Palmers nikni aizstāvēja savu hipotēzi, ka saule ir mēreni karsta un uz tās var būt dzīvība. Drīz advokātam no Edinburgas Džonam Finleisonam izdevās pierādīt, ka arī zvaigznes ir veidotas no ledus un tām ir ovāla veids (kāpēc, to mēs nezinām). Grāmatā “Can You Speak Venusian?” (Vai jūs ziniet venēriešu valodu? ;1976) Patriks Mūrs stāsta par vairākiem XX gadsimta teorētiķiem, kam bija tādas pat domas, ka uz Saules ir m'[erena temperatūra. Pats nozīmīgākais no viņiem bija viņa svētība P.H. Frēnsiss, kurš, lai cik neticami, nebija profāns zinātnē: viņam bija Kembridžas universitātes matemātikas zinātņu doktora grāds. Uz teorijas par mēreni karsto Sauli bāzes viņš uzbūvēja veselu jaunu kosmoloģiju. (Nākošie dati tiek sniegti no Mūra grāmatas ar viņa laipnu atļauju.)
Saule nedeg. Ja tā degtu, tad viņas forma pastāvīgi mainītos, bet mūsu acis redz gludu disku. Ir naivi domāt, ka mūsu Zemi silda Saules gaisma: ja siltums nespēj izkļūt caur plānu vakuuma sienu vakuuma kolbā, kā tas spēj sasniegt mūs, noejot no Saules līdz mums 150 miljonus kilometru vakuumā? Tātad, Zeme sasilst tāpēc, ka Saule (iespējams, pateicoties savam elektromagnētiskajam laukam) elektriski uzlādē mūsu atmosfēras atomus, tāpēc tā sasilst. To var pārbaudīt jebkurš cilvēks, kas uzkāpj kalnos un pamana, ka tur ir aukstāks: atomu skaits, kuri var uzlādēties, augstumā ir mazāks. Frēnsisa uzbūvētā kosmoloģiskā teorija ir tikpat fantastiska, cik eleganta. Tā kā Visums ir bezgalīgs, Zemei ir jāatrodas tieši tā centrā, jo jebkurš punkts tādā Visumā būs tā precīzs centrs. (Tā ir apgriezta relativitātes ideja par to, ka neviens punkts nevar būt “Visuma centrs” - tieši tādu pašu iemeslu dēļ.) Taču, kaut arī Visuma mala ir bezgalīgi tāla no mums, tas nenozīmē to, ka vienādi tāli ir visi tās punkti: kaut arī visi no tiem atrodas bezgalīgi tālu, tomēr daži atrodas mazāk bezgalīgi tālu par citiem. Tādā veidā var iedomāties, ka Visumu ieskauj kaut kas līdzīgs saņurcītai alumīnija folijai, runājot vienkāršā valodā. Aukstā saule ir tikai darbīga zvaigzne, taču tās gaisma atstarojas no folijas kā milzums dažādā spilgtumā spīdošu punktu; mēs uzskatām, ka tās visas ir – citas zvaigznes. Dažreiz Saules gaisma izlaužas cauri Visuma malai, pagriežas atpakaļ un atkal ienāk Visumā, un tad mums liekas, ka mēs redzam ļoti blāvu zvaigzni.
Saistība starp Frēnsisa kosmoloģiju un viņa ideju par mēreni karsto Sauli nav īsti skaidra, taču acīmredzot, aukstā Saule ir neparasti svarīga priekš tā, lai visas sistēma strādātu.
Sērs Viljams Heršels (1738 – 1822) bija viens no visu laiku visizcilākajiem astronomiem un tomēr arī viens no kaismīgākajiem daudzo apdzīvoto pasauļu teorijas piekritējiem. Viņš uzskatīja, ka dzīvība uz Mēness ir neapstrīdams fakts un, ka dzīvība uz citām Saules sistēmas planētām ir gandrīz pierādīta. Tajā laikā šis paziņojums nemaz nebija absurds, jo par citu planētu dabu cilvēkiem bija visai miglains priekšstats un valdīja uzskats, ka tās var būt tādas pat kā Zeme. Taču diezin vai tas attaisno Heršela paradoksālo apgalvojumu, ka, ja jau Saules virsma ir karsta, tad zem tās var atrasties mēreni silta zeme, kur mīt saprātīgas būtnes. Vēl vairāk, viņš nepievērsa uzmanību loģikas trūkumam, apgalvojot, ka šo būtņu sociālā struktūra esot vairāk vai mazāk līdzīga mūsējai. Kaut var likties pārsteidzoši, ka tāds gigants zinātnes vēsturē ticēja tādām lietām, pa īstam pārsteidz tas, ka ar viņu vienisprātis bija vēl viens – Dominiks Arago (1786 – 1853). 1952. gada beigās vācu teorētiķis Gotfrīds Bērens, kā viņam likās, spēja pierādīt, ka Saule vidū ir tukša un tās iekšienē atrodas auksta planēta. Šo iekšējo Sauli it kā klāj bieza augu valsts un attiecīgi tā ir redzama tumša, kad mēs to vērojam caur ārējās Saules atverēm. Šie caurumi laiku pa laikam parādās ugunīgajā, ārējās Saules slānī un pēc tam atkal aizveras – tā Bērens izskaidroja plankumus uz Saules, kurus, savukārt, uzskatīja par savas hipotēzes lietišķiem pierādījumiem.
Bērens bija tik ļoti pārliecināts par savu pierādījumu patiesumu, ka piedāvāja balvu 25 tūkstošu vācu marku apmērā (tad tā bija reta veiksme) katram, kas spēs viņu apstrīdēt. Cik ļoti viņš izbrīnījās, kad Galvenā vācu astronomijas biedrība tā arī izdarīja. Dabiski, viņu kontrargumentus Bērens noraidīja kā pilnīgi absurdus un tāpēc atteicās izmaksāt prēmiju, kamēr viņu neiesūdzēja tiesā.
Nezināmās planētas – Saules pavadones.
Franču astronoms Urbens Leverjē (1811 – 1877) 1840. gados nolēma, ka Merkūra orbīta liekas kaut kāda savāda. Punktu, kurā planētas orbīta atrodas vistuvāk Saulei, sauc par perihēliju; Leverjē izskaitļoja, ka katrus 100 gadus Merkūra perihēlijs iznāk ārpus orbītas apmēram par divām trešajām – tā ir ļoti maza precesija, taču to nevarēja izskaidrot ar Ņutona Vispasaules gravitācijas likumu.
1845. gadā Leverjē lika priekšā, ka minētās svārstības Merkūra orbītā izsauc līdz šim nezināma planēta, kuras orbīta iet vēl tuvāk Saulei, nekā Merkūra orbīta; viņš nosauca šo hipotētisko planētu par Vulkānu un meklēja iespējas, kā to ieraudzīt. Pēc Leverjē aprēķiniem, planētai vajadzēja iet pa orbītu apmēram 30 miljonu kilometru attālumā no Saules, apgriežoties ap to apmēram 34 dienu laikā un būtu jābūt ap 1500 kilometru diametrā. Nav grūti iedomāties, ka drīz Vulkāns tika atrasts: pirmais viņu ieraudzīja franču fiziķis un astronoms-amatieris Edmons Modests Leskarbo 1859. gadā.
Tika izteikti arī citi izskaidrojumi tam, kāpēc Merkūra perihēlijs iziet aiz orbītas robežām, tajā skaitā iespēja, ka eksistē iekšējā asteroīdu josla; taču pašu intriģējošāko hipotēzi izteica izcilais amerikāņu astronoms Asafs Holls (1829 – 1907). Holls nolēma, ka zināmais apgriezto kvadrātu likums gravitācijā īpaši nedarbojas: Ņutons un visi viņa sekotāji uzskatīja, ka, ja attālumu no planētas līdz Saulei pareizina divas reizes, tad Saules gravitācijas spēks attiecībā pret šo planētu samazināsies par vienu ceturtdaļu (2kvadrātā ir 4, apgrieztais lielums 4 ir ¼). Holls sacīja, ka īstenībā gravitācija var mainīties apgrieztajās proporcijās nedaudz vairāk nekā uz attāluma kvadrātu (2 pakāpē 2+x, kur lielums x ir ļoti mazs).
1915. gadā Einšteina vispārējā relativitātes teorija izskaidroja Merkūra perihēlija pazušanu un no tā laika ortodoksālā zinātne uzskata, ka Vulkāns neeksistē. Taču daži pētnieki, kas uzskata, ka NLO ir ārpuszemes izcelsme, joprojām uzskata, ka Vulkāns, ne tikai eksistē, bet, ka tas ir planētas lielumā un, ka tā iedzīvotāji pilotē NLO. Taču šiem iedzīvotājiem būtu jābūt ar ļoti biezu ādu: jo temperatūrai uz Vulkāna būtu jāsasniedz apmēram 1650 grādi.
Ideja par iespējamu Zemes dubultnieci Antihtonu, kas seko Zemei pa to pašu orbītu, kā mūsu planēta, taču vienmēr atrodas Saules pretējā pusē, ir daudz vecāka: tā nāk vismaz no XVII gadsimta, taču visdrīzāk vēl no senākiem laikiem. Pēdējā laikā daži jaunizcepti ufologi – NLO ārpuszemes izcelsmes piekritēji – uzskata, ka iespējams, no šīs planētas, kā arī no hipotētiskās Piektās planētas pie mums lido citplanētieši; parasti šo planētu nosauc par Klarionu.
Katrā teorijā par Antihtonu ir viena nesaiste: Saule nevar vienmēr apslēpt no mums savu pretējo pusi. Zemes dubultniek orbītai ir jāmainās citu Saules sistēmas planētu iedarbībā tieši tāpat, kā to dara Zemes orbīta. Taču šī gravitācija nespēj neitralizēt viena otru tādā veidā, lai divas pasaules paliktu apslēptas viena otrai.
Venēra.
Ilgu laiku Venēru uzskatīja par planētu – Zemes māsu – apmēram tādi paši izmēri, tikai nedaudz karstāka (tāpēc ka tā atrodas tuvāk Saulei). Tā kā tās izskats palika mums neatminēta mīkla biezās mākoņu segas dēļ, no kā tika izdarīt elementārs slēdziens, ka uz Venēras daudz līst. Vēlāk saprata, ka temperatūra uz Venēras virsmas ir apmēram plus 500 grādi pēc Celsija, tāpēc kalniem uz planētas virsmas būtu jābūt sakarsētiem sarkaniem; mākoņus uz planētas veido, nevis ūdens tvaiki vai kaut kas līdzīgs, bet agresīvi savienojumi, tādi kā sēr- un sālsskābes. Ar vienu vārdu sakot, ēdienu var pagatavot arī bez plīts, bet pirmais lietus jūsu katliņu visdrīzāk izkausēs.
Viena no interesantākajām Venēras īpašībām ir tā, ka tā vizualizējas sirpja veidā, bet tās tumšā zona ir ļoti vāji apgaismota. (Tas pats notiek arī ar Mēnesi, tikai tajā gadījumā tas saistās ar no Zemes atstaroto gaismu.) Daudzi iespējams domā, ka apgaismojums rodas tikai no atstarošanās Venēras atmosfērā, taču XIX gadsimtā astronoms Francs fon Paula Greigeizens sacīja, ka tas notiek tāpēc, ka venēriešiem ir paradums aizdedzināt mežus, kad tronī kāpj jauns imperators.
Vēl viens neortodoksāls teorētiķis, kas interesējās par Venēru, bija Emanuils Svedenborgs (1688 – 1772). Pateicoties savām paranormālajām spējām, viņš atklāja, ka Venēru apdzīvo divas saprātīgas rases, katra no tām aizņem vienu puslodi. Viena ir gigantu rase, cietsirdīga, mežonīga, alkatīga un rijīga, otra – būtnes ar augstu garīgumu.
Tā kā agrīnie aprēķini par temperatūru uz Venēras virsmas ļoti stipri atšķīrās viens no otra, neskaitāmi teorētiķi visai saprātīgi sprieda par dzīvību uz Venēras. Augsta virsmas temperatūra vai skābekļa trūkums atmosfērā tagad var tikt uztverti kā arguments pret venēriešu eksistenci, taču 1959. gadā V. A. Firsovs uzdeva sev jautājumu, vai tiešām Venēras atmosfēra ir tik nabadzīga ar skābekli. Vai nevar būt tā, ka planētas magnētiskais lauks aiztur skābekli atmosfēras zemākajos slāņos, zem mākoņiem, kas visu pārsedz? Sakarīga doma, taču automātiskā starpplanētu stacija “Mariner-2” gandrīz tūlīt atklāja, ka uz Venēras nav magnētiskā lauka, ko būtu vērts pieminēt.
Tas, ka Venēra varētu būt radusies kā komēta, kas izsviesta no Jupitera, ir Veļikovska mācības pamatakmens. (Par to beidzamajos fragmentos).