Vecajā Derībā aprakstītā Plūdu versija praktiski precīzi sakrīt ar leģendu, kas izklāstīta “Teiksmā par Gilgamešu”, izņemot to, ka teiksmā plūdi notika tādēļ, ka dievi nolēma iznīcināt cilvēci. Lielais dievs Ea bija žēlīgs un brīdināja Utnapištimu par tuvojošos galu, pēc tam Utnapištimu izpildīja Noasa lomu.
Sekas tam, ka stāsts par Plūdiem ir sastopams visu pasaules tautu mītos, radīja pārliecību, ka “tajā kaut kas ir”. Par zināmu piemēru kalpo ķīniešu leģenda: tajā plūdi ir pamatnosacījums. Kā arī neptūnismā, Zemi sākumā klāja ūdens un tas radīja dažādas problēmas: strādāt lauksaimniecībā nebija iespējams. Vienam cilvēkam, vārdā Kuns lika to izlabot un viņš izdomāja, kā uzbūvēt ūdens dambi no augsnes, kas būtu nozagta debesīs. Šīs zādzības bija tik briesmīgs noziegums, ka viņu nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču pēc dažiem gadiem Kuna līķi sagrieza un no tā izlēca jauns varonis, viņa dēls Ju (Lielais). Ar pūķu, bruņurupuču un citu radību palīdzību Ju spēja izrakt kanālu, lai ūdens varētu aiztecēt prom no zemes uz jūru.
Visdrīzāk, Ju vēsturē ieņēma tādu pašu stāvokli, kā karalis Artūrs ((interesanti, ka tad, kad viņš piedzima, “viņa ausīs bija trīs caurumi”); viņš bija sava laika zīmīgākā figūra, kas kļuva par leģendu, galveno visu laiku Visuma figūru. Ju, iespējams, uzsāka vērienīga dambja būvi, kas nedotu iespēju Dzeltenajai upei izmainīt savu gultni un appludināt lielas teritorijas. Kad no Rietumiem līdz ķīniešiem nonāca mīti par Plūdiem, pilnīgi loģiski, ka viņi pielaboja jau esošo pasaku.
Vēl XVII gadsimtā lielie zinātnieki burtiski saprata to, kas tika teikts Bībelē. Te, kā arī citos gadījumos (piemēram, par radīšanu), ja Bībeles versija un zinātnisko pētījumu rezultāti atšķīrās, parasti uzskatīja, ka iemesls ir nepareizs dabas parādības vai Bībeles skaidrojums, vai arī abi divi skaidrojumi. Plūdus atzina zinātne, tie bija ticams izskaidrojums daudzām, novērojamām 'ģeoloģiskajām parādībām. Fosili gliemežvāki un zivju skeleti, kas tika atrasti augstu virs jūras līmeņa? Plūdi. Augstu kalnos atrada to, kas bija līdzīgs senas upes gultnei? Godājamais britu ģeologs Džons Vudvords (1665 – 1728), kuram pietika drosmes teikt, ka izrakteņi bija organiskas dabas, kad šis viedoklis vēl nebija populārs, uzskatīja, ka Plūdi - ir nosēdumu iežu slāņu veidošanās iemesls. Viņš runāja, ka iespējams, ka slāņi ir smaguma spēka īslaicīga pavājināšanās rezultāts. Plūdi bija visai svarīgi arī viņa oponentiem, neptūnisma un katastrofisma piekritējiem; pēc būtības Plūdi bija galvenais elements katastrofistu teorijai arī XIX gadsimtā.
XX gadsimtā Plūdu teorija praktiski pazuda no zinātniskās domas, taču ārpus zinātniskajā sabiedrībā bija daudz tādu, kas kopā ar reliģiskajiem fundamentālistiem uzskatīja, ka tas ir reāls vēsturisks notikums. Hanss Šindlers Bellamī, Hansa Gērbigera (1890 – 1931) māceklis, izskaidroja Plūdus visai skaisti. Saskaņā ar Gērbigera Vispasaules apledojuma teoriju, mūsu Mēness ir tikai pēdējais no vairākiem. Tā priekšgājējs aizvēsturiskos laikos pa spirāli tuvojās Zemei un ietriecās tajā. Taču pirms šīs sadursmes, tuvojoties Zemei, tas kļuva par iemeslu milzīgai “paisuma joslai”, kas gāja apkārt ekvatoram: milzīgai ūdens sienai, kas kustējās lielā ātrumā; Mēness tajā laikā apriņķoja Zemi sešas reizes dienā, tā kā ūdenim bija jāpārvietojas ar ātrumu apmēram 8000 kilometri stundā.
Beidzot šis Mēness uzsprāga, apberot Zemi ar milzīgu daudzumu ledus gabalu (Gērbigera teorija paredzēja, ka visus debesu ķermeņus klāj biezs ledus slānis) un akmeņu. No izkusušā Mēness ledus un no noplakušās paisuma joslas uz Zemes sākās Plūdi. (Kaut gan paisuma joslai jau tā bija jāizskalo sauszeme, ka Plūdi izrādītos lieki.)
Stāsts par Plūdiem tieši saduras ar fizikas likumiem. Ja pieņem, ka tradicionālā ticība par to, ka Šķirsts ir piestājis Ararata kalna virsotnē, ir pamatota, tad ūdeņiem, kas apklāja Zemi būtu jāpaceļas apmēram 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Taču pat tad, ja izkausētu visu ledu abās arktiskajās puslodēs, ūdens paceltos tikai par 100 metriem; ja mēs pievienotu klāt visus pārējos ledus avotus, īpaši visus saldūdens ledājus, tad iespējams ūdens paceltos līdz 300 metriem. Tā kā Plūdu idejas piekritējam būtu grūti izskaidrot, no kurienes ir radies šis ūdens, un ne mazāk grūti izskaidrot, kur šis ūdens ir palicis pēc tam. Daži Plūdu piekritēji XIX gadsimtā, mēģinot izskaidrot, kur ir palicis ūdens, izmantoja Īzaka Ņutona Veila gredzenu teoriju (par to tālāk), lūk, leģenda par Plūdiem atspoguļoja Zemes ledus gredzenu krišanu uz tās virsmas. Taču joprojām palika kutelīgs jautājums: kur tad visas tās ūdens masas palika pēc tam? Varbūt ūdens satecēja Zemes iekšējos dobumos? [Skat. Fragmentu no grāmatas par dobo Zemi – t.p.]
Bija arī nesaistes ar zooloģiju. Princips “no katra zvēra pa pārim” īstenībā neglābtu dzīvniekus no izmiršanas. Neskatoties uz populāro teoriju par to, ka sugas izmiršana sākas ar to, ka nomirst viens no kādas sugas pēdējā pāra (šo koncepciju galvenokārt radīja Holovuda), reālā dzīvē savvaļā izmiršanas draudi kļūst reāli, kad sugas pārstāvju skaits nokrīt zem parastā līmeņa, kas var būt daudzi simti vai pat tūkstoši dzīvnieku. Pat, ja pieņem, ka Noasa ģimenei, kas vēlējās izglābt dzīvnieku sugas, izdevās uzbūvēt zvērnīcu un aprūpēt to daudzas dienas, tad ar šo zvērnīcu viņiem būtu bijušas vienas mokas.
Mūsdienu kreacionistiem ir uzdevums ir izskaidrot, kāpēc paleontoloģiskos izrakumos agrīnākās fosilijas atrod kalnu iežu zemākajos slāņos, bet vēlākas – augšējos slāņos. Grūti to sasaistīt ar pieņēmumu, ka visas fosilijas ir veidojušās vienlaikus, īsā laika periodā, tas ir, Plūdu laikā. Lai apietu šo kutelīgo vietu, kreacionisti parasti ievieš jēdzienu par dzīvnieku dažādo peldspēju: tās būtnes, kas liekas pirmatnējākas, bija mazāk peldēt spējīgas un nogrima pirmās, bet attīstītākās dzīvības formas peldēja ilgāk. Taču tas nozīmētu arī to, ka visas dzīvības formas jūrās, kā jūras augi, kas dzīvo uz grunts, atrastos pašos apakšējos slāņos... Ak vai...
Un pēdējā problēma, kas ir saistīta ar Plūdiem, ir tā, ka arheoloģiskajos izrakumos nav liecības par tādu globālu katastrofu. Ja kaut kā katastropa samazinātu pasaules iedzīvotāju skaitu līdz mazai cilvēku grupiņai, iznīcinot lielāko daļu no kultūras artefaktiem, tad būtu vajadzīgs zināms laiks (vismaz pāris gadsimtu), lai civilizācija atjaunotos, turklāt šī civilizācija neapšaubāmi kardināli atšķirtos no iepriekšējās, jo nekad neatjaunotos tieši tāda, kāda agrāk bija vecā. Turklāt, tad tā būtu tikai viena civilizācija, kas kontrastētu ar ar iepriekšējo daudzveidību, jo jaunā civilizācija rastos uz vienas, Noasa dzimtas bāzes. Arheoloģiskie dati liecina, ka visas iepriekšējās civilizācijas turpināja stabili eksistēt un nekas neliecina par kaut vai nelielu katastrofu.
Gredzenu teorija.
1886. gadā zinātnieks un kvākers Īzaks Veils (1840 – 1912) izteica teoriju, kas akurāti apvienoja savā starpā Plūdus, Saturna gredzeni un tas fakts, ka no gāzes sastāvošās gigantiskās planētas Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns ir ar redzamu ”virsmu”, kas visvairāk līdzinājās biezai mākoņu “segai”.
Veils paziņoja, ka arī Zemei ir bijuši gredzeni, līdzīgi Saturna gredzeniem, patiesībā visas planētas kaut reizi iziet gredzenu stadiju. Viņš norādīja, ka Zemes gredzeniem vajadzēja dabiskā veidā zaudēt inerci un savilkties līdz saskarsmei ar planētas virsmu, triecoties pret atmosfēru. No trieciena tie sašķīda un pārvērtās milzīgos ūdens tvaiku mākoņos, kuru zemākais līmenis atradās tikai kādus 150 kilometrus virs jūras līmeņa. Virs Zemes poliem šī “sega” pazaudēja stabilitāti. Veils uzskatīja, nestabilitāti izsauca mazāks centrbēdzes spēks polu tuvumā, taču vēlāk teorijas sekotāji nolēma, ka nestabilitāti visdrīzāk radīja “segas” mijiedarbība ar Van Allena joslām. Beidzot šis “paklājs” arī sabruka, sākumā polos, bet pēc tam uz visas planētas, kā rezultātā arī sākās Plūdi.
Veila sekotāju uzskata, ka nesenie kosmosa pētījumi dod īstus pierādījumus viņa taisnībai. Piemēram, tagad ir zināms, ka bez Saturna gredzeni ir arī visām citām gāzes gigantu tipa planētām. Piemēram, uz Marsa ir izžuvuši ūdens kanāli – lielisks pierādījums tam, ka kādreiz planēta ir izgājusi gredzenu stadiju, bet virs Venēras joprojām ir mākoņu sega. Venēra nav gāzes gigants, tās atmosfēra sastāv no biezas mākoņu segas: iespējams, ka tās gredzeni ir sabrukuši ne tik sen.
Taču ir arī iebildumi. Pirmkārt, riskanti ir apgalvot, ka ka gāzes gigantu virsmu klāj mākoņi: gāzes gigantiem īstenībā virsmas nemaz nav. Otrkārt, mums redzamie atmosfēras slāņi sastāv nevis no ūdens gāzes, bet gan no ūdeņraža, metāna un amonjaka. Un atkal, kaut arī biezajos Venēra mākoņos ir nedaudz ūdens, tā ir par maz, bet sērskābes, sālsskābes un fluorūdeņražskābes esamību ir grūti izskaidrot ar gredzenu teoriju.
Biezie mākoņi Venēras atmosfērā radīja spēcīgu siltumnīcas efektu uz planētas. Uz Venēras virsmas temperatūra ir apmēram plus 500 grādi pēc Celsija. Ja Zemei kādreiz būtu bijusi tāda mākoņu sega, arī tā ciestu no siltumnīcas efekta. Kaut arī Zeme ir daudz tālāk no Saules nekā Venēra un temperatūra nesasniegtu minētos grādus, tomēr būtu pietiekami karsts, lai sadegtu visas dzīvības formas uz planētas virsmas un iztvaikotu visi okeāni.
Interesantu, mūsdienu teorijas variantu radīja Karls Bauhs no Radīšanas liecības muzeja Glenrouzā, Teksasas štatā. Viņu galvenokārt interesēja apkārtējā vide uz Zemes pirms Plūdiem. Viņš ir kreacionists un piekrīt, ka pagātnē uz Zemes dzīvoja gigantiski dzīvnieki un, ka ir nepieciešams izskaidrot to ļoti neilgo eksistenci uz nesen radītās Zemes. Savu argumentu pamatā viņš liek faktu, ka pirms plūdu laikā Zemi klāja slānis, kas sastāvēja no plānām ledus kārtām, starp kurām atradās zem spiediena sablīvēts ūdeņradis: šis spiediens bija pietiekami liels, lai ūdeņradis iegūtu metāla formu. Slānis turējās gaisā ar magnētiskās atgrūšanās palīdzību, kas radās starp metālisko ūdeņradi un Zemes garozu. Tādā veidā, Bauhs izdara secinājumu, tajos laikos Zemes magnētiskajam laukam bija jābūt daudz spēcīgākam un arī slānis darbojās kā magnētisks vairogs, tāpēc tas bija daudz mazāk iespaidots no ārējiem spēkiem. Var pieņemt, ka spēcīgāks un stabilāks magnētiskais lauks, iedarbojoties uz dzīvo šūnu elektroķīmiskajām funkcijām, labvēlīgi ietekmēja pirms plūdu dzīvības formas uz planētas: tās varēja izaugt daudz lielākas un dzīvot daudz ilgāk – no šejienes arī daudzu Vecajā Derībā pieminēto patriarhu neparasti ilgais dzīves laiks, no šejienes arī dažu dinozauru milzīgie izmēri, ar kuriem patriarhi, domājams, dzīvoja vienā laikā. Slānis kā siltumnīcas pārsegums nolīdzināja un harmonizēja klimatu visā pasaulē, kas arī varēja spēlēt savu labvēlīgo lomu par labu lielo radījumu ilgajam mūžam un krāšņajai augu valstij. Vēl viens slāņa efekts bija tas, ka atmosfēras spiediens tajā laikā bija divas reizes lielāks, nekā tagad.
Taču tad nav saprotams, kāpēc visas tā laika dzīvības formas nebija milzīgas un ilgi dzīvojošas. Ja gredzenu teorija ir pareiza, tad kāpēc siltumnīca no ledus un ūdeņraža nesakarsēja planētas virsmu līdz karstas pannas temperatūrai? Šos taisnīgos jautājumus Bauhs ignorēja: viņam galvenais bija – izdomāt, kā pierādīt Vecās Derības zinātnisko precizitāti par spīti mūsdienu zinātnes faktiem.
Bauhs izgatavoja iekārtu - “hiperbariskās biosfēras” - lai mazā mērogā izveidotu apstākļus, kuri, kā viņš domāja, eksistēja uz pirms plūdu Zemes. Viņš stāsta, ka eksperimentā ir ieinteresēti NASA zinātnieki. Protams, ja pierādīsies, ka apvienojot augstu temperatūras spiedienu un spēcīgu, noturīgu magnētisko lauku, patiešām varēs atstāt labvēlīgu iespaidu uz dzīvām šūnām, tas būs visai interesanti, bet nav īsti skaidrs, kā tas var pierādīt Bauha hipotēzi.
Eksistē arī citi izskaidrojumi tam, kāpēc senie cilvēki un dzīvnieki sasniedza tik garu mūžu un tik lielus izmērus; viena no tām ir hipotēze, ka pazīstama ar nosaukumu “Mainīgā polaritāte”. Zemes Ziemeļpols pašreiz rāda apmēram uz Polārzvaigzni (Polaris) – zvaigzni, kas nav visai spoža un ir mainīga. Taču precesijas dēļ Z|emes ass stāvoklis kosmosā nav stabils: kā vilciņa rokturis Ziemeļpols (un, protams, arī Dienvidpols)apraksta apli ar periodu apmēram 26 000 gadi. Tas nozīmē, ka pirms 13 000 gadiem Ziemeļu polārā zvaigzne bija Vega – viena no košākajām zvaigznēm nakts debesīs.
Vega noteikti bija daudz nozīmīgāka ziemeļu polārzvaigzne par parasti Polarisu un tas uzvedināja Frēnsisu B. Bērtonu grāmatā “Elective Polarity, or The Universal Agent” (“Mainīgā polaritāte jeb Visuma faktors”, 1845) uz domu, ka lielie izmēri, ko sasniedza izmirušie dzīvnieki, bija rezultāts enerģijai, ko Vega nodeva šejienes organismiem uz Zemes. Mēs, salīdzinājumā ar tiem esam vājas, mazas radības, tāpēc ka Polaris arī ir tikpat vāja un maza zvaigzne.