Arktoduss no Čukotkas jeb irkujems

1960-to otrajā pusē sāka parādīties ziņojumi no Čukotkas par gigantiskiem lāčiem, divas trīs reizes svarā pārsniedzošus vidējo brūno lāci un atšķirīgus neparastā izskata dēļ. Vienu no pirmajiem rakstiem par šo fenomenu publicēja žurnālā “Apkārt pasaulei” (“Вокруг света”- t.p.) 1968.gada Nr.1 un Nr.2 izdevumos. Daži pētnieki-entuziasti stāstīja, ka leģendas par neparastiem, milzīgiem un agresīviem lāčiem isstari klīda čukču un vietējo inuītu vidū. Tā, parādījās informācija, ka tādu lāci, pieņemot to par brūno lāci-kropli, piebeiguši ģeologi. Pamatā šos zvērus it kā sastapa briežkopji: kā vietu, kurā ir tamlīdzīgu tikšanos lielākais skaits, visbiežāk min Elgititina ezera rajonu. Papildus, spriežot pēc dažiem stāstiem, ļoti lielus lāčus ar dīvainu ārieni medīja Kamčatkā – 1976., 1980. un 1982.gados Kamčatkas reģiona Oljutorskas, Karaginskas un Tigilskas rajonos. Zīmīgi, ka vēl 1920-gados par Kamčatkas gigantiskiem lāčiem zviedru zoologs Stens Bergmans ļoti ieinteresējās par informāciju par Kamčatkas gigantiskajiem lāčiem un, izpētījis viņam patrāpījušos milzīgu neparasta paskata lāčādu, paziņoja par jaunu brūnā lāča (tā saucamā Bergmana lāča) paveidu.

Hipotēze par irkijema eksistēšanu popularitātes kulminācijā atradās 1980-to gadu otrajā pusē. Ne pēdējā vietā tas pamatojās ar Kamčatkas entuziasta Rodiona Nikolaheviča Sivolobova aktīvā darbībā, kurš sarakstījās ar virkni padomju zinātniekiem un izdevniecībām, šī sarakste ieguva ne mazu rezonansi. Sivolobovs apgalvoja, ka ne tikai pats redzējis šo zvēru, bet arī kļuva par tā galvaskausa un kažokādas īpašnieku, demonstrējot apstrādātas, neparasti gaišas nokrāsas ar anomāli platas aizmugurējās daļas kažokādas melnbaltu fotogrāfiju. Viņš apgalvoja, ka Kamčatkas iezemieši negaidīti pastāstījuši viņam par gigantisku neparasta izskata lāci, kurš reizēm uzbruka briežu bariem. Kamčadali, pēc Sivolobova vārdiem, bija māņticīgas bailes attiecībā uz zvēru. Čukči un korjaki zvēru sauca par “irkujemu” – burtiski “velkošais pa zemi” (vai “pa zemi bikses velkošais”). Tigilas rajona korjaki it kā bija viņu nosaukuši par “kainin-auth” (burtiski “lācis-dievs"). Sivolobovs pieļāva, ka irkujems varēja būt zinātnei nezināma lāču dzimtas pasuga, kura atrodas uz izzušanas robežas. Pēdējo šī paveida pārstāvju apdzīvotības rajoni varēja, iespējams, būt Olotoras, Karaginskas un Tagilas rajoni.

Raksti par noslēpumaino lāci parādījās 1986. – 1987.gados ne tikai vietējos izdevumos (avīzēs “Korjaku komunists” un “Kamčatkas komjaunietis”), bet arī avīzē “Pravda”, kā arī žurnālos “Vokrug sveta” un “Ohota”. “Vokrug sveta” speciālais korespondenta Valērijs Orlovs veica lielu braucienu uz lāča apdzīvotām vietām un rakstīja par tā pēdām lielus rakstus. 1988.gadā studija “Kijevnaučfilm” uzņēma filmu par Kamčatkas dzīvnieku pasauli “Kurp aizgāja irkujems?”, kuras sižeta pamatā bija irkujema problēma.

Irkujema iespējamā ārējā izskata rekonstrukcija, pamatota virknē baumu, leģendu un neapstiprinātu dažādas ticamības pakāpes liecību, dod ļoti liela lāča veidolu, apmēram izmēros divreiz lielāka, nekā brūnais lācis (irkujema svars tik vērtēts kā 800 – 1000 kilogrami). Irkujema priekšķepas spēcīgas, taču izliektas. Pakaļkājas nedaudz īsākas, nekā brūnajam lācim un tāpat ir izliektas, tā ka ejot irkujems nolaiž ļoti zemu pakaļpusi gandrīz velkot to. Šis iespaida pastiprinās stipri nokārušās, smagās ķermeņa apakšējās daļas, kura atgādina kurdjuku, dēļ. Irkujema ādas nokrāsa ir daudz gaišāka, nekā brūnajam lācim, - gand tikrīz pelēka. Irkujema kustības ir lēnas un neveiklas. Tiekoties ar cilvēkiem lielais izmērs, īsās ķepas un apjomīgā aizmugurējā daļa nedod viņam iespēju ātri pazust.

Par R.N.Sivolobova ziņojumu ticamību eksistē visai nopietnas šaubas, bet viņam piederošā kažokāda un galvaskauss, pēc virknes autoru viedokļa, ar lielu devu ticamības pieder lielam brūnajam lācim. Tāpat tika ziņots, ka iezemiešu, vietējo mednieku, mežziņu u.tml. aptaujas uzrādīja informācijas par lāčiem, kuru ārējais izskats krasi atšķiras no ierastā, neesamību. Bez tam neparastā lāča atliekas, par kurām paziņoja entuziasti, tā arī netika nodotas izpētei neskatoties uz zoologu rakstiskajiem pieprasījumiem. Jautājumus radīja arī pilnīga irkujema atlieku neesamība pie vietējiem iedzīvotājiem, kuri aktīvi medīja lāčus.

Eksistē viedoklis, ka gigantiskie lāči, kuri patiešām reizēm parādījās cilvēkiem acīs Čukotkā un Kamčatkā, - nav nekas cits, kā Aļaskas grizli (viens no brūnā lāča paveidiem, kurš izdalās ar īpaši lieliem izmēriem), kuri tur nokļuva pāri Beringa jūras šaurumam. Tika izteikti arī pieļāvumi, ka lāči ar neparastu izskatu varēja būt vai nu kropļi, vai arī izteikti reti brūnā un baltā lāču krustošanās gadījumi: abos gadījumos viņi bija vāji dzīvotspējīgi un, iespējams, ātri gāja bojā. Daži zinātnieki 1980-jos pieļāva, ka irjukems varēja būt līdz mūsdienām nodzīvojis relikts gigantisks Ziemeļamerikas īspurna lācis (lat. Arcodus symus), kas tomēr ir maz ticami sakarā ar to, ka īspurna lāča izrakteniskās atliekas nav sastaptas Sibīrijas teritorijā.

Irkujema problēma paliek līdz pat šim laikam atklāta.

No Valērija Orlova apraksta “Korjaku piekalnes Kainn-kutko”: “Vērsās pie mums lūk ar kādu problēmu. Palīdziet, lūdzu, sameklēt zinātnisko organizāciju vai atbilstoša profila cilvēkus, kuri nodarbojas ar nepazīstamiem dzīvniekiem, kuri nav ieskaitīti zīdītāju sistēmā. Es jau esmu vērsies ar tādu priekšlikumu Zinātņu akadēmijā. Dzīvnieks, par kuru ir runa, attiecināms lāču dzimtai, par to nav šaubu. Lāču dzimtā būs astotais. Tas ir milzīga izmēra, apmēram divas reizes svarā pārsniedz parasto lāci. Taču ļoti stipri atšķiras ķermeņa uzbūvē. Pakaļkājas ir īsākas par priekšējām, bet starp kājām izvietota resna aste vai resns maiss, kurš pastāvīgi saskārās ar zemi. Vietējie iedzīvotāji (korjaki, čukči) sauc to par “irkujemu” ar uzsvaru uz “u”. Korjaku valodā – “bikses pa zemi velkošais”. Tajā pat laikā Tigilas korjaki sauc to par “kainin-kutxo”, kas nozīmē – “dievs-lācis””.

Tā sākās Rodiona Nikolajeviča Sivoloba, nelielā Tiličiki ciemata, kurš atrodas Korfa līča krastā Kamčatkas pussalas ziemeļu daļā Korjakas piekalnes mežonīgajā daļā, trīsdesmitgadīgā iedzīvotāja, pirmā vēstule.

Šī vēstule bija nosūtīta uz žurnāla “Medības un medību saimniecība” redakciju. Mani ar to iepazīstināja Fēlikss Robertovičs Štilmarks, bioloģisko zinātņu kandidāts, pazīstams speciālists medību un rezervātu lietās, kurš ne maz bija izstaigājis Sibīrijas un Tālo Austrumu mežus.

Fēlikss Robertovičs dažus mēnešus iepriekš bija recenzējis manas grāmatas “Lielā lāča malā” manuskriptu, kurā es stāstīju kā, nejauši nokļuvis Čukotkas kalnainajos rajonos, nonācu pie stāsta par lielu un briesmīgu zvēru, kurš uzdzina šausmas ganirm-briežkopjiem, atminējumam. Pirmais pamēģināja “tikt skaidrībā visā šajā velna būšanā” ģeologs un rakstnieks Oļegs Kuvajevs, kurš pazīstams ar savu kaislību uz neviegliem ceļojumiem pa Ziemeļiem.

Mēģinot kaut kā sameklēt “kalnu no sudraba”, par kuru it kā bija saglabājušās leģendas, viņš izdzirdēja jarangā stāstu par niknu, gaišādainu, parastiem lāčiem nelīdzīgu zvēru, kurš laiku pa laikam parādās kalnos un uzbrūk cilvēku apmetnēm. Lasot kanādiešu naturālista Farli Moueta grāmatas, viņš pievērsa uzmanību tam, ka par tamlīdzīgu briesmoni stāsta arī Aļaskas eskimosi. Bet sastopoties ar beļģu zinātnieka Bernarda Eivelmansa grāmatu “Nezināmo zvēru pēdas”, Kuvajevs izvirzīja versiju, ka Čukotkas kalnos saglabājies zinātnei nezināms zvērs.

Viņš pieļāva, ka šis lācis-klaiņotājs pārvietojas pa Beringa šauruma lediem no Aļaskas uz Čukotku un atgriežas atpakaļ, kā sakarā arī tikšanās ar viņu ir retas. Par to un par savu ceļojumu uz Elgigittina ezeru, kur viņš cerēja sastapties ar zvēru, Kuvajevs stāstīja dažos žurnāla “Vokrug sveta” numuros. Kopš tā laika arī sāka klīst ja ne pa pasauli, tad jau, katrā gadījumā, pa Čukotku runas par neparastu milzīgu lāci. Man pašam nācās piegādāt rakstniekam ziņojumus par “gaišādainiem gigantiem”, kurus sastapuši ģeologi. Taču līdz galam tikt skaidrībā ar iemesliem, kāpēc ganu vidū radušies stāsti par neparasto zvēru, Oļegs Mihailovičs tā arī nepaspēja. Pašā spēku plaukumā, gatavojoties doties peldējumā ar nelielu kuģīti gar Sibīrijas krastiem, viņš negaidīti nomira. Neizturēja, kā ārsti teica, sirds pārslodzes.

Bet pēc dažiem gadiem, atlidojis un Šarkovo ciemu, kas atrodas Anadiras upes krastā, gandrīz vai pašā Čukotkas pussalas centrā, ne bez viena no medniekiem priekšāteikšanas es negaidīti nonācu pie secinājuma, ka negantais gaišādainais gigants nepavisam nav izdoma. Tas ir reāli eksistējošs zvērs: baltais lācis!

Tajā gadā, pavasarī, uzreiz trīs milzīgi baltie lāči pienāca pie šī ciemata satraucot iedzīvotājus. Viens no tiem uzbruka medniekam, otrais piebeidza suni, bet trešais aizgāja neskarts uz Elgitittina ezeru, kur, kā apalvoja Kuvajevs, baltie lāči nevar parādīties. Tāda maldīšanās viņam, nebiologam, ir piedodama. Tajā laikā plašākai publikai bija maz kas zināms par balto lāci. Tikai biologi, kuri nodarbojās ar šī zvēra izpēti, zināja par to, ka balto lāču ienākšana Čukotkas kalnos nav retums. Roņu medību laikā kopā ar lediem viņi nokļūst Beringa jūrā, bet pēc tam, strikti ievērojot virzienu, caur pussalu atgriežas dzimtajā Arktikā. Šo pārgājienu laikā, izrādoties sev neierastā stihijā, viņi, ilgi dzīvojot pusbadā, un uzvedas nereti visai agresīvi. Izputina mednieku un zvejnieku noliktavas, rada jucekli briežkopju apmetnes vietās, pat, gadās, uzbrūk cilvēkiem.

Pie tā paša viedokļa, kā izrādījās, pieturējās kopš seniem laikiem arī Sava Mihailovičs Uspenskis, pazīstams speciālists par baltajiem lāčiem. Kuvajeva versija, tādā veidā, izrādījās nenoturīga. Maniem secinājumiem piekrita F,R,Štilmarks uzrakstot pozitīvu recenziju manai grāmatai. Taču tad, kad manuskripts aizgāja ražošanā un ar “ļoti liela lāča” noslēpumu, likās, bija cauri, te arī atklājās Sivolobova vēstule.

• Protams, - mulsi paklepojot skaļi prātoja Felikss Robertovičs piedāvājot man iepazīties ar vēstuli, - šo ziņojumu vajadzētu pārbaudīt. Aizsūtīsim konsultācijai profesoram Vereščaginam, mūsu galvenajam speciālistam. Kamčatkā neesmu bijis, ar turienes lāčiem neesmu pazīstams, un arī paziņojums pirmajā acu mirklī liekas fantastisks. Tik ļoti izpētītu dzīvnieku vidū – un pēkšņi zinātnei nezināma suga! Taču… Ar ko, kā saka, velns nejoko. Pēkšņi šis irkujems arī ir tas pats milzonis, kuru Čukotkas kalnos meklēja Oļegs Kuvajevs!

Profesors Vereščagins pēc kāda laika nopublicēja atbildi uz šo vēstuli žurnālā “Medības un medību saimniecība”. Sāka viņš ar stāstu par to, ka viņam uz Zinātņu akadēmijas Zooloģisko institūtu Ļeņingradā gandrīz katru dienu zvana, raksta, nāk cilvēki, “ķerti ar reliktu ņirbi”. Viens padzīvojis inženieris pilnā nopietnībā apgalvoja, ka zina un ir redzējis pats nelielu “dinozauru metru pusotru platumā”, kurš līda prom uz Oredžas upes kraujas plaisu, uz rietumiem no Ļeņingradas. Cits – kaut kādas maztirāžas avīzes korespondents – mēģināja pierādīt pilnīgu ticamību tam, ka kaut kāds krokodils dzīvo Dienvidurālu, Baškīrijas teritorijā, ūdenskrātuves un piekrastes krūmājos. Trešais – no Čeļabinskas – stipri apvainojās un pārstāja rakstīt, kad profesors uzdrošinājās nenoticēt viņa pārliecinātībai, ka Irtišas labā krasta ezeros aiz Toboļskas dzīvo vai nu begemots, vai nu ronis. Bet bijušais ģeoloģiskās partijas priekšnieks ar putām uz lūpām pierādīja, ka vienā no piekritīgās ezeriem dzīvo zobenvalis. Tas pat esot reiz noslīcinājis kamanu karavānu izlaužot ledu, kad viens no kajukiem sāka necienīgi cirst tā virs ledus redzamo muguras spuru-izkapti…

Bija, atminējās zinātnieks, arī citi, ne mazāk interesanti paziņojumi. Taču sarunas laikā ar Fēliksu Robertoviču es par to vēl nezināju. Un kaut arī ar skepsi attiecos pret presē mirgojošiem ziņojumiem par Nesiju, “sniega cilvēkiem” un tamlīdzīgiem brīnumiem, reiz un visiem laikiem nolēmu priekš sevis: tas, ko nav iespējams uzņemt uz foto-, kino- vai videolentes, nevar eksistēt, apsolīju zinātniekam pamēģināt tikt skaidrībā ar šo lietu.

Neilgi pirms tam man gadījās pabūt Kamčatkā, pavadīt dažas dienas Tiličinkos. Kopā ar rajona medību inspektoru es apstaigāju apkārtējos kalnus un upes. Manu meklējumu mērķis toreiz bija plēsējputnu ligzdas, taču arī ar turienes lielajiem brūnajiem lāčiem nācās ieinteresēties. Ne reizi vien viņi patrāpījās mūsu ceļā. Šī klejojuma laikā nācās sastapties ar dažādiem cilvēkiem, ar ko tik nesarunāties: gan ar medniekiem, gan ar zvejniekiem, gan ar ganiem-briežkopjiem. Taču ne reizi pa visu šo laiku es nedzirdēju par dīvainu, tik neparastas formas milzīgu zvēru. It kā pat neeksistēja tur viņš. Bet paziņotājs apgalvoja, ka “uzrakstīt par visu, kas viņam par šo zvēru zināms, nav iespējams, dēl tā būs vajadzīgas daudzas lappuses”.

Par sevi, savu profesiju šis cilvēks neteica neko, izņemot to, ka viņš ir dzimis Vetvei ciematā.

Taču kā reiz tieši tas mani visvairāk ieinteresēja. Šis puspamestais ciems stāv tā saukto mežonīgo mežu vidū Vivenkas upes vidustecē. Man gadījās tur būt un nebija vērts kaut uz mirkli aizvērt acis, lai atcerētos ceļojumu pa šo upi, kur arī mūsdienās var ieraudzīt āmriju un no manis bēgošo zaķi, ar zivju zveju aizņemto brūno lāci, lidojošo baltastes ērgli. Lāču tajās vietās pilns, kā odu, kā saka vietējie iedzīvotāji. Un ja pat atmest, kā nenopietnu, Sivolobova paziņojumu par to, ka irkujems – zinātnei nezināma suga, tad kaut ko negaidītu par Kamčatkas brūno lāču dzīvi, likās, varēs uzzināt.

Es uz Tiličinkas ciemu nosūtīju divas vēstules: vienu – Sivolobovam, ņemot vērā viņa apstiprinājumu tam, ka viņš ir savācis milzīgi daudz materiāla par redzēto dzīvnieku. Es lūdzu viņam, neapgrūtinot sevi ar izmēriem, uzrakstīt sīkāk par visu: kā, kad, no kā, kādos apstākļos viņš pirmo reizi izdzirdējis stāstus par zvēru, pacensties dot cilvēku stāstus par irkujemu visās detaļās, apsolot nopublicēt šos materiālus žurnālā. Pie viena painteresēties, vai viņš pats plāno ķerties pie zvēra meklēšanas, un piedāvāja katram gadījumam savu palīdzību.

Otru vēstuli nosūtīja paziņam Rušanam Abzaltinovu, rajona medību inspektoram, ar kuru kopā bija klaiņojis pa Govenas pussalas kalniem meklējot balto merlinu ligzdas, bet pēc tam baroja knišļus mežos pie Vivenkas upes un tās pietekas Vetvejas, kur izsekoja arī baltos, bet jau lielos Kamčatkas vanagus. Šo klejojumu laikā mums ar Rušanu piedzima plāns paieties pa Kamčatkas upēm vēlreiz, taču tad jau ne pēc putniem, bet tikai tādēļ, lai gaišajās naktīs pavērotu brūno lāci zivju masveida pārvietošanās uz nārsta vietām laikā. Es jau augsti jūtīgu filmiņu priekš fotografēšanai dabūju, bet tad vai nu slikts laiks, vai neatliekamas darīšanas traucēja realizēt iecerēto, un, painteresējies, vai mans paziņa nav pārdomājis, uzdevu jautājumu, ko viņš domā irkujema jautājumā, par kuru viņa ciemata kaimiņš sūta vētules uz Zinātņu akadēmijas žurnālu redakcijām.

Rodiona Nikolajeviča atbilde pienāca ātri. Vēstulē bija paciņa fotogrāfiju. Tajās viņš bija iemūžinājis savu sievu un mazo dēlu uz lieliski apstrādātas lāčādas fona. Pašu blakus nošautam diezgan liela izmēra brūnam lāčukam. Un vēl sevi pie lāča līķa, no kura jau bija novilkuši ādu. Kopš seniem laikiem es nenodarbojos ar medībām, aizliedzot sev jebkad ņemt rokās ieroci, medīju dzīvniekus tikai ar fotoaparātu, un, godīgi sakot, apskatīt tamlīdzīgas fotogrāfijas man nepatīk. Vēstulē bija vēl uzņēmumi. Fotoetīdes ar laiku, pie ugunskura, uz tuksnesīgas upes krasta, ar medījumu – aiz kājām pakārta zaķa, taču mani dotajā gadījumā tās tāpat interesi neraisīja. Bet vēstulē Sivolobovs ziņoja, ka ķerties pie raksta žurnālam uzrakstīšanas par irkujemu viņš kategoriski atsakās. “Radīt sensāciju no nekā, - pasvītroja Sivolobovs, - būtu necieņa pret žurnāla “Vokrug Sveta” lasītajiem, kuru vidū esmu arī es. Tamlīdzīgu sensāciju mīlētāju bija ne mazums, un man nav vēlēšanās stāties vienā ierindā ar viņiem (“sniega cilvēks”, Lohnesas briesmonis, Jakutijas čučunaa…). Bet lūk jūsu vēlme ņemt dalību irkujema meklējumos man iepatikās. Taču, - viņš brīdināja, - pārinieks man vajadzīgs tāds, kurš spētu atrasties tundrā gan karstumā gan lietainā laikā, odu un knišļu mākoņu vidū un pie tam pārvietoties pa purvainu dūksti, garu nakti, kā mīkla, ar mugursomu svarā 25-20 kilogrami. Un tas ne divu triju dienu garumā, bet pilnu mēnesi, kad visi lāči būs piesaistīti nārsta upēm..."

Atteikšanās padalīties ar lasītajiem ar savāktajiem materiāliem un šis viņa brīdinājums par gaidāmajām grūtībām mani nedaudz izbrīnīja, par cik es informēju, ka ne reizi esmu bijis viņam pazīstamajās vietās. Sivolobovu tomēr uztrauca vairāk par visu tas, ka viņam neizdodas nekādi saņemt licenci irkujema nošaušanai. Vasarā medības uz brūnajiem lāčiem, kā zināms, ir aizliegtas, bet kā reizi šajā laikā viņš var doties tā meklējumos. Vērsās viņš pēc atļaujas pie medību inspektora Abzaltdinova, taču viņš it kā izrādījies ne tas cilvēks, kurš varētu iedziļināties nopietnajā problēmā. Pirmajā vietā, sūdzējās Sivolobovs, viņam esot mūzika, otrajā – draudzene, bet pēc tam jau viss pārējais.

Vēstules beigās Sivolobovs paziņoja, ka viņam kļuvis zināms par to, ka sovhoza “Korfskijs” briežkopji rudenī ir nogalinājuši irkujemu. Viņš taisās veikt braucienu uz Hanlino ciematu, lai kā nākas visu uzzinātu un iegūt kaut vai kažokādu. Par pasākuma rezultātiem man noteikti paziņos.

Atbildes vēstulē es pacentos pārliecināt Sivolobovu, ka varu būt viņa pārinieks, izsūtīju brūno lāču uzņēmumus, kurus biju uzņēmis netālu no viņa dzimtā ciema. Paskaidroju, ja reiz būšu ar fotoaparātu, tad nav nepieciešam licence nošaušanai. Nofotografēsim, parādīsim uzņēmumu zinātniekiem, lai izlemj, tā ir jauna suga, un tikai tad, ja tas patiešām būs vajadzīgs, uzsāksim runas par licences izsniegšanu.

Drīzumā es saņēmu ziņu no Abzaltdinova. Medību inspektors informēja, ka bijis smagi slims, pārcietis operāciju, gandrīz vai uz viņpasauli aizdevies, un tādēļ ilgi klusējis. Pret pavasari viņš cerēja pieņemties spēkos, galīgi atžirgt un doties kopā ar mani motorlaivā pa upēm fotografēt lāčus. Kas attiecas uz “brīnumlāci milzu lielu”, par kuru uz visām pusēm skandināja Sivolobovs, tad viņš pats tam sen neticot.

No sākuma, vēstulē atzinās Rušans, arī viņš it kā iedegās, sāka iztaujāt par lāci-dievu visus medniekus. Daudzi no viņiem bija pavadījuši Kamčatkā kādus gadus divdesmit, taču viņi visi vienbalsīgi paziņoja, ka kaut arī reizēm viņiem sastapušies ļoti lieli zvēri, taču tādi, kas kurdjuka apmērā, īsi un ļoti resni, nebija patrāpījušies.

Ne tik sen Kuktušnas upes augštecē bija redzējuši lāci, kura mugura pacēlās virs krūmāja. Bet krūmājs – līdz krūtīm vīrietim-medniekam. Tas ir, zvērs no attāluma bija ne mazāks par pusotru metru, bet tas jau ir milzīgs lācis. Var iedomāties, cik milzīgs viņš varēja izrādīties blakus cilvēkam, ja piecelsies pakaļkājās. Izmēros tas varēja, kā teikt, līdzināties amerikāņu grizli, kadjaku – pašiem lielākajiem brūnajiem lāčiem. Tādi eksemplāri Kamčatkā joprojām sastopami ne mazums, uzskatīja medību inspektors. Viņam bija nācies redzēt arī gan fotogrāfijas, gan dzīvnieku ādas, taču tie visi bija parastie brūnie lāči. Un, lūk, viņš domā, ka nav viņiem kalnos nekāda irkujema. Pie tāda pat viedokļa pieturējās arī briežkopji no medību un zvērkopības VNII Kamčatkas nodaļas, un vai tad nu viņiem nezināt par mazkustīga giganta eksistēšanu!

Lāču kāzu laikā, kad mātītei pakaļ staigā vairāki zvēri-tēviņi, pieminēja vēstulē medību inspektors, viņam bija nācies redzēt skatam neredzētus varenus zvērus, liesus, ar neparasti garām kājām. Pilnīgi iespējams, pieļāva viņš, ka rudenī, bagātīgajā zivju nākšanas laikā, tādi lieli tēviņi var pārēsties tā, ka kādu laiku pat nav spējīgi normāli pārvietoties. Vai tikai ne tādus zvērus korjaki ir atzinuši par irkujemiem? Taču tas ir tikai viņa pieļāvums.

Visas šīs vēstules es saņemšanas kārtībā pārsūtīju uz Tiličiniem. Taču no Sivolobova es saņēmu tikai vienu vēstuli. Tā pienāca vēlā rudenī.

Atzinās, ka ne viss manā publikācijā viņam ir paticis: nebija vajadzīgs, viņš uzskatīja, vajadzēja parādīt Vereščagina un Abzaltdinova izteimumus, bet vajadzēja vienkārši uzrakstīt, ka lūk, sak, ir trīs kažokādas un daudz mutisku paziņojumu, un tas palīdzētu labāk lietas bīdīšanai irkujema meklēšanā.

Tā eksistēšanā viņš ticot joprojām, bet uz jautājumu, kādēļ briežkopji joprojām tā arī nevar saglabāt zvēra kaulus vai galvaskausu, atbildēja, ka pie tā vainīga vispirms jau viņu tumsonība un neizglītotība. Kurā, starp citu, esam vainīgi mēs paši. Tā kā būtu laika ar lielu rūpību mums visiem attiekties pret šīm mazajām tautām.

Uz VNII medību un zvērkopības Kamčatkas nodaļas bāzes, viņš ar neslēptu prieku ziņoja, esot radīta zinātniska organizācija, un V.V.Koščejevs saņēma uzdevumu nodarboties ar Kamčatkas ziemeļu rajonu lāču izpēti. Lidojumiem esot izdalīti līdzekļi, un sāksies īsts darbs irkujemu meklēšanā.

Lasot šīs rindiņas es nodomāju, ka apraksta publikācija žurnālā, secīgi, nav bijusi veltīga. Drīzā laikā pētnieki dosies apsekot Potatithina ezera, Šaubu līča apkaimi, kur ir sastapti savvaļas dzīvnieki. Bet ar mani, Rodions Nikolajevičs izskaidroja, esot nolēmis pārtraukt polemiku ar papīra palīdzību. Par cik tajā neredzēja nekādu jēgu. Lūk, tā.

Aizlidoja vēl viena vasara. Uz Kamčatku izkulties ar tā arī nespēju. Uz manu nākamo vēstuli no Sivolobova atbilde tā arī nepienāca. Acīmredzot stingri bija izlēmis arī tālāk turēt vārdu. Es dzirdēju, ka ar viņu stingri sākuši nodarboties kriptozoologi, zinātnieki, kuri tic, ka ne viss mūsu pasaulē ir izzināts, nezaudē cerību atklāt zinātnei nezināmus radījumus. Avīzēs nomirgoja ziņojums, ka varbūt pats Vereščagins liek šķēršļus irkujema atklāšanai. Rezultātā radās baumas, ka Sivolobovs, tā arī nesagaidījis atļauju nošaušanai, tomēr esot izsekojis un nošāvis irkujemu. Rušans uz manu jautājumu atbildēja, ka viņam par to pagaidām nekas nav zināms. Taču viņš dzirdējis, ka kaut kādu atrastu galvaskausu Kamčatkas medību veicēji aizveduši speciālistiem uz Maskavu, bet tur tādu galvaskausu izrādījies milzums. Noskaidrojās, ka galvaskauss ir parasts, piederējis brūnajam lācim.

Liktos, varētu visam šim stāstam pielikt punktu. Taču izrādās, ka kā arī bērnam grūti šķirties no interesantas rotaļlietas, man nebija viegli šķirties no domas, ka “pa zemi bikses velkošais” un “lācis-dievs” neeksistē. Varbūt, nav pareizi visi pragmatisko speciālistu saprātīgie pieļāvumi, dzīvo kaut kur pašos Korjakas kalnienes tālākajos nostūros lēns un lempīgs zvērs irkujems.

Laiks iet. Kopš tā laika pagājusi ne viena vien vasara. Taču kādas nebūt jaunas ziņas par irkujemu no Kamčatkas nepienāk…”

Šausmīgais nandi jeb vai Āfrikā ir lāči?

Noslēpumainais monstrs, kurš satrauc kriptozoologu prātus un iedveš šausmas vietējo iedzīvotāju un mednieku sirdīs… Viņš parādās tikai naktīs gandrīz ne no kurienes un tik pat nemanāmi izzūd. Lācis-nandi – pēc Kenijas un Ugandas pamattautu ticējumiem, ir radījums ne no mūsu pasaules. Viņš dzīvo starp dzīvo pasauli un mirušo pasauli, un viņa vizīte apdzīvotā vietā vai sastapšanās ar viņu nevēsta neko labu.

Kas tad ir šis lācis-nandi un vai viņš ir tik briesmīgs, kā viņu apraksta vietējās leģendas?

Pirmais par noslēpumaino zvēru savās piezīmēs rakstīja ģeogrāfs un ceļotājs O.Dappers 1668.gadā. Viņš bija dzirdējis par neparastu plēsēju, kurš mīt grūti sasniedzamos džungļos, un it kā pat esot redzējis zvēru personiski ceļojumu pa Kongo laikā.

Daudz apjomīgāka informācija par afrikāņu lāci parādījās XIX gadsimtā, ar uz nezināmām zemēm atbraukušajiem lielā skaitā eiropiešiem. Izpētot vietējo folkloru, zoologi bieži uzdūrās uz šausmīga zvēra, no kura ļoti baidījās visas vietējās ciltis, ieskaitot drosmīgos medniekus, pieminējumiem. XIX gadsimtā tropiskās Āfrikas dzīvnieku pasaule bija vāji izpētīta, un zinātnieki attiecās nopietni pret visiem iedzīvotāju stāstiem, vāca informāciju un savienoja kopā puzles. Kad pētnieki parādīja pamattautām dažādu dzīvnieku attēlus, tie pārliecināti uzrādīja uz viņu monstra kādu līdzību ar lāča attēlu. Zinātnieki secināja, ka viņiem ir darīšana ar neizpētītu lāča sugu. Visvairāk stāstu par dīvaino zvēru nāca no Kenijas cilts nandi. Aborigēni sauca to par čemozītu. Angļu kolonizatori to sauca vienkāršāk – lācis-nandi.

Zvērs sastopams galvenokārt Kenijas un Ugandas tropiskajos mežos. Liecības par šī noslēpumainā dzīvnieka parādīšanos arī citās Āfrikas vietās eksistē, taču tās visas ir ļoti retas. Lācis-nandi mīt grūti sasniedzamos džungļos, tam ir nakts dzīve.

Ja atmest mistiku un dažādas superspējas, ar kurām pamatiedzīvotāju ciltis apveltījušas zvēru, viņa ārējā izskata bildīte sakārtojās šādi: augums skaustā 130 – 150 centimetri, smagnēja ķermena uzbūve, kura pēc formas atgādina lielu hiēnu. Izstiepts purns, lieli žokļi, ausis gandrīz nemanāmas. Spalva gara, melna vai tumši brūna.

Daži atzīmē, ka uz galvas ir kaut kas līdzīgs krēpēm. Kaklu gandrīz neredz. Pēc mednieku vārdiem, zvērs neslikti lodā pa kokiem, izārda meža bišu ligzdas, ir spējīgs pārvietoties uz pakaļkājām.

Vai ir tik bīstams lācis-nandi patiesībā?

Neskatoties uz asinis stindzinošām leģendām, noslēpumainā zvēra meklējumu laikā (un tas jau notiek gandrīz divus gadsimtus) nav fiksēts neviens cilvēka bojāejas gadījums no lāča-nandi ķepām (vai kā tamlīdzīgi). Mūsdienu pētnieki vispār pieļauj, ka ja lācis-nandi kā atsevišķa dzīvnieku suga arī eksistē, tad viņš ir augēdājs.

XX gadsimta sākumā kāds radījums saplosīja suņus, kuri apsargāja eiropiešu nometni. Vietējie iedzīvotāji uzreiz apvainoja lāci-nani. Tomēr zvēru neviens skaidri nebija redzējis, un, ņemot vērā Āfrikas plēsēju daudzveidību, to varēja izdarīt jebkurš.

Biežāk par citiem ar noslēpumaino zvēru sastopas mednieki un vācēji, kuri devušies mežonīgajos džungļos savā rūpalā. Viņi aprakstīja to kā milzīgu babuīnu ar garu spalvu, hiēnas galvu un briesmīgiem zobiem. Kā likums, tādas tikšanās beidzās ar mednieku panisko bēgšanu. Divas reizes ar lāci-nandi bija sastapies pazīstams afrikāņu mednieks Bobs Fosters. Viņš nebija tik māņticīgs, kā vietējo cilšu pārstāvji, un turpmākajā spēja aprakstīt dzīvnieka ārējo izskatu. Viena pārgājiena laikā Bobs, noslēpies, novēroja kā zvērs, pieejot kokam, piecēlās pakaļkājās, bet pēc tam uzrāpās pa stumbru augšup.

XIX gadsimta beigās zvērs naktī izgāja  no meža un ielīda vienā no ciema būdiņām. Šausmās daļa iedzīvotāju aizbēga. Citi neatrada neko labāku, kā sadedzināt “nelabo spēku”, un aizdedzināja dažas apkārtējās celtnes aplencot zvēru ar savdabīgu ugunīgu gredzenu. Galarezultātā vilkatim kaut kādā veidā izdevās izkļūt, taču sadega daudzas mājas.

Zvēru bija redzējuši arī eiropiešu kolonizatori. Vairums no viņiem pieņēma, ka dzīvnieks ir liela hiēna. Tā, viens no dzelzceļa celtniekiem, kustoties pa ceļiem uz ciematu, pamanīja zāles pudurī lielu dzīvnieku, ārēji līdzīgu hiēnai, taču tikai tā izmērs bija ne mazāks par lauvas izmēru.

1912.gadā virsnieks Tulsons pamodās no skaļiem pavadoņu kliedzieniem. Majors izskrēja no telts un ieraudzīja prom bēgošu lielu zvēru ar garu spalvu un muguras. Sīkāk apskatīt dzīvnieku virsnieks nevarēja, bija tumšs, un arī redzēja to tikai no mugurpuses. Pie tam Tulsons, zinot lāču paradumus, atzīmēja, ka pārvietošanās veids noslēpumainajam dzīvniekam bija līdzīgs lāča pārvietošanās veidam.

Kas tad ir lācis-nandi? Mūsdienu pētnieku versijas un hipotēzes, mēģinājumi atrast, klasificēt zvēru turpinās joprojām. Jauni dati un liecības ne tikai nedod atbildes uz uzstādītajiem jautājumiem, bet arī vēl vairāk sapin situāciju.

Mūsdienās kriptozoologi izdala sekojošās versijas šausmīgā zvēra izcelsmei:

• zinātnei nezināma afrikāņu lāča suga;
• neatklāts hiēnveidīgo dzimtas pārstāvis. Pret šo versiju runā tas fakts, ka hiēnveidīgie – sociāli dzīvnieki, bet lācis-nandi – vienpatis;
• līdz mūsdienām nodzīvojis izrakteinis Atlasa lācis;
• gigantisks medus āpsis, kāda biologiem nezināma pasuga;
• halikoterijas, senas dzīvnieku sugas, kura bija izzudusi pirms 3,5 miljoniem gadu, pēctecis.

Noslēgumā atgādināsim, ka Āfrika arī šodien ir bagāta ar laikā pazaudētiem nostūriem, kur gandrīz nav spēris kāju cilvēks.

Kasajas ķirzaka no Kongo

Pašos dziļākajos Kongo džungļu nostūros slēpjas noslēpumains un briesmīgs plēsoņa. Kasajas ķirzaka, jeb savādāk saucamais  kasai rekss, kļuva par vispārējās uzmanības objektu. Ar vieglu sirdi un azartu acīs viņi devās uz šo noslēpumaino dabas stūrīti. Šķērsojot purvus un pārvarot grūtības, kuras turpinājās dažu garu nedēļu laikā, viņi beidzot sasniedza Kasai līdzenumus.

Šī vieta bija neaptverami tuksneši, kuros reti parādījās cilvēks. Taču tā vietā, lai atrastu to, ko viņi meklēja, mednieki bija satriekti nu klusuma un dzīvības neesamības. Kaut kur gaisā virmoja aizdomas, it kā kāds un kaut kas viņus vēro. Pēkšņi viņu uzmanību piesaistīja divi ziloņi, kuri atradās tuvu viens otram. Johansons, gatavs nomērķēt no savas šautenes, pēkšņi sastinga. Kaut kas bija ne tā ar šiem dabas milžiem. Viņi nevis mierīgi ganījās, bet gan metās uz priekšu, it kā viņus izsekotu neredzams spēks. Kurā gan bija sakoncentrēts briesmīgs spēks, kurš bija spējīgs nobiedēt tik varenus radījumus, kā ziloņi?

Neganta, aizraujoša darbība izspēlējās drosmīgo pētnieku acu priekšā, kad noslēpumainais radījums lēnām, taču pārliecinoši kustējās caur bieziem brikšņiem pa pēdām bēgošajiem ziloņiem. Johansons ar trīsām un satraukumu sirdī izdarīja trīs precīzus šāvienus monstra virzienā. Lodes sasniedza savu mērķi, taču šausmīgais zvērs nenokrita miris zemē, bet tikai nemierīgi mētājās krūmos, bet pēc tam izzuda. Ziloņi tajā laikā jau bija paspējuši aizbēgt jūtamā attālumā atstājot Johansonu bez cerībām uz veiksmīgām medībām. Viņš un viņa kalps devās atpakaļ caur mitrajiem purviem.

Bija noiets pusceļš, kad negaidīti aiz muguras atskanēja skaļš troksnis. Abi mednieki uzreiz atcerējās par krokodiliem, tomēr, atskatoties, ieraudzīja to pašu radījumu, kurš lēkāja starp savannas krūmiem. Taču tagad milzīgais un briesmīgais zvērs pacēlās virs degunradža līķa un bija tajā iegrauzies izbaudot miesu. Liecinieku acīm pavērās šausmīgs skats, kad monstrs vieglu atdalīja degunradža kāju un ar svētlaimīgu krukstoņu to aprija. Pēc tam viņa zobi aprija ādu un izrāva lielu gabalu gaļas no degunradža skausta. Johansona kalos, šausmu pārņemts, nespēja tikt galā ar savām emocijām un panikā metās bēgt. Pats Johansons sastinga uz vietas, slēpjoties un mēģinot neizdvest ne skaņu. Tomēr pēkšņi viņš izvilka no savas mugursomas fotokameru un paspēja izdarīt vienu uzņēmumu.

Fotokameras knikšķis noskanēja un pievērsa noslēpumainā radījuma uzmanību piespiežot viņu pacelt galvu. Pēc tam tas āri izzuda purva rāvas dzīlēs atstājot aiz sevis degunradža kautķermeni. Tajā pat laikā Johansons, izjūtot trauksmi, steidzīgi devās uz izeju no purva lūdzoties, lai briesmonis nesekotu viņam. Še ir redzams uzņēmums, kuru Johansons izdarījis, uz tā var saredzēt radījumu, kurš līdzīgs varānam. Tīmeklī var atrast arī citas fotogrāfijas, kurās it kā atainota kasajas ķirzaka, tomēr tās tika atzītas par falsificējumu, tajā laikā kad doto uzņēmumu bieži uzskata par autentisku.

Atgriezies savā nometnē Johansons atradās šoka stāvoklī trīcot no uztraukuma un vāji saprotot notikušo. Kad viņš atjaunoja nedaudz pašsavaldīšanos, viņš sāka stāstīt par tikšanos ar šo briesmoni, tajā skaitā arī preses pārstāvjiem. Drīzumā interviju ar Johansonu nopublicēja avīzē Rhodesia Herald, kur viņš aprakstīja monstru sekojoši: “Viņam bija garš purns ar daudzumu zobu, kažokam bija sarkanīga nokrāsa, bet viņa kājas bija masīvas. Figūra atgādināja lauvas figūru, taču spējīgu uz ātru skrējienu”.

Bez tam, Johansons apgalvoja, ka radījuma garums sastādīja apmēram 13 metrus, viņš bija pārliecināts, ka tas bijis tiranozaurs, neskatoties uz to, ka tiranozaura ārējā izskata rekonstrukcija un uz fotogrāfijas redzamais radījums bija maz līdzīgi. Viņa intervija kļuva samērā populāra, un 1913.gadā vesela mednieku grupa devās uz Kasaji ieleju, lai noķertu kasaji reksu, kā viņš bija nosaukts presē. Tomēr viņi bija pārliecināti, ka tas nebija dinozaurs, bet tikai vienīgi milzīgs krokodils.

Šķērsojot to pašu purvu, kurā agrāk bija pabijis Johansons, mednieki nonāca Kasai ielejā. Viens no viņiem nobijās ieraugot ūdenī milzīgu sarkanīgu asti, tomēr viņi nolēma, ka tā vienkārši ir liela žņaudzējčūska, līdzīga Dienvidāfrikas anakondai, kura nesāks uzbrukt, ja viņu netraucēs.

Tomēr katram gadījumam mednieki sagatavoja savus ieročus. Te negaidīti milzīgā sarkanā “aste” pacēlās gaisā un stipri iesita vienam no medniekiem iegrūžot viņu ūdenī. Daļa grupas metās ar ieročiem pie “astes”, bet cita daļa palīdzēja ievainotajam medniekam, kurš bija salauzis roku.

Šajā mirklī atskanēja caururbjošs rēciens, bet no ūdens starp divām cilvēku grupām izlīda  gigantisks radījums. Tas neuzbruka cilvēkiem, taču viņu izbailes bija tik graujošas, ka mednieki sapulcējās vienā grupā un ātri pameta purvu. Nākamā epizode kasajas ķirzakas “lietas” stāstā notika 1951.gadā, kad uz Kasajas ieleju devās Roberts Hendersons, pazīstams mednieks un zoologs. Viņš nolēma nešķērsot purvu un tā vietā izvēlējās daudz garāku, taču drošāku ceļu gar upi pārvietojoties džipā. Viņu pavadīja pieci vietējie iedzīvotāji.

Iepriekš tika saskaņots, ka mednieki pavadīs ielejā sešas dienas, kuras tika uzskatītas par galējo termiņu, pēc kura vajag atgriezties. Taču viņi neatgriezās. Sakarā ar šo tika organizēta meklēšanas ekspedīcija, kurā dalību ņēma desmit vietējā ciema iedzīvotāji un vēlāk viņiem piebiedrojušies pieci karavīri. Pēc dažiem kilometriem viņi atklāja Hendersona pagaidu nometni, kura atgādināja kaujas lauku. Viss bija sagāzts, sašķaidīts un pilnībā iznīcināts. Tāpat tika atrastas dažu Hendersona ekspedīcijas locekļu atliekas, viņu ķermeņi bija sakropļoti, daži pat saspiesti it kā uz viņiem būtu uzkāpis zilonis.

Vēlāk tika atrastas paša Roberta Hendersona atliekas – bija saglabājusies tikai viena roka. Roka izskatījās tā, it kā kaut kas spēcīgs to būtu atrāvis no ķermeņa un salauzis vairākas reizes. Nekādas citas Hendersona ķermeņa daļas netika atrastas. Tika veikta oficiāla šī incidenta izmeklēšana, kuras rezultātā tika izvirzītas divas pamatversijas. Pirmā pauda, ka Hendersona ekspedīcijai un viņa cilvēkiem uzbrukuši malumednieki. Tomēr uz bojāgājušo ķermeņiem netika atrastas nekādas šaujamieroču vai auksto ieroču pēdas. Visas viņu brūces bija vai nu plēstas, vai arī izraisītas ar trula priekšmeta sitieniem. Otra versija pieļāva, ka Hendersonu un viņa grupu iznīcināja liels dzīvnieks, par cik daudzas atliekas izskatījās tā, it kā tās būtu sagremotas.

Apskatot Hendersona un viņa biedru ieročus un atklājot izšautās čaulītes, kļuva acīmredzams, ka viņi ir paspējuši izveikt dažus šāvienus pirms tam, kā viņus sagrāvis kaut kas noslēpumains. Pie kam netika atrasti nekādu dzīvnieku līķi ne pašā nometnē, ne tā apkaimē. Acīmredzot, tas, kas uzbruka viņam un viņa biedriem, bija vai nu pārāk liels, lai lodes nodarītu viņam kaitējumu, vai arī viņa kažoks bija pārāk biezs, lai tam cauri izlauztos lodes.

P.S. Šīs lietas izmeklēšana turpinājās vairākus gadus, tomēr galarezultātā to ilgi noklusēja. Vēl vairāk, izmeklētāji nelabprāt atklāja vienu detaļu.  Iznīcinātās Hendersona nometnes apskates laikā bija sajūta, ka tuvējos krūmos slēpjas liels dzīvs radījums. Tomēr sekojošajos gados nepienāca jaunas liecības par Kasajas ķirzaku. Problēma vija ne tikai tajā, ka nebija izmeklētāju, kuri būtu gatavi doties Kongo dzīlēs, pat ne tajā, ka precīza “Kasajas ielejas” atrašanās vieta nav zināma. Kasaja ir Kongo upes pieteka, un gar tās krastiem atrodas milzīgs daudzums vietu, kuras nes “ielejas” nosaukumu, ieskaitot purvainus nostūrus. Mūsdienās šie mežu masīvi joprojām paliek necaurejami un nesasniedzami pētījumiem. Bet ko jūs domājat? Vai dinozauri joprojām dzīvo mums blakus?