Arī latviešu mitoloģijā jūrā mīt pasaules čūska. Par to liecina vieni no senākajiem folkloras tekstiem – mītiskās tautadziesmas:
„Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz akmeņa.”
Pasaules čūska vienmēr atrodas visuma centrā, bet miltu malšana apliecina čūskas saistību ar pirmatnējo haosu – samalt miltos (šī frāze vairākos latviešu folkloras tekstos lietota kā nolādējums) nozīmē pilnībā iznīcināt.
Pēc pirmatnējā okeāna dzelmē pavadītā miera perioda, pūķis piedalās pasaules radīšanā, dodoties cīņā ar dieviem.
Vai šī:
http://wapedia.mobi/lv/P%C5%AB%C4%B7is#8.
8. Pūķis latviešu mitoloģijā un folklorā
Vārda "pūķis" etimoloģija ir neskaidra. Saskaņā ar Pēteri Šmitu pūķa vārds varētu būt aizgūts no vācu puka, savukārt Jānis Endzelīns paudis viedokli, ka tas varētu būt latviešu vārds. Latgaliešu tekstos parādās formas pyučs un pyukulis, lietuviešu valodā pūkys, zviedru puke (=bjära), igauņu puuk, lībiešu pūik jeb pūk.
Latviešu folklorā pūķis (čūska ar vairākām galvām) ir pārdabiska pretinieka veids līdzās milzim, velnam utt., saistīts ar velnu. Pūķis aprakstīts kā tārps ar deviņām galvām vai čūska, kas "spļauda dzīvas ugunis", lido. Pūķis bieži prasa ziedojumus (īpaši - jaunavas), taču ne vienmēr cilvēkus aprij (dažkārt tur gūstā). Pūķi dažkārt saista arī ar līdzīgām mitoloģiskām būtnēm, piemēram, pazemes ērgli.
Pūķis var būt arī bagātības vācējs un sargs. Uzskata, ka šajā tēlā saplūdušas auglības un svētības dievības, taču pūķis ar šādām funkcijām nav pozitīvs tēls. Pūķi var iegūt īpašumā, pārdodot savu (dažkārt arī ģimenes) dvēseli velnam vai nopērkot pūķi no kāda pilsētas kunga. Pircējam atgādina gaidāmās elles mokas un liek atteikties no Dieva. Pūķa īpašnieks nedrīkst piesaukt Dievu, atņemt dievpalīgu, mest krustu utt. Pūķis jābaro ar asinīm un tam jāziedo cilvēki. Pūķa īpašnieks mirst grūtā nāvē vai pašnāvībā, nerod mieru arī pēc nāves. Pūķi var nošaut ar zelta vai sudraba lodi, pret to līdz arī lūgšana, otrādi skaitīta tēvreize, krusti (sevišķi pīlādža). Latviešu mitoloģijā parādās arī aizgūtais baziliska motīvs: pūķa perināšana no 3, 9, 7 vai 12 gadus veca melna gaiļa vai 200 gadus veca kraukļa olas, nēsājot to 3 gadus (vai 9 nedēļas) padusē.
Vai arī šī:
http://www.kurbijkurne.lv/forums/lofiversion/index.php?t6921-100.html
Par pūķi latviešu mitoloģijā sauc garu, kas nes mantu. Vēl viņu sauc par vilci vai velci. Nu, mantu velk mājā. Senākajos ticējumos tādu garu var iegādāties jebkurš, kas vien prot tādu "pagatavot" - vai nu izperēt, ir dažādas metodes, vai uztaisīt, kur tāpat ir dažādas metodes. Pūķi var arī mantot. Šāds pūķis nav ļauns, viņš pret godīgu ēst došanu nes saimniekam to mantu, kuru saimnieks ir prasījis, kad pūķi taisīja. Tāds kā līgums. Tas, ka pūķis tāpēc rakājas pa svešām klētīm, ir jau cits jautājums. Mūsu senči nav ticējuši, ka mantu var dabūt no zila gaisa.
Jaunākos laikos pūķim jau piedēvē ļaunā gara īpašības - esot dvēsele velnam jāpārdod, lai dabūtu pūķi. Tāpat tos var nopirkt Rīgā vai Jelgavā no vācu tirgotājiem - jau tas vien norāda, ka tie ir jauni ticējumi.
Pasakās ir sastopams arī klasiskais pūķis. Tie ir aizguvumi ar starptautiski ļoti populāriem sižetiem.