt kopā ar reālismu Selma Lāgerlēva mācījusies no diženā dāņu rakstnieka Andersena. Piešķirdama dvēseli un personificēdama ezerus, kalnus, ielejas un upes, viņa turpina, ne tikai folkloras tradīcijas, bet arī šī pasaku stāstnieka tradīcijas. Andersena noskaņās jūtamas čīkstošo un vaidošo veco ekipāžu aprakstos, tāpat viņas darbu kopējā humānajā un demokrātiskajā atmosfērā, kas sekmēja daudzu atdarinājumu rašanos.

„Gēsta Berlings” ir oriģināla un nepavisam ne viennozīmīga parādība. Pateicoties šai grāmatai, jaunā rakstniece, pēc dāņu kritiķa Georga Brandesa domām „ieņēma redzamu vietu zviedru literatūrā, aizsāka jaunu, patstāvīgu rakstīšanas manieri”.

Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitie gadi un divdesmitā gadsimta sākums bija Lāgerlēvas meklējumu un stilistisko eksperimentu gadi. Viņa turpināja rakstīt teiksmu stilā un publicēja leģendu un noveļu krājumus : Kungahallas karalienes” (1899), „Kristus leģendas” (1904), stāstus „Kādas muižas teika” (1899), „Arnes kunga nauda” (1904). Visiem šiem darbiem pamatā bija tautas folkloras materiāls. Rakstniece turklāt publicēja „Antikrista brīnumus” (1897) un „Jeruzalemi” (1901-1902), ko sarakstīja pēc ceļojuma uz Itāliju un Tuvajiem Austrumiem. Vēlāk, 1902. gadā viņa aizbrauca uz Krieviju, kura rakstnieci valdzināja ar savu sarežģītību un savdabību un kur tolaik plaši publicēja viņas grāmatas, galvenokārt „Gēsta Bērlingu” un „Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu”, kas lasītājos izraisīja sajūsmu ar savu dzejiskumu un humānismu.

***

Grūti iedomāties, ka teiksmainā grāmata „Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” ( 1906-1907) sākumā bija domāta kā pirmās klases mācību grāmata. Grāmatu, kuru bija sacerējusi bijusī skolotāja demokrātiskās pedagoģijas garā, vajadzēja spilgti un tēlaini pastāstīt skolēniem par viņu dzimto zemi. Rakstniece nolēma „atdzīvināt ģeogrāfisko karti”. Šī grāmata kļuva par populāru Zviedrijas ģeogrāfijas izklāstu, kas uzrakstīts tā laika zinātnes līmenī. Piedevām, tā ir aizraujoša teiksma. Rakstniece arī šajā grāmatā klintis, upes un Zviedrijas dabas bagātības apveltīja ar dvēseli. Nodaļas, kurās aprakstītas zemes ievērojamākās vietas, Lāgerlēva sniedz kā teikas: „Teika par Smolandi”, „Teika par Uplandi”. Viņa piešķir dvēseli visam Uplandes novadam. Derīgo izrakteņu ieguves vēsture arī skan kā „Teika par Falunas raktuvēm”.

„Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” ir darbs, kurā savijas zviedru tautas teikas un leģendas. Ģeogrāfiskās un vēsturiskās ziņas te saistītas ar pasakas fabulu. Kopā ar vecās gudrās Akkas pavadonēm Nilss uz Mortena muguras apceļo visu Zviedriju. Grāmatā sastopami daudzi dzīvnieki un putni, kuri – tāpat kā Andersena pasakās – saglabājuši savas dabiskās īpatnības un tajā pašā laikā viņiem piešķirtas arī daudzas cilvēciskas iezīmes. Lāgerlēvai dzīvnieki un putni ir sava veida „audzinātāji”. Pateicoties viņiem, Nilsā mostas labsirdība, viņš sāk „uztraukties par svešām nelaimēm, priecāties par citu prieku, pārdzīvot svešu likteni tikpat kā savējo”. Zēnā atklājas spējas „just līdzi, kopīgi ciest un priecāties, bez kā cilvēks nav cilvēks”.

Iemīlēdams dzīvniekus, kļūdams par viņu aizstāvi un glābēju, Nīlss iemīlēja arī cilvēkus. Viņš saprata savu vecāku bēdas, sērdieņu Oses un Matsa ciešanas, nabaga ļaužu smago dzīvi. Viņš grib tiem palīdzēt, atvieglot viņu likteni. Lai gan ceļojums ir valdzinošs, zēns grib atgriezties pie cilvēkiem. Tas viņam piešķir līdzību ar Maugli Kiplinga „Džungļu grāmatā”, kura palīdzēja Lāgerlēvai atrast savas grāmatas atrisinājumu animālistiskajā plāksnē.

Lāgerlēvas grāmatā ir epizodes par Nilsa iepazīšanos ar rūpniecisko Zviedriju, lai gan to rakstniece ne visai pazina. Tāpēc viņas ogļrači ir attēloti abstrakti. Tomēr rakstniece redzēja, ka šo cilvēku dzīve ur smaga. Ne par velti viņi sapņo aizlidot līdz ar zosīm uz turieni, kur nav „ne kalta, ne vesera”, „ne mašīnu, ne tvaika katlu”, uz turieni, kur nav vajadzīgas „ne sveces, ne sērkociņi”.

„Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” modināja pretrunīgas atsauksmes. Daži kritiķi šo grāmatu nosauca par „revolūciju mūsu pedagoģijā”. Citi atzina, ka tajā ir pārāk daudz fantastikas. Zviedrijā radās leģenda par ‘lādzīgo” pasaku teicēju, kurai sveša kritikas nostādne. Tajā pašā laikā „Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” izraisīja daudzu skolotāju un baznīcas kalpu skarbus uzbrukumus, jo sīe cilvēki bija neapmierināti, ka Lāgerlēva patiesi atainojusi nabadzīgo un neauglīgo Smolandes novadu. Taču rakstnieci visvairāk interesēja mazo lasītāju domas, kuri bija iemīļojuši viņas grāmatu. „Tik ilgi, kamēr bērniem būs interesanti lasīt šo grāmatu, tā uzvarēs,” rakstniece atkārtoja. Kad Lāgerlēvai vaicāja, kādus no saņemtajiem pagodinājumiem viņa vērtē visaugstāk, rakstniece atbildēja: „Iespēju piedalīties savu lasītāju dzīvē, viņiem palīdzēt”. Laiks apliecināja šā darba vērtību, grāmata kļuva par rokasgrāmatu ne tikai Zviedrijas, bet arī citu zemju bērniem un pieaugušajiem.

Pēc lasītāju atzīšanas sekoja arī oficiālā atzīšana. 1907. gadā Selmu Lāgerlēvu ievēlēja par Upsalas Universitātes goda doktori. Rakstnieces grāmatas iznāca milzīgos metienos un tūdaļ tika izpirktas. Ne par velti savu dzejisko biogrāfiju Lāgerlēva, Andersena autobiogrāfijas „Manas dzīves teiksma” ietekmēta, nosauca par „Teiksmu par teiksmu”.

***

1909. gadā saņēmusi Nobela prēmiju par „cildeno ideālismu un bagāti fantāziju”, Lāgerlēva atpirka savu vecāku māju Morbakā, kas parādu dēļ bija pārdota. Un tā, klīzdama pa vecās mājas istabām, viņa no jauna dzirdēja sen apklusušās vecmāmiņas un krustmātes Nanas, tāpat arī delekarliešu pauninieku balsis, kuri stāstīja par saviem novadniekiem, nabadzīgiem jaunekļiem un meitenēm...