Lai arī kur jūs dotos – uz Kongo, Ugandu, Ganu vai Angolu, - visur jūs sadursieties ar nesatricināmu aborigēnu ticību gariem un mirušo spēku. Centrālās Āfrikas iedzīvotāji, atšķirībā no eiropiešiem, nedala pasauli parastajā un viņsaules. Skaidra robeža starp pasaulēm viņiem vienkārši neeksistē. Viņi ir pārliecināti, ka gari klaiņo cilvēku vidū, bet vīrietis, kurš sēž bārā pie blakus galda, vienkārši var izrādīties mironis. Tikai dienā afrikāņi – ticīgi kristieši vai musulmanisma sekotāji, taču naktī šeit valda vudu burvji un ļaunās slepenās biedrības.

Meža bērni

1972.gadā padomju etnogrāfs B.P.Arsenjevs piedalījās Neatkarības dienas Bamako – Mali republikas galvaspilsētā – svinēšanā. Un bija satriekts, kad militārās parādes laikā, pēc regulārās armijas karaspēka skates, garām prezidenta tribīnei pagāja dīvaini apģērbtu cilvēku pūlis. Ritmā, kuru deva klabekļi, šāvienu skaņu pavadībā, valdības priekšā stājās “meža bērni” – vietējās “mednieku biedrības” locekļi. Un valsts galva izrādīja viņiem milzīgu cieņu, nerunājot jau par parastiem maliešiem: tie vispār bija sajūsmā par tikšanos ar “medniekiem”. Un viss tāpēc, ka, pēc vietējiem ticējumiem, tiem bija maģisks spēks! Arsenjevs rakstīja par baumām, kuras tolaik klīda Bamako: it kā mednieki “ar šāvienu gaisā, nemērķējot, aizšāva kaut kādu putnu, ar rokas sitienu pret asfaltu izvilka ūdeni no zemes, ar citu sitienu – aizdedzināja ugunskuru. Caurā katlā putns tika momentāni uzvārīts un pienests valsts galvam”.

Šī epizode ļoti uzskatāmi demonstrē cik ļoti Āfrikai ir svarīgs tradīciju spēks. Pat valsts prezidentam nākas rēķināties ar vietējām biedrībām. Un ja puslegālai “mednieku” organizācijai ir tāda ietekme, tad ko lai saka par slēptajām brālībām, kuras darbojas nakts aizsegā.

Cilvēki-leopardi

Ekvatoriālajā Āfrikā eksistē slepenās cilvēku-lauvu, cilvēku-krokodilu, cilvēku-čūsku biedrības, taču par pašu ļaunākajiem un bīstamākajiem tiek uzskatīti cilvēki-leopardi.

Tur, kur no īsto mežonīgo kaķu nagiem cilvēki iet bojā ik dienu, grūti atšķirt rituālu slepkavību no reāla plēsoņas uzbrukuma sekām. Tādēļ eiropieši uzzināja par tādas organizācijas eksistēšanu salīdzinoši nesen.

Pirmais par neganto tautu, kura apdzīvo Sjeraleoni, pastāstīja kāds Viljams Finčs, kurš bija apmeklējis Āfriku 1607.gada augustā. Viņš pavēstīja par aborigēniem, kuri medīšanas pasākumu laikā tērpās leopardu ādās un saķēra cilvēkus, lai ziedotu viņus plēsoņas garam. Finčs pieminēja biežus cilvēkēšanas gadījumus tamlīdzīgas ceremonijas laikā.

Pa īstam koloniālā administrācija ar cilvēkiem-leopardiem sadūrās tikai 1891.gadā. Tad ierēdņi, kuri nenojauta par slepenās biedrības darbības mērogiem, kļuva par lieciniekiem linča tiesai, kuru sarīkoja vietējais valdnieks, kurš pārvaldīja plašu teritoriju, kuru apdzīvoja mende tauta. Satraukts par desmitiem slepkavībām un vietējo iedzīvotāju sūdzībām par leopardu-kanibālu uzbrukumiem, viņš savāca dažus simtus aizdomās par vilkatību turamo lai veiktu svētā Tongo rituālu. Tā laikā burvjiem vajadzēja noteikt tos, kuri saistīti ar cilvēku-leopardu slepeno biedrību. Rezultātā netālu no Bogo pilsētas tika dzīvi sadedzināti apmēram 80 iezemieši, tajā skaitā dažu vietējo cilšu virsaiši un vecajie. Kad viss bija beidzies, koloniālais inspektors Oldridžs atklāja linča tiesas vietā kaudzi apdegušu cilvēku atlieku vairāk kā metra augstumā. Britu varas iestādes bija šokā: viņi nevarēja aizvērt acis notikušās nelikumības sakarībā. Tādēļ 1892.gada 5.maijā Tongo rituāls tika aizliegts: no tā brīža jebkuru tā dalībnieku gaidīja izsūtīšana no valsts vai katorgas cietums.

Slepkavību vilnis

Saprātīgs, no pirmā acu uzmetiena, aizliegums noveda pie negaidītiem rezultātiem. Kā tikai bailes Togo rituālā izmēģinājuma priekšā pārgāja, cilvēku-leopardu uzbrukumi atjaunojās un ieguva draudošu vērienu. Uz 1895.gadu desmitiem cilvēku kļuva par slepkavu plankumainās ādās upuriem ne tikai Sjeraleonē, bet arī kaimiņu Libērijā. Tajā pat gadā angļu administrācija ieviesa kriminālsodu par dalību slepenajā biedrībā. Zem aizlieguma izrādījās arī cilvēku-leopardu simboli. No šī brīža jebkurš, kurš patrāpījās par leoparda ādas, rituālā naža ar trim asmeņiem vai borfima somas (tajā parasti glabājās cilvēka ķermeņa gabaliņi, gaiļa asinis un daži rīsa graudiņi) glabāšanu, tika uzreiz arestēts.

1907.gadā angļi aizturēja vienu no godājamiem cilšu virsaišiem. Viņa būdā atklāja neapstrīdamus pierādījumus saistībā ar piederību cilvēkiem-leopardiem. Zem policijas spiediena virsaitis atzinās dažās slepkavībās, un tajā skaitā paša personiskā dēla rituālā slepkavībā. Viņš tāpat izdeva 300 līdzdalībnieku vārdus, taču pārāk vēlu: uz to brīdi panika bija aptvērusi visu valsti. Briesmās izrādījās gan bērni, gan vīrieši, gan sievietes, gan veci cilvēki. Slepkavības notika gaišā dienas laikā – pašās dzīvākajās vietās. Satrakojušies fanātiķi, it kā smejoties par izsekošanām, saplosīja sievieti tieši policijas iecirknī.

Skaļa lieta

Angļiem nācās rīkot reidus uz cilvēkiem-leopardiem ar armijas daļu piedalīšanos. Izmisīgā cīņa ar slepeno biedrību ilga apmēram 7 gadus. Bet 1912.gada 16.decembrī Gbangbamas pilsētiņā beidzot notika grandiozs process. Tā priekšsēdētājs tajā bija Zelta Krasta galvenais tiesnesis, sers Viljams Brendfords Griffita, kurš bija britu bruņinieka statusā kopš 1898.gada. Slavenā jurista līdzdalība tāda veida izmeklēšanā lieku reizi pierāda svarīgumu, ar kādu varas iestādes izturējās pret šo lietu.

Tiesa notika lielā celtnē, kura speciāli tika uzcelta šim mērķim. Aizdomās turamo bija tik daudz, ka viņu uzturēšanai nācās uzcelt veselu ciematu, bet apsardzes pienākumus uzdot kara policijai. Tomēr, neskatoties uz visiem apsardzes pasākumiem, virs Āfrikas bušu lidoja neaptveramas mistiskas šausmas. Ap tiesas celtni sāka klaiņot īsti leopardi, it kā apstiprinos savu asins saistību ar saviem tā sauktajiem brāļiem. Dažus plēsējus nošāva burtiski simts metrus no ciemata! Par laimi, uz procesa laikā esošajiem cilvēkiem tas nekādi neatsaucās: leopardu biedrības biedri deva šokējošas liecības. Viņi atzinās simtiem slepkavībās, kanibālismā, atklāja slepenās zīmes un sveicienus, kuri bija pieņemti biedrībā, aprakstīja jauno biedru iesvētīšanas noteikumus…

Tiesas izmeklēšanas laikā, kura noslēdzās tikai 1913.gada 15.maijā, uzpeldēja pierādījumi, kuri norādīja uz to, ka leopardu biedrībai piederēja paši augstākstāvošākie vietējās administrācijas pārstāvji. Policija atrada borfima somas virsaišu un vecajo mājās. Uz apsūdzēto sola nokļuva pat daži ietekmīgi nēģeru sludinātāji, kuri bija saistīti ar protestantu baznīcu!

Dantista atklāsmes

Sjerraleonē leopardu biedrībai tika nodarīts nopietns kaitējums, taču Kongo, Libērijā, Kamerūnā un Ganā visa XX gadsimta laikā periodiski uzplaiksnīja īstas rituālo slepkavību epidēmijas. Bieži vien tās palika pavisam nesodītas, jo “leopardu” aizgādņi bija vietējie prinči, valdības locekļi un cilšu virsaiši.

Amerikāņu dantists Harijs Raits, kurš 1935.gadā ceļoja pa franču Dagomeju (tagadējās Beninas teritorija), savās dienasgrāmatās minēja par tikšanos ar vietējo princi Aho. Tas piederēja cilvēku-leopardu biedrībai un ne īpaši slēpās. Katrā gadījumā, koloniālās varas iestādes bija lieliski informētas par šo Aho dzīves daļu, taču piecieta viņu par bezgalīgo autoritāti, kura viņam bija iezemiešu vidū. Pēc Raita vārdiem, Eiropā lielisku izglītību ieguvušais princis “nodibināja ciešas saites ar franču koloniālās varas iestāžu ierēdņiem” un viņam savā kantonā bija pilnīga rīcības brīvība.

Harijs Raits tik ļoti par kļuva prinča Aho uzticības personu, ka kā pirmais no baltajiem tika pielaists pie “leoparda deju” ceremonijas. Tā norisinājās pļaviņā, kura pletās džungļu vidū. Dantists atstāja ārkārtīgi spilgtu notikušā aprakstu: “Bungas no jauna sāka sist skaļi un ātri. Un pēkšņi man likās, ka acis tūlīt izlīdīs uz pieres: uzreiz aiz dejojošās meitenes, uz mirguļojošās gaismas robežas, es ieraudzīju dzīvnieka ēnu. Es nepaspēju izrādīt savu izbrīnu, kā manā priekšā parādījās pieaudzis stiprs leopards. Tā varēja būt mana iztēle. Ja tā, tad tas nozīmē, man bija lielāka iztēle, nekā es uzskatīju agrāk. Vēl divi leopardi parādījās aiz meitenes. Viņi cēli pārgāja pļaviņai un visi trīs izzuda koku ēnā”. Harijs Raits bija gatavs zvērēt, ka zvēri atnāca ne no džungļiem: viņi it kā uzradās no nekurienes, tieši pļaviņas vidū, un kādu laiku atradās cilvēku vidū nenodarot tiem nekādu ļaunumu. Tā, it kā starp leopardiem un cilvēkiem patiešām eksistētu kāda nesasniedzama pārdabiska saikne.

Nenotveramie vilkači

Taču ne leopardu biedrības virsaišu statuss, ne personiskā pievilcība neatcēla to faktu, ka viņi bija asinskāri slepkavas, tāpat kā viņu “padotie”. Tikai viena 1935.gada laikā Beļģu Kongo tika atrasti vairāk nekā 200 izkropļoti ķermeņi, bet 1946.tajā tādas pat šausmas sākās Nigērijā. Policisti apskatīja apmēram simt līķus ar leopardu uzbrukumu pēdām un nonāca pie secinājuma, ka vairumā gadījumu zvēriem nebija nekāda sakara ar nāvēm.

Nigērijas varas iestādes ieviesa komandanta stundu, uz ielām patrulēja armijas vienības, taču vilkači palika nenotverami. “Leopardi” nebaidījās ne no kā: nogalināja gan policistus, gan vietējos ierēdņus. Nigērijā sākās īsts karš ar slepeno biedrību. Daudzu meklējumu rezultātā izdevās arestēt dažus simtus aizdomās turamo, taču pret vairumu no viņiem neatradās pietiekamu pierādījumu. Tādēļ ar pakāršanu tika sodīti tikai 18 cilvēki. Un te sacēlās vietējie iedzīvotāji! Par izbrīnu varas iestādēm, vienkāršie cilvēki nevēlējas “leopardu” nāvi. Biedrības biedru iebiedēti, viņi nešaubījās:

cilvēku-leopardu sodīšanai sekos viņu garu atriebība…

Notiesātos vienalga pakāra. Bet no rīta blakus karātavām tika atrasti 18 miruši leopardi, kas aborigēniem kļuva par kārtējo pierādījumu mistiskajai saiknei starp plēsējiem un cilvēkiem – to sadraudzības brāļiem…

P.S.

XXI gadsimtā situācija Centrālajā Āfrikā pavisam nav mainījusies. Pilsētās un ciemos joprojām tāpat notiek rituālās slepkavības, taču iedzīvotāji dod priekšroku klusēšanai par to. Jo vārds “tradīcija” šeit nav tukša skaņa. Un arī senajiem gariem joprojām vajadzīga pārtika, un labāk viņus barot ar cilvēka miesu.